Divas Diānas

III Arno de Tila saldie sapņi

Konetabls de Monmoransī, kuru karalis bija izpircis no gūsta, tikai iepriekšējā dienā bija atgriezies Parīzē un tūlīt devās uz Luvru, lai uz­zinātu, vai viņa bijusī varenība nav sašķobījusies.

Taču Indriķis II viņu uzņēma vēsi un tūlīt pat, viņa klātbūtnē, uzlielīja hercoga de Gīza spējas, kurš, kā viņš izteicās, ja ne tieši izglāba valsti, tad apturēja valsts bojāeju.

Konetabls, bāls no dusmām un skaudības, cerēja rast mierinājumu pie Diānas de Puatjē, taču arī tā viņu uzņēma pavēsi. Monmoransī pa- žēlojās viņai un sacīja, ka viņa prombūtne droši vien ir nākusi par labu dažiem kungiem.

— Apžēlojieties, — viņa sašķobīja lūpas greizā izsmieklā, — jūs lai­kam jau esat dzirdējis pēdējo Parīzes izteicienu?

— Esmu tikko ieradies, kundze, un vēl neko nezinu, — konetabls nomurmināja.

— Pilsētnieki to vien daudzina: „Kas zudis Lorāna dienā, zudis uz neatgriešanos!"

Konetabls kļuva zaļš, paklanījās hercogienei un, zobus griezdams, nikns izgāja no Luvras.

Ienācis savā kabinetā, viņš nosvieda cepuri uz grīdas un iebrēcās:

— Ak šie karaļi, ak šīs sievietes. Nepateicīgie cūkas! Viņiem dod tikai panākumus! Nes mājās uzvaras!

— Jūsu augstība, — kalps ziņoja, — tur kāds cilvēks ar jums grib runāt.

— Sūtiet viņu pie velna! — konetabls atbildēja. — Man nav pie­ņemšanām laika! Sūtiet viņu pie de Glza kunga.

— Jūsu augstība, viņš mani lūdza, lai es nosaucu jums viņa vārdu. Viņu sauc Arno de Tils.

— Arno de Tils? — konetabls iesaucās. — Tā ir cita lieta! Laidiet viņu iekšā!

Kalps paklanījās un aizgāja.

„Šis Arno, — konetabls nodomāja, — ir veikls, viltīgs un skops, bez tam ari bezkaunīgs bez mēra. Ja viņš man palīdzētu atmaksāt šiem ne- krietneļiem! Bet kāds gan no atriebības ir labums? Nē, viņš man palīdzēs atgūt karaļa labvēlību! Viņš daudz zin. Es jau gribēju laist tautās Mont- gomerija noslēpumu, bet ja Arno izdomās kaut ko smalkāku, jo labāk."

Šajā brīdī ieveda Arno de Tilu. Viņa sejā bija redzams gan prieks, gan nekaunība. Viņš konetablam paklanījās gandrīz līdz zemei.

— Es domāju, ka tu nokļuvi gūstā, — Monmoransī viņam teica.

— Tā arī bija, jūsu augstība, — Arno atbildēja.

— Bet tu esi izmucis, kā es redzu.

— Jā, jūsu augstība, es viņiem samaksāju, taču īpatnējā veidā. Jūs ķērāties pie sava zelta, es — pie viltības. Tāpēc abi esam brīvībā.

— Tu vienmēr esi nekrietns bijis! — konetabls piebilda.

— Nebūt nē, jūsu gaišība. Tā ir vienkārša lieta, es gribēju sacīt, tas viss nāk no manas nabadzības.

— Hm! — Monmoransī norūca. — Ko tad tu gribi no manis?

— Naudiņu… Esmu pavisam bez iztikas līdzekļiem.

— Kāpēc lai es tevi apgādāju? — konetabls jautāja.

— Nāksies tomēr maksāt, jūsu gaišība.

— Par ko?

— Par jaunumiem, ko esmu jums atnesis.

— Paskatīsimies, kas tie par jaunumiem…

— Un ari paskatīsimies, kāda būs alga…

— Uh, nekauņa! Bet ja es tevi pakāršu?

— Ne visai patīkams līdzeklis, kas man liks izbāzt mēli, bet neatraisīs

to.

„Nekrietnelis visīstākais, nav ko teikt, bet lai viņš sevi uzskata par neaizvietojamu," — Monmoransī nodomāja, bet skaļi teica:

— Labi, esmu ar mieru.

— Monsenjors ir laipns, — Arno atbildēja, — es atļaušos jums atgā­dināt jūsu solījumu tad, kad jūs maksāsiet par maniem izdevumiem.

— Kādiem izdevumiem? — konetabls brīnījās.

— Te būs rēķins, jūsu gaišība, — Arno paklanījās, pasniedzot to pašu slaveno dokumentu, kurš papildinājās mūsu acu priekšā.

Ans de Monmoransī pārskrēja ar acīm uzrakstītajam.

— Jā, jā, — viņš piekrita, — te gan ir daudz izdomātu un nejēdzīgu pakalpojumu, bet ir arī tādi, kas savā laikā varēja būt ļoti noderīgi. Taču tagad es par to nespēju domāt bez nožēlas.

— Jūsu gaišība, vai jūs savu krišanu nepārspīlējat? — Arno nevainīgi pajautāja.

— Ko? — konetabls salēcās. — Vai tad tu zini… vai tad ir jau nācis gaismā, ka es esmu kritis nežēlastībā?

— Visi, un arī es tajā skaitā, šaubās par to.

— Ja jau tā, — konetabls skumji pašūpoja galvu, — tad vari šau­bīties arī par to, ka vikonta d'Eksmesa un Diānas de Kastro atšķirtība Senkantēnā mums neko nav devusi, jo arī pašlaik karalis negrib dot savu meitu manam dēlam par sievu.

— Nemociet sevi, jūsu gaišība, — Arno nosmējās. — Es uzskatu, ka karalis labprāt jums atdos savu meitu, kad jūs viņam to atvedīsiet.

— Ko tu ar to gribi teikt?

— Es gribu teikt, ka mūsu valdnieks bēdājas ne tikai par Senkan- tēnas un Senlorānas krišanu ienaidnieka rokās, bet arī par savas maigi mīļotās meitas Diānas pazušanu, kura pēc Senkantēnas aplenkuma ir pa­zudusi un neviens nespēj precīzi pateikt, kas ar viņu ir notics. Dažādas pretrunīgas baumas klīst pa galvaspilsētu par viņas pazušanas iemesliem. Jūs esat nupat ieradies, monsenjor, un neko nezināt, arī es pats par" to uzzināju tikai šorīt.

— Man bija citas rūpes, — konetabls teica, — un man ir jādomā nevis par bijušo slavu, bet par manu tagadējo bezspēcību.

— Pilnīgi pareizi, jūsu gaišība. Bet var gadīties, ka jūsu slava atjau­nojas, ja jūs karalim pateiksiet apmēram šādi: valdniek, jūs apraudiet savu meitu, jūs to visur meklējāt, iztaujājat par viņu visus, bet tikai es viens pats zinu, kur viņa ir!..

— Vai tad tu to zini, Arno? — konetabls ieinteresēts vaicāja.

— Mans pienākums ir visu zināt, — viltnieks sacīja. — Es sacīju, ka man ir pārdodama prece, un, kā redzat, tai ir lieliska kvalitāte. Vai esat par to padomājis? Ja ne, tad padomājiet tagad, monsenjor!

— Es domāju par to, ka karalis mēdz paturēt atmiņā savu padoto kļūdas, taču ne varoņdarbus. Kad es Indriķim II atdošu viņa meitu, viņš būs sajūsmā un solīs man visas pasaules labumus! Bet tad Diāna parau- dās, sacīs, ka labāk viņa nomirs, nekā precēsies ar kādu citu, izņemot vikontu d'Eksmesu. Karalis, viņas lūguma ietekmēts un manu ienaidnieku atbalstīts, sāks atcerēties manas zaudētās kaujas nevis to, ka es esmu atradis viņa meitu. Mani pūliņi nāks par labu vienīgi vikontam d'Eks- mesam.

— Nebūtu slikti, — Arno ar nekrietnu smīniņu sejā piebilda, — ne­maz nebūtu slikti, ja tajā brīdī, kad parādītos hercogiene de Kastro, vi­konts d'Eksmess pazustu no zemes virsas! Tas tik būtu lieliski!

— Bet tam vajadzīgi radikāli līdzekļi, kuri ir ļoti bīstami. Es zinu, ka tev ir stingrs tvērens, arī mēli tu proti turēt aiz zobiem. Tomēr…

— Jūsu gaišība, jūs nesapratāt pareizi manus nodomus, — Arno ie­saucās tēlotā sašutumā, — jūs mani apbēdināt! Jūs atļāvāties iedomāties, ka es no šī jaunekļa gribu jūs atbrīvot kaut kādā tādā… — viņš parādīja izteiksmīgu žestu, — veidā! Nē, tūkstoškārt nē! Ir daudz labāks, gluži cits paņēmiens…

— Kāds? — konetablam izspruka.

— Vispirms sarunāsim, jūsu gaišība, — Arno atsaucās. — Es jums pateikšu, kur atrodas mazā nomaldījusies avs. Pēc tam izstāstīšu, kā atbrī­voties, kaut vai uz to laiku, kas nepieciešams hercoga Fransuā laulībām, no nevēlamā sāncenša. Te būs divi krietni nopelni, monsenjor! Ko jūs no savas puses man varat piedāvāt?

— Ko tu gribētu?

— Jūs esat tik pat labs rēķinātājs kā es. Jūs taču maksājat bez kau­lēšanās, vai ne? Kā tad palika ar to necilo rēķinu, ko es jums pirms brīža uzrādīju?

— Rēķins tiks samaksāts.

— Es jau to zināju! Šajā jautājumā mēs sapratīsimies. Arī summa taču ir niecīga. Tomēr zelts nav visvērtīgākā manta pasaulē.

— Kas notiek? — konetabls brīnījās un pat bija izbijies. — Vai man tas ir jādzird no Arno de Tila mutes?

— Jā, jā. no tā paša, jūsu gaišība. Tomēr ne no tā, kuru jūs pazināt kā skrandainu neģēli, bet no cita Arno de Tila, kurš ir pilnīgi apmierināts ar to likteni, kurš tagad tam ir lemts.

Šis Arno de Tils guļ un sapņo, kā klusi un mierīgi pavadīt sava mūža atlikušo daļu tēva mājās, jaunības draugu un radu lokā… Par to es esmu sapņojis, jūsu gaišība, tik kluss un bezrūpīgs mērķis ir manai… vētrainajai dzīvei.

— Nu ko, — Monmoransī noteica, — ja ir iespējams cauri vētrai nokļūt līdz mierīgai dzīvei, vēlu veiksmi, Arno. Vai tu esi kļuvis bagāts?

— Šis tas jau ir, jūsu gaišība. Desmit tūkstoši ekiju tādam nabagam kā es — tas ir vesels kapitāls, jo īpaši mazā ciematiņā, šaurā ģimenes lokā.

— Ģimenes lokā? Ciematiņā? Es vienmēr esmu uzskatījis, ka tu esi viens kā pirksts.

— Arno de Tils ir mans pseidonīms, jūsu gaišība. Mans īstais vārds ir Martēns un es esmu no Artigas, kur man palika sieva ar bērniem.

— Tev ir sieva? — Monmoransī pārjautāja, vēl vairāk izbrīnīts. — Tev ir bērni?

— Jā, jūsu gaišība. Un man jūs ir jābrīdina, ka turpmāk varat ne­rēķināties ar mani. Šie divi uzdevumi būs pēdējie, un tad es pārtraukšu savu darbību galmā. Es gribu dzīvot krietna cilvēka dzīvi savu tuvinieku vidū.

— Laimīgu ceļu, — konetabls nosmīnēja. — Bet ja jau tu esi kļuvis par tik labsirdīgu lauku vīru, ka pat negribi dzirdēt par zeltu, ko tu no manis gribi par saviem noslēpumiem?

— Man vajadzīgs tas, kas nav dārgāks par zeltu, taču nav arī lētāks, monsenjor, — Arno de Tils atbildēja savā parastajā manierē. — Es gribu godu! Nē, ne jau pagodinājumus, bet mazliet goda!

— Paskaidro saprotamāk, — Monmoransī sacīja, — tu taču visu lai­ku runā tik mīklaini.

— Ļoti labi! Es, monsenjor, esmu sagatavojis dokumentu, kas ap­liecina, ka es, Martēns, esmu pie jums nokalpojis tik un tik gadus par… nu sacīsim, par staļļmeistaru (kaut kas ir jāpiepušķo arī), un ka šajā laikā esmu parādījis sevi kā uzticams un godīgs strādnieks, un ka par šo paš­aizliedzību jūs vēlētos man pateikties ar naudas summu, kas man no­drošinātu bezrūpīgu eksistenci mūža nogalē. Apstipriniet tādu papīru ar zīmogu un savu parakstu, un uzskatīsim, jūsu gaišība, ka esam pilnībā norēķinājušies.

— Tas nav iespējams, — konetabls pretojās. — Tā būs krāpšana, es izrādīšos melis un viltus liecinātājs, ja kaut ko tādu parakstīšu.

— Tā nav nekāda krāpšana, monsenjor, es taču esmu godīgi kalpojis jums. Jūs negribat melot, tā tas ir… taču arī man, jāsaka, nemaz nebija tik viegli novest mūsu lietu tik tālu, lai jūs tagad varētu mierīgi ievākt mana sūrā darba augļus.

— Nelietis! Tu uzdrošinies samērot…

— Protams, monsenjor, — Arno turpināja. — Mēs viens otram esam ļoti vajadzīgi. Vai tad tā nav? Vai tad vienlīdzība nav nepieciešamības bērns? Spiegs vairo jūsu panākumus, papūlieties mazliet spiega labā! Mūs neviens nenoklausās, nav ko lieki kaunēties! Vai slēgsim darījumu? Tas ir man izdevīgs, taču vēl izdevīgāks tas ir jums. Parakstiet to, jūsu gaišība!

— Nē, vēlāk, — Monmoransī teica. — Es gribu zināt, ko tu vari piedāvāt, ja jau runā par abpusēju izdevīgumu. Es vēlos uzzināt, kas no­ticis ar Diānu de Katro un kam jānotiek ar vikontu d'Eksmesu.

— To es varu gan izstāstīt.

— Es klausos, — konetabls sacīja.

— Pirmkārt, par de Kastro kundzi, — Arno sacīja. — Viņa nav ne nogalināta, ne nolaupīta, viņa ir saņemta gūstā Senkantēnā un ir to piec­desmit gūstekņu sarakstā, kuri ir jāizpērk. Taču nav skaidrs, kāpēc tas, kas tur viņu gūstā, nepaziņo par to karalim? Kāpēc pati de Kastro kun­dze nedod par sevi nekādas ziņas? Tas man galīgi nav saprotams. Jā­atzīst, es biju pārliecināts, ka viņa jau ir brīvībā, un tikai šorīt uzzināju, ka galmā par viņas likteni nekas nav zināms.

Var gadīties, ka vispārējā sajukumā Diānas sūtņi ir apmaldījušies vai atgriezušies atpakaļ. Varbūt viņu ierašanos Parīzē aizkavējis kāds cits ap­stāklis… Galu galā, viens ir nešaubīgi skaidrs, es varu pateikt precīzi, kur de Kastro kundze atrodas un kas viņu tur gūstā.

— Ziņas patiesi ir diezgan vērtīgas, — konetabls sacīja, — bet kur tad tas ir un kas ir šis cilvēks?

— Pagaidiet, jūsu gaišība, — Arno atbildēja, — vai tagad jūs negri­bat uzzināt par vikontu d'Eksmesu? Ja ir svarīgi zināt, kur meklēt drau­gus, tad vēl svarīgāk ir zināt, kur ir ienaidnieki.

— Pietiek pļāpāt! Kur tad ir šis d'Eksmess?

— Viņš arī ir gūstā, monsenjor. Kas tik mūsdienās nekrīt gūstā! Jau­na mode uznākusi! Mūsu vikonts arī seko šai modei.

— Viņš jau nu gan spēs dot par sevi kādu ziņu, — konetabls sacī­ja. — Viņš (Iroši vien ātri atpirksies un uzgāzīsies mums uz galvas.

— Jūs esat nonācis līdz vikonta vēlmju piepildījumam, monsenjor. Protams, vikontam ir nauda, protams, viņš karsti vēlas tikt ārā no nebrī­ves un centīsies samaksāt pēc iespējas ātrāk. Viņš pat ir nolīdzis cilvēku, kam jāatbrauc uz Parīzi un jāaizved viņam nepieciešamā naudas sum­ma.

— Ko tad lai mēs darām?

— Taču, mums par laimi un viņam par nelaimi, — Arno turpinā­ja, — šis cilvēks, kam viņš uzdevis tik svarīgu uzdevumu, ir neviens cits kā es, jo tieši es ar savu īsto vārdu „Martēns" kalpoju par vikonta d'Eksme- sa ieročnesēju. Kā redzat, es varu būt par ieročnesēju, pat par staļļ- meistaru, un nevienam nerodas nekādas aizdomas!

— Un tu, nelaimīgais, neizpildīji viņa uzdevumu? — konetabls sa­rauca pieri. - Nesavāci izpirkšanas naudu savam tā sauktajam saimnie­kam?

— Savācu, un ļoti rūpīgi, jūsu gaišība. Tāda nauda zemē nemētājas. Ievērojiet, noniecināt tādu summu būtu aizdomīgi. Esmu savācis visu līdz pēdējam — mūsu pasākuma labā. Tikai mieru! Es to naudu viņam ne­vedīšu un nemaz nepaskaidrošu kāpēc. Jo tie ir tie paši desmit tūkstoši ekiju, kurus es esmu dabūjis pateicoties jūsu augstsirdībai… Jā, starp citu, tas redzams no tā dokumenta, ko jūs man esat parakstījis.

— Es to neparakstīšu, nelieti! — Monmoransī iesaucās. — Es ne­taisos atbalstīt klaju zādzību!

— Ak, monsenjor, — Arno iebilda, — vai tad drīkst tik rupji no­saukt vienkāršu nepieciešamību. Esmu spiests tā rīkoties tikai jūsu labā. Es apklusinu sevī sirdsapziņas balsi, un te nu ir pateicība! Labi, lai ir pēc jūsu prāta. Mēs aizsūtīsim vikontam viņa naudu, un viņš ieradīsies šeit vienlaicīgi ar Diānu, ja ne vēl ātrāk. Bet ja viņš naudu nesaņems…

— Kas būs, ja viņš naudu nesaņems? — konetabls, neko nedomā­dams, atkārtoja.

— Tad, monsenjor, mēs iegūsim laiku. D'Eksmesa kungs mani pa­cietīgi gaida jau piecpadsmit dienas. Lai savāktu desmit tūkstošus, vaja­dzīgs laiks, un patiešām, viņa audžumāte man tikai šorīt šo summu nolika priekšā.

— Vai tad tā nabaga sieviete tev uzticējās?

— Gan man, gan vikonta gredzenam un parakstam, jūsu gaišība. Turklāt viņa mani pazina pēc sejas… Pie kā mēs palikām… Piecpadsmit dienas pacietīgi gaidot, tad nedēļa satraukti gaidot, un, visbeidzot, izmi­suma pilna nedēļa. Tā būs pagājis mēnesis, bet pēc pusotra mēneša iz­misušais vikonts sūtīs otru uzticības personu pirmās meklējumos. Bet pir­mo sūtni nekur neatradīs… Ņemiet vērā vēl kādu apstākli — ja desmit tūkstoši ekiju ļ>ija savākti ar pūlēm, tad otrus desmit sadabūt būs gandrīz neiespējami. Jūs, monsenjor, pagūsiet divdesmit reizes apprecināt savu dēlu, jo saniknotais vikonts d'Eksmess atgriezīsies Parīzē ne ātrāk kā pēc diviem mēnešiem.

— Tomēr viņš atgriezīsies, — Monmoransī sacīja, — un kādā jaukā dienā gribēs uzzināt, kas tad ir noticis ar viņa uzticamo Martēnu?

— Diemžēl, jūsu gaišība, viņam teiks, ka nabaga Martēns kopā ar visu izpirkuma naudu ir kritis par upuri spāņiem, un tie acīmredzot to aptīrījuši, pie tam, lai garantētu klusēšanu, pakāruši viņu netālu no Nuajonas vārtiem.

— Kā! Tevi pakārs?

— Mani jau ir pakāruši, monsenjor. Lūk, cik tālu es aizeju savā cen­tībā! Var gadīties, ka pretrunīgas būs ziņas par to, kurā datumā es esmu pakārts, taču tiem laupītājiem spāņiem neviens neticēs. Tātad, monsen­jor, — nekauņa jautri turpināja, — ievērojiet, es esmu rīkojies ārkārtīgi piesardzīgi,un ar tādu rūdītu cīnītāju, kāds esmu es, jūs nekad nenokļū- siet nelaimē. Es atkārtoju — šis papīrs apliecina tīrāko patiesību! Es jums esmu ilgi kalpojis, daudzi no jūsu ļaudīm to var apliecināt… un jūs man samaksāsiet desmit tūkstošus… — tā Arno beidza savu lielisko runu. — Vai jūs ņemsiet šo papīru.

Konetabls nespēja atturēties no smaida.

— Labi, galu galā…

Arno de Tils viņu pārtrauca:

— Monsenjor, jūs attur tikai formāls iemesls, taču vai lieliem gariem formalitātes kādreiz kaut ko ir nozīmējušas? Parakstiet! — Viņš nolika Monmoransī priekšā papīru, kur trūka tikai paraksta un zīmoga.

— Tomēr, kā tad sauc to, kas tur gūstā Diānu de Kastro? Kur tas

ir?

— Vārdu par vārdu, monsenjor. Parakstieties, lūk, šeit, un jūs uz­zināsiet pārējo.

— Lai iet, — Monmoransī piekrita un uz papīra plaši uzvilka ķe­buru, kas tam aizstāja parakstu.

— Bet zimogs, monsenjor?

— Te būs. Vat tagad tu esi apmierināts?

— It kā no jums būtu dabūjis desmit tūkstošus ekiju.

— Labi. Kur ir Diāna?

— Viņa ir Kalē. Lorda Ventvorsa varā, — Arno teica, pastiepjot roku pēc pergamenta.

— Pagaidi, — Monmoransī teica, — un kur ir vikonts?

— Kalē, lorda Ventvorsa varā.

— Tātad viņi satiekas?

— Nebūt nē, jūsu gaišība. Viņš dzīvo pie pilsētas ieroču meistara, bet viņa — gubernatora savrupmājā. Vikonts d'Eksmess pat nenojauš, es par to jums varu galvot, ka viņa iemīļotā tam ir tik tuvu!

— Man jāsteidzas uz Luvru, — konetabls sacīja, pasniedzot doku­mentu Arno de Tilam.

— Bet man — uz Artigu, — Arno sajūsmināts iesaucās. — Vēlu jums veiksmi, monsenjor.

— Arī tev vēlu veiksmi, draņķi! Pacenties, lai tevi nepakar no tie­sas!

Un viņi aizgāja katrs uz savu pusi.