Divas Diānas

X Diženais cilvēks uzzin par dižo nodomu

Hercogs de Glzs kopš tā laika, kad ieguva karalistes ģenerālleitnanta pakāpi, dzīvoja pašā Luvrā, šajā franču karaļu šūpulī.

Kādi sapņi rādījās naktīs šim godkārīgajam Lotringas dzimtas pār­stāvim? Kādus ceļus viņa sapņi ir gājuši kopš tā laika, kad nometnē Civi- tellas tuvumā viņš uzticēja Gabrielam savu sapni par Neapoles troni? Vai tagad viņš ir nomierinājies? Vai arī, būdams viesis karaļa namā, iedo­mājies te kļūt par saimnieku? Vai viņš vēl nejūt karaļa kroņa smagumu sev uz galvas?

Pilnīgi iespējams, ka tieši šajā laikā Lotringas Fransuā loloja šādas cerības. Un patiešām — vai tad karalis, saucot viņu palīgā, neuzkurināja viņa pārdrošo godkārību?

Uzticot viņam Francijas glābšanu tik valstij sarežģītā brīdī, karalis ar to pats atzina, ka viņš — Fransuā de Gīzs ir sava laika izcilākais kara­vadonis.

Hercogs lieliski apzinājās, ka vēl ar to nebūt nepietiek, ka viņa no­pelnus ir atzinis karalis. Nāksies pārliecināt visu Franciju. Bez tam nepie­ciešamas žilbinošas uzvaras, lieli varoņdarbi. Lai visa Francija uzticētos viņam, nepietika mazināt sakāves smagumu, bija vajadzīga īsta uzvara.

Lūk, kādas domas bija pārņēmušas hercogu de Gīzu pēc atgriešanās no Itālijas.

Tieši par to viņš domāja arī tajā dienā, kad Gabriels de Montgo­merijs slēdza ar Indriķi II jauno, neprātīgo vienošanos.

Stāvēdams pie loga un bungodams ar pirkstu galiem pa stiklu, Fran­suā de Gīzs neko neredzošu skatienu vērās pielijušajā pagalmā. Kāds piesardzīgi pieklauvēja pie durvīm un, ar hercoga atļauju ienācis, pieteica vikontu d'Eksmesu.

— Vikonts d'Eksmess! — hercogs de Gīzs iesaucās, jo viņam patiesi bija Cēzara atmiņa. — Vikonts d'Eksmess! Mans jaunais cīņubiedrs Me- cā un pie Renti. Nekavējoties sauciet viņu iekšā!

Kalps palocījās un ieveda Gabrielu.

Jāsaka, pēc vizītes pie karaļa Gabrielam vairs nebija šaubu. 'Droš­sirdīgais jauneklis pašlaik atradās pēkšņas atklāsmes stāvoklī, kas tik reti piemeklē cilvēkus un ko sauc par iedvesmu.

Ienākot pie hercoga, viņš nojauta tās domas, kas nedeva mieru Fran­suā de Gīzam. Starp citu, hercogs de Gīzs bija gandrīz vienīgais, kurš spēja saprast Gabrielu un varēja palīdzēt viņam.

Hercogs metās Gabrielam pretī un apskāva viņu.

— Lūk, arī jūs, mans drosminieki No kurienes jūs esat ieradies? Kas ar jums notika pēc Senkantēnas padošanās? Cik bieži es iedomājos par jums, Gabriel!

— Jūs neesat aizmirsis vikontu d'Eksmesu?

— Sasodīts, un viņš vēl jautā? — hercogs smējās. — Jūs acīmredzot neesat paradis par sevi atgādināt. Koliņī man izstāstīja vairākus no jū­su Senkantēi^s varoņdarbiem un sacīja, ka labākie vēl palikuši neizstās­tīti.

— Ne pārāk daudz man ir izdevies paveikt, — Gabriels noteica ar skumju smaidu lūpās.

— Godkārīgais! — hercogs piezīmēja.

— Es godkārīgs? — Gabriels pasmējās.

— Paldies Dievam, — hercogs turpināja, — jūs tomēr esat atgriezies, un mēs esam atkal kopā, mans draugs! Atcerieties, kādi plāni mums bija Itālijā. Ak, Gabriel, Francijai pašlaik jūsu cīņasspars vajadzīgs vairāk kā jebkad!

— Viss, ko es protu un varu, — Gabriels paziņoja, — ir veltīts tēv­zemes uzplaukumam. Es gaidu jūsu pavēli, monsenjor.

— Paldies, draudziņ, — hercogs atbildēja. — Ticiet man, ilgi jums tā nebūs jāgaida. Bet, taisnību sakot, jo vairāk es cenšos tikt skaidrībā par pašreizējo situāciju, jo sarežģītāka man tā liekas. Man nekavējoties jānostiprina Parīzes aizsardzība, jārada gigantiska aizsardzības līnija un, visbeidzot, jāaptur ienaidnieka virzīšanās uz priekšu.

Tomēr tas viss nav nekā vērts, ja es neiešu uzbrukumā. Man ir jārī­kojas, bet kā?..

Un viņš apklusa, it kā gaidot Gabriela padomu. Viņš zināja, cik at­tapīgs ir jauneklis un miglaini cerēja, ka arī šoreiz viņš kaut ko izdomās. Tomēr tagad vikonts d'Eksmess klusēja un vaicājoši skatījās uz herco­gu.

Lotringas Fransuā turpināja:

— Neapsūdziet mani neizlēmībā, mans draugs. Jūs taču zināt, es ne­esmu no tiem, kas vilcinās, taču esmu no tiem, kas domā. Es cenšos rīcību savienot ar apdomību… Tomēr, — hercogs piebilda, — es redzu, ka jūs esat vēl vairāk norūpējies nekā iepriekš…

— Nerunāsim par mani, monsenjor, es lūdzu, — Gabriels viņu aptu­rēja. — Vispirms parunāsim par Franciju.

— Lai būtu, — hercogs piekrita. — Es jums atklāti pateikšu, kas aizņem manas domas. Manuprāt, šobrīd galvenais ir paveikt kādu lielu varoņdarbu, lai atdzimtu mūsu agrākā slava, lai ļaudīm atdotu cerību. Mēs nedrīkstam aprobežoties ar nocietinājumu atjaunošanu, ir jāizcīna kaut vai viena pārliecinoša uzvara.

— Es esmu tieši tādās pašās domās, monsenjor! — Gabriels iesau­cās, izbrīnīts un iepriecināts par to, cik ļoti viņu domas sakrīt.

— Arī jūs? — hercogs de Gīzs pārvaicāja. — Arī jūs tātad ne reizi vien esat iedomājies par mūsu nabaga Francijas glābšanu?

— Man par to bieži jādomā, — Gabriels atzinās.

— Bet vai jūs stādāties priekšā mūsu ieceres grūtības? — jautāja Lotringas Fransuā. — Un kurš un kad izšķirsies par tādu varoņdarbu kā Francijas glābšana?

— Jūsu augstība, man šķiet, ka es to zinu.

— Zināt ? — hercogs iesaucās. — Runājiet, runājiet, Gabriel.

— Mana iecere, monsenjor, nav no tām, kuras var izstāstīt pāris vār­dos. Jūs esat dižens cilvēks, taču arī jums varbūt šis plāns šķitīs fan­tastisks.

— Ak, es neesmu no tiem, kam viegli noreibst galva, — hercogs de Gīzs pasmaidot sacīja.

— Un tomēr, monsenjor, — Gabriels teica, — es baidos un jau ie­priekš jūs brīdinu, ka pirmajā brīdī mana iecere var likties dīvaina un pilnīgi nerealizējama! Bet būtībā tā ir tikai grūta un bīstama.

— Ar to arī vilinoša, vai ne? — Lotringas Fransuā iesaucās.

— Norunāsim, jūsu augstība, ka jūs nebrīnīsieties. Es atkārtoju — mūsu ceļā būs daudz grūtību. Taču es zinu, kā tās pārvarēt.

— Ja tā, tad sakiet, Gabriel… — hercogs iesāka, bet neapmierināts iesaucās: — Kas tur klauvē, sasodīts! Tas esat jūs, Tilo?

— Jā, jūsu augstība, — sacīja ienākušais kalps. — Jūs likāt paziņot, kad būs sanākusi padome. Ir jau divi un de Senrenē kungs var ierasties kuru katru brīdi.

— Ak jā, patiešām! — hercogs de Gīzs teica. — Man tur ir jābūt. Labi, Tilo, atstājiet mūs vienus… Gabriel, jūs pats redzat — man ir jāiet pie karaļa. Vakarā jūs man izstāstīsiet savu plānu visos sīkumos, taču tagad vismaz pāris vārdos pasakiet, kas jums ir padomā?

— Pāris vārdos, jūsu augstība — jāieņem Kalē, — Gabriels mierīgi pasacīja.

— Ieņemt Kalē? — hercogs de Gīzs iesaucās, pārsteigumā pakāpies atpakaļ.

— Jūs neesat aizmirsis, jūsu augstība, ka solījāt nebrīnīties? — Gab­riels vaicāja, nezaudējot savaldību.

— Re ko jūs esat izdomājis! — hercogs teica. — Ieņemt Kalē, pil­sētu, ko apsargā karaspēks, kam ir nepieejami mūri un jūra, galu galā! Kalē, ko angļi pārvalda jau vairāk nekā divsimt gadus! Kalē — Francijas atslēgas. Man pašam patīk drosmīgi gājieni, bet te jau ir nevis drosme, bet pārgalvība!

— Jums taisnība, — Gabriels atbildēja. — Taču tieši tā var nest uz­varu. Jo nevienam neienāks prātā, ka tāda ideja ir īstenojama.

— Var būt arī, — hercogs domīgs novilka.

— Kad es jums visu izstāstīšu, jūs man piekritīsiet. Vienīgais, kas ir vajadzīgs, jāpatur mūsu iecere pilnīgā slepenībā un pie pilsētas mūriem jāparādās negaidīti. Pēc divām nedēļām Kalē būs mūsu rokās!

— Tomēr tie ir tikai vārdi, — hercogs de Gīzs sacīja. — Vai jums ir konkrēts plāns, Gabriel?

— Ir, jūsu augstība, tas ir ārkārtīgi vienkāršs un skaidrs…

Gabriels nebija pabeidzis frāzi, kad atvērās durvis un istabā ienāca

grāfs de Senrenē.

— Viņa augstība jūs jau gaida, monsenjor, — de Senrenē paklanī­jās.

— Eju, grāf, es eju, — de Gīzs atsaucās.

Tad, pagriezies pret Gabrielu, viņš pusbalsī sacīja:

— Kā redzat, mums jāšķiras. Taču jūsu negaidītā un lieliskā iecere man neliek miera… Ja jūs tādu brīnumu uzskatāt par realizējamu, vai tiešām es jūs nesapratīšu? Vai varat pie manis atnākt ap astoņiem va­karā?

— Tieši astoņos es būšu pie jums.

— Es atļaušos jūsu gaišībai atgādināt, ka ir jau pāri diviem, — grāfs de Senrenē sacīja.

— Esmu gatavs, grāf.

Hercogs devās pie durvīm, bet paskatījies uz Gabrielu, pienāca tam klāt un klusi vaicāja, it kā gribēdams pārliecināties, ka nav pārklausī­jies:

— Ieņemt Kalē?

Gabriels apstiprinoši pamāja un pasmaidījis mierīgi atbildēja:

— Jā, ieņemt Kalē!

Hercogs de Gīzs aizsteidzās pie karaļa un vikonts d'Eksmess atstāja Luvru.