Divas Diānas

XI Karš vai miers?

7. jūnijā Karaliskā padome bija sanākusi pilnā sastāvā. Indriķim II un prinčiem blakus sēdēja konetabls Ans de Monmoransī, Lotringas kar­dināls un viņa brālis Kārlis de Gīzs, Reimsas arhibīskaps, kanclers Olivjē de L'Akvils, prezidents Bertrāns, grāfs Sedans, grāfs Imērs un grāfs de Sentandrē ar dēlu.

Vikonts d'Eksmess, būdams gvardes kapteinis, stāvēja pie durvīm ar zobenu rokā.

Kā parasti, sēdes būtība bija savdabīgā godkārīgā Gīzu un Monmo­ransī sacensībā, kas savā starpā naidojās un ko šoreiz pārstāvēja kardināls un konetabls personīgi.

— Valdniek, — Lotringas kardināls sacīja, — briesmas ir lielas, ie­naidnieks jau ir tuvu. Flandrijā pulcējas liels karapulks, un jau rīt Filips II var iebrukt mūsu teritorijā, bet Anglijas Marija mums var pieteikt ka­ru. Valdniek, jums vajadzīgs bezbailīgs karavadonis, jauns un drosmīgs, kas spētu rīkoties noteikti un kura vārdu dzirdot vien, jau spānis būtu šausmās.

— Piemēram, tas varētu būt jūsu brāļa, de Gīza vārds, vai ne? — Monmoransī ironiski piebilda.

— Jā, jums taisnība, — kardināls atcirta, tas ir Mecas, Rentī un Valencas iekarotāja vārds. Jūsu majestāte, tieši hercogu de Gīzu ir pēc iespējas ātrāk jāsauc atpakaļ no Itālijas. Tur viņa armija kļūst par nekam nevajadzīgu slogu, jo nācies pārtraukt Čivitellas aplenkumu naudas trū­kuma dēļ. Šeit viņš būtu labs pretinieks varbūtējiem iebrucējiem.

Karalis pagriezās pret konetablu, it kā gribēdams tam sacīt — vārds jums.

— Jūsu majestāte, — de Monmoransī kungs ierunājās, — sauciet karaspēku mājās, jo tā varonīgā Itālijas iekarošana, kā jau es brīdināju, beidzās visai smieklīgi. Bet kādam nolūkam tas ir jāatsauc?

Uz Nīderlandes robežām viss ir mierīgi, Filips II neuzdrošinās neko uzsākt, Anglijas Marija klusē. No jums ir atkarīga pamiera atjaunošana vai arī miera slēgšanas noteikumi.

Jums ir vajadzīgs nevis karavadonis, kas drāžas pa galvu, pa kaklu, bet pieredzējis un apdomīgs ministrs, kurš nav godkāres apžilbināts savas jaunības muļķības dēļ. Tāds, kurš spēj panākt Francijas cienīgu stipru mieru.

— Vajadzīgs tāds ministrs kā, piemēram, pats konetabla kungs, — indīgi piebilda Lotringas kardināls.

— Jā, tāds kā es! — Ans de Monmoransī augstprātīgi iesaucās. — Es atklāti iesaku karalim neuztraukties kaut kāda kara dēļ, kurš sāksies tikai tajā gadījumā, ja karalis pats vēlēsies karot. Iekšējās lietas, finanšu stāvoklis, reliģijas intereses ir pelnījušas daudz lielāku uzmanību. Domā­jošs diplomāts mums pašlaik ir vajadzīgs simtreiz vairāk nekā visener­ģiskākais karavadonis.

— Un vēlas saņemt simtreiz lielāku karaļa labvēlību, vai ne? — Lot­ringas kardināls nošņāca.

— Svētais tēvs pabeidza manu domu, — Monmoransī aukstasinīgi turpināja, — un ja jau jūs pieskārāties šim jautājumam, es uzdrošināšos viņa majestātei lūgt pierādījumu tam, ka viņš atbalsta manus mieru mīlo­šos centienus.

— Kas tas par pierādījumu? — karalis nopūtās.

— Valdniek, es jums lūdzu atklāti paziņot par to godu, ko jūs esat parādījis manai dzimtai — par piekrišanu salaulāt manu dēlu ar Angu­lemas hercogieni.

Man ir nepieciešams oficiāls apstiprinājums un svinīgs solījums, lai es nešaubīgi varu turpināt savu iesākto politiku, nemocīdamies ar savu draugu šaubām un ienaidnieku izlēcienu.

Šī drosmīgā uzstāšanās tika uzņemta ar dalītām jūtām — vai nu ar piekrišanas vai sašutuma izsaucieniem atkarībā no tā vai cita Senāta lo­cekļa simpātijām un tieksmēm.

Gabriels nodrebēja un kļuva bālāks, bet tūlīt atguvās, kad Lotringas kardināls enerģiski atbildēja:

— Cik es zinu, svētā tēva bulla, kas šķirtu Fransuā Monmoransī un Žannas de Fjēnas laulību, vēl nav saņemta un varbūt nemaz arī netiks saņemta.

— Tad būs jāiztiek bez tās, — konetabls sacīja. — Ar ediktu var pasludināt slepenas laulības par spēkā neesošām.

— Protams, var darīt arī tā, — karalis atsaucās, vājā rakstura un vienaldzības dēļ gandrīz jau gatavs piekāpties konetabla neatlaidībai.

Gabriels bija spiests atbalstīties uz zobena, lai novaldītu satrauku­mu.

Konetabla acis iemirdzējās priekā. Miera kārts, kuru viņš nekaunīgi bija izspēlējis, acīmredzot, nesa uzvaru.

Taču tajā brīdī pagalmā ieskanējās taures. Spēlēja kādu nepazīsta­mu motīvu. Karaliskās padomes locekļi apmainījās ar neizpratnes pilniem skatieniem. Gandrīz tajā pašā brīdī telpā ienāca ceremonijmeistars un, dziļi paklanīdamies, ziņoja:

— Sers Edvards Flemings, Anglijas galma ziņnesis un ceremonij - meistars. Lūdz atļauju stāties jūsu majestātes priekšā.

— Aiciniet Anglijas heroldu šurp, — karalis sacīja izbrīnīts, bet mie­rīgs.

Pēc Indriķa mājiena viņam apkārt sastājās prinči un troņmantnieks, viņiem aiz muguras pārējie Karaliskās padomes locekļi.

Parādījās herolds, kuru pavadīja tikai divi ieročnesēji. Viņš paklanījās sēdošajam karalim. Tas nevērīgi pamāja pretī.

Pēc tam herolds paziņoja:

— „Marija, Anglijas un Francijas karaliene, Indriķim, Francijas ka­ralim. Par sakariem un draudzību ar angļu protestantiem — mūsu ticības un tēvzemes ienaidniekiem, par piedāvājumu un solījumu palīdzēt viņiem un atbalstīt tos, mēs, Anglijas Marija, piesakām Francijas Indriķim karu gan uz sauszemes, gan uz jūras." Par šī izaicinājuma zīmi, es, Anglijas herolds Edvards Flemings, nometu jūsu priekšā savu kara cimdu.

Paklausot karaļa žestam, vikonts d'Eksmess pacēla sera Fleminga cimdu.

— Pateicos, — Indriķis vēsi vērsās pie herolda.

Tūdaļ, noāķēja savu lielisko ķēdi no tērpa un pasniedza Gabrielam, kurš to nodeva heroldam, tad, galvu atkal pieliecis, sacīja:

— Varat būt brīvs.

Tas, savukārt, dziļi paklanījās un izgāja. Pēc kādas minūtes atkal ska­nēja angļu taures un tikai tad karalis pārtrauca ieilgušo klusumu:

— Izskatās, — viņš teica konetablam, — ka jūs esat mazliet pār­steidzies, mums solīdams mieru un cenšoties mūs pārliecināt par kara­lienes Marijas labajiem nodomiem.

Tas atbalsts, ko mēs it kā sniedzam angļu protestantiem, ir tikai pie­klājīgs iegansts, kas piesedz mūsu māsas, Anglijas karalienes, mīlestību pret viņas vīru Filipu II. Karš ar diviem laulātajiem draugiem… Kas tur ir? Florimon, kas notiek?

— Jūsu majestāte, — atgriezies sacīja ceremonijmeistars, — ātrais kurjers no Pikardijas gubernatora kunga.

— Esiet tik laipns, kardināla kungs, — karalis laipni palūdza, — pār­skatiet sūtījumu.

Kardināls atgriezās ar vēstulēm un sniedza tās Indriķim.

— Nu, mani kungi, — Indriķis sacīja, pārskrējis ar acīm vēstulēm, — te ir citas ziņas. Filipa II karaspēks… koncentrējas pie Zivē, un kā mums vēsta Gaspārs de Koliņī, viņu priekšgalā ir Savojas hercogs. Cienīgs pre­tinieks! Jūsu radinieks uzskata, konetabla kungs, ka spāņu armija gata­vojas ieņemt Mezjēru un Rokruā, lai nogrieztu Marienburgu. Viņš stei­dzīgi prasa papildspēkus šo teritoriju apsargāšanai un pirmo uzbrukumu atsišanai.

Visus klātesošos pārņēma satraukums.

— De Monmoransī kungs, — karalis turpināja, mierīgi smaidot, — jums šodien nemaz neveicas ar pareģojumiem. Anglijas Marija klusē, jūs sacījāt, bet mums nupat krita ausis ciet no viņas tauru skaņām. Filips II… neko neuzdrošinās uzsākt un Nīderlandē viss ir mierīgi, jūs teicāt. Bet Spānijas karalim taču ir no mums tik pat maz bail, kā mums no viņa. Flandrijā acīmredzot arī ir liels satraukums. Nu gan, manuprāt, ir tas brīdis klāt, kad apdomīgie diplomāti dos vietu drošsirdīgiem kara­vadoņiem.

— Jūsu majestāte, — Ans de Monmoransī atsaucās, — es esmu Francijas konetabls un mieru pazīstu labāk nekā karu.

— Tas tiesa, — karalis atbildēja, — un tāpēc man patīk redzēt, kā atdzimst'jūsu varonīgais cīnītāja gars. Velciet laukā savu zobenu, es prie­cāšos par to. Ar to es gribēju sacīt, ka karš no šī brīža būs mūsu vienīgās rūpes…

Lotringas kardināla kungs, uzrakstiet savam brālim, hercogam de Gī- zam, lai viņš nekavējoties atgriežas šurp. Bet valsts iekšējo kā arī ģimenes lietu nokārtošanu nāksies uz kādu laiku atlikt… Kas attiecas uz Angu­lemas hercogienes laulībām, būs labāk, ja mēs tomēr pagaidīsim pāvesta šķiršanās atļauju.

Konetabls saviebās, kardināls nosmīnēja, bet Gabriels atviegloti no­pūtās.

— Kungi, — karalis turpināja, šķiet, nopurinājis laiskumu un mie­gainību, — kungi, mums ar skaidru galvu jāapdomā daudz svarīgu jautā­jumu. Pašlaik mēs beidzam, bet vakarā tiksimies vēlreiz. Tātad, līdz va­karam, un lai Dievs sarga Franciju!

— Lai dzīvo karalis, — korī iesaucās Karaļa padomes locekļi un iz­klīda.