Divas Diānas

VIII Marijas Stjuartes mazā labvēlība

Kopā ar Koliņī atnācis uz Luvru, Gabriels bija satriekts — šodien karalis nevienu nepieņēma.

Admirālim, neraugoties uz dienesta pakāpi un radniecību ar Mon­moransī, galmā nebija lielas ietekmes. Gvardes kapteini Gabrielu d'Eksmesu sargi jau bija paspējuši aizmirst.

Abi draugi ar lielām grūtībām tika cauri pils vārtiem, taču tālāk gāja vēl grūtāk. Veselu stundu viņi veltīja pierunāšanai, iestāstīšanai, pat drau­diem.

Tikko vienai sardzei veiksmīgi tika garām, tūlīt viņi atdūrās pret nā­kamo.

Šķita, ka karaļa apsardze dubultojas viņu acu priekšā. Bet kad viņi bija beidzot nonākuši līdz karaļa kabineta durvīm, pēdējais šķērslis bija pilnīgi nepārvarams. Indriķis II bija ieslēdzies kopā ar konetablu un Diā­nu de Puatjē savā kabinetā un uz visstingrāko noteicis nevienu neielaist nekāda iemesla pēc.

Atlika gaidīt līdz vakaram.

Gaidīt, atkal gaidīt! Bet mērķis ir tik tuvu! Šīs dažas atlikušās ne­paredzētās stundas Gabrielam bija smagākas par visām iepriekš pārdzī­votajām grūtībām.

Mierinājuma vārdi, ko sacīja admirālis, Gabriela apziņu nesasniedza. Drūmu skatienu viņš raudzījās logā uz sīki līņājošo lietu. Nikns savā bez­spēcībā viņš žņaudza zobena spalu. Kā lai tiek garām stulbajiem gvar­diem, kas nelaiž viņu pie karaļa?

Šajā brīdī karaļa apartamentu durvis pavērās un bēdu nomāktajam jauneklim šķita, ka pelēkajā, lietainajā dienā atspīdēja saulaina vīzija — pa galeriju nāca jaunā karaliene Marija Stjuarte.

Pats sev negaidīti skaļi Gabriels priecīgs pastiepa rokas un iesau­cās:

— Jūsu augstība!

Marija Stjuarte paskatījās uz viņu, pazina admirāli un Gabrielu un smaidīdama pienāca pie tiem.

— Beidzot jūs esat atgriezies, vikont d'Eksmes! Es ļoti priecājos jūs atkal redzēt! Esmu tik daudz dzirdējusi par jums pēdējā laikā! Kas jūs atvedis šurp tik agrā stundā?

— Man ir jārunā ar karali, steidzami… — Gabriels izmocīja.

— Vikontam patiešām tas ir ļoti svarīgi, — sarunā iejaucās admirā­lis. — Tas ir svarīgi arī karalim, bet gvardi viņu nelaiž iekšā, iesaka gaidīt līdz vakaram.

— Es nespēju tik ilgi gaidīt! — Gabriels iesaucās.

— Karalis nodod svarīgus rīkojumus konetablam, — Marija Stjuarte sacīja, — un es patiesi nezinu…

Bet Gabriels lūdzošais skatiens aprāva viņas teikto pusvārdā:

— Labi, pagaidiet, es mēģināšu!

Viņa ar savu mazo rociņu pamāja sargiem, tie padevībā paklanījās viņai, un Gabriels ar admirāli varēja iet.

— Es pateicos jums no visas sirds, jūsu augstība! — jauneklis karsti pateicās.

— Ceļš ir brīvs, — Marija Stjuarte pasmaidīja, — bet ja viņa majes­tāte būs pārāk nikns, lūdzu nenododiet mani, ja varat! — Pamājusi Gab­rielam un viņa pavadonim, viņa bija prom.

Gabriels jau piegāja pie kabineta durvīm, bet šajā brīdī durvis atvērās un uz sliekšņa parādījās pats karalis, sarunājoties ar konetablu.

Karalim nebija asas reakcijas spējas. Pēkšņi parādoties vikontam d'Eksmesam, karalis atkāpās atpakaļ un pat neattapa sākt dusmoties.

Bet Gabriels nesamulsa un zemu paklanījās viņam.

— Valdniek, — viņš teica, — atļaujiet man jums izteikt visdziļāko padevību…

Vēršoties pie admirāļa, viņš turpināja, gribēdams atvieglot admirālim iesaistīšanos sarunā:

— Admirāli, lai karalis varētu izpildīt man doto solījumu, esiet tik laipns un atgādiniet karalim par manu piedalīšanos Senkantēnas aizstā­vēšanā.

— Ko jūs atļaujaties? — Indriķis atguvies, sāka kliegt. — Jūs ielau­žaties pie mums bez pieteikuma! Un mūsu klātbūtnē uzdrošināties dot vārdu admirālim!

Gabriels kā metoties kaujā, juta, ka nav īstais brīdis šaubīties un tāpēc pietiekami godbijīgi, tomēr stingri iebilda:

— Es uzskatīju, jūsu majestāte, ka jebkurā laikā jūs esat gatavs izrā­dīt labvēlību pat vismazākajam no jūsu padotajiem.

Izmantojot karaļa apmulsumu, Gabriels iegāja tam līdzi kabinetā, kur nobālusi Diāna de Puatjē bija piecēlusies no krēsla un ar šausmām klau­sījās drosminieka bezbailīgajā runā. Koliņī un Monmoransī sekoja viņiem kabinetā.

Visi klusēja. Indriķis, pagriezies pret Diānu, vaicājoši skatījās uz viņu. Gabriels, pārāk labi viņu pazīdams un saprotot, ka šī ir pēdējā kauja, vēlreiz vērsās pie Koliņī:

— Es lūdzu jūs, admirāli, runājiet!

Monmoransī nemanāmi pamāja ar galvu, vēloties likt brāļadēlam klu­sēt, bet tas šo mājienu saprata citādi un teica:

— Man ir jārunā — tas ir mans pienākums. Jūsu majestāte, es īsumā atkārtošu vikonta d'Eksmesa klātbūtnē to, ko jau sīkumos jums izstāstīju pirms viņa atgriešanās.

Viņam, un tikai viņam mēs esam parādā pateicību par to, ka Sen­kantēnas aizstāvēšana ilga to laiku, ko jūs bijāt norādījis, jūsu majes­tāte!

Konetabls atkal daudznozīmīgi pamāja, bet Koliņī, raugoties viņam tieši sejā, mierīgi turpināja:

— Jā, valdniek, vikonts d'Eksmess trīs reizes izglāba pilsētu, un bez viņa palīdzības Francija nebūtu atradusi ceļu uz izglābšanos, pa kuru tā pašlaik iet, vismaz es tā ceru.

— Vai nav par daudz goda?! — satracinātais Monmoransī iebrēcās.

— Nē, kungs, — Koliņī atbildēja, — esmu tikai godīgs un taisnīgs, vairāk nekas. — Pagriezies pret Gabrielu, viņš piebilda:

— Vai es teicu pareizi, mans draugs? Jūs esat apmierināts?

— Pateicos, admirāli! — Gabriels aizkustināts spieda Koliņī roku. — Neko citu es no jums negaidīju. Uzskatiet mani par savu parādnieku!

Šīs sarunas laikā karalis, acīmredzami ārkārtīgi neapmierināts, rauca pieri un, galvu pieliecis, nepacietīgi klaudzināja kājas pa parketu.

Konetabls klusi pievirzījās tuvāk de Puatjē kundzei un pusbalsī ap­mainījās ar viņu dažām frāzēm. Viņi, šķiet, bija nonākuši pie kopīga lē­muma, jo Diāna nicīgi nosmīnēja. Nejauši pamanījis šo smīnu, Gabriels sarāvās, tomēr pārvarēja mirkļa vājumu un teica:

— Es vairs neuzdrīkstos jūs ilgāk aizkavēt, admirāli. Jūs manā laba izdarījāt vairāk nekā prasīja pienākums. Ja jūsu majestāte man veltīs vie­nu minūti… - viņš vērsās pie Indriķa.

— Vēlāk, vēlāk, es taču neatsakos, bet pašlaik tas absolūti nav iespē­jams! — Indriķis viņu pārtrauca.

— Nav iespējams? — Gabriels izmisis pārvaicāja.

— Kāpēc, valdniek, nav iespējams? — pilnīgi nesatricināmi jautāja Diāna, pārsteidzot gan Gabrielu, gan karali pašu.

— Kā, - karalis sāka stomīties, — jūs uzskatāt, ka…

— Es uzskatu, jūsu majestāte, ka karaļa pienākums ir visiem viņa pavalstniekiem atlīdzināt pēc nopelniem. Kas attiecas uz jūsu pienākumu pret vikontu d'Eksmesu, mans viedoklis ir tāds, ka tas ir likumīgs un svēts pienākums.

— Nu, protams, — Indriķis runāja, cenšoties Diānas acīs izlasīt slēp­to domu, — es vēlētos…

— … nekavējoties uzklausīt vikontu d'Eksmesu, — Diāna pabeidza karaļa sakāmo. — Pareizi, valdniek, tas būtu taisnīgi.

— Bet jūsu majestātei ir zināms, — pārsteigtais Gabriels iebilda, — ka tādai sarunai jānotiek bez lieciniekiem?

— De Monmoransī kungs grasījas doties projām, — de Puatjē kun­dze sacīja. — Bet admirāli jūs pats atlaidāt, atbrīvojot karali no pūlēm to darīt. Palieku tikai es… Bet es biju klāt, kad jūsu vienošanās tika slēgta un tagad varu nepieciešamības gadījumā atgādināt vai precizēt vie­nošanās detaļas. Ceru, ka jūs man atļausiet palikt?

— Protams… protams… es lūdzu jūs, — Gabriels murmināja.

— Mēs jūs atstājam, jūsu majestāte, un jūs, godātā kundze, — Mon­moransī sacīja.

Paklanījies Diānai, viņš tai atzinīgi pamāja. Nu jau viņai tā atbalsts vairs nebija vajadzīgs.

Koliņī nebaidījās uzmundrinoši paspiest Gabrielam roku un devās sa­vam tēvocim līdzi.

Karalis un viņa favorīte palika aci pret aci ar Gabrielu, kurš lauzīja galvu, ko varētu nozīmēt šī nesaprotamā un negaidītā labvēlība, kādu tam izrādīja Diānas de Kastro māte.

-