Divas Diānas

XXXII Kā jāsargā miegs

Katrīna Mediči vēl kādu brīdi pastāvēja aiz. durvīm, kaut gan karaļa guļamistabā bija palikusi tikai Marija Stjuarte un kardināls; būtībā tur nebija nekā ko noklausīties.

Marija Stjuarte iedeva Fransuā nomierinošos pilienus un tas, kā jau Ambruāzs Parē bija solījis, iegrima dziļā miegā.

Beidzot guļamistabā palika pavisam kluss. Kardināls, krēslā sēdē­dams, domāja, Marija, ceļos nometusies, lūdza Dievu.

Tad Katrīna Mediči klusiņām atgriezās savā istabā, lai tāpat kā kar­dināls, padomātu.

Ja viņa būtu palikusi kaut uz mazu brīdi, būtu uzzinājusi šo to, kas patiešām ir viņas uzmanības vērts. Marija Stjuarte piecēlās un vērsās pie kardināla:

— Jums, tēvoci, vajadzētu mazliet atpūsties, bet ja vajadzēs, es jūs pasaukšu.

— Nē, kardināls iebilda, — hercogs de Gīzs man teica, ka pirms aizbraukšanas pats apraudzīs karali. Es apsolīju viņu pagaidīt šeit. Vai tas nav viņš, kas tur nāk?

— Ka tik viņš neuzmodina karali! — Marija iesaucās un metās pie durvīm.

Hercogs de Gīzs ienāca bāls un satraukts. Pat nepaklanījies kara­lienei un neapvaicājies par karaļa veselību, viņš piegāja pie brāļa, pieveda to pie loga un bez ievada sacīja:

— Šausmīga ziņa!

— Kas noticis? — Lotringas Kārlis sāka uztraukties.

— Konetabls de Monmoransī ar pusotru tūkstoti jātnieku ir atstājis Šantilī! Lai noslēptu savu manevru, viņš apgājis apkārt Parīzei. Jau rīt viņa ar savu vienību būs pie Orleānas vārtiem.

— Tas patiešām ir šausmīgi! — apstulbušais kardināls sacīja. — Ve­cais maitasgabals grib izglābt savu brāļadēlu. Varu saderēt, ka viņu ir izsaukusi Katrīna Mediči.

— Jādomā nevis par viņu, bet par mums, — hercogs ļauni nosmē­jās. — Ko lai tagad dara?

— Jāiet konetablam pretī ar mūsu spēkiem!

— Un jūs spēsiet noturēties Orleānā, ja manis nebūs?

— Uz to ir grūti cerēt. Orleānas iedzīvotāji ir rupja tauta, jā un vēl tie hugenoti. Viņi pieslējās Burbonam… Labi, ka mūsu pusē ir Ģenerālie štati.

— Bet d'Opitāls ir pret mums, to jūs paturiet prātā. Grūts stāvoklis. Bet kā ir karalim? — hercogs briesmu brīdī atcerējās savu pēdējo iespē­ju.

— Karalim ir slikti, — kardināls atbildēja. — Bet Ambruāzs Parē pēc karalienes ielūguma ieradās no Orleānas un rīt no rīta ir apņēmies izdarīt kādu neparastu, bet pilnīgi nepieciešamu operāciju, kas var dot laimīgu rezultātu. Esiet šeit deviņos, lai atbalstītu Ambruāzu Parē, ja būs nepieciešams.

Hercogs pamāja ar galvu:

— Protams, tā ir vienīgā cerība. Mūsu ietekme beigsies reizē ar Fransuā II nāvi. Bet nebūtu slikti, ja mēs varētu konetablam pretī izsūtīt jauku dāvanu, viņa brāļadēla Kondē galvu. Tas būtu briesmīgi un varbūt liktu viņam atkāpties.

— Jā, pārliecinoši tas būtu, — kardināls padomājis teica.

— Bet nolādētais d'Opitāls jaucas pa vidu!

— Ja viņa paraksta vietā uz sprieduma būtu karaļa paraksts, — Lotringas Kārlis teica, — viss nostātos savā vietā! Spriedumu izpildītu rit pat, līdz Monmoransī atnākšanai.

— Tas būtu reāli, lai arī ne visai likumīgi.

Lotringas Kārlis karsti atbalstīja šo ideju:

— Tad, brāli, jums te nav ko darīt. Jums jāatpūšas. Drīz pulkstenis sitīs divi. Ejiet! Es pats izmēģināšu laimi!

— Kas jums ir padomā? — hercogs vaicāja. — Jūs, dārgais brāli, nedariet neko, neapspriedies ar mani.

— Neuztraucieties! Ja es savu panākšu, es vēl pirms ausmas jūs pa­modināšu, lai visu nokārtotu!

— Laimīgi! — hercogs teica. — Ja jūs apsolāt to izdarīt, es iešu; es patiešām jūtos velnišķīgi noguris. Esiet piesardzīgs!

Tagad, pagriezies pret Mariju Stjuarti, viņš pateica dažas līdzjūtības frāzes un klusi izgāja.

Kardināls, piesēdies pie galda, uzrakstīja tiesas sprieduma kopiju, piecēlās un gāja pie karaļa gultas.

Marija aizšķērsoja tam ceļu un ar žestu apturēja viņu.

— Kurp jūs ejat? — klusi, bet valdonīgi viņa jautāja.

— Valdniec, vajag, lai karalis paraksta šo papīru…

— Vienīgais, ko vajag, ir ļaut karalim atpūsties!

— Tikai parakstu lapas stūrī, vairāk man nekas nav vajadzīgs.

— Bet jums viņš tāpēc būs jāmodina, taču to es nepieļaušu! Bez tam viņš tādā stāvoklī nenoturēs rokā spalvu.

— Es paturēšu to viņa vietā.

Bet Marija Stjuarte viņam klusi uzkliedza:

— Es jau teicu, es neļaušu!

Kardināls bija satriekts. Šo šķērsli viņš nekādi nebija paredzējis. To­mēr viņš centās iestāstīt:

— Uzklausiet mani, valdniec. Runa ir par jūsu un mūsu dzīvību! Pa­klausieties labi, ko es teikšu — ja karalis šo papīru neparakstīs līdz sau­les lēktam, mēs visi iesim bojā!

Bet Marija mierīgi iebilda:

— Uz mani tas neattiecas.

— Tieši otrādi! Mūsu bojāeja ir vienlaikus arī jūsu bojāeja, saprotiet taču!

— Vai nav vienalga? Jūsu godkārīgie aprēķini mani neskar. Man ir viens aprēķins — glābt to, kuru mīlu! Dakteris Parē man uzticēja sargāt karaļa mieru, un es jums aizliedzu to traucēt. Es aizliedzu! Kamēr karalī vēl turas dzīvība, es sargāšu viņa pēdējo elpas vilcienu no jūsu viltīgajām galma intrigām! Es palīdzēju nostiprināt jūsu varu, tēvocīt, kad Fransuā bija uz kājām, bet es esmu gatava jums to atņemt tagad, kad ir jāsargā viņa miers. Neviens visā pasaulē ne kādu iemeslu dēļ neatņems viņam šo atpūtu!

— Bet ja šis iemesls ir svarīgs?

— Nav tāda iemesla, kas varētu traucēt karali no miega!

— Un tomēr tas ir vajadzīgs! — Lotringas Kārlis iesaucās. Viņam zuda pacietība tik ilgi kavēties viņa jaunās radinieces spītības dēļ. — Valsts intereses stāv pāri jūsu rūpībai, man tūlīt pat ir vajadzīgs karaļa paraksts, un es to dabūšu!

— Jūs to nedabūsiet, kardināl!

Kardināls spēra vēl vienu soli uz karaļa gultas pusi, bet Marija aiz­stājās tam priekšā.

Naida pārņemti, karaliene un ministrs skatījās viens otram cieši seja.

— Es tikšu garām, — Lotringas Kārlis klusi teica.

— Jūs pacelsiet pret mani roku?

— Bet jūs man esat radiniece.

— Nē, es esmu jūsu karaliene!

Tas tika teikts tik stingri, ar tādu pašcieņu, ka kardināls beidzot atkā­pās.

— Jā, jūsu karaliene, — Marija atkārtoja, — un ja jūs uzdrošinā­sieties spert kaut vēl vienu soli, es pasaukšu sardzi, un jūs, tēvocīt, pēc manas pavēles tiksiet arestēts. Es, karaliene, jūs apsūdzēšu viņa majes­tātes apvainošanā!

— Kāds kauns! — satriektais kardināls nomurmināja.

— Bet kurš no mums sāka?

Liesmojošais skatiens, ieplestās nāsis, straujā elpa — viss liecināja par to, ka Marija ir spējīga savus draudus izpildīt.

Un tomēr viņa bija tik skaista, tik cēla un tik aizkustinoša, ka pat kardināla cietā sirds notrīsēja.

Valsts intereses bija salauzusi sirds balss. Kardināls dziļi nopūtās.

— Nu labi, es pagaidīšu, kamēr viņš pamodīsies.

— Es pateicos jums, — Marija skumji sacīja.

— Taču tikko viņš pamodīsies… — Lotringas Kārlis atkal sāka.

— Tēvoci, ja viņš varēs jūs uzklausīt un atbildēt jums, man nebūs nekas pretī.

Kardinālam vajadzēja apmierināties ar šo solījumu. Viņš atgriezās pie galda. Marija atkal piegāja pie karaļa gultas.

Viņš gaidīja, viņa cerēja.

Visas garās nakts laikā Fransuā ne reizi nepamodās. Ambruāzs Parē bija sacījis taisnību.

Pirmo reizi visas slimības laikā viņš visu nakti nogulēja ciešā miegā. Tiesa, viņš grozījās un pa laikam žēli vaidēja, kaut ko murmināja un tad atkal iekrita dziļā miegā…

Katru reizi kardināls steidzīgi piecēlās no savas vietas un katru reizi vīlies atkal apsēdās. Sažņaudzis rokā nederīgo spriedumu, viņš vēroja, kā izdeg sveces, kā aust auksts decembra rīts.

Beidzot, kad pulkstenis nosita astoņi, karalis pamodās, atvēra acis un pasauca:

— Marija! Tu esi šeit?

— Es esmu te, — Marija atbildēja.

Kārlis piegāja pie karaļa gultas ar papīru rokā. Laika pietiktu, uzcelt ešafotu, tas nav ilgi! Bet tajā pašā brīdī karaļa guļamistabā ienāca Katrī­na Mediči.

„Par vēlu! — kardināls nodomāja. — Liktenis mums nav vairs lab­vēlīgs! Tagad, ja Ambruāzs Parē neizglābs karali, mēs visi būsim pa­galam!"