Divas Diānas

XVII Tumšās nakts aizsegā

Pavadījis hercogu, Gabriels atgriezās un deva zīmi Martēnam, kam acīmredzot nekādi paskaidrojumi nebija vajadzīgi. Viņš piecēlās un gā­ja.

Pēc ceturtdaļstundas ieročnesējs atgriezās kāda kalsna, noskranduša cilvēka pavadībā. Martēns piegāja pie domās iegrimušā Gabriela un teica:

— Jūsu gaišība, lūk, šis cilvēks.

— Ļoti labi! Jūs esat tas zvejnieks Anselms, par kuru man stāstīja Martēns? — Gabriels uzrunāja svešinieku.

— Jā, jūsu augstība, es.

— Un jūs zināt, ko mēs no jums gribam?

— Jūsu ieroču nesējs man to pasacīja, un es esmu gatavs to darīt.

— Martēnam vajadzēja jūs brīdināt, ka jūs riskējat ar savu dzīvību tik pat daudz kā mēs ar savējo.

— Ak, par to nav ko runāt. Es jau katru dienu riskēju ar dzīvību, lai noķertu kaut vai kādu zivteli, bet daudzreiz vispār atgriežos tukšā. Daudz labāk man patīk riskēt jūsu dēļ ar savu daudz cietušo ādu… un vēl par labu samaksu.

— Tā jau gan, — Gabriels noteica, — tomēr tavas ikdienas briesmas vienmēr ir neparedzētas. Vētras laikā, piemēram, tu taču tīšā prātā jūrā neiesi. Bet te briesmas ir jau iepriekš paredzamas.

— Protams, jābūt vai nu vājprātīgam, vai svētajam, lai tādā laikā uz­ticētos jūrai. Taču tās ir jūsu problēmas, jūs atrunāt es nesākšu.

— Kad mēs nonāksim pie mērķa, — Gabriels turpināja, — tavi pie­nākumi nebeigsies. Tev nāksies kauties tāpat kā mums. Neaizmirsti to!

— Labi, labi, — Anselms norūca, — nevajag mani baidīt. Jūs atbil­dat par manu tuvinieku dzīvību, bet es jums apmaiņai uzticu savējo. Da­rījums noslēgts, man nav ko piebilst.

— Tu esi drosmīgs vīrs, — vikonts sacīja. — Vari būt mierīgs — tava sieva un bērni trūkumu necietīs. Es par to jau esmu devis rīkojumu savam pārvaldniekam, bet hercogs de Gīzs personīgi to pārbaudīs.

— Vairāk man nekas nav vajadzīgs, — zvejnieks teica, — jūs esat augstsirdīgāks par jebkuru valdnieku. Es jūs nepiekrāpšu.

— Saki, vai tava laiva varēs pavest četrpadsmit cilvēkus?

— Jūsu augstība, tā ir vedusi arī divdesmit.

— Vai airētāji vajadzīgi?

— Skaidra lieta. Klan būs stūre un arī buras, ja tās nāksies uzvilkt.

Sarunā iejaucās Martēns:

— Trīs no mūsējiem — Ambrozio, Piltruss un Laktancijs, airē tā, it kā to vien būtu darījuši visu mūžu. Un es arī varu paairēt.

— Labi, — Anselms iesmējās, — Martēns man visu izstāstīja, iz­ņemot vienu — kur mēs noenkurosimies?

— Pie Rizbanka forta, — vikonts d'Eksmess sacīja.

— Pie Rizbanka forta? Jūs teicāt — Rizbanka!? — pārsteigtais An­selms pārjautāja.

— Tev ir kādi iebildumi?

— Kādi var būt iebildumi! — zvejnieks atmeta ar roku. — Neko labu vietu gan jūs neesat izvēlējušies izkāpšanai. Tur es ne reizi neesmu izmetis enkuru. Tur taču ir kaila siena!

— Tu atsakies?

— Nē, taču! Aizvedīšu jūs uz turieni, ja izdosies. Ir nu gan prasī­bas!

— Kad mums jābūt gataviem? — Gabriels vaicāja.

— Jūs tur gribējāt būt ap četriem?

— Starp četriem un pieciem naktī, ne vēlāk.

— Tad no nometnes ir jāiziet vienos.

— Labi, es brīdināšu savus ļaudis.

— Dariet to, monsenjor, — zvejnieks piekrita. — Tikai ļaujiet man nosnausties kādu stundiņu kopā ar jūsējiem. No sievas un bērniem es jau atvadījos, laiva ir labi noslēpta, man nav jēgas tagad iet prom.

— Tev taisnība, Anselm, pagūli pie mums. Jo šonakt tu dabūsi krietni rauties. Bet tagad… Martēn, apziņo vīrus.

— Hei, visi šurp! — Martēns iesaucās.

— Ko? Kas ir noticis? — sāka birt jautājumi.

Visi apstāja Martēnu.

— Pateicieties viņa augstībai, pēc stundas ejam kaujā.

— Vareni! Ļoti labi! Oho! — iesaucās algotņi.

Malmors pievienoja savas gaviles kopējām prieka izpausmēm. Taču tajā brīdī ienāca četri sanitāri, ko atsūtīja Ambruāzs Parē, un, neraugoties uz ievainotā protestiem, noguldīja to uz nestuvēm. Velti Malmors griezās pie saviem biedriem ar dvēseli plosošiem saucieniem, velti gānīja tos un sauca par laupītājiem. Viņu neviens neņēma vērā un sanitāri aizgāja.

— Nu mums atliek precīzi norunāt katra pienākumus un noteikt viņa vietu, — Martēns sacīja.

— Bet kas būs jādara? — Piltruss vaicāja.

— Iesim uzbrukumā.

— Es pa priekšu! — Ivonne sauca.

— Labi, — ieročnesējs piekrita.

— Nav godīgi! — Ambrozio paziņoja. — Ivonne mūžīgi lien priekšā citiem, it kā citi neko nespētu!

— Nestrīdieties! — viņus apsauca vikonts d'Eksmess. — Mūsu uz­brukumā tam, kas būs priekšgalā, draud vismazākās briesmas. Tas ir skaidrs kaut vai no tā vien, ka es iešu pēdējais!

— Tad jau Ivonne ir pārrēķinājies, — Ambrozio nosmējās.

Martēns katram nosauca viņa numuru šīsnakts ķēdē. Ambrozio,

Piltrusam un Laktancijam pavēstīja, ka viņiem būs jāsēžas pie airiem. Viss bija sagatavots, aprēķināts, paredzēts. Gabriels pavēlēja visiem iet gulēt, vajadzīgajā laikā viņš pats tos pamodinās.

Pēc dažām minūtēm pa visu telpu grandēja veselīgu vīru krākšana, kuras starplaikos varēja dzirdēt monotonu Laktancija murmināšanu, viņš skaitīja lūgšanas. Beidzot iemiga arī viņš.

Tikai Gabriels negulēja. Pēc stundas viņš klusi pamodināja savējos. Visi piecēlās, bez trokšņa saģērbās un izgāja no nometnes.

Gabriels pusbalsī sacīja: „Kalē un Kārlis", sargpostenis izlaida tos bez aizķeršanās.

Mazā vienība, kurai pa priekšu gāja Anselms, pagāja garām ciematam un sāka iet pa jūras krastu. Neviens nebilda ne vārda. Bija tikai dzir­dams, kā ceļas vējš un dobji šalc jūra…

Tur, pilsētā, arī kādam nenāca miegs. Tas bija lords Ventvorss. Viņš nupat bija pārradies mājās, lai mazliet pagulētu. Viņš taču nebija gulējis jau trīs diennaktis, ar neatslābstošu enerģiju lāpīdams caurumus pilsētas aizsardzībā, paspējot būt visur klāt, kur bija nepieciešams.

4. janvāra vakarā viņš vēlreiz apstaigāja Veco cietoksni, pats personīgi pārbaudīja sargposteņus, pārliecinājās par pilsētas sargātāju uzticamību, jo tieši tās pārziņā bija Rizbanka forta aizsardzība. Viss bija gatavs uz­brukuma atvairīšanai. Bet rīt… rīt jau būs klāt papildspēki, kurus viņš pieprasīja no Duvras.

Jā, uztraukumam nebija pilnīgi nekāda pamata, un tomēr līdz bei­dzamajam pārgurušais lords Ventvorss nespēja aizmigt.

Viņu nepameta neizskaidrojams nemiers, tas lika viņam grozīties no viena sāna uz otru.

— Velns lai parauj! Es taču esmu izdarījis visu, kas bija nepiecie­šams. Vecais cietoksnis nav ieņemams. Ienaidnieks taču nesadūšosies tam uzbrukt nakts vidū. Visas pārējās pozīcijas ir labi apsargātas.

Lords Ventvorss sacīja to sev tūkstošo reizi un tomēr tas viņu pašu nepārliecināja.

Viņš juta, kā naktī, kas nolaidusies pār pilsētu, dzimst kāda liela nelaime, materializējas ienaidnieka rēgs. Un tas nav ne maršals Strocijs, ne de Nevērs, pat ne dižais hercogs de Gīzs. Bet kas tad?

Vai tas tomēr nav viņa bijušais gūsteknis, tas pats neprātīgais vikonts d'Eksmess, de Kastro kundzes pielūdzējs? Vai tiešām viņš? Ha, ha… Smieklīgs pretinieks Kalē gubernatoram viņa pilsētā, kas ir tik labi no­cietināta!

Bet, neraugoties ne uz ko, lords Ventvorss nespēja ne apspiest, ne izskaidrot savu satraukumu.

Viņš juta to, juta — un nevarēja gulēt.