Divas Diānas

IV Pjēra Pekuā ieroči, Zana Pekuā virves un Babetes Pekuā asaras

Bija pagājis jau mēnesis, bet Kalē pilsētā nekas nebija mainījies. Pjērs Pekuā joprojām kala šaujamos, Zans Pekuā bija atkal ķeries pie darba un, garlaicības mākts, vija neiedomājami garas virves. Babete Pekuā lēja asaras.

Kas attiecas uz Gabrielu, viņš cieta tieši tās mokas, par kurām Arno de Tils stāstīja konetablam. Pirmās piecpadsmit dienas viņš pacietīgi gai­dīja, bet tad viņa pacietība sāka zust. Viņa vizītes pie lorda Ventvorsa kļuva retākas un ārkārtīgi īsas. Kādreiz tik draudzīgās attiecības strauji pasliktinājās tajā dienā, kad Gabriels nevilšus ielauzās gubernatora tā saucamajā personīgajā dzīvē. Gubernators kļuva jo dienas jo drūmāks.

Viņu nomāca ne jau tas, ka drīz pēc Arno de Tila aizbraukšanas pie viņa viens pēc otra nāca trīs sūtņi no Francijas karaļa. Visi trīs (pir­mais — pazemīgi, otrais — ar indīgām piezīmēm, trešais — ar draudiem) gribēja vienu un to pašu — hercogienes de Kastro atbrīvošanu, jau ie­priekš piekrītot jebkurai izpirkuma summai, kādu nosauks Kalē guber­nators.

Visiem trijiem viņš atbildēja vienu un to pašu — hercogieni de Kastro viņš turēs par ķīlnieci līdz tam brīdim, kad gadīsies īpaši vērtīgas apmaiņas iespēja. Ja tiks nodibināts miers, viņš atdos to karalim bez izpirkšanas maksas. Viņš stiprajos Kalē mūros pieturējās pie savām stin­grajām tiesībām, nebēdājot par Indriķa II dusmām.

Tomēr tas nebija tas, kas viņu nomāca.

Vairāk viņu apbēdināja daiļās gūsteknes pieaugošā apvainojošā vie­naldzība. Ne viņa pazemība, ne laipnība nespēja mazināt viņas nicinājumu un augstprātību. Bet ja viņš uzdrošinājās ieminēties par savu mīlestību, par atbildi saņēma tikai drūmu naidīgu skatienu, kas to ievainoja tieši sirdī.

Viņš neko neteica viņai ne par vēstuli, ko viņa rakstīja Gabrielam, ne par karaļa mēģinājumiem viņu atbrīvot. Neteica tāpēc, ka pārāk bai­dījās no viņas brīnišķīgajām un nežēlīgajām lūpām izdzirdēt rūgtus pārmetumus.

Bet Diāna, vairs nesastapusi savu istabeni, kurai viņa uzticēja vēstuli, beidzot saprata, ka arī šis izmisīgais mēģinājums ir bijis neveiksmīgs. To­mēr viņa nezaudēja paļāvību — viņa gaidīja. Diāna cerēja uz Dievu, slik­tākajā gadījumā — uz nāvi.

Oktobra pēdējā diena bija galējais termiņš, ko Gabriels nozīmēja pats sev. Viņš bija izlēmis griezties pie lorda Ventvorsa ar lūgumu atļaut aiz­sūtīt uz Parīzi citu cilvēku.

Ap diviem viņš izgāja no Pekuā mājas un devās taisni uz gubernatora savrupmāju.

Lords Ventvorss tieši tajā laikā bija aizņemts, un Gabrielu lūdza ne­daudz pagaidīt. Zāle, kurā atradās Gabriels, bija pavērsta pret iekšējo pagalmu.

Gabriels piegāja pie loga, paskatījās pagalmā un automātiski pārvilka ar pirkstu pa loga stiklu. Acīmredzot kāds ar gredzena dimantu bija ie­skrāpējis stiklā dažus burtus. Gabriels vērīgāk ieskatījās uzrakstā un skaid­ri salasīja — Diāna de Kastro.

Lūk paraksts, kura trūka noslēpumainajā vēstulē, ko viņš saņēma pirms mēneša!

Gabriela acīm pārslīdēja ēna. Lai nepakristu, viņš atbalstījās pret sie­nu. Tātad dīvainās priekšnojautas viņu nebija maldinājušas. Diāna, viņa līgava vai māsa, atrodas šī nekrietnā Ventvorsa gūstā! Tātad tieši viņai — šai tīrajai un maigajai būtnei viņš apliecina savu mīlestību!

Šajā brīdī ienāca lords Ventvorss.

Tāpat kā pagājušoreiz, Gabriels, neko neteikdams, viņu pieveda pie loga un norādīja uz uzrakstu.

Gubernators nobālēja, bet tad saņēmās un pilnīgi atguvies, vaicāja:

— Nu, un?

— Vai šis nav jūsu neprātīgās Radinieces vārds? Tās pašas, kuru jums nākas apsargāt? — Gabriels vaicāja.

— Pilnīgi iespējams. Kas būs tālāk? — lords Ventvorss augstprātīgi vaicāja.

— Ja tā ir taisnība, milord, šī jūsu attālā radiniece man ir mazliet pazīstama. Esmu to daudz reižu saticis Luvrā. Es tai esmu uzticams, kā jebkurš franču augstmanis Francijas karaļa meitai.

— Un kas vēl? — lords Ventvorss jautāja.

— Tas, ka es pieprasu paskaidrojumus par jūsu izturēšanos pret tik augstas kārtas gūstekni.

— Bet es jums varu tos nedot, tāpat kā nedevu Francijas karalim!

— Francijas karalim? — Gabriels brīnījās.

— Tieši tā, — Ventvorss nezaudēja pašapziņu. — Vai anglim ir jā­sniedz atskaite svešzemju valdniekam, sevišķi tad, ja viņa valsts ir kara­stāvoklī pret šo valdnieku? Varu, d'Eksmesa kungs, atteikt arī jums pie viena.

— Es jūs piespiedīšu man sniegt paskaidrojumus! — Gabriels ie­saucās.

— Un jūs, neapšaubāmi, vēlaties pret mani cīnīties ar to pašu zo­benu, ko pateicoties manai laipnībai esat paturējis un kuru es varu jums atņemt kaut tūlīt?

— Ak, milord, jūs man par to samaksāsiet! — Gabriels iesaucās tra­kās dusmās. -

— Lai tā būtu, mans kungs. Taču tikai pēc tam, kad jūs būsiet sa­maksājis man.

— Velns lai parauj, es esmu bezspēcīgs, — Gabriels vīstīja dūres. — Bezspēcīgs tādā brīdī, kad man vajadzīgs Herakla spēks!

— Jā, jums laikam patiešām nav priecīgi ap sirdi, ka jūsu rokas sa­saista sirdsapziņa? Bet atzīstieties, jums — karagūsteknim nebūtu slikti atgūt brīvību un izvairīties no izpirkuma maksāšanas, pārgriežot rīkli sa­vam pretiniekam un kreditoram?

— Milord, — Gabriels sacīja, mēģinot nomierināties, — jūs zināt, ka pirms mēneša es savu kalpu aizsūtīju uz Parīzi pēc naudas summas, kas jūs interesē.

Es nezinu, vai Martēns ir ievainots vai nogalināts ceļā, neskatoties uz jūsu izsniegto caurlaidi, vai arī tam ir nozagta nauda, kuru viņš veda jums…

Es neko lāgā nezinu. Skaidrs ir tikai viens — viņš vēl nav atgriezies. Tā kā jūs neuzticaties muižnieka godavārdam un nepiedāvājat man pašam braukt uz Parīzi, es nācu jums lūgt, lai jūs man ļaujat sūtīt uz Parīzi citu ziņnesi. Bet tagad, milord, jūs vairs nedrīkstat man atteikt, jo pretējā gadījumā es esmu tiesīgs apgalvot, ka jūs baidāties no manas atbrīvo­šanas!

— Kam gan jūs to varēsiet izstāstīt šeit, angļu pilsētā, kur mana vara ir neierobežota, bet uz jums raugās ne citādi kā uz gūstekni un ie­naidnieku?

— Es to stāstīšu visiem, visiem, kas domā un jūt, visiem, kam ir goda jūtas! Es par to izstāstīšu jūsu virsniekiem — tie zin, ko nozīmē gods, jūsu strādniekiem — arī tie mani sapratīs un atbalstīs!

— Bet jums neienāca prātā, kungs, — lords Ventvorss vēsi iebilda, — ka pirms jūs varat sākt sēt neuzticību pret mani pilsētā, es ar vienu žestu jūs varu iemest cietumā, un tad jūs uzklausīs tikai cietuma sienas!

— O! Tā taču ir taisnība! — Gabriels, zobus sakodis un pirkstus dūrēs sažņaudzis, nočukstēja.

Jūtu un iedvesmas cilvēks, kāds bija Gabriels, nespēja pārvarēt sava pretinieka dzelžaino nelokāmību.

Bet pēkšņi negaidīti izteikts vārds mainīja notikumu gaitu un atjau­noja spēka līdzsvaru starp Gabrielu un Ventvorsu.

— Diāna, dārgā Diāna! — gandrīz nedzirdami čukstēja jauneklis.

— Ko jūs sacījāt, kungs! — lords Ventvorss vaicāja. — Jūs, manu­prāt, sacījāt „dārgā Diāna"! Vai man tikai izlikās? Vai patiešām jūs mīlat hercogieni de Kastro?

— Jā, es viņu mīlu! — Gabriels iesaucās. — Bet mana mīla ir tik pat tīra un nevainīga, cik jūsējā cietsirdīga un nekrietna!

— Ko tad jūs pļāpājāt par franču muižnieka padevību karaļa mei­tai?! — lords Ventvorss iesaucas. — Jūs viņu mīlat! Nu, protams, jūs esat tas, kuiu viņa mīl! Jūs esat tas, kuru viņa atceras, vēloties man iedzelt! Tātad jūs!

Lords Ventvorss, tikko vēl bezgala augstprātīgs un nicīgs, tagad bijīgi raudzījās uz to, kuru mīlēja Diāna, bet Gabriels ar katru sava pretinieka vārdu cēla galvu arvien augstāk.

— Tātad viņa mani mīl! — Gabriels gavilēja. — Viņa vēl domā par mani, jūs pats tā sacījāt! Ja viņa mani sauc, es iešu, es viņai palīdzēšu, es to glābšu! Nu ko, milord, ņemiet manu zobenu, sieniet mani, metiet cietumā — es pratīšu visai pasaulei un jums par spīti viņu izglābt un nosargāt!

Ak, ja viņa mani mīl, man ne no kā nav bail, es smejos par jums! Ņemiet visus savus ieročus, es kailām rokām jūs pieveikšu!

— Tā ir, tā ir, es to zinu… — lords Ventvorss pilnīgi satriekts mur­mināja.

— Sauciet sardzi, ja vēlaties, metiet mani cietumā. Būt vienā laikā vienā cietumā ar viņu — vai tā nav laime?

Iestājās dziļš klusums.

— Jūs pie manis vērsāties ar lūgumu ļaut sūtīt otru ziņnesi uz Parīzi pēc jūsu naudas? — lords Ventvorss ierunājās pēc neilgas šaubīšanās.

— Tieši tā, milord, — Gabriels teica, — tieši tāpēc es pie jums ierados.

— Jūs, šķiet, man pārmetāt, — gubernators turpināja, — ka es neuz­ticos muižnieka godavārdam un negribu jūs pašu laist pēc naudas?

— Jā, milord.

— Tādā gadījumā, godātais kungs, — Ventvorss sacīja, — jūs šodien pat varat doties ceļā.

— Es jūs saprotu, — Gabriels rūgti sacīja, — jūs mani gribat no viņas attālināt. Bet ja es atsakos pamest Kalē?

— Te es esmu saimnieks. Jums nenāksies ne atteikties, ne piekrist man, jūs man paklausīsiet.

— Lai tā būtu, milord, bet, ticiet man, es vērtēju jūsu augstsirdību tā, kāda tā ir patiesībā.

— Bet es, mans kungs, nekādā ziņā neceru uz jūsu pateicību.

— Es aizbraukšu, — Gabriels turpināja, — bet ņemiet vērā, drīz es atgriezīšos, milord, un mani parādi jums tik samaksāti. Es vairs nebūšu jūsu gūsteknis, un jūs nebūsiet mans kreditors. Jums nāksies ar mani krustot zobenus.

— Es tomēr no divkaujas atteikšos, — lords Ventvorss skumji tei­ca, — jo mūsu izredzes ir pārāk nevienādas — ja es jūs nogalināšu, viņa mani ienīdīs, ja jūs mani nodursiet, viņa jūs iemīlēs vēl stiprāk. Un to­mēr — ja vajadzēs, es to darīšu! Taču vai jūs nedomājat, ka es varu iet līdz galam? — lords drūmi piebilda. — Vai neķeršos pie pēdējā līdzekļa, kas man palicis?

— Dievs un visi krietnie ļaudis nosodīs jūs, milord, ja jūs nekaunīgi atriebsieties tiem, kas nav spējīgi aizstāvēties, tiem, ko jūs nevarat uzva­rēt, — Gabriels nopietni atbildēja.

— Lai kas arī notiktu, — Ventvorss iebilda, — jums nebūs mani jātiesā.

Paklusējis brīdi, viņš vēl piebilda:

— Pašlaik ir trīs. Septiņos slēdz pilsētas vārtus. Jums vēl ir laiks. Es došu rīkojumu, lai jūs bez starpgadījumiem izlaiž ārā.

— Septiņos, milord, manis te vairs nebūs.

— Ņemiet vērā, — Ventvorss sacīja, — jūs nekad mūžā te neat- griezīsieties. Pat ja man ir lemts cīnīties ar jums divkaujā, tas notiks aiz pilsētas mūriem! Es gan pacentīšos, lai jūs nekad vairs nesatiktu de Kastro kundzi, ticiet man.

Gabriels, kas jau bija ceļā uz durvīm, apstājās un sacīja:

— Tas, ko jūs sakāt, milord, nav iespējams! Dienu agrāk vai vēlāk, bet es satikšos ar Diānu. Tas ir liktenis.

— Un tomēr es to nepieļaušu!

— Jūs maldāties, tas notiks! Es pats nezinu kā, bet būs. Es ticu tam.

— Lai to panāktu, kungs, — Ventvorss nievājoši iesmējās, — jums būs ar kauju jāieņem Kalē.

Gabriels padomāja un atbildēja:

— Es ieņemšu šo pilsētu. Uz redzēšanos, milord.

Viņš paklanījās un izgāja, atstājis lordu Ventvorsu pilnīgā neizpratnē. Tas stāvēja un nesaprata, ko lai dara — baidīties vai smieties.

Gabriels gāja taisnā ceļā pie Pekuā. Viņš atkal ieraudzīja Pjēru, kurš asināja zobenu, Žanu, kurš savā virvē sēja mezglus, un Babeti, kas žēli pūta.

Viņš tiem izstāstīja par savu sarunu ar gubernatoru un pateica par to, ka brauc projām. Viņš neslēpa no viņiem aso vārdu pārmaiņu, kas tam bijusi ar lordu Ventvorsu.

Tad viņš sacīja:

— Nu es iešu sakārtoties ceļam.

Viņš uzkāpa otrajā stāvā un sāka gatavoties.

Pēc pusstundas, kāpdams lejā, viņš kāpņu laukumiņā sastapa Babe-

— JUs tātad braucat prom, vikonta kungs? — viņa jautāja. — Jūs neesat man pavaicājis, par ko man visu laiku jāraud…

— Nevaicāju tādēļ, ka ceru, kad atgriezīšos, jūs, Babete, vairs ne- raudāsiet.

— Es arī ceru, jūsu augstība, — Babete atbildēja. — Jūs gribat at­griezties, neraugoties uz gubernatora draudiem?

— Esmu pārliecināts par to, Babete.

— Bet jūsu kalps Martēns atgriezīsies kopā ar jums?

— Neapšaubāmi.

— Jūs esat drošs, ka atradīsiet viņu Parīzē? Viņš taču nav bezgodis, vai ne? Jūs taču viņam uzticējāt tik lielu summu… Viņš nav spējīgs uz… nodevību, vai ne?

— Es varu galvot par viņu, — Gabriels teica, izbrīnīts par tik nepa­rastu jautājumu. — Tiesa, Martēnam ir svaidīgs raksturs. Viņā it kā ir divi cilvēki. Viens — labsirdīgs un vientiesis, otrs — blēņdaris un fan­tazētājs. Taču viņš man ir uzticams un godīgs ieročnesējs.

— Tātad, viņš nevar piekrāpt sievieti?

— To man ir grūti patēikt, — Gabriels pasmaidīja. — Atklāti sakot, te es viņa vietā neko nevaru solīt.

— Tad es lūdzu, — Babete nobālēja, — esiet tik laipns, nododiet viņam šo gredzentiņu! Viņš pats sapratīs, kā tas ir.

— Noteikti, Babete, — Gabriels sacīja, atcerējies jautrās vakariņas ieročnesēja aizbraukšanas dienā. — Es to izdarīšu, taču šī gredzentiņa īpašniecei ir jāzin… ka Martēns ir precējies… cik man zināms.

— Precējies! — Babete iesaucās. — Tad paturiet to sev, jūsu augstī­ba… Nē, izmetiet laukā, bet viņam nedodiet!

— Bet Babete…

— Paldies, jūsu augstība un uz redzēšanos, — satriektā sieviete no­čukstēja.

Viņa ieskrēja savā istabā un sabruka krēslā… Gabriels domīgs kāpa lejā pa kāpnēm, viņam bija uznākušas pēkšņas aizdomas sakarā ar Martēnu. Lejā viņu gaidīja Žans Pekuā ar noslēpumainu sejas izteiksmi.

— Vikonta kungs, — audējs klusi teica, — jūs man visu laiku jau­tājāt, kāpēc es viju tik garas virves. Uz atvadām es jums gribēju atklāt savu noslēpumu.

Ja divas tādas virves savieno ar īsiem posmiem, iznāk garas kāpnes, ļoti garas. Tādas kāpnes divatā var piekārt pie jebkuras vietas Astoņstūra tornī. Otru galu atliek iesviest jūrā, un tur var gadīties garām peldoša laiva…

— Žan… — Gabriels to pārtrauca.

— Nerunāsim vairs par to, — audējs viņam neļāva pabeigt. — Es vēl gribēju jums uzdāvināt kādu piemiņu no jūsu uzticamā Žana Pekuā. Te būs nocietinājumu shēma. Šo zīmējumu es sastādīju savu bezmērķīgo klejojumu laikā pa pilsētu, kas jūs tā izbrīnīja. Noslēpiet to pie sevis, bet kad būsiet Parīzē, ielūkojoties tajā pa laikam…

Žans, nejaudams Gabrielam apdomāties, paspieda viņam roku un aiz­gāja, vēl pasakot:

— Uz redzēšanos, d'Eksmesa kungs, pie vārtiem jūs gaidīs Pjērs. Viņš papildinās manis teikto.

Patiešām, Pjērs stāvēja pagalmā, turot aiz pavadas Gabriela zirgu.

— Paldies, saimniek, par viesmīlību, — vikonts d'Eksmess teica. — Drīz es jums atsūtīšu vai pats atdošu to naudu, kuru jūs man laipni piedāvājāt. Bet pagaidām esiet tik laipns un atdodiet šo gredzenu savai labajai māsai.

— Es to paņemšu, bet tikai ar vienu noteikumu — pieņemiet no manis kādu manis paša darinātu lietiņu. Šo radziņu es izgatavoju pats, un tā skaņu es atšķiršu jebkurā brīdī pat cauri vētras auriem, jo sevišķi katra mēneša piektajā datumā, kad man ir jāstāv postenī no četriem va­karā līdz sešiem rītā Astoņstūru torņa galā, kas paceļas jūras krastā.

— Paldies! — Gabriels sacīja un tik cieši paspieda Pjēram roku, ka viņš nojauta — viņa mājiens saprasts.

— Kas attiecas uz maniem ieroču krājumiem, par kuriem jūs tā brī­nījāties, — Pjērs turpināja, — man jāsaka, ja Kalē kādreiz būs aplenkta, mēs šos ieročus izdalīsim patriotiski noskaņotiem pilsētniekiem, un šie cilvēki sacels jukas pašā pilsētā.

— Lūk kā! — Gabriels iesaucās, vēl ciešāk spiežot ieročmeistaram roku.

— Bet nu es, d'Eksmesa kungs, vēlu jums veiksmi un laimīgu ceļu! Uz tikšanos! — Pjērs sacīja.

— Uz tikšanos! — Gabriels atbildēja.

Viņš pēdējo reizi pamāja Pjēram, kurš stāvēja uz sliekšņa, Zanam, kurš bija izliecies pa logu un, beidzot, Babetei, kas skatījās caur savas istabas aizkariem.

Viņš piecirta piešus un aizjāja.

Pa pilsētas vārtiem gūstekni palaida bez aizķeršanās, drīz viņš jau bija uz Parīzes ceļa viens pats ar savu nemieru un savām cerībām.

Vai viņam Parīzē izdosies atbrīvot tēvu?

Vai viņam Kalē izdosies atgriezties, lai atbrīvotu Diānu?