Divas Diānas

IX Diāna izlocās

Lai gan Gabriels spēja valdīt pār sevi, tomēr viņa seja bija bāla un balss drebēja uztraukumā, kad pēc ilga klusuma brīža viņš teica:

— Jūsu majestāte! Ar trīcošu sirdi, bet pilnīgā uzticība karaļa dota­jam godavārdam es jums uzdrošinos atgādināt svinīgo solījumu, kuru jūs man devāt. Grāfs de Montgomerijs vēl ir dzīvs! Ja tā nebūtu, jūs manu runu būtu pārtraucis…

Aizelsies viņš apklusa. Karalis, šķiet, bija sastindzis drūmā klusēšanā. Gabriels turpināja:

— Tātad, valdniek, grāfs de Montgomerijs ir dzīvs, bet Senkantēnas aizsardzība ar manām pūlēm ilga, cik vien tas bija iespējams. Savu vār­du es esmu turējis, valdnieķ — turiet jūs savējo. Atdodiet man manu tēvu!

— Es… — Indriķis II saminstinājās.

Viņš paskatījās uz Diānu de Puatjē, bet tā bija pilnīgi mierīga.

Stāvoklis bija sarežģīts. Indriķis bija apradis ar domu, ka Gabriels ir vai nu beigts, vai gūstā. Viņš nevarēja paredzēt, ka nāksies atbildēt uz draudīgo jautājumu.

Redzot, ka karalis neko neatbild, Gabriels juta, kā skumjas tam žņaudz sirdi.

— Valdniek, — viņš izmisumā iesaucās, — jūs taču nevarējāt to aiz­mirst! Atcerieties mūsu sarunu! Atcerieties savu solījumu un to, ko jums solīju es!

Karalis juta līdzi cēlsirdīgā jaunekļa izmisumam, viņā pamodās lab­sirdība.

— Es atceros visu, — viņš Gabrielam laipni teica.

— Ak, es jums pateicos, jūsu majestāte! — Gabriels iesaucās un acīs tam iedegās prieks.

Taču tad ierunājās de Puatjē kundze.

— Karalis, protams, atceras visu, taču jūs, d'Eksmesa kungs, šo to esat aizmirsis.

Zibens, nokrītot viņam pie kājām, nebūtu tā pārsteidzis Gabrielu, kā šie viņas vārdi.

— Kas? Ko es esmu aizmirsis? — viņš apmulsis čukstēja.

— Kādu pusi no saviem solījumiem, — Diāna atbildēja. — Jūs viņa majestāte sacījāt apmēram tā „Valdniek, lai atbrīvotu manu tēvu, es aptu­rēšu ienaidnieku viņa uzvaras gājienā uz Francijas sirdi."

— Vai es to neizdarīju? — Gabriels bija neizpratnē.

— Jā, taču jūs vēl piebildāt: „Ja ar to būs par maz, es Senkantēnas zaudējumu atlīdzināšu ar kādas citas pilsētas atbrīvošanas no spāņu vai angļu jūga." Tā jūs sacījāt, kungs. Tāpēc, manuprāt, jūs tikai pa pusei esat izpildījis savu solījumu. Ko jūs varat iebilst? Jūs pagarinājāt Sen­kantēnas aizsardzību par vairākām dienām, pret to man nav ko iebilst. Šo pilsētu jūs aizsargājāt, lai tā būtu, taču es neredzu citu, iekaroto pil­sētu. Kur tā ir?

— Ak Dievs! Ak Dievs! — neko vairāk satriektais Gabriels nespēja izteikt.

— Nu jūs redzat, — Diāna turpināja tik pat mierīgi kā iepriekš, — mana atmiņa ir precīzāka par jūsējo. Ceru, jūs arī tagad to atcerējāties?

— Jā, es atcerējos gan! — Gabriels novīpsnāja. — Bet es tad gribēju sacīt, ka Senkantēnas labā izdarīšu visu iespējamo un neiespējamo… Bet atgūt pilsētu no spāņiem vai angļiem tagad… Vai tad tas ir iespējams? Sakiet, valdniek! Jūsu majestāte, sūtot mani ceļā, jūs klusējot piekritāt manam pirmajam upurim un pat neieminējāties, ka būs nepieciešams vēl otrs.

Valdniek, es vēršos pie jums — vesela pilsēta par viena cilvēka dzī­vību, vai tad tas ir maz? Vai var vārda dēļ, kurš nevilšus jūtu uzplūdos izlauzies, uzkraut man jaunu pienākumu, kurš ir simtkārt smagāks par iepriekšējo… un nav grūti saprast, ka tas ir neizpildāms!

Karalis gribēja kaut ko sacīt, taču Diāna pasteidzās pirmā.

— Kas var būt viegls un izpildāms, ja runa ir par briesmīgu no­ziedznieku, kurš ir ieslodzīts par to, ka apvainojis viņa majestāti? Lai sasniegtu neiespējamu mērķi, jūs esat izvēlējies neiespējamus līdzekļus, d'Eksmesa kungs!

Taču no jūsu puses nav godīgi prasīt, lai karalis tur savu vārdu, ja jūs pats neesat līdz galam turējis savējo! Karaļa pienākumi ir tik pat smagi kā dēla pienākumi. Jūs gribat glābt savu tēvu, lai tā būtu, bet karalis pūlas visas Francijas labā!

Diāna karalim uzmeta zīmīgu skatienu, it kā vēloties viņam atgādināt, cik bīstami būtu izlaist no kapa grāfu Montgomeriju kopā ar viņa noslē­pumu.

Gabriels sadūšojās mēģināt pēdējoreiz un, pret karali pastiepis rokas, iesaucās:

— Valdniek, es vēršos pie jūsu žēlsirdības, pie jūsu taisnīguma! Do­diet man termiņu, es jums apsolu — būs iespēja, es atdošu dzimtenei to pilsētu vai arī kritīšu kaujas laukā. Bet pagaidām… pašlaik…, jūsu ma­jestāte, ļaujiet man satikties ar manu tēvu!

Diānas stingais, nicinošais skatiens Indriķim pateica priekšā atbildi. Viņš paceltā balsī atteica:

— Turiet savu solījumu līdz galam, un tad, zvēru, es turēšu savu.

— Vai tas ir jūsu pēdējais vārds?

— Jā, pēdējais!

Nomākts, apstulbis un sakauts šajā nevienlīdzīgajā kaujā, Gabriels no­lieca galvu. Un tajā pašā brīdī vesels domu viesulis izskrēja tam caur smadzenēm.

Viņš šim nekrietnajam karalim atriebsies, un šai viltīgajai sievietei arī. Viņš metīsies cīņā protestantu rindās. Viņš paveiks Montgomeriju likteņa nolemto! Viņš būs tas, kurš ievainos Indriķi, kā Indriķis ievainoja veco grāfu!

Viņš izdzīs Diānu de Puatjē, nekrietnu un nekaunīgu!

Tas būs tagad viņa vienīgais mērķis, un pienāks brīdis, kad viņš to sasniegs! Nu nē! Pa to laiku tēvs sen jau būs miris! Atriebt viņu būtu labi, taču glābt — daudz labāk. Ar kauju ieņemt pilsētu laikam ir vieglāk nekā uzvarēt karali!

Viņa dzīves pēdējie mēneši pazibēja tam gar acīm, un viņš, tikko vēl izmisis un samulsis, atkal pacēla galvu — viņš bija izlēmis!

Karalis un Diāna izbrīnā, kas robežojās ar šausmām, redzēja, kā izlī­dzinās krokas viņa bālajā pierē.

— Lai notiek! — tas bija viss, ko viņš sacīja.

— Jūs izdomājāt? — karalis jautāja.

— Es izlēmu, — Gabriels teica.

— Kā? Paskaidrojiet man to!

— Uzklausiet mani, jūsu majestāte. Es jums, gribu atdot citu pilsētu tās vietā, kuru jums atņēma spāņi. Šis solis jums var likties izmisīgs, ne­prātīgs, pat neiespējams… Sakiet, karali, atklāti, jūs taču domājat tieši tā?

— Jā, — Indriķis piekrita.

— Visticamāk, ka šis mēģinājums man maksās dzīvību, bet vienīgais rezultāts būs tāds, ka es iegūšu smieklīga dīvaiņa slavu.

— Es taču jums to neierosināju, — karalis piezīmēja.

— Protams, prātīgāk būtu atteikties, — Diāna piekrita.

— Tomēr es jau sacīju — esmu izlēmis! — Gabriels atbildēja.

Indriķis un Diāna nespēja atturēties no pārsteiguma sauciena.

— Ak, saudzējiet sevi, kungs! — karalis iesaucās.

— Es? Lai saudzēju!? — Gabriels iesmējās. — Es jau sen sevi esmu ziedojis. Bet šoreiz lai starp mums nepaliek nekas līdz galam neizteikts, nekas nesadzirdēts līdz galam. Lai mūsu vienošanās noteikumi būtu skaid­ri un konkrēti. Es, Gabriels, vikonts de Montgomerijs, apsolos atdot Francijai kādu pilsētu, kas pilnībā ir spāņu vai angļu varā. Ar pilsētu es nedomāju ne pili, ne ciematu, bet stipri nocietinātu apdzīvoto vietu. Ceru, te nekādu domstarpību nevar būt.

— Laikam nē, — karalis samulsis noteica.

— Taču arī jūs, Indriķis II, Francijas karalis, solāties pēc pirmā pie­prasījuma man atdot grāfu de Montgomeriju. Jūs esat ar mieru?

Karalis, uztvēris Diānas neticīgo smīnu, atbildēja:

— Ar mieru!

— Pateicos, jūsu majestāte! Taču tas vēl nav viss — apžēlojieties un dodiet man garantiju, man — nabaga neprātim, kurš ar atvērtām acīm metas bezdibeni! Tos, kas ir lemti nāvei, nedrīkst tiesāt pārāk bargi!

Es jums nelūdzu rakstiski apliecināt savu solījumu, tas varētu jūs aiz­vainot, un jūs tam nekad nepiekristu. Bet te ir Bībele, jūsu majestāte. Uzlieciet uz tās savu karalisko roku un zvēriet: „Apmaiņai pret stratēģiski svarīgu pilsētu, par kuru es būšu pateicīgs vienīgi vikontam de Mont- gomerijam, pie svētajiem rakstiem es zvēru atdot brīvību viņa tēvam un paziņoju — ja šo zvērestu es lauzīšu, viss, ko uzsāks šis vikonts nego­dīguma nosodīšanai, pat vēršanos pret mani personīgi, es atzīšu par pa­reizu, un ne Dievs, ne cilvēki lai to netiesā."

Atkārtojiet šo zvērestu, jūsu majestāte!

— Ar kādām tiesībām jūs no manis to prasāt? — Indriķis bija sa­šutis.

— Es jau sacīju — ar tāda cilvēka tiesībām, kurš gatavojas iet nāvē.

Karalis vēl šaubījās, bet hercogiene tam māja ar galvu. Viņas sejā

bija joprojām tas pats paviršais smaids, viņa deva zīmi, ka karalis bez bažām var zvērēt.

— Labi, es piekrītu, — Indriķis teica it kā kādā liktenīgā aizrautībā un, roku uz Bībeles uzlicis, atkārtoja zvērestu.

— Ar to pietiks, — jaunais cilvēks uzelpoja, — lai man nebūtu ne­kādu aizdomu. Mūsu jaunās vienošanās lieciniece nebija tikai hercogiene, bet arī Dievs Kungs. Bet nu man nav vairs laika vilcināties. Palieciet sveiks, valdniek. Pēc diviem mēnešiem es vai nu būšu miris, vai apskaušu savu tēvu.

Viņš paklanījās un strauji izgāja no kabineta.

Pirmajā brīdī Indriķis vēl bija drūms un norūpējies, taču Diāna sāka skaļi smieties.

— Jūsu majestāte, kāpēc jūs nesmejaties? — viņa vaicāja. — Jums taču ir skaidrs, ka šis neprātis jau ir kritis kaujā, bet viņa tēvs nomiris cietumā! Varat priecāties, valdniek!

— Tā jau būs gan, — karalis atbildēja un iesmējās.