Vieda vīra bailes

SESTĀ NODAĻA . mīlestība

STANČIONS UZVEDA mani uz skatuves un piebīdīja man krēslu bez parocēm. Pēc tam viņš izgāja skatuves priekšā, lai sacītu dažus vārdus klausītājiem. Noliku apmetni uz krēsla atzveltnes un noskatījos, kā zāles gaismas pamazām satumst.

Novietoju savu apbružāto lautas futrāli uz grīdas. Tas izskatījās vēl bēdīgāk nekā es pats. Kādreiz tas bija lepojies ar glītu ārieni, taču tie laiki sen bija pagājuši. Tagad ādas viras bija cietas un saplaisājušas un futrāļa sienas vietām izdilušas plānas kā pergaments. Tam bija palicis tikai viens sākotnējais aizdares slēdzis izsmalcināts sudraba darinā­jums. Pārējos es biju aizstājis ar dažādiem šur tur savāktiem veidoju­miem, tāpēc pašlaik futrāli rotāja nesaderīgu slēdžu rinda gan no spoža misiņa, gan no nespodras dzelzs.

Taču futrāļa iekšpusē slēpās kaut kas pavisam cits. Tur gulēja tas, kā dēļ es raizējos par gaidāmo mācību maksu. Biju krietni nokaulējis cenu, tomēr ari pēc tam samaksājis vairāk, nekā jebkad mūžā biju atļāvies izdot par vienu pirkumu. Summa bija tik liela, ka es vairs nevarēju atļau­ties futrāli, kas piederētos tādam instrumentam, tāpēc biju ar lupatām izpolsterējis vecās kārbas iekšpusi.

Instrumenta koks bija tumšas kafijas krāsā, svaigi uzartas zemes krāsā. Korpusa izliekums bija nevainojums un pievilcīgs kā sievietes gums. Klusināta atbalss, dzidra skaņa un plūdums. Mana lauta. Manas dvēseles iemiesojums.

Esmu dzirdējis, ko dzejnieki rakstījuši par sievietēm. Krāšņas atska­ņas, svētsvinīga jūsma un meli. Esmu redzējis jūrniekus stāvam krastā un mēmi raugāmies rāmajās viļņu šūpās. Esmu noskatījies, kā veci kara­vīri ar nocietinātām sirdīm vēro savu karaļu karogus plīvojam vējā un nespēj apvaldīt asaras.

Uzklausiet mani: šie cilvēki neko nezina par mīlestību.

To jūs neatradīsiet ne dzejnieku vārdos, ne jūrnieku ilgpilnajos ska­tienos. Ja gribat uzzināt kaut ko par mīlestību, lūkojieties uz ceļojošas trupas mākslinieka rokām, kas rada mūziku. Viņš zina.

Es paskatījos uz saviem klausītājiem, kas pamazām pārstāja čalot. Simmons man jūsmīgi pamāja ar roku, un es viņam atbildēju ar smaidu.

Ieraudzīju grāfa Threpes balto matu vilni: tagad viņš stāvēja pie otrā stāva margām. Redzēju, ka viņš aizrautīgi sarunājas ar kādu labi ģērbušos pāri un pamāj ar roku manā virzienā. Viņš joprojām centās darboties manā labā, cik iespējams, kaut ari mēs abi zinājām, ka tie ir veltīgi pū­liņi.

Izņēmu lautu no sava nožēlojamā futrāļa un sāku to uzskaņot. Tā nebija pati izsmalcinātākā lauta “Eolijas" instrumentu vidū. Nepavisam ne. Grifs bija viegli izliekts, tomēr neveidoja ierasto leņķi. Viena no tapiņām bija vaļīga un sliecās novirzīties no toņa.

Klusi nospēlēju akordu un ieklausījos stigu skanējumā. Paskatīdamies augšup, ieraudzīju Dennas seju, dzidru kā mēness. Viņa man līksmi uzsmaidīja un tikko jaušami pamāja, turēdama plaukstu zemāk par galda līmeni, kur pavadonis to nevarēja redzēt.

Es pieskāros vaļīgajai tapiņai un pārlaidu pirkstus siltajam lautas kokam. Lakojums vietām bija ieskrambāts un nodilis. Pagātnē lauta bija piedzīvojusi nevērīgu apiešanos, tomēr apbružātā virskārta nespēja lau­pīt tās dziļāko skaistumu.

Jā. Tai bija savi trūkumi, bet kāda tiem nozīme, kad runā sirds? Mēs mīlam to, ko mīlam. Saprātam tur nav vietas. Daudzējādā ziņā var teikt, ka nesaprātīga mīlestība ir vispatiesākā mīlestība. Jebkurš spēj mīlēt tāpēc, ka. Tas ir tikpat viegli kā iebāzt kabatā peniju. Pavisam citādi ir mīlēt, lai gan. Zināt trūkumus un mīlēt arī tos. Tā ir reta, tīra un īsta mīlestība.

Stančions ar plašu žestu norādīja uz mani. Atskanēja neilgi aplausi, un iestājās gaidpilns klusums.

Es nostrinkšķināju divas skaņas un jutu, ka klausītāji saliecas uz manu pusi. Pieskāros stīgai, mazliet to pievilku un sāku spēlēt. Vēl nebija izskanējušas pirmās taktis, kad visi bija uztvēruši melodiju.

Tā bija “Barveža zvaniņš”. Melodija, ko daudzus gadu tūkstošus ir svilpojuši gani. Vienkāršākā no vienkāršajām melodijām. Tāda, kuru spēj uztvert un nodziedāt ikviens, kam mēle un ausis ir īstajā vietā. Tām pat nav jābūt īstajā vietā. Pietiek ar to, ka tās vispār ir.

īsāk sakot, tā bija tautas melodija.

“Barveža zvaniņam” ir neskaitāmas apdares, un tās melodija ir ietverta neskaitāmās dziesmās. Mīlestības dziesmās un kara dziesmās. Jautrās, traģiskās un kaislīgās dziesmās. Es neizvēlējos nevienu no tām. Mana spēle bija bez vārdiem. Tikai mūzika. Tikai melodija.

Paskatījos augšup un redzēju, ka lords Ķieģeļžoklis pieliecas tuvu Dennai un nievīgi atmet ar roku. Es pasmaidīju un turpināju vilināt dziesmu no lautas stīgām.

Tomēr drīz mans smaids kļuva saspringts. Mana piere pārklājās sviedru lāsēm. Saliecos pār lautu un koncentrēdamies veltīju visu uzma­nību plaukstām. Mani pirksti zibēja, dejoja, lidoja…

Mana spēle bija cieta kā krusa, kā āmurs, kas sitas pret misiņu. Mana spēle bija maiga kā saule virs nobriedušiem kviešiem, viegla kā vēja pūsmā trīcoša lapa. Pēc neilga laika man sasprindzinājuma dēļ sāka ķerties elpa. Manas lūpas pārtapa tievā, baltā svītrā.

Otrā piedziedājuma vidū es papurināju galvu, lai atmestu matus, kas krita pār acīm. Sviedru lāses pakšķēdamas sitās pret skatuves koka grīdu. Es smagi elpoju, un manas krūtis darbojās kā plēšas, tās cīnījās kā putās nodzīts rikšotājs.

Dziesma tuvojās beigām, un katra skaņa bija tīra un dzidra. Kādā mir­klī man gandrīz aizķērās pirksti. īsu sekundes daļiņu sastomījās ritms… Tad es atguvos, pārvarēju kļūmi un nospēlēju pēdējo rindu, strinkšķi­nādams stīgas viegli un skanīgi, kaut arī manu pirkstu kustības šķita saplūstam paguruma miglā.

Un tieši tad, kad kļuva skaidrs, ka ilgāk es vairs ne mirkli neizturēšu, pāri zālei aizskanēja pēdējais akords, un es nespēkā sagumu krēslā.

“Eoliju” piedimdināja vētraini aplausi.

Tomēr visi klausītāji nebija noskaņoti vienlīdz labvēlīgi. Šur tur zālē no kāda apmeklētāju pulciņa atskanēja smiekli, un daži pat sita pret galdu dūres vai ar kājām dauzīja grīdu, pauzdami uzjautrinājumu.

Aplausi uzbangoja un gandrīz tūlīt pieklusa. Daļa klausītāju sastinga ar paceltām rokām un neizpratnē skatījās uz smejošajiem apmeklētā­jiem. Daži izskatījās saniknoti, citi apjukuši. Daudzi jutās nepārprotami apvainoti šķiet, manis dēļ -, un telpai pārskanēja dusmīgi izsaucieni.

Pirms nesaskaņas bija kļuvušas nopietnākas, es nostrinkšķināju vienu atsevišķu, spalgu skaņu un pacēlu roku, atkal piesaistīdams sev uzma­nību. Es vēl nebiju beidzis savu priekšnesumu. Nebiju vēl pat pusē.

Sagrozījos krēslā un izvingrināju plecus. Pārlaidu pirkstus stīgām, pieskāros vaļīgajai tapiņai un nepiespiesti uzsāku savu nākamo nu­muru.

Tā bija viena no Iljena dziesmām “Tintatatornins”. Nedomāju, ka jūs to jebkad esat dzirdējuši. Salīdzinājumā ar citiem Iljena sacerējumiem šī dziesma ir diezgan neparasta. Pirmkārt, tai nav teksta. Otrkārt, dziesma ir jauka, tomēr nav ne tuvu tik saistoša un aizkustinoša kā daudzas labāk pazīstamās Iljena melodijas.

Un, pats galvenais, to ir ļoti grūti nospēlēt. Mans tēvs to dēvēja par “labāko dziesmu, kāda jebkad sacerēta piecpadsmit pirkstiem”. Viņš lika man to spēlēt ik reizes, kad es kļuvu pārāk apmierināts ar sevi un viņam šķita, ka jāpieplacina mana lepnība. Atliek piebilst, ka biju spiests to spēlēt itin regulāri, dažkārt pat biežāk nekā reizi dienā.

Tā nu es izpildīju “Tintatatorninu”. Atspiedos pret krēsla atzveltni un sakrustoju potītes, nevērīgi atslābinādams augumu. Manas plaukstas atbrīvoti slīdēja pār stīgām. Pēc pirmā piedziedājuma es ievilku elpu un īsi nopūtos kā zēns, kas saulainā dienā spiests palikt istabā. Ļāvu skatienam bezmērķīgi un garlaikoti klejot apkārt zālei.

Joprojām spēlēdams, es sagrozījos sēdeklī, cenzdamies iekārtoties ērtāk, taču tas neizdevās. Es saraucu pieri, piecēlos kājās un paskatījos uz krēslu tā, it kā tas būtu vainīgs, tad apsēdos un atkal sagrozījos, savilcis seju neapmierinātā izteiksmē.

Visu šo laiku no maniem pirkstiem dejodamas un zibēdamas lidoja “Tintatatornina” desmittūkstoš skaņas. Kādā brīdī es pamanījos starp diviem akordiem nevērīgi pakasīt sev aiz auss.

Biju tik dziļi iedzīvojies savā neparastajā izrādē, ka jutu pat uzmā­camies žāvas. Ļāvu tām vaļu, atvērdams muti tik plati un ilgi, ka tuvāk sēdošie klausītāji varēja izskaitīt manus zobus. Papurināju galvu, it kā gribēdams aizdzīt miegainību, un ar piedurkni notrausu no acīm žāvu izraisītās asaras.

Visu šo izdarību laikā “Tintatatornins” ne mirkli nepārtrauca savu dzirkstošo lidojumu. Nepārspējama harmonija un kontrapunkts brīžiem savijās kopā, brīžiem aizskrēja katrs savu ceļu. Viss plūda bez aizķer­šanās, viegli un dabiski kā elpošana. Dziesmas beigās, kad vajadzēja sasaistīt kopā duci samudžinātu melodijas pavedienu, es to izdarīju, necenzdamies pēc efektīga noslēguma. Gluži vienkārši beidzu spēlēt un izberzēju acis. Bez krešendo kāpinājuma. Bez izteiksmīgas paklanīšanās. Bez jebkādiem efektiem. Izklaidīgi savilku plaukstas dūrēs un saliecos uz priekšu, lai atliktu lautu atpakaļ futrāli.

Šoreiz vispirms atskanēja smiekli. Tie paši cilvēki, kuri bija smējušies pēc mana iepriekšējā priekšnesuma, skaļi auroja un dauzīja galdus vēl skaļāk nekā tobrīd. Mani cilvēki. Mūziķi. Es ļāvu garlaikotajai izteiksmei pagaist no sejas un veltīju viņiem saprotošu smaidu.

Dažus mirkļus vēlāk atskanēja ari aplausi, taču tie izklausījās tādi kā saraustīti un apmulsuši. Jau tad, kad zālē vēl nebija iedegušās gaismas, klausītāju pulciņos uzbrāzmoja neskaitāmas versmigas diskusijas.

Kad kāpu lejā no skatuves, pirmā apsveikt mani piesteidzās Marī, un viņas sejā dzirkstīja jautra līksmība. Viņa paspieda manu roku un paplik­šķināja man pa plecu. Viņa bija pirmā no visiem daudzajiem mūziķiem. Pirms biju ticis līdz lejai, Marī ieslidināja roku man elkoni un pavadīja mani atpakaļ līdz galdiņam.

- Ak mūžs, veco zēn! Manets noteica. Tu šeit esi gluži kā vie­tējais karalis!

- Parasti viņš saņem daudz vairāk uzmanības, Vilems sacīja. Cit­kārt publika gavilē vēl tad, kad viņš atgriežas pie galdiņa. Jaunas sie­vietes plivina skropstas un sviež viņam ceļā puķes.

Simmons pārlaida ziņkārīgu skatienu zālei. Šoreiz reakcija patiešām bija… Bridi viņš meklēja piemērotu vārdu. Dalīta. Kāpēc tā?

- Tāpēc, ka mūsu jaunais sešstīgu mūziķis ir tik ass, ka viegli var savainot pats sevi! teica Stančions, pienākdams pie mūsu galdiņa.

- Ari tu to pamanīji? Manets sausi noprasīja.

- Klusu! sacīja Marī. Tas bija ģeniāli!

Stančions nopūtās un papurināja galvu.

- Es labprāt gribētu zināt, par ko ir runa, uzsvērti teica Vilems.

- Jūsu Kvouts spēlēja visvienkāršāko dziesmu pasaulē un darīja to ar tādu piepūli, it kā no liniem vērptu zeltu, Marī teica. Un pēc tam izpildīja ļoti sarežģītu skaņdarbu, ko spētu nospēlēt tikai retais no “Eolijas” mūziķiem, bet lika tam izskatīties tik vieglam, it kā to varētu izpildīt jebkurš bērns ar skārda stabulīti.

- Es nenoliegšu, ka tas bija gudrs gājiens, sacīja Stančions. Cita lieta ir veids, kā viņš to izdarīja. Visi, kas pēc pirmās dziesmas lēca kājās un aplaudēja, jutās kā idioti. Viņi nodomāja, ka ir izāzēti.

- Tā ari bija! Marī uzsvēra. Izpildītājs manipulē ar publiku. Tieši tur ir asprātības būtība.

- Cilvēkiem nepatīk, ja viņus izāzē, Stančions atbildēja. Patiesībā viņi to ņem ļaunā. Neviens nepriecājas, ja ar viņu izspēlē joku.

- Precīzāk runājot, Simmons smīnēdams iestarpināja, viņš izspē­lēja joku ar lautu.

Visi paskatījās uz viņu, un jautrība Simmona sejā mazliet pieplaka.

- Jūs sapratāt? Viņš spēlēja joku burtiskā nozīmē. Uz lautas. Simmons pievērsa skatienu galdam, viņa smīns apdzisa un seja pēkšņā mulsumā pietvīka. Piedodiet!

Marī nepiespiesti iesmējās.

Tad ierunājās Manets: Tātad īstenībā runa ir par divējādu pub­liku, viņš lēni teica. Ir tādi, kuri pietiekami labi pārzina mūziku, lai saprastu joku, un ir tādi, kuriem joks jāizskaidro.

Marī triumfējoši norādīja uz Manetu. Pilnīgi pareizi! viņa sacīja Stančionam. Ja cilvēks nāk uz šo vietu un nav tik gudrs, lai saprastu joku, viņš ir pelnījis, lai viņu drusciņ pavelk uz zoba.

- Bet lielākā daļa apmeklētāju šeit ir no muižnieku kārtas, Stančions atgādināja. Un mūsu zobgalim joprojām nav sava patrona.

- Ko? Māri brīnījās. Threpe sāka slavināt viņu jau pirms vairākiem mēnešiem. Kāpēc neviens vēl nav tevi nogrābis?

- Ambroza Džekisa dēļ, es paskaidroju.

Marī seja liecināja, ka šis vārds viņai neko neizsaka. Vai tas ir kāds mūziķis?

- Barona dēls, Vilems atbildēja.

Māri neizpratnē sarauca pieri. Kā viņš var kavēt tevi tikt pie pat­rona?

- Viņam ir daudz brīva laika un divreiz vairāk naudas nekā Dievam, es sausi atteicu.

- Viņa tēvs ir viens no varenākajiem cilvēkiem Vintasā, Manets piebilda un paskatījās uz Simmonu. Kurš viņš ir, vai sešpadsmitais rindā uz troni?

- Trīspadsmitais, Simmons drūmi atbildēja. Visa Sērtenu ģimene pirms diviem mēnešiem pazuda jūrā. Ambrozs nerimstas atgādināt, ka viņa tēvs esot tikai nedaudzus soļus no karaļa troņa.

Manets atkal pievērsās Marī. Bēda ir tāda, ka šim konkrētajam barona dēlam ir ļoti liela ietekme un viņš nekautrējas to izmantot.

- Ja gribam būt godīgi, Stančions teica, tad jāpiebilst, ka mūsu jaunais Kvouts diez ko neizceļas ar attapību attiecībā uz Kopvalstības augstākajām aprindām. Viņš nokremšļojās. Kā to apliecināja arī šī­vakara priekšnesums.

- Nevaru ciest, ja mani sauc par jauno Kvoutu, es paklusi teicu Simmonam. Viņš līdzjūtīgi paskatījās uz mani.

- Tik un tā es saku, ka tas bija ģeniāli! Mari atkārtoja, apņēmīgi pagriezusies pret Stančionu. Tas bija pats atjautīgākais priekšnesums, kāds šeit pieredzēts vismaz mēneša laikā, un tu to zini!

Es uzliku plaukstu uz Mari elkoņa. Viņam taisnība, es teicu.

- Tas bija muļķīgi. Bridi klusējis, es nenoteikti paraustīju plecus. Vai vismaz būtu muļķīgi, ja man būtu kaut mazākā cerība dabūt sev pat­ronu. Paskatījos Stančionam acīs. Bet man tādu cerību nav. Mēs abi zinām, ka Ambrozs ir neglābjami saindējis ūdeni manā akā.

- Akas nevar saindēt uz visiem laikiem, Stančions iebilda.

Es paraustīju plecus. Nu tad es sacīšu tā: man labāk patīk spēlēt to, kas iepriecina manus draugus, nevis izdabāt cilvēkiem, kuri mani neieredz saklausītu tenku dēļ.

Stančions ievilka elpu un sparīgi to izpūta. Godīgi teikts! viņš sacīja un mazliet pasmaidīja.

Pēc tam iestājās neilgs klusuma brīdis un Manets noklepodamies pārlaida mums visiem zīmīgu skatienu.

Es sapratu mājienu un nosaucu pārējo vārdus. Stančion, manus studiju biedrus Vilemu un Simmonu tu jau pazīsti. Šis ir Manets, stu­dents un reizēm mans kurators Universitātē. Un šis ir Stančions, “Eolijas” namatēvs, īpašnieks un skatuves saimnieks.

- Prieks iepazīties! Stančions pieklājīgi palocīja galvu un pārlaida zālei bažīgu skatienu. Un, tā kā esmu namatēvs, man jādodas veikt savus pienākumus. Viņš pagriezdamies paplikšķināja man pa plecu.

- Paskatīšos, vai varu apdzēst dažus ugunskurus, kamēr man ir tāda iespēja.

Ar smaidu pateicos viņam un ar izteiksmīgu žestu turpināju iepa­zīstināšanu. Un šī ir Marī! Kā dzirdējāt paši savām ausīm, izcilākā “Eolijas” vijolniece. Un, kā redzat paši savām acīm, visskaistākā sieviete tūkstoš jūdžu apkaimē. Un ja runājam par gudrību…

Marī smīnēdama atmeta ar roku. Ja es būtu kaut uz pusi tik gudra, cik esmu slaida, tad nemēģinātu tevi aizstāvēt, viņa teica. Vai nabaga Threpe tiešām visu šo laiku pūlas tavā labā?

Es pamāju ar galvu. Esmu jau viņam teicis, ka tas ir bezcerīgi.

- Tas būs bezcerīgi, kamēr tu nemitēsies citus apcelt, viņa aizrādīja.

- Goda vārds, es nekad neesmu redzējusi cilvēku, kurš tik meistarīgi ignorētu sabiedrībā pieņemtās normas! Ja daba tevi nebūtu tik dāsni apveltījusi ar pievilcību, kāds noteikti būtu paguvis tevi nodurt.

- Tā ir tikai tava iedoma, es noburkšķēju.

Mari pievērsās maniem draugiem. Bija patīkami ar jums visiem iepazīties!

Vilems pamāja ar galvu, un Simmons pasmaidīja. Turpretī Manets veikli piecēlās kājās un pastiepa roku. Marī sniedza pretī savējo, un Manets to sirsnīgi satvēra abās plaukstās.

- Marī, viņš teica, jūs mani intriģējat! Vai pastāv iespēja, ka es kādā vakara brīdī varētu jums izmaksāt dzeramo un pakavēties jūsu patīkamajā sabiedrībā?

Es jutos tik pārsteigts, ka spēju tikai klusējot skatīties uz viņiem. Stāvēdami viens otram pretī, viņi abi izskatījās gluži kā nesaskaņoti grāmatu turētāji sējumu rindas galos. Marī bija sešas collas garāka par Manetu, un zābakos viņas slaidās kājas šķita vēl garākas.

Turpretī Manets izskatījās tāds pats kā vienmēr sirms, izspūris un vismaz gadus desmit vecāks par Mari.

Viņa iepleta acis un mazliet piešķieba galvu, it kā pārdomādama dzirdēto. Pašlaik es esmu šeit kopā ar draugiem, viņa atbildēja.

- Kad viņi dosies projām, droši vien būs jau vēls.

- Man nav svarīgi, kad tas būs! Manets nepiespiesti attrauca. Ja vajadzīgs, esmu gatavs atteikties kaut vai no miega. Neatceros, kad pēdējo reizi esmu sarunājies ar sievieti, kura pauž savas domas noteikti un bez vilcināšanās. Tādu kā jūs šajos laikos reti var sastapt.

Marī vēlreiz pārlaida viņam domīgu skatienu.

Manets to uztvēra un atbildēja ar tik pārliecinātu un pievilcīgu smai­du, ka tas teicami iederētos uz skatuves. Es nevēlos aizkavēt jūs no draugu sabiedrības, viņš teica, bet pēdējo desmit gadu laikā jūs esat pirmā vijolniece, kas likusi manām kājām dejot. Izmaksāt jums dzeramo, šķiet, būtu pats mazumiņš, ar ko varu atdarīt.

Marī pasmaidīja pretī, un smaids bija pa pusei uzjautrināts, pa pusei ironisks. Es esmu apmetusies otrajā stāvā, viņa teica un pamāja uz kāpņu pusi. Bet es varētu būt brīva, teiksim, pēc pāris stun­dām…

- Jūs esat ārkārtīgi laipna, Manets sacīja. Vai drīkstu jūs pēc tam uzmeklēt?

- Lai notiek! Marī atbildēja. Uzmetusi Manetam domīgu skatienu, viņa pagriezās un devās projām.

Manets atkal apsēdās un iedzēra prāvu malku.

Simmons izskatījās tikpat apstulbis kā mēs pārējie. Sasodīts, kas tas bija par gājienu? viņš noprasīja.

Manets klusi pasmējās bārdā un atlaidās pret krēsla atzveltni, pie­spiedis kausu pie krūtīm. Tikai vēl kāds nieks, ko es saprotu, bet jūs, zaļknābji, nesaprotat, viņš apmierināts sacīja. Skatieties un klausie­ties! Un lieciet aiz auss!

* * *

Kad aristokrātijas pārstāvji vēlas izrādīt kādam mūziķim atzinību, viņi dod tam naudu. Kad tikko sāku uzstāties “Eolijā”, es biju vairāk­kārt saņēmis šādas veltes, un tolaik ar to pietika, lai es spētu samaksāt mācību maksu un pieticīgā līmenī turēties virs ūdens. Taču Ambrozs bija enerģiski darbojies, lai noskaņotu apkārtējo sabiedrību pret mani, un es jau mēnešiem ilgi neko tamlīdzīgu nebiju saņēmis.

Mūziķi ir trūcīgāki nekā sīkmuižnieki, bet viņiem patīk oriģināli un spilgti priekšnesumi. Tāpēc viņi izrāda atzinību, izmaksājot spēlētājam dzērienu. Tas bija galvenais iemesls, kāpēc es šovakar atrados “Eolijā”.

Manets aizgāja pie bāra letes, lai paņemtu slapju lupatu, ar ko noslau­cīt mūsu galdiņu pirms “stūru” spēles. Pirms viņš paguva aiznest to atpakaļ, pie mums pienāca jauns keldiešu stabulnieks un apvaicājās, vai drīkstot izmaksāt mūsu pulciņam dzērienus.

Mēs nolēmām, ka viņš to drīkst. Keldietis pārlaida skatienu telpai, pamāja kādai no oficiantēm, un mēs katrs pasūtījām savu iecienīto dzē­rienu un Manetam kausu alus.

Mēs dzērām, spēlējām kārtis un klausījāmies mūziku. Manetam un man gadījās sliktas kārtis, un mēs paspēlējām trīs partijas pēc kārtas. Tas mazliet saplacināja manu noskaņojumu, tomēr traucēja mazāk nekā nepatīkamās aizdomas, ka Stančiona pirmītējos vārdos varbūt slēpās svarīga patiesība.

Bagāts patrons atrisinātu daudzas manas tagadējās problēmas. Pat trūcīgs patrons ļautu man finansiālā nozīmē mazliet uzelpot. Ja arī tas nenozīmētu nekādas citas priekšrocibas, man spiedīgā brīdī vismaz būtu no kā aizņemties naudu un nevajadzētu ielaisties darījumos ar bīsta­miem cilvēkiem.

Iegrimis domās, es izspēlēju aplamu kārti, un mēs atkal zaudējām jau ceturto reizi no vietas, turklāt mums vajadzēja maksāt sodu.

Manets nikni pablenza uz mani, vākdams kopā kārtis. Tev derētu apgūt ābeci! Viņš pacēla roku, pikti izsliedams gaisā trīs pirkstus.

- Teiksim, tev vienā rokā ir trīs pīķi un pieci pīķi jau ir nomesti. Viņš pacēla otru plaukstu, plati izpletis pirkstus. Cik pīķu sanāk kopā? Manets atspiedās pret krēsla atzveltni un sakrustoja rokas. Nesteidzies un padomā!

- Viņš joprojām nav atjēdzies no apmulsuma, ka Marī ir gatava kopā ar tevi iedzert, Vilems sausi noteica. Tāpat kā mēs visi.

- Es ne! iebilda Simmons. Es zināju, ka tu to dabūsi gatavu.

Mūs pārtrauca Lilija, viena no pastāvīgajām “Eolijas” oficiantēm.

- Kas jums šeit notiek? viņa šķelmīgi vaicāja. Vai kāds rīko jautru ballīti?

- Lilij, Simmons teica, ja es aicinātu tevi kopā ar mani iedzert, vai tu apdomātu tādu priekšlikumu?

- Apdomātu gan, viņa rotaļīgi attrauca, bet ilgi ne! Viņa uzlika roku Simmonam uz pleca. Jums, puiši, ir paveicies. Kāds anonīms izsmal­cinātas mūzikas cienītājs ir piedāvājies izmaksāt jūsu galdiņam dzeramos.

- Es dzeršu skutenu! Vilems paziņoja.

- Medaļu, smīnēdams sacīja Simmons.

- Man sountenu! es teicu.

Manets izbrīnā savilka uzacis. Ak sountenu, ko? viņš jautāja, paskatīdamies uz mani- . Tad man arī to pašu! Viņš uzmeta ofician­tei viszinīgu skatienu un norādīja uz mani. Protams, uz viņa rēķina!

- Patiešām? Lilija pārjautāja un paraustīja plecus. Labi, tūlīt atnesīšu.

- Tagad, kad esi panācis satricinošu iespaidu uz publiku, tu vari atļauties kādu prieciņu, vai ne? Simmons teica. Kā būtu ar to ēzeliti…?

- Pēdējo reizi saku: nē! es atcirtu. Ar Ambrozu man vairs darīšanu nebūs! Nav nekādas jēgas viņu vēl ilgāk tracināt.

- Tu viņam salauzi roku, sacīja Vilems. Diez vai tu vari satracināt viņu vēl vairāk.

- Viņš salauza manu lautu, es atbildēju. Mēs esam noslēguši rēķinus. Esmu ar mieru pārvilkt svītru agrākiem grēkiem.

- Ko nu stāsti! Simmons atmeta. Tu iemeti viņa skurstenī mārciņu veca sviesta. Tu atlaidi vaļīgāk viņa sedulkas siksnu…

- Pie Dieva pārogļotajām rokām, apklustiet taču! es izgrūdu, paska­tīdamies apkārt. Tas bija gandrīz pirms mēneša, un neviens nezina, ka vainīgs biju es, tikai jūs abi! Un tagad ari Manets. Un visi, kas sēž mums pietiekami tuvu.

Simmons apmulsis pietvīka, un saruna pieklusa, līdz Lilija atnesa mums dzērienus. Vilema skutens bija tradicionālā akmens kausā. Simmona medalus zeltaini mirgoja augstā glāzē. Man un Manetam Lilija pasniedza koka krūzes.

Manets pasmaidīja. Neatceros, kad pēdējo reizi tiku pasūtījis sountenu, viņš sacīja. Laikam vispār nekad to neesmu pasūtījis.

- Tu esi vienīgais, kurš redzēts to dzeram, ja neņem vērā Kvoutu, Simmons teica. Kvouts met tos citu pēc cita kā nieku. Reizēm trīs vai četras krūzes vienā vakarā.

Manets paskatījās uz mani zem pinkainajām uzacīm. Šie nezina? viņš jautāja.

Es papurināju galvu un iedzēru malku no savas krūzes, īsti nesa­prazdams, vai man pienāktos justies uzjautrinātam vai samulsušam.

Manets piebīdīja savu kausu Simmonam, kurš to pacēla un iedzēra mazu malciņu. Tad viņš sarauca pieri un padzērās vēl. Ūdens?

Manets apstiprinoši pamāja. Vecs staiguļu triks. Tu bordeļa krogā sāc sarunu ar viņu un gribi parādīt, ka neesi tāds kā citi. Tu esi izsmal­cinātāks radījums. Tāpēc tu piedāvā izmaksāt viņai dzeramo.

Manets pastiepās pāri galdam un paņēma atpakaļ savu krūzi. Bet viņas ir darbā. Viņas negrib iedzert. Viņas labāk grib naudu. Tāpēc viņas pasūta sountenu, peveretu vai kaut ko tamlīdzīgu. Tu samaksā, viesmīlis atnes viņai ūdeni, un vakarā viņa sadala naudu ar iestādi. Ja meitene labi prot klausīties, viņa bārā var nopelnīt tikpat daudz, cik gultā.

Es viņu pārtraucu. Patiesībā mēs dalām naudu trijās daļās. Trešdaļa iestādei, trešdaļa viesmīlim un trešdaļa man.

- Tad viņi tevi čakarē! Manets neslēpti paziņoja. Viesmīlim sava daļa ir jāsaņem no iestādes.

- Es nekad neesmu redzējis, ka tu pasūtītu sountenu “Ankarā”, Simmons teica.

- Tas droši vien ir Greisdeila medalus! sacīja Vilems. To tu pasūti visu laiku.

- Bet es ari esmu pasūtījis Greisdeilu! Simmons iebilda. Tas gar­šoja pēc suslas ar saldiem piķeļiem. Turklāt… Viņa balss aprāvās.

- Turklāt tas bija dārgāks, nekā tu iedomājies? smīnēdams jautāja Manets. Nav vērts uz to uzķerties nieka alus krūzes dēļ, vai ne?

-Ja es “Ankerā” pasūtu Greisdeila medaļu, viņi zina, ko tas nozīmē, es paskaidroju. Ja es pasūtītu kaut ko tādu, kas vispār neeksistē, mani varētu viegli atkost.

- Un kā tu visu to zini? Simmons jautāja Manetam.

Manets ieķiķinājās. Vecu suni ar jauniem trikiem nepārsteigsi! viņš atbildēja.

Zāle sāka satumst, un mēs pievērsāmies skatuvei.

* * *

Pēc tam vakara līksmība sita arvien augstāku vilni. Manets aizgāja vilinošākās takās, bet mēs ar Vilemu un Simmonu enerģiski gādājām, lai uz galdiņa nestāvētu pustukšas glāzes, un atzinīgi mūziķi izmaksāja mums dzērienu pēc dzēriena. Patiesībā pavisam nepiedienīgu daudzumu dzeramā. Daudz vairāk, nekā es būtu uzdrošinājies cerēt.

Es dzēru galvenokārt sountenu, jo uz “Eoliju” šovakar biju atnācis galvenokārt tādēļ, lai iekrātu naudu mācību maksai. Tagad apguvuši šo viltību, ari Vilems un Simmons vairākkārt pasūtīja dzērienus. Par to es jutos divtik pateicīgs, jo citādi būtu spiest nogādāt viņus uz mājām ķerrā.

Beidzot mēs visi trīs jutāmies dzirdējuši pietiekami daudz mūzikas un tenku, un Simmons jutās gana paguris, bez panākumiem lenkdams viesu apkalpotājas.

Pirms devāmies projām, es piegāju aprunāties ar viesmīli zem četrām acīm un izklāstīju viņam atšķirību starp pusi un trešdaļu maksas. Mūsu kaulēšanās beidzās ar veselu talantu un sešiem džotiem manā labā. Lielāko daļu šīs summas bija nodrošinājuši dzērieni, ko vakara gaitā man bija izmaksājuši citi mūziķi.

Sametu monētas makā: kopā trīs talanti.

Mani darījumi bija sagādājuši arī divas tumšā alus pudeles. Kas tad tas? Simmons jautāja, kad es iebīdīju tās lautas futrālī.

- Brendona alus. Es pārvietoju audekla gabalus, kuros parasti ievīs­tīju lautu, sakārtodams tos tā, lai pudeles neskartos pie instrumenta.

- Brendons… Vilems teica, neslēpdams nicinājumu balsī. Tas drī­zāk izklausās pēc maizes, nevis pēc alus.

Simmons piekrītoši pamāja ar galvu un sašķobīja seju. Ja gribu dzert, tad gribu dzert, nevis košļāt kumosus.

- Nav jau tik traki! es aizstāvēdamies teicu. Mazajās Karaļvalstīs to dzer pat grūtas sievietes. Arī Arvils to pieminēja vienā no savām lekcijām. To gatavo no ziedputekšņiem, zivju eļļas un ķiršu kauliņiem. Tur ir visi nepieciešamie uztura elementi.

- Kvout, mēs taču tevi nenosodām! Vilems ar norūpējušos seju uzlika roku man uz pleca. Ne man, ne Simam nav iebildumu, ja tu esi grūta illiešu sieviete.

Simmons nicīgi nošņaukājās un pēc tam iesmējās par to, ka ir nošņaukājies.

Mēs trijatā nesteidzīgi devāmies atpakaļ uz Universitātes pilsētiņu un drīz nonācām pie augstās Akmens tilta velves. Un, tā kā tuvumā nebija neviena, kas mūs varētu dzirdēt, es Simmonam par prieku nodziedāju “Ēzelīti Džekiju”.

Vilems un Simmons piedienīgi aizklunkuroja līdz savām “Steliņģu” istabām. Taču es nejutos noskaņots uz naktsmiegu un vēl kādu laiku klejoju pa Universitātes pilsētiņas tukšajām ielām, ar patiku elpodams spirgto nakts gaisu.

Pastaigas solī pagāju garām tumšajām aptieku, stikla darbnīcu un grāmatsējēju darbnīcām. Šķērsoju rūpīgi apcirptu zālienu, kas vēdīja tīru, sausu rudens lapu un svaigi pļautas zāles aromātu. Gandrīz visi viesnīcu un krogu logi bija tumši, bet bordeļos vēl spīdēja gaisma.

Maģistru zāles pelēkās akmens sienas mēness gaismā atstaroja sudra­bainu mirdzumu. Vientuļa gaisma no ēkas iekštelpām apspīdēja vitrāžas logu, kas atveidoja Tekamu klasiskajā pozā, basām kājām stāvam pie alas ieejas un sarunājamies ar studentu pulciņu.

Pagāju garām “Tīģelim”, kura neskaitāmie skursteņi, gandrīz vairs nekūpēdami, tumši spīgoja uz mēness izgaismoto debesu fona. Pat naktī šī vieta oda pēc amonija un apdegušām puķēm, skābes un spirta; gad­simtu gaitā akmens sienas bija uzsūkušas neskaitāmu smaržu sajau­kumu.

Visbeidzot es nonācu pie Arhīviem. Piecstāvu ēka, kurā nebija neviena loga, man atgādināja milzīgu ceļakmeni. Masīvās durvis bija aizvērtas, tomēr ap durvju aiļu es redzēju spraucamies sarkanīgo simpātijas lampu gaismu. Eksāmenu periodā maģistrs Lorrens ļāva piekļūt Arhīviem arī nakts laikā, lai visiem Arkanuma locekļiem dotu iespēju nodoties mācī­bām tieši tik, cik vajadzīgs. Visiem protams, izņemot vienu.

Devos atpakaļ uz “Ankeru” un redzēju, ka viesnīca ir tumša un klusa. Man bija sētas durvju atslēga, taču es nevēlējos taustīties cauri tumsai, tāpēc devos uz tuvējo šķērsielu. Labā kāja uz lietusūdens mucas, kreisā kāja uz palodzes, kreisā roka pie dzelzs notekcaurules. Klusi uzrāpos līdz trešā stāva logam, ar stieples gabalu atvilku bultu un iekāpu savā istabā.

Tajā valdīja piķa melna tumsa, un es jutos pārāk noguris, lai kāptu lejā meklēt apgaismojumu kamīna oglēs. Tāpēc pastiepu roku pie lampas blakus savai gultai un pieskāros deglim, mazliet notriepdams pirkstus ar eļļu. Pēc tam nomurmināju sasaistes vārdus un jutu, ka manu roku pārņem saltums: ķermeņa siltums aizplūda projām. Kādu brīdi nekas nemainījās, un es pikti savilku pieri, cenzdamies pārvarēt mēreno alko­hola miglainību. Aukstums spiedās man rokā arvien dziļāk, un es sajutu drebuļus, tomēr deglis beidzot uzplaiksnīja spožā liesmā.

Tagad man ļoti sala, un es aizvēru logu, pārlaizdams skatienu mazajai istabiņai ar slīpajiem griestiem un šauro gultu. Pats sev par pārsteigumu es aptvēru, ka Civilizācijas Četros Stūros nav nevienas citas vietas, kurā es vēlētos atrasties. Jutos gandrīz vai tā, it kā būtu mājās.

Varbūt jūs tur neredzat neko savādu, taču man šī sajūta bija ļoti neparasta. Tā kā es biju uzaudzis Edema Rū cilts vidū, mājas man nekad nenozīmēja vienu pastāvīgu vietu. Mājas bija vezumu virkne un dzies­mas pie apmetnes ugunskura. Kad mana trupa aizgāja bojā, man tas nozīmēja vairāk nekā ģimenes un bērnības draugu zaudējumu. Tajā brīdī līdz zemei nodega visa mana pasaule.

Tagad, kad gandrīz gadu biju pavadījis Universitātē, es sāku justies tā, it kā būtu šai vietai piederīgs. Tā bija savāda sajūta, pieķeršanās konkrētai vietai. Dažā ziņā tā deva mierinājumu, tomēr Rū cilts asinis manī nedeva mieru un dumpīgi pretojās domai, ka es varētu gluži kā augs iesakņoties zemē un tur palikt.

Laizdamies miegā, es sev jautāju, ko par mani šobrīd domātu tēvs.