Vieda vīra bailes

SIMT DIVDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA . dusmas

- KO tu domāji? Tempi noprasīja. Vilšanās. Dusmīgs pārmetums. Kurš nejēga noliek malā savu zobenu?

- Viņa pirmā aizmeta savējo! es iebildu.

- Tikai tādēļ, lai tevi iegāztu! Tempi teica. Tās bija lamatas.

Es darbojos ap Cezūras maksti, un zobena spals karājās man pār plecu. Pēc mana zaudējuma nebija notikusi nekāda īpaša ceremonija. Magvina vienkārši atdeva man zobenu, pasmaidīja un mierinoši pa­plikšķināja man pa roku.

Skatījos lejup, kā pūlis pamazām izklīst, un atbildēju Tempi ar žestu pieklājīga neticība. Vai man vajadzēja paturēt zobenu pēc tam, kad viņa bija neapbruņota?

-Jā! Nešaubīgs apstiprinājums. Viņa ir piecreiz prasmīgāka cīnītāja par tevi. Ja tu būtu paturējis zobenu, tev būtu kaut vai niecīga iespēja!

- Tempi saka patiesību, es dzirdēju aiz muguras Šehinni balsi, ja vien zini, ka tavs pretinieks ievēro lethani. Ja cīņa ir neizbēgama, gudrs cīnītājs izmanto ikvienu izdevību. Pagriezies ieraudzīju Šehinni nākam augšup pa taku. Penthe gāja viņai blakus.

Izdarīju kustību pieklājīga noteiktība. Ja es būtu paturējis zobenu un uzvarējis, cilvēki uzskatītu, ka Karsereta bijusi muļķe, un ņemtu ļaunā, ka esmu ieguvis nepelnītu pakāpi. Un, ja es būtu paturējis zobenu un zaudējis, tas būtu ļoti pazemojoši. Man nepatiktu ne viens, ne otrs. Pēc kārtas paskatījos uz Šehinni un uz Tempi. Vai tur man nav taisnība?

- Tur tev ir taisnība, Šehinni teica. Bet arī Tempi ir taisnība.

- Pēc uzvaras ir jācenšas vienmēr, Tempi apgalvoja. Noteiktība.

Šehinni pagriezās pret viņu. Galvenais ir panākumi, viņa teica.

- Lai gūtu panākumus, ne vienmēr vajadzīga uzvara.

Tempi atbildēja ar kustību godbijīgs iebildums un atvēra muti, lai atbildētu, bet Penthe ierunājās pirmā: Kvout, cik daudz kritiens tev nodarīja?

- Neko lielu, es atbildēju, piesardzīgi pagrozīdams muguru. Būs varbūt daži zilumi.

- Vai tev ir kaut kas, ko uz tiem uzlikt?

Es papurināju galvu.

Penthe panācās uz priekšu un satvēra manu roku. Man mājās ir šis tas noderīgs. Lai viņi abi paliek un pārrunā lethani. Kādam jāaprūpē tavi ievainojumi. Viņa turēja manu elkoni ar kreiso roku, nepiepildīdama vārdus ar emocionālu saturu.

- Protams, Šehinni pēc brīža teica, un Tempi steigšus izdarīja pie­krītošu kustību. Bet Penthe jau apņēmīgi veda mani lejā no kalna.

Mēs nogājām apmēram ceturtdaļjūdzi, un Penthe saudzīgi turēja manu elkoni.

Beidzot viņa ierunājās aturiešu valodā ar vieglu akcentu. Vai tavi zilumi ir tik pamatīgi, ka tiem vajadzīga ziede? viņa jautāja.

- Īstenībā nē, es atzinos.

- H jau es domāju, Penthe teica. Bet, ja es zaudēju cīņu, man parasti nav vēlēšanās klausīties citus stāstām, kāpēc esmu zaudējusi. Viņa man atturīgi, sazvērnieciski uzsmaidīja.

Es pasmaidīju pretī.

Mēs turpinājām iet, un Penthe, turēdama manu roku, neuzkrītoši izvadīja mani cauri koku audzei, pēc tam uzveda augšup pa stāvu taku starp zemiem klintsbluķiem. Beidzot nonācām savrupā ieplakā ar zāles paklāju, kurā bagātīgi auga savvaļas magones. To asinssarkanās ziedla­pas bija gandrīz tādā pašā krāsā kā Penthes algotnes drānas.

- Vašeta man sacīja, ka jums, barbariem, esot dīvaini seksa rituāli, Penthe sacīja. Viņa teica: ja es gribot ar tevi gulēt, man esot jāaizved tevi kaut kur pie puķēm. Viņa pamāja visapkārt. Šajā gadalaikā šīs ir labākās, ko varēju atrast. Viņa gaidoši paskatījās uz mani.

- Ā! Es pasmaidīju. Izskatās, ka Vašeta ir gribējusi tevi izjokot. Vai varbūt izjokot mani. Penthe sarauca pieri, un es steigšus turpināju:

- Tomēr tā ir taisnība, ka barbaru vidū ir daudz rituālu, kas beidzas ar seksu. Tur tas notiek daudz komplicētāk.

Penthe izdarīja kustību drūms aizkaitinājums. Par to es nebrīnos, viņa teica. Par barbariem bieži dzird dīvainus stāstus. Vajadzīgs zināms treniņš, lai varētu starp jums brīvi apgrozīties. Sāja iecietība. Tā kā es vēl neesmu dzīvojusi starp viņiem, citi man reizēm stāsta blēņu stāstus, lai mani paķircinātu.

- Kādus stāstus? es jautāju, atsaukdams atmiņā to, ko biju dzirdējis par ademiem un lethani, pirms iepazinos ar Tempi.

Viņa paraustīja plecus, neliels mulsums. Tīrās muļķības. Stāsta, ka visi barbaru vīrieši esot milzīgi. Penthe pacēla roku augstu virs galvas, attēlodama vairāk nekā septiņu pēdu augstumu. Nadens man stāstīja, ka bijis pilsētā, kur barbari ēduši zupu no dubļiem. Un runā, ka barbari nekad nemazgājoties. Ka barbari dzerot savu urīnu un ticot, ka tas ļaus ilgāk dzīvot. Viņa papurināja galvu, iesmējās un izdarīja žestu šausmas un uzjautrinājums.

- Vai tu gribi teikt, es lēni jautāju, ka jūs savējo nedzerat?

Penthe smieklu vidū sastinga un paskatījās uz mani, un viņas roku

kustības pauda kaut ko starp vainīgu apjukumu, neveiklību, pretīgumu un neticību. Tas bija tik dīvains emociju juceklis, ka es nenovaldlju smieklus, un viņa acīmredzami atslāba, aptverdama, ka tas bijis joks.

- Saprotu, es teicu. Starp mums klīst līdzīgi stāsti par ademiem.

Penthes acis iemirdzējās. Pastāsti, tāpat kā es stāstīju tev! Tas

būtu taisnīgi.

Atcerēdamies Tempi reakciju, kad biju pastāstījis viņam par vārdu uguni un lethani, nolēmu runāt par kaut ko citu. Stāsta, ka tie, kuri valkājot sarkanas drēbes, nekad nenodarbojoties ar seksu. Viņi uzkrājot attiecīgo enerģiju un ieliekot to ketanā, tāpēc jūsējie esot tik labi karotāji.

Tas Penthei izraisīja sevišķi jautrus smieklus. Ja tā būtu patiesība, es nekad nebūtu tikusi līdz trešajam akmenim, viņa teica. Sājš uzjaut­rinājums. Ja atturēšanās no seksa būtu saistīta ar cīņas spējām, būtu dienas, kad es nespētu pat savilkt dūri.

Pēc šiem vārdiem mans pulss kļuva straujāks.

- Tomēr varu iedomāties, kāpēc tāds stāsts radies, Penthe sacīja.

- Jūsējie domā, ka mums nav seksa tāpēc, ka neviens adems negulētu ar barbaru.

- Ā, mazliet vīlies, es novilku. Kāpēc tad tu mani atvedi pie šīm puķēm?

- Tagad tu piederi pie Ademres, viņa nepiespiesti atbildēja. Pare­dzu, ka tagad tev tuvosies daudzas. Tev ir pievilcīga seja, un tavas dus­mas nevar neizraisīt interesi.

Penthe apklusa un zīmīgi paskatījās lejup. Tas ir, protams, ja tev nav nekādu slimību.

Es pietvīku. Ko? Nē! Protams, nav!

- Vai tu to droši zini?

- Esmu studējis “Medikā”, es diezgan stīvi atbildēju. Tā ir pasaules izcilākā medicīnas skola. Zinu visu par slimībām, kādas var draudēt, kā tās pazīt un kā ārstēt.

Penthe uzmeta man neticīgu skatienu. Nav tā, ka es šaubītos tieši par sevi. Bet visiem ir zināms, ka barbariem bieži ir slimības seksa jomā.

Es papurināju galvu. Tas ir vēl viens blēņu stāsts. Varu tev droši apgalvot, ka barbariem slimību nav vairāk kā ademiem. Patiesībā es pat domāju, ka mums to ir mazāk.

Penthes acis bija ļoti nopietnas. Nē. Šeit tu maldies. Kā tu domā, cik tādu slimnieku ir starp simt barbariem?

Tā bija vienkārša statistika, ko es atcerējos no “Medikas” laikiem. Uz katru simtu? Varbūt pieci. Protams, starp tiem, kuri strādā priekanamos vai tos apmeklē, tādu ir vairāk.

Penthes seja pauda neslēptu pretīgumu, un viņa noskurinājās. Starp simt ademiem tu neatradīsi nevienu ar tādu slimību! viņa nešaubīda­mās teica. Pilnīga pārliecība.

- Nu, nu! Es pacēlu roku un ar pirkstiem uzvilku gaisā apli. Ne­vienu?

- Nevienu, viņa drūmā noteiktībā atkārtoja. Tādu slimību mēs varētu dabūt tikai no barbariem, un tie, kuri dodas projām no šejienes, vienmēr tiek brīdināti.

- Un ja dabū slimību no kāda adema, kurš ceļojumu laikā nav bijis piesardzīgs? es jautāju.

Penthes mazā sirdsveida seja sadrūma un nāsis iepletās. No savējā? Pamatīgas dusmas. Ja kāds no Ademres pielaistu man tādu slimibu, es šausmīgi pārskaistos. Kliegtu skaļā balsi no klints virsotnes, ko viņš ir izdarījis. Padarītu viņa dzīvi sāpīgāku par lauztu kaulu.

Viņa izdarīja žestu pretīgums, pārvilkdama plaukstu krekla priekšpu­sei: tā bija pirmā ademu roku valodas kustība, kuru biju iemācījies no Tempi. Pēc tam es dotos garajā ceļā uz Tālu, lai to izārstētu. Pat tad, ja ceļojums ilgtu divus gadus un neienestu skolai nekādu naudu. Un neviens par to mani nenicinātu.

Šķiet, es sapratu. Tas bija loģiski. Ja tādas attieksmes nebūtu, ademu seksuālie paradumi veicinātu šo slimību izplatīšanos satriecošā ātrumā.

Redzēju, ka Penthe gaidoši lūkojas manī. Paldies tev par puķēm! es teicu.

Viņa pamāja ar galvu un pienāca tuvāk, skatīdamās man acīs. Biklais smaids kontrastēja ar skatienā jaušamo pacilātību. Tad viņas seja kļuva nopietna. Vai ar tām ir diezgan, lai apmierinātu jūsu barbariskos ritu­ālus, vai man jādara vēl kaut kas?

Pasniedzos un noglāstīju viņas kakla maigo ādu, laizdams pirkstgalus tālāk uz aizmuguri zem garās bizes. Viņa aizvēra acis un pavērsa seju augšup pret manējo.

- Puķes ir ļoti jaukas, un ar tām ir vairāk nekā diezgan, es teicu un noliecos viņu noskūpstīt.

* * *

- Man bija taisnība, Penthe teica ar apmierinātu nopūtu, kad gulē­jām kaili starp sarkanajām puķēm. Tev ir skaistas dusmas. Es gulēju uz muguras, un viņas sīkais augums bija saritinājies man padusē, sirds­veida sejai maigi balstoties pret manām krūtīm.

- Ko tu ar to domā? es jautāju. Diezin vai “dusmas” ir īstais vārds.

- Es domāju Vaevin, viņa atbildēja, lietodama ademu vārdu. Vai tas nozīmē to pašu?

- Tādu vārdu es nezinu, es atklāti atzinos.

- Man šķiet, ka “dusmas” ir īstais vārds, Penthe teica. Es esmu sarunājusies ar Vašetu jūsu valodā, un viņa to neizlaboja.

- Bet ko tu īsti domā ar dusmām? es jautāju. Es taču nepavisam nejūtos dusmīgs.

Penthe pacēla galvu virs manām krūtīm un veltīja man laisku, apmie­rinātu smaidu. Protams, ne, viņa teica. Es esmu paņēmusi tavas dusmas. Kāpēc lai tu tā justos?

- Vai… vai tas nozīmē, ka tu esi dusmīga? es jautāju, juzdams, ka neesmu sapratis viņas vārdu būtību.

Penthe iesmējās un papurināja galvu. Viņa bija atraisījusi garo bizi, ļaudama medus krāsas matiem brīvi izplūst pār vienu sejas pusi. Tas pilnīgi pārvērta viņas izskatu. Tāpat kā tas, ka viņai nebija sarkanā algotnes apģērba. Tās nav tādas dusmas. Es priecājos, ka man tās ir.

- Tik un tā es nesaprotu, es teicu. Varbūt tas ir kaut kas tāds, ko barbari nespēj saprast. Paskaidro man tā, it kā es būtu bērns!

Brīdi viņa lūkojās manī ļoti nopietnu skatienu, tad apvēlās uz vēdera, lai būtu tuvāk manai sejai. Šīs dusmas nav jūtas. Tās ir… Viņa sasto­mījās, pievilcīgi raukdama uzacis. Tās ir vēlme. Tās ir radīšana. Tās ir dzīves alkas.

Penthe palūkojās apkārt, tad pievērsa skatienu zālei ap mums. Dus­mas ir tas spēks, kas liek zālei lauzties cauri zemei, lai ieraudzītu sauli, viņa teica. Visam dzīvajam piemīt dusmas. Tā ir uguns, kas rada vēlmi kustēties, augt, darīt un radīt. Viņa atlieca galvu atpakaļ. Vai tu saproti, ko gribu sacīt?

- Domāju, ka jā, es teicu. Un sievietes seksā pārņem vīriešu dusmas?

Viņa pasmaidīja un pamāja ar galvu. Tāpēc vīrietis pēc tam ir tik noguris. Viņš ir atdevis daļu no sevis. Viņš sabrūk. Viņš guļ. Penthe paskatījās lejup. Vai vismaz daļa no viņa guļ.

- Bet ne jau ilgi, es teicu.

- Tāpēc, ka tavas dusmas ir stipras un skaistas, viņa lepni sacīja.

- Kā jau es teicu. Es varu to pateikt, jo esmu paņēmusi daļu no tām. Varu pateikt, ka tevī to ir vēl daudz vairāk.

- Jā, ir, es piekritu. Bet ko sievietes dara ar šīm dusmām?

- Mēs tās izmantojam, Penthe vienkārši atbildēja. Tāpēc sieviete pēc tam parasti neaizmieg kā vīrietis. Viņa daudz vairāk jūtas nomodā.

Pilna vēlmes kustēties. Bieži vien pilna vēlmes dabūt vēl un vēl to, kas viņai devis šis dusmas. Viņa nolaida galvu uz manām krūtīm un rotaļīgi man iekoda, cieši piekļaudamās ar savu kailo augumu.

Tas patīkami novirzīja domas uz citu pusi. Vai tas nozīmē, ka sie­vietēm nav pašām savu dusmu?

Penthe atkal iesmējās. Nē, tas to nenozīmē. Visam dzīvajam ir dusmas. Bet sievietes savas dusmas prot daudz un dažādi izmantot. Un vīriešiem ir vairāk dusmu, nekā viņi spēj izlietot, pārāk daudz, lai tās nāktu viņiem par labu.

- Kā var būt pārāk daudz vēlmes dzīvot, augt un radīt? es jautāju.

- Šķiet, vajadzētu būt tā: jo vairāk, jo labāk.

Penthe papurināja galvu, ar vienu roku atmezdama atpakaļ matus.

- Nē. Tas ir tāpat kā ar ēdienu. Viena maltīte ir laba. Divas nav labā­kas. Viņa sarauca pieri. Nē. Drīzāk tas ir kā ar vīnu. Viens kauss vīna ir labs, divi reizēm ir labāki, bet desmit… Viņa nopietni pakratīja galvu. Tieši tāpat kā ar dusmām. Pārmērīgs vīna daudzums vīrietim kļūst par indi. Viņš sāk gribēt pārāk daudz. Viņš grib visu. Viņš kļūst dīvains, neprātīgs, mežonīgs.

Viņa pamāja pati pie sevis. Jā. Tāpēc, man šķiet, dusmas ir īstais vārds. Vīrieti, kurš visas dusmas glabā pie sevis, var viegli pazīt. Tās viņā sarūgst. Tās vēršas pašas pret sevi un liek viņam ārdīt, nevis radīt.

- Par vīriešiem es varu to iedomāties, es teicu. Bet par sievietēm ari.

- Visam dzīvajam ir dusmas, Penthe atkārtoja un paraustīja plecus.

- Akmeni nevar salīdzināt ar plaukstošu koku. Tāpat ir ar cilvēkiem. Dažiem to ir vairāk, citiem mazāk. Daži tās izmanto gudri. Citi ne. Viņa man plati uzsmaidīja. Man to ir daudz, un tāpēc man ļoti patīk sekss un es esmu neganta karotāja. Viņa vēlreiz iekoda man krūtīs, šoreiz jau mazāk rotaļīgi, un virzīja muti pa manu kaklu augšup.

- Bet, ja tu seksā paņem vīrieša dusmas, es teicu, cenzdamies kon­centrēties, vai tas nenozīmē vēl kaut ko: jo vairāk seksa tu dabū, jo vairāk to gribi?

- Tas ir kā ūdens, kas sūknī vienmēr jāuzpilda, viņa atbildēja, karsti elpodama man ausī. Nāc, un es ņemšu to visu, kaut arī tas prasītu mums veselu dienu un pusi nakts!

* * *

No puķainā laukuma mēs vēlāk aizgājām uz pirtīm, pēc tam uz Penthes māju, ko veidoja divas ērtas istabas, iebūvētas klints sānā. Mēness, kas spīdēja debesīs, cītīgi vēroja mūs pa logu, bet es šaubos, vai tas redzēja kaut ko tādu, ko nebūtu redzējis agrāk.

- Vai tagad tev pietiek? es aizelsies jautāju. Mēs, viscaur nosvīduši, gulējām blakus viņas ērtajā, platajā gultā. Ja tu ņemsi tās vēl vairāk, man vairs nepietiks dusmu, lai runātu vai elpotu.

Mana plauksta gulēja uz viņas plakanā vēdera. Penthes āda bija maiga un samtaina, bet, kad viņa smējās, es jutu, kā kustas un raustās viņas tēraudcietie vēdera muskuļi.

- Pagaidām pietiek, viņa teica manāmi pagurušā balsī. Vašeta dusmotos, ja es tevi atstātu tukšu kā izspiestu augli.

Par spīti garajai dienai, es jutos neparasti spirgts, un manas domas bija možas un skaidras. Atcerējos, ko viņa pirms neilga laika bija teikusi. TU sacīji, ka sievietes daudz un dažādi izmantojot savas dusmas. Kādos veidos viņas tās izmanto, un kas tie par veidiem, kas vīriešiem nav pieejami?

- Mēs mācām citus, Penthe atbildēja. Mēs dodam vārdus. Mēs sekojam dienu ritumam un gādājam, lai tas būtu gluds. Mēs stādām. Mēs radām bērnus. Viņa paraustīja plecus. Mēs darām daudz ko.

- Arī vīrietis to visu var darīt, es teicu.

Penthe pasmējās. Aplam. Vīrietis nevar radīt bērnu, viņa sacīja, paberzēdama manu zodu. Vīrietis var radīt bārdu. Bērns ir pavisam kas cits, un ar to jums nav sakara.

- Mēs neiznēsājam bērnu, mazliet aizskarts, es teicu. Tomēr mums ir sava loma tā radīšanā.

Penthe pagriezās un smaidīdama paskatījās uz mani, it kā es būtu pateicis joku. Tad viņas smaids apdzisa. Viņa atbalstījās uz elkoņa un raudzījās manī vēl krietnu brīdi. Vai tu runā nopietni?

Redzēdama manu apmulsušo sejas izteiksmi, viņa pārsteigta iepleta acis un piecēlās gultā sēdus. Tā patiešām ir taisnība! viņa iesaucās. -Jūs ticat vīriešmātēm! Penthe ieķiķinājās un ar abām plaukstām aiz­sedza muti. Es nekad nedomāju, ka tā ir patiesība! Nolaidusi kreiso roku lejup, viņa atsedza izbrīnītu smaidu un izdarīja kustību uzjautri­nošs pārsteigums.

Jutu, ka man vajadzētu justies aizkaitinātam, taču nespēju sakopot pietiekami daudz enerģijas. Varbūt Penthes skaidrojumā par dusmu at­došanu bija zināma patiesība. Kas tas ir: vīriešmātes? es jautāju.

- Vai tu nejoko? viņa jautāja, joprojām turēdama plaukstu priekšā mutei. Vai tu patiešām tici, ka bērnu sievietē ieliek vīrietis?

- Nu… jā, es mazliet neveikli teicu. Tā varētu teikt. Lai rastos bērns, ir vajadzīga gan sieviete, gan vīrietis. Māte un tēvs.

- Jums tam ir pat vārds! Penthe jautri iesaucās. Jā, arī to man ir stāstījuši. Tāpat kā stāstus par dubļu zupu. Bet es nekad neticēju, ka tā ir īstenība!

Es piecēlos sēdus, tagad jau gluži nobažījies. Tu taču zini, kā rodas bērni, vai ne? es jautāju, ar žestu pauzdams patiesa nopietnība. Tas, ko mēs šodien darījām gandrīz visu dienu, ir ceļš uz bērna radīšanu.

Penthe skatījās uz mani kā sastingusi un ilgi klusēja, bet tad ļāva vaļu nevaldāmiem smiekliem. Brīžiem viņa mēģināja kaut ko sacīt, bet tad, redzēdama manu sejas izteiksmi, atkal padevās jaunai smieklu lēkmei.

Penthe uzlika rokas uz vēdera un izlikās to pētoši taustām. Kur ir mans bērns? viņa jautāja, skatīdamās uz savu plakano vēderu. Varbūt mans sekss visus šos gadus ir bijis nepareizs? Smieklu raustītie vēdera muskuļi veidoja rakstu, kas atgādināja bruņrupuča bruņas. Ja tā būtu patiesība, ko tu saki, man vajadzētu būt simt bērniem! Piecsimt bērniem!

- Tas nenotiek katrā seksa reizē, es teicu. Ir tikai noteikti periodi, kad sieviete ir gatava ieņemt bērnu.

- Un tu esi to darījis? viņa jautāja, skatīdamās uz mani ar tēlotu nopietnību, tomēr mutes kaktiņi vilkās smīnā. Vai tu esi ar sievieti radījis bērnu?

- Esmu ievērojis piesardzību, lai tas nenotiktu, es atbildēju. Ir tāds augs, ko sauc par silfiju. Es to košļāju katru dienu, un tas neļauj man ielikt sievietē bērnu.

Penthe papurināja galvu. Vēl viens barbaru seksa rituāls, viņa noteica. Vai atvest vīrieti pie puķēm jūsu zemē arī nozīmē radīt bērnu?

Nolēmu izmantot citādu taktiku. Ja vīrieši nepiedalās bērnu radī­šanā, kā tad tu izskaidro to, ka bērni izskatās līdzīgi tēviem?

- Bērni izskatās līdzīgi dusmīgiem vecīšiem, Penthe teica. Pli­kām galvām un … Viņa brīdi meklēja vārdu, pieskardamās vaigam.

- …krunkainām sejām. Tad jau varbūt tikai veci vīrieši spēj radīt bēr­nus? Viņa pasmīnēja.

- Un kaķēni? es jautāju. Tu taču esi redzējusi jaundzimušu kaķēnu metienu. Kad starp baltu un melnu kaķi notiek sekss, piedzimst gan balti, gan melni kaķēni. Un kaķēni divās krāsās.

- Vienmēr? Penthe jautāja.

- Vienmēr ne, es atzinu. Bet parasti jā.

- Un ja piedzimst dzeltens kaķēns? viņa jautāja.

Pirms es paguvu atbildēt, viņa atmeta ar roku. Kaķēniem ar to nav nekāda sakara! viņa teica. Mēs neesam dzīvnieki. Mums nav pāroša­nās laika. Mēs nedējam olas. Mēs neradām kokonus, augļus vai sēklas. Mēs neesam suņi, vardes vai koki.

Penthe nopietni paskatījās uz mani. Tev ir aplama domāšana. Tik­pat labi tu varētu teikt, ka divi akmeņi, sasizdamies kopā, atšķeļ gabalu un rada akmens bērnu. Un cilvēki tādā pašā veidā rada cilvēku bērnus.

Es sadusmojos, tomēr viņai bija taisniba. Biju izvēlējies kļūdainu analoģiju. Tā bija kļūdaina loģika.

Kādu laiku mūsu saruna turpinājās tādā pašā garā. Es jautāju, vai viņa jebkad ir pazinusi sievieti, kas nes sevi bērnu, ja viņai iepriekšējos mēnešos nav bijis seksa. Penthe atbildēja, ka nepazīstot nevienu sievieti, kura trīs mēnešus labprātīgi iztiktu bez seksa, ja neņem vērā vecās, sli­mās un tās, kuras ceļo pa barbaru zemēm.

Beidzot Penthe ar rokas mājienu mēģināja mani apturēt, ar žestu pavēstīdama, ka ir zaudējusi pacietību. Vai tu pats nedzirdi, cik tavi pamatojumi ir bezjēdzīgi? Sekss rada bērnus, bet ne vienmēr. Bērni izskatās pēc vlriešmātēm, bet ne vienmēr. Lai radītu bērnu, seksam jā­notiek īstajā brīdi, bet ne vienmēr. Ir augi, kas tādu iespēju veicina un tādu iespēju mazina. Viņa papurināja galvu. Tev taču jāsaprot, ka tavi apgalvojumi ir plāni kā tīkls. Tu turpini aust tajā jaunus diegus un ceri, ka tajā varēs nest ūdeni. Bet cerības nerada patiesību.

Redzēdama manu saraukto pieri, viņa satvēra manu plaukstu un izdarīja tajā kustību mierinājums, tāpat kā iepriekš bija darījusi ēdam­zālē, un viņas sejā vairs nebija smieklu. Es redzu, ka tu patiešām tam tici. Varu saprast, kāpēc barbaru vīrieši grib tam ticēt. Jums noteikti ir patīkami uzskatīt sevi par svarīgiem šajā jomā. Bet tā tas vienkārši nav!

Penthe paskatījās uz mani gandrīz vai ar žēlumu sejā. Reizēm sie­viete nogatavojas. Tas ir dabiski, un vīriešiem ar to nav nekāda sakara. Tāpēc visvairāk sieviešu nogatavojas rudenī tāpat kā augļi. Tāpēc vis­vairāk sieviešu nogatavojas šeit, Haertā, jo bērniem te ir labāka dzīve.

Mēģināju izdomāt citu pārliecinošu argumentu, taču nekas nenāca prātā. Tas bija bezcerīgi.

Redzēdama manu sejas izteiksmi, Penthe saspieda manu plaukstu un izdarīja kustību pieļāvums. Varbūt barbaru sievietēm ir citādi, viņa teica.

- To tu saki tikai tādēļ, lai es justos labāk, es drūmi sacīju un negaidīti plati nožāvājos.

- Taisniba, viņa atzinās. Tad viņa mani maigi noskūpstīja un pa­stūma aiz pleciem, mudinādama atlaisties guļus.

Es apgūlos, un viņa atkal ieritinājās man padusē, atbalstīdama galvu uz mana pleca. Laikam ir grūti būt vīrietim, viņa klusi teica. Sie­viete zina, ka ir daļa no pasaules. Mēs esam dzīvības pilnas. Sieviete ir puķe un auglis. Mēs virzāmies cauri laikiem kā daļa no bērniem. Bet vīrietis… Viņa pagrieza galvu un paskatījās uz mani ar maigu žēlumu acis. Jūs esat tukši zari. Jūs zināt, ka nomirsiet un pēc sevis neko nozīmīgu neatstāsiet.

Penthe maigi noglāstīja man krūtis. Es domāju, ka tieši tāpēc jūsos ir tik daudz dusmu. Varbūt jums to nav vairāk kā sievietēm. Varbūt jūsu dusmām vienkārši nav, kur palikt. Varbūt tās izmisīgi vēlas par sevi atgādināt. Sit pa pasauli kā āmura vēzieni. Vedina jūs uz pārsteidzīgu rīcību. Velk uz ķildām. Uzkurina naidu. Jūs krāsojat, būvējat, karojat un izdomājat stāstus, kas ir tālu no patiesības.

Viņa apmierināti nopūtās un nolaida galvu man uz pleca, omulīgi ieritinādamās manā rokas līkumā. Man žēl tev to sacīt. Tu esi labs cilvēks un glīts vīrietis. Un tomēr tu esi tikai vīrietis. Vienīgais, ko tu vari piedāvāt pasaulei, ir tavas dusmas.