Vieda vīra bailes

SIMT TRĪSDESMIT PIRMĀ NODAĻA . melnas ēnas mēnesgaismā

FRENS UN Džošs bija labi paveikuši savu darbu. Telts bija pietiekami augsta, lai tās vidū varētu stāvēt kājās, bet trijatā stāvēt tomēr bija neērti. Pastūmu zeltmataino Elliju uz guļvietu, ko klāja biezas segas.

- Apsēdies! es saudzīgi teicu.

Kad viņa nekustējās, es saņēmu viņu aiz pleciem un apsēdināju. Viņa to ļāva, bet zilās, plati ieplestās acis raudzījās truli un tukši. Apskatīju viņas galvu, lai pārliecinātos, ka tā nav ievainota. Nekādas traumas neredzēdams, spriedu, ka meitene ir dziļā šokā.

Pameklējies ceļamaisā, izvilku un iebēru savā krūzē pulveri saberz­tas lapas un piepildīju to ar ūdeni no ādas blašķes. Ieliku krūzi Ellijai rokās, un viņa to mehāniski paņēma. Dzer! es mudināju, cenzdamies panākt tādu balss toni, kādā ar mani bija runājusi Feluriana, kad laiku pa laikam vēlējās panākt bezierunu padevību.

Varbūt tas palīdzēja, bet varbūt viņa vienkārši bija izslāpusi. Lai nu kā, Ellija iztukšoja krūzi līdz dibenam. Viņas acis joprojām truli rau­dzījās tukšumā.

Iebēru krūzē vēl vienu devu lapu pulvera, piepildīju to ar ūdeni un sniedzu tumšmatainajai meitenei.

Pagāja vairākas minūtes: es stāvēju ar izstieptu roku, bet viņas rokas nekustīgi karājās gar sāniem. Beidzot meitene šauri samiedza acis un paskatījās uz mani. Ko tu viņai iedevi? Krina noprasīja.

- Velijas pulveri, es saudzīgi atbildēju. Tā ir pretinde. Sautējumā bija inde.

No Krinas skatiena redzēju, ka viņa man netic. Es neesmu ēdusi sautējumu.

- Tā bija arī alū. Es redzēju, ka tu to dzēri.

- Tad viss kārtībā, viņa teica. Es gribu nomirt.

Es smagi nopūtos. Tā tevi nenogalinās. Tikai padarīs vēl nožēloja­māku. Tu vairākas dienas vemsi, mocīsies ar krampjiem un būsi nevarīga. Enerģiskāk pastiepu krūzi viņai pretī.

- Vai tev nav vienalga? meitene neskanīgi noprasīja. Ja neno­galinās mani tagad, tad izdarīs to vēlāk. Es labāk gribu mirt… Viņa sakoda zobus un nepabeidza iesākto.

- Viņi to neizdarīja. Tas biju es, kas saindēja alu, un tev gadījās to iedzert. Piedod, bet šis tev palīdzēs tikt pāri smagākajām sekām.

Krinas skatiens bridi šķita svārstīgs, bet tad atkal kļuva ciets un skarbs. Viņa paskatījās uz krūzi un pēc tam uz mani. Ja tas ir nekai­tīgs, dzer pirmais!

- Nevaru, es atbildēju. Tad es aizmigtu, bet man šovakar vēl ir darāms šis tas svarīgs.

Krinas acis pārskrēja kažokādu guļvietai, kas gaidīja uz grīdas.

Es skumji, iecietīgi pasmaidīju. Ne jau tas!

Viņa joprojām nekustējās. Tā mēs stāvējām krietnu brīdi. Dzirdēju mežā apslāpētu ristīšanās troksni. Nopūtos un nolaidu roku ar krūzi. Paskatījies lejup, redzēju, ka Ellija jau ir saritinājusies un aizmigusi. Viņas seja izskatījās gandrīz mierīga.

Es dziļi ievilku elpu un paskatījos uz Krinu. Pēc visa, kas ar tevi noticis, tev nav iemesla man uzticēties, es teicu, ieskatīdamies viņai acīs. Tomēr ceru, ka tu paklausīsi. Es vēlreiz pastiepu krūzi viņai pretī.

Krina brīdi nenovērsdamās lūkojās manī, tad paņēma krūzi. Iztuk­šojusi to vienā paņēmienā, viņa mazliet aizrijās, ieklepojās un apsēdās. Viņas skatiens, ciets kā marmors, pievērsās telts sienai. Es apsēdos gaba­liņu tālāk no viņas.

Pēc piecpadsmit minūtēm Krina bija aizmigusi. Uzklāju abām mei­tenēm segu un kādu brīdi vēroju viņu sejas. Miegā viņas izskatījās vēl skaistākas nekā nomodā. Pastiepu roku, lai atglaustu matu šķipsnu no Krinas vaiga. Man par pārsteigumu, viņa atvēra acis un paskatījās uz mani. Šoreiz tas nebija marmorcietais skatiens; viņa lūkojās manī ar Dennas jaunības acīm.

Sastingu, neatrāvis plaukstu no viņas vaiga. Brīdi mēs vērojām viens otru. Tad viņas acis atkal aizvērās. Nezināju, vai tas ir zāļu dzēriena iespaids vai viņas pašas vēlme pēc miega.

Iekārtojos pie telts ieejas un noliku Cezūru šķērsām pār ceļiem. Jutu, ka niknums plosās manī kā uguns, un skats uz abām guļošajām mei­tenēm bija kā vējš oglēs. Sakodu zobus un piespiedu sevi pārdomāt notikušo, ļaudams ugunij brāzmaini degt un piepildīt mani ar karstumu. Palaikam dziļi ievilku elpu, gatavodamies tam, kam jānotiek.

* * *

Nogaidīju trīs stundas, uzmanīgi klausīdamies nometnes skaņās. Līdz manai teltij atplūda apslāpētas sarunas, teikumu daļas, kurās es neiz­šķīru atsevišķus vārdus. Tās pamazām pieklusa, jaukdamās ar lamām un nelabuma izraisītiem trokšņiem. Centos ieelpot lēni un ilgi, kā bija mācījusi Vašeta, atslābināju visu ķermeni un skaitīju izelpas.

Tad, atvēris acis, paskatījos zvaigznēs un spriedu, ka pienācis īstais laiks. Lēnām uzslējos kājās un gari, lēni izstaipījos. Debesīs spīdēja prāvs pusmēness, un apkārtne šķita itin gaiša.

Lēni tuvojos nometnes ugunskuram. Tas bija noplacis līdz patumšām oglēm, kas vairs lāgā neizgaismoja telpu starp abām ratu kulbām. Turpat stāvēja Oto, ar masīvo stāvu ļengani atslējies pret vienu no ratu rite­ņiem. Saodu vēmekļu smaku. Vai tas esi tu, Kvout? viņš nošļupstēja.

- Jā. Es turpināju lēni iet viņam pretī.

- Anna, vecā ragana, nav ļāvusi jēram kārtīgi izvārīties, viņš noste­nējās. Zvēru pie Dieva, nekad vēl neesmu tik draņķīgi juties! Viņš paskatījās augšup uz mani. Un kā tev?

Cezūra palēcās, asmens mēnesgaismā īsi iezibējās un pārgrieza viņam rīkli. Oto sabruka uz viena ceļgala, tad nokrita uz sāniem, sagrābis kaklu plaukstās, kas pustumsā krāsojās melnas. Atstāju viņu guļam tumšā, mēness apspīdētā peļķē, un viņš mira, nespēdams iekliegties.

Iemetu trauslās dzelzs gabalu ugunskura oglēs un devos pie pārējām teltīm.

Kad apgāju apkārt ratiem, mani pārsteidza Larens. Redzēdams mani parādāmies ap stūri ar kailu zobenu rokā, viņš izdvesa pārsteiguma sau­cienu. Tomēr inde bija padarījusi viņu šļauganu, un viņš pat nepaguva pacelt rokas, kad Cezūra pāršķēla viņa krūtis. Viņš izgrūda aizsmakušu brēcienu un, atmuguriski nokritis zemē, palika krampjaini lokāmies.

Indes dēļ neviens no viņiem nebija aizmidzis ciešā miegā, un pēc Larena kliedziena pārējie iztrausās no ratiem un teltīm un grīļodamies izmisīgi skatījās apkārt. No tuvākās ratu kulbas vaļējās aizmugures izvē­lās divi neskaidri stāvi, kuros es sazīmēju Džošu un Frenu. Vienam es iecirtu acī, pirms tas nokrita zemē, otram zobens trāpīja vēderā.

Visi to redzēja, un tūlīt sacēlās īsti panikas kliedzieni. Lielākā daļa streipuļodami bēga uz meža pusi, un daži nokrita, to nesasnieguši. Bet Tima garais stāvs metās tieši man pretī. Smagais zobens, ko viņš visu vakaru bija asinājis, sudrabaini mirdzēja mēness staros.

Bet es biju gatavs. Satvēru plaukstā otru iegareno zobena dzelzs gabalu un nomurmināju sasaisti. Kad Tims bija pietiekami tuvu, lai izda­rītu cirtienu, es strauji pārlauzu trauslo dzelzi uz pusēm. Viņa zobens sašķēlās ar dimdošu troksni kā saplaisājis zvans, un krītošās skambas pazuda tumšajā zālē.

Tims bija stiprāks par mani, vairāk pieredzējis un ar garāku rokas atvēzienu. Par spīti indei un nolauztajam zobenam, viņš cīnījās ar atzīstamu prasmi. Pagāja gandrīz pusminūte, iekams man izdevās pie­kļūt viņam ar Mīlētāju Aiz Loga un pārcirst plaukstas locītavu.

Ar piesmakušu kaucienu viņš sabruka uz ceļiem, tverdams rokas stum­beni. Iecirtu viņam krūtis un metos uz meža pusi. Ciņa bija ilgusi tikai mazu bridi, bet svarīga bija katra sekunde, jo pārējie jau izklīda starp kokiem.

Steidzos turp, kur biju redzējis aizstreipuļojam vienu no tumšajiem stāviem. Biju ļāvies neuzmanībai, jo Allegs, izlēkdams no koku ēnas, pārsteidza mani negaidot. Viņam nebija zobena, un mēnesgaismā iemir­dzējās tikai īss nazis, ar kuru viņš metās man virsū. Bet nogalināt var arī ar nazi. Allegs iedūra man vēderā, un mēs nokritām zemē. Mana galva atsitās pret sakni, un es sajutu mutē asiņu garšu.

Uzslējos kājās ātrāk nekā viņš un pārcirtu viņa paceles cīpslu. Tad iegrūdu zobenu viņam vēderā un steidzos panākt pārējos, gulošā preti­nieka lāstu pavadīts. Skrēju, cieši piespiedis plaukstu pie vēdera. Zināju, ka drīz sāksies sāpes un pēc tam varbūt vairs nebūs lemts ilgi dzīvot.

* * *

Nakts bija gara, un es neapgrūtināšu jūs ar sīkāku izklāstu. Atradu visus pārējos, kas bija mēģinājuši paslēpties mežā. Anna neprātīgā skrē­jienā bija lauzusi kāju, un Tims, par spīti zaudētajai plaukstai un brūcei krūtīs, bija aizkūlies pusjūdzi no notikuma vietas. Viņi kliedza, lādējās un lūdza žēlastību, bet mani nekas nespēja apturēt.

Tā bija baisa nakts, bet es tiku galā ar visiem. Tāda uzvara nedara godu un nenes slavu. Bet tā bija taisna tiesa un asiņains izpirkums, un pēc cīņas es aiznesu līķus atpakaļ uz nometni.

* * *

Atgriezos pie telts, kad debesis sāka izgaismot pazīstamais ausmas zilgums. Pāris collu zem nabas dega sveloša sāpju liesma, un nepatī­kami stiepjošā sajūta ļāva nojaust, ka krekls līdz ar asinīm ir piekaltis pie brūces. Centos pēc iespējas nepievērst tam uzmanību, jo zināju, ka pagaidām neko nevaru līdzēt: manas rokas drebēja un gaisma bija pārāk trūcīga. Lai pārliecinātos, cik ievainojums ir nopietns, vajadzēja sagaidīt ritu.

Centos nedomāt par to, ko biju iemācījies “Medikas” darbā: ikviena dziļa brūce, kas skārusi zarnas, nozīmē lēnu un mokošu ceļu pretī nāvei. Prasmīgs ārsts ar atbilstošiem instrumentiem varētu labot stāvokli, taču es atrados tālu no civilizācijas. Tikpat labi varētu vēlēties mēnesi no debesīm.

Noslaucīju zobenu, apsēdos slapjajā zālē pie telts un iegrimu domās.