Vieda vīra bailes

SIMT TRĪSDESMIT OTRĀ NODAĻA . pārtrauktais aplis

BIJU CĪTĪGI darbojies ilgāk par stundu, kad virs koku galotnēm beidzot iznira saule un sāka žāvēt rasu zālē. Biju atradis plakanu akmeni un izmantoju to laktas vietā, lai ar āmuru mainītu nokrituša pakava apvei­dus. Katlā virs uguns vārījās auzu putra.

Kad beidzu pielabot pakavu, ar acs kaktiņu pamanīju netālu zibošu kustību. Tā bija Krina, kas piesardzīgi skatījās šurp, slēpdamās aiz ratu kulbas. Droši vien viņu bija pamodinājuši āmura klaudzieni.

- Ak Dievs! Piespiedusi plaukstu pie mutes, viņa paspēra dažus apdullušus soļus ārā no paslēptuves. Tu viņus nogalināji!

- Jā, es vienkārši atbildēju, un mana balss paša ausīs izklausījās nedzīva.

Krinas acis pārskrēja manam saplēstajam, asiņainajam kreklam. Vai…

- Balss iestrēga viņai kaklā, un viņa krampjaini norija siekalas. Vai tev nekas nekait?

Es klusēdams papurināju galvu. Kad beidzot biju saņēmis dūšu un apskatījis savu ievainojumu, pārliecinājos, ka Felurianas ēnu apmetnis ir izglābis man dzīvību. Allega nazis nebija pāršķēlis man iekšas, bet atstā­jis tikai garu, seklu griezumu vēdera virspusē. Viņš turklāt bija sabojājis pavisam labu kreklu, bet pašreizējā situācijā man tas pārlieku nerūpēja.

Apskatīju pakavu un pēc tam ar mitru ādas sloksni cieši piesaitēju to gara, taisna zara galā. Noņēmu auzu katlu no uguns un iebāzu pakavu oglēs.

Šķiet, daļēji atguvusies no trieciena, Krina lēni nāca uz manu pusi, pārlaizdama skatienu līķu rindai ugunskura otrā pusē. Biju tos tikai saguldījis nekārtīgā rindā, neko vairāk nebiju darījis. Līķi bija asiņaini, un brūces skaidri redzamas. Krina skatījās gluži kā baidīdamās, vai tie nesāks atkal kustēties.

- Ko tu dari? viņa beidzot jautāja.

Atbildes vietā es izvilku sakarsušo pakavu no oglēm un piegāju pie tuvāk guļošā liķa. Tas bija Tims. Piespiedu karsto dzelzi viņa rokas stum­benim. Āda sāka kūpēt, šņākt un pielipa pie metāla. Pēc brīža es atvilku to nost, un baltajā ādā rēgojās melna deguma vieta. Pārtraukts aplis. Atgriezos pie ugunskura un sāku vēlreiz karsēt dzelzi.

Krina stāvēja mēma, pārāk apstulbusi, lai spētu reaģēt. Tiesa gan, šādā situācijā normāla reakcija diez vai būtu iespējama. Tomēr viņa nekliedza un nemetās projām, kā es būtu gaidījis. Viņa tikai skatījās uz pārtraukto apli un atkārtoja: Ko tu dari?

Kad es beidzot ierunājos, pašam sava balss man izklausījās sveša un savāda. Visi Edema Rū ir viena ģimene, es teicu. Kā savienots aplis. Nav svarīgi, ja mēs visi nepazīstam cits citu, mēs tik un tā esam ģimene, esam vienoti. Mums tādiem ir jābūt, jo visur, kurp ejam, mēs esam svešinieki. Mēs esam izkaisīti daždažādās malās, un cilvēki mūs neieredz.

Mums ir savi likumi. Likumi, kurus mēs ievērojam. Ja kāds no mums izdara to, ko nav iespējams piedot vai labot, ja viņš apdraud Edema Rū cilts godu vai drošību, viņš tiek nogalināts un apzīmogots ar pārtrauktu apli, kas parāda, ka viņš vairs nav viens no mums. Tas notiek reti. Parasti tāda vajadzība nerodas.

Es izvilku dzelzi no uguns un aizgāju pie nākamā līķa. Tas bija Oto. Piespiedu pakavu viņam pie plaukstas virspuses un klausījos šņākoņā.

- Šie cilvēki nebija Edema Rū. Bet viņi par tādiem izlikās. Viņi darīja to, ko Edema Rū nekad nedarītu, tāpēc es gādāju, lai pasaule zinātu, ka viņi nav daļa no mūsu ģimenes. Edema Rū nedara to, ko darīja viņi.

- Bet rati? meitene iebilda. Un mūzikas instrumenti?

- Viņi nebija Edema Rū, es noteikti atkārtoju. Visticamāk, viņi vispār nebija īsta aktieru trupa, bet zagļu banda, kas nogalināja Edema Rū trupu un gribēja ieņemt viņu vietu.

Krina stingi raudzījās uz gulošajiem augumiem, un tad viņas skatiens atgriezās pie manis. Tātad tu viņus nogalināji tāpēc, ka viņi izlikās par Edema Rū ļaudīm?

- Tāpēc, ka viņi izlikās par Edema Rū ļaudīm? Nē. Es ieliku dzelzi atpakaļ ugunī. Tāpēc, ka viņi nogalināja Edema Rū grupu un piesavi­nājās tās ratus? Jā. Par to, ko viņi nodarīja tev? Jā.

- Bet, ja viņi nav Edema Rū… Krina paskatījās uz koši izkrāsotajām ratu kulbām. Kā tad…?

- Arī man to gribētos zināt, es teicu. Izvilcis pārtraukto apli no uguns, es aizgāju līdz Allegam un piespiedu to viņam pie plaukstas.

Viltus aktieris sarāvās un iekliegdamies atguva samaņu.

- Viņš nav miris! Krina spalgi iesaucās.

Es jau iepriekš biju pārbaudījis Allega ievainojumu. Viņš ir miris, es salti atteicu. Viņš tikai vēl nav beidzis kustēties. Pagriezos un ieskatījos viņam acīs. Ko tu teiksi, Alleg? Kā jūs tikāt pie Edema tru­pas ratiem?

- Nolādētais Rū! Neskaidri izgrūstajā lāstā skanēja izaicinājums.

- Jā, es teicu. Es esmu no Edema Rū cilts. Bet tu neesi. Kā tu uzzināji manas ģimenes zīmes un paražas?

- Kā tu nojauti? viņš noprasīja. Mēs zinājām īstos vārdus un rokasspiedienus. Zinājām par ūdeni un vīnu, un par dziedāšanu pirms vakariņām. Kā tu varēji nojaust?

- Jūs iedomājāties, ka varēsiet mani piemuļķot? es atjautāju, juz­dams, ka manī atkal savelkas dusmu kamols. H ir mana ģimene! Kā es būtu varējis neredzēt? Edema Rū nedara to, ko darījāt jūs! Edema Rū nezog un nelaupa meitenes!

Allegs izsmejoši pasmīnēja un papurināja galvu. Uz zobiem viņam rēgojās asinis. Visi zina, ko jūsējie dara!

Manas dusmas kļuva nevaldāmas. Visi iedomājas, ka zina! Baumas uzskata par īstenību! Rū nekad tā nedara! Cilvēki tā domā tādu neliešu dēļ kā tu un tavējie! Es vairs nespēju valdīt versmojošo naidu un jutu, ka skaļi kliedzu. Tagad stāsti to, ko es gribu zināt, citādi Dievs raudās, uzzinot, ko esmu ar tevi izdarījis!

Allegs nobālēja un krampjaini norija kamolu, pirms spēja parunāt.

- Bija vecs virs ar sievu un vēl daži spēlmaņi. Es pusgadu ceļoju kopā ar viņiem par sargu. Beidzot viņi mani uzņēma savā vidū. Viņam pietrūka elpas, un viņš elsodams pūlējās to atgūt.

Viņš bija pateicis pietiekami daudz. Tātad tu viņus nogalināji.

Allegs enerģiski papurināja galvu. Nē… Viņiem uzbruka lielceļa lau­pītāji. Viņš nevarīgi pameta ar roku uz pārējo pusi. Mūs pārsteidza negaidot. Pārējos nogalināja, bet mani… tikai apdullināja.

Paskatījos uz līķu rindu, un manī atkal uzliesmoja niknums, kaut gan es to jau biju sapratis. Tas bija vienīgais ceļš, kādā šie cilvēki varēja iegūt divus Edema Rū ratus ar atbilstošajām zīmēm.

Allegs atkal sāka runāt: Pēc tam es viņiem izstāstīju… kā trupai jāizturas. Viņš saviebās sāpju lēkmē. Mums bija laba dzīve.

Es riebumā novērsos. Savā ziņā viņš tomēr bija viens no mūsējiem. Pieņemtais bērns mūsu ģimenē. Šī apziņa darīja visu daudzkārt sma­gāku. Es atkal iegrūdu pakavu oglēs un, kamēr tas karsa, paskatījos uz meiteni. Vērojot Allegu, viņas acis bija atkal kļuvušas cietas kā krams.

īsti nesaprazdams, vai tā vajadzētu darīt, es pastiepu zaru ar pakavu viņai. Ar nocietinātu sejas izteiksmi viņa to paņēma.

Allegs, šķiet, nesaprata, kas notiks, līdz karstā dzelzs atdūrās pret viņa krūtīm. Viņš iekliedzās un noraustījās, taču viņam nebija spēka tikt projām. Viņš nevarīgi pretojās, kamēr Krina spieda pakavu viņam klāt, un acīs viņai kāpa dusmu asaras.

Pēc krietna brīža viņa atvilka dzelzi nost un palika stāvam, klusi raudādama. Nolēmu likt viņu mierā.

Allegs paskatījās uz meiteni un uz brīdi atguva balsi. Hā, skuķi, mums tak gāja vareni, vai ne? Krina mitējās raudāt un paskatījās uz viņu. Nevajag tikai…

Iespēru viņam pa sāniem, iekams viņš paguva pateikt vēl kaut ko. Allegs sastinga mēmās sāpēs un izspļāva asinis uz manu pusi. Spēru vēlreiz, un viņš palika ļengani guļam.

Nezinādams, ko citu darīt, paņēmu pakavu un ieliku to atkal oglēs.

Krietnu brīdi valdīja klusums. Vai Ellija vēl ir aizmigusi? es jautāju.

Krina pamāja ar galvu.

- Kā tev šķiet, vai viņai šis skats nāktu par labu?

Krina brīdi domāja, ar plaukstu slaucīdama seju. Drīzāk ne, viņa beidzot teica. Man šķiet, viņa to pašlaik nemaz nevarētu redzēt. Viņai ir aptumšojies prāts.

- Vai jūs abas esat no Levinšīras? es jautāju, lai aizpildītu klusumu.

- Manai ģimenei ir lauku mājas uz ziemeļiem no Levinšīras, Krina atbildēja. Ellijas tēvs ir mērs.

- Kad šie cilvēki ieradās jūsu pilsētā? es jautāju, piespiezdams dzelzi nākamajai rokai. Gaisu arvien jūtamāk piesātināja degošas miesas smaka.

- Kas šodien par dienu?

Es paskaitīju galvā. Savaldīšanas diena.

- Viņi atnāca Tredenā. Meitene brīdi klusēja. Pirms piecām die­nām? Viņas balsī skanēja neticība. Mēs priecājāmies par iespēju noskatīties lugu un uzzināt jaunumus. Paklausīties mūziku. Krina no­laida acis. Viņi bija apmetušies pilsētas austrumu malā. Kad es aizgāju pie viņiem, lai man pazīlē, viņi teica, lai vakarā atnākot atkal. Bija tādi draudzīgi, tādi interesanti…

Krina paskatījās uz ratiem. Kad aizgāju, viņi visi sēdēja ap uguns­kuru. Dziedāja dziesmas. Vecā sieviete pacienāja mani ar tēju. Man nenāca ne prātā… viņa izskatījās līdzīga manai vecmāmiņai. Meitenes acis mirkli apstājās pie vecās sievas līķa, tad novērsās. Neatceros, kas notika pēc tam. Pamodos tumsā ratos. Biju sasieta un… Krinas balss mazliet aizlūza, un viņa izklaidīgi paberzēja plaukstu locītavas. Tad viņa paskatījās atpakaļ uz telti. Cik saprotu, viņi uzaicināja turp arī Elliju.

Es pabeidzu zīmes iededzināšanu uz plaukstām. Gribēju iededzināt to arī sejās, bet dzelzs karsa lēni, un man drīz no šī darba kļuva nelabi. Visu nakti nebiju gulējis, un dusmas, kas manī ilgu laiku bija karsti kvēlojušas, tagad sāka izplēnēt, un mani pamazām pārņēma stindzinošs trulums.

Norādīju uz auzu putras katlu, ko biju noņēmis no uguns. Vai gribi ēst?

- Jā, viņa atbildēja, bet tad pameta skatienu uz līķiem. Nē.

- Es ari ne. Ej un pamodini Elliju, lai varam doties mājās.

Krina aizsteidzās uz telti. Kad viņa bija iegājusi tajā, es pagriezos pret mirušajiem. Vai kādam ir iebildumi, ja aizeju no trupas? es noprasīju. Neviens neiebilda. Un tā es devos projām.