Vieda vīra bailes

SIMT TRĪSDESMIT ceturtā nodaļa . ceĻš uz Levinsīru

NĀKAMĀ DIENA nebija viegla, jo mēs ar Krinu bijām spiesti vest gan trīs zirgus, gan Ellu. Par laimi, zirgi bija paklausīgi, kādi mēdz būt Edema Rū cilts audzētie un pieradinātie zirgi. Ja tie būtu tikpat nesaprātīgi kā nelaimīgā mēra meita, mēs droši vien nekad netiktu līdz Levinšlrai.

Bet zirgi tik un tā sagādāja gandrīz vairāk grūtību nekā ieguvuma. It sevišķi spīdīgais sainis vairākkārt centās nogriezties pamežā, meklē­jot ēdamo. Trīs reizes biju vilcis viņu ārā uz ceļa, un mēs dusmojāmies viens uz otru. Acīmredzamu iemeslu dēļ es viņu nosaucu par Tiepšu.

Kad man ceturto reizi bija jāvelk viņš ārā no krūmāja, es visā nopiet­nībā apsvēru iespēju palaist viņu savvaļā, lai aiztaupītu sev pūles. Pro­tams, es to neizdarīju. Labs zirgs ir tas pats, kas nauda kabatā. Un atgriezties Severenā man vieglāk būtu jāšus nekā iet visu ceļu kājām.

Gan Krina, gan es centāmies gājiena laikā pēc iespējas iesaistīt Ellu sarunā. Šķita, ka tas mazliet palīdz. Un, kad pienāca pusdienu maltītes laiks, viņa jau gandrīz saprata, kas notiek apkārt. Gandrīz.

Kad pēc pusdienām grasījāmies atkal doties ceļā, man ienāca prātā kāda doma. Aizvedu pie Ellas mūsu pelēkraibo ķēvi. Ellas zeltainie mati bija savēlušies ērkulī, un viņa centās izlaist tiem cauri plaukstu, bet viņas skatiens izklaidīgi klīda apkārt, it kā viņa nesaprastu, kur atrodas.

- Ella! Viņa pagriezās un paskatījās uz mani. Vai tu esi iepazi­nusies ar Pelēci? Norādīju uz ķēvi.

Viņa tikko jaušami, mulsi papurināja galvu.

- Man vajadzētu, lai tu palīdzi to vest. Vai tu esi kādreiz vedusi zirgu?

Galvas mājiens.

- Viņai vajag, lai kāds par viņu rūpētos. Vai tu to varēsi? Pelēce paskatījās uz mani ar vienu lielo aci, it kā gribēdama man sacīt, ka viņai pavadas turētājs vajadzīgs tikpat daudz, cik man riteņi. Bet tad ķēve nolaida galvu mazliet zemāk un mātišķi pieglauda Ellai pumu. Meitene pastiepa roku un gandrīz mehāniski noglauda ķēves degunu, tad paņēma manis dotās pavadas.

- Vai tu domā, ka tas bija prātīgi? Krina jautāja, kad es atgriezos pie pārējiem zirgiem.

- Pelēce ir rāma kā jērs.

- Un Ella ir nesaprātīga kā aita! Krina attrauca. Diez vai tas ir labs apvienojums.

Es pasmaidīju. Kādu stundu paturēsim viņas cieši acīs. Ja tas nepa­līdzēs, tad neko darīt. Bet dažreiz vislabākais veids, kā cilvēkam palīdzēt, ir uzdot tam rūpes par kādu citu.

* * *

Tā kā naktī biju slikti gulējis, šī diena man bija divtik nogurdinoša. Māgā kņudēja nelabums, un āda šķita gluži kā noberzta ar smilšpapīru. Jutu lielu kārdinājumu sēsties seglos un nosnausties, bet sirdsapziņa man neļāva ceļot jāšus, kamēr meitenes iet kājām.

Tā nu es smagi gāju uz priekšu, vezdams zirgu un brīžiem klanīdams galvu. Tomēr šodien man neizdevās ieslīgt ērtajā pussnaudā, kā citkārt notika iešanas laikā. Mani mocīja domas par Allegu, un es jautāju sev, vai viņš joprojām ir dzīvs.

No “Medikas” laikiem es zināju, ka dūriens, ko iegrūdu viņam vēderā, ir nāvējošs. Zināju ari, ka tā ir lēna nāve. Lēna un mokoša. Ja viņš sa­ņemtu atbilstošu aprūpi, tādā stāvoklī varētu paiet vesela dienkopa. Pat vientulībā viņš ar tādu brūci varētu nodzīvot vairākas dienas.

Protams, tās būtu nepatīkamas dienas. Iespējams, sāktos infekcija un drudža murgi. Katra kustība atrautu brūci vaļā. Ar pārcirsto paceles cīpslu viņš nespētu ari paiet. Tātad pārvietoties viņš varētu tikai līšus. Pašlaik viņu noteikti moka bada krampji un dedzinošas slāpes.

Tomēr no slāpēm viņš nevarētu nomirt. Nē. Promiedams biju atstājis viņam tuvumā ādas blašķi, pilnu ar ūdeni. Ne jau aiz labsirdības. Ne tādēļ, lai atvieglotu viņa pēdējās stundas. Biju to atstājis tāpēc, ka zināju: ja būs pieejams ūdens, viņš dzīvos ilgāk un cietīs ilgāk.

Atstāt viņam ūdeni bija ļoti cietsirdīga rīcība, kādu es nekad mūžā nebiju atļāvies, un tagad, kad dusmas bija atdzisušas, es nožēloju šo soli. Par cik dienām ādas blašķe varētu pagarināt viņa mūžu? Par vienu dienu? Par divām? Centos nedomāt par to, ko viņam nozīmētu šīs dienas.

Taču pat tad, kad izdevās atvairīt domas par Allegu, man bija jācīnās ar citiem rēgiem. Atcerējos baisās nakts brīžus un epizodes, atcerējos, ko viltus aktieri bija teikuši, pirms es viņus nogalināju. Atcerējos skaņas, ar kādām zobens bija ieurbies viņu miesā. Ādas smaku, kad iededzināju viņos pārtraukto apli. Biju nonāvējis divas sievietes. Ko par tādu rīcību domātu Vašeta? Ko domātu jebkurš cits?

Noguruma un negulētās nakts iespaidā šīs domas riņķoja un atkār­tojās visu atlikušo dienas daļu. Iekārtoju apmetni mehāniski, ieradumu vadīts, un ar tīro gribasspēku uzturēju sarunu ar Ellu. Gulētiešanas laiks pienāca agrāk, nekā biju tam gatavs, un es atkal apgūlos meiteņu telts priekšā, ietinies savā ēnsegā. Neskaidri manīju, ka Krina palaikam uzmet man tādu pašu bažīgu skatienu, ar kādu pēdējās divas dienas bija uzlūkojusi Ellu.

Pirms aizmigšanas es stundu gulēju nomodā, plati ieplestām acīm, un domāju par Allegu.

Miegā sapņoju, ka atkal viņus nogalinu. Sapnī es gāju caur mežu kā drūms un nepielūdzams nāves rēgs.

Tomēr šoreiz sapnis bija citāds. Es nogalināju Oto, un viņa asinis uzšļācās man uz plaukstām kā karsti tauki. Pēc tam nonāvēju Larenu, Džošu un Timu. Viņi kliedza un vaidēja, locīdamies uz zemes. Viņu ievai­nojumi bija briesmīgi, bet novērsties es nespēju.

Tad sejas mainījās. Es nogalināju mūsu trupas bārdaino Tarenu, bijušo algotni. Pēc tam es nogalināju Tripu. Tad dzinos pa mežu, vajādams Šandi un vicinādams rokā kailu zobenu. Viņa bailēs kliedza un raudāja. Kad beidzot es viņu panācu, viņa izmisīgi pieķērās man klāt, norāva mani zemē un šņukstēdama paslēpa seju pie manām krūtīm. Nē, nē, nē! viņa lūdzās. Nē, nē, nē!

Es pamodos. Gulēju uz muguras, bailēs trīcēdams un nesaprazdams, kur beidzas sapnis un sākas reālā pasaule. Pēc īsa brīža es aptvēru pa­tiesību. Ella bija izrāpusies no telts un gulēja, piespiedusies man klāt. Viņas seja spiedās man pie krūtīm, un pirksti bija cieši iekrampējušies man rokā.

- Nē, nē! viņa aizsmakusi elsoja. Nē, nē, nē, nē, nē! Kad viņa vairs nespēja parunāt, viņas augums raustījās bezpalīdzīgās raudās. Mans krekls bija slapjš no karstām asarām. Roka viņas tvēriena vietā asiņoja.

Kaut ko mierinoši dudinādams, noglāstīju viņas matus. Pēc krietna laika viņa apklusa un ieslīga pārguruma miegā, joprojām cieši piespie­dusies man pie krūtīm.

Gulēju ļoti mierīgi, negribēdams ar pakustēšanos viņu iztraucēt. Cieši sakodis zobus, domāju par Allegu, Oto un pārējiem. Atcerējos asinis, kliedzienus un degošas ādas smaku. Atcerējos visu notikušo un iztēlojos vēl ļaunākus nodarījumus, ko būtu varējis viņiem sagādāt.

Mani nekad vairs nemocīja murgi. Reizēm esmu pat domājis par Allegu ar apmierinātu smaidu.

* * *

Nākamajā dienā mēs sasniedzām Levinšīru. Ella bija atguvusi saprātu, taču palika klusa un noslēgusies sevī. Tomēr tagad ceļš ritēja raitāk, jo vairāk tāpēc, ka meitenes jutās pietiekami atlabušas, lai pēc kārtas varētu jāt ar Pelēci.

Nogājuši sešas jūdzes, mēs apstājāmies paēst un atpūsties, un līdz ar zināmajām apkārtnes ainām meiteņu pacilātība manāmi pieauga. Pazīstami kalnu apveidi pamalē. Līks koks ceļa malā.

Bet, tuvojoties Levinšīrai, abas kļuva arvien klusākas.

- Tas ir tur, aiz tā pakalna, Krina teica, nokāpdama no zirga. Tā­lāk jāj tu, Ella!

Ella paskatījās uz viņu, tad uz mani un nodūra skatienu. Viņa papu­rināja galvu.

Es vēroju abas meitenes. Kas jums kait?

- Tēvs mani nositīs. Krinas balss bija vārgs čuksts, un seja pauda patiesas bailes.

- Tavs tēvs šodien būs viens no laimīgākajiem cilvēkiem pasaulē, es teicu, bet tad nolēmu, ka labāk būt godīgam. Jā, varbūt viņš arī dusmosies. Bet tikai tāpēc, ka pēdējās astoņas dienas viņš ir bijis bez prāta aiz bailēm.

Krina šķita mazliet nomierināmies, bet Ella sāka skaļi šņukstēt. Krina aplika roku viņai ap pleciem un maigi kaut ko čukstēja.

- Neviens mani neprecēs! Ella šņukstēja. Es gribēju precēties ar Džeisonu Votersonu un palīdzēt viņam vadīt veikalu. Tagad viņš mani neprecēs. Neviens mani neprecēs!

Paskatījos uz Krinu un redzēju tādas pašas bailes arī viņas acīs. Taču Krinas acis bija dusmīgas, turpretī Ellas skatienā jautās vienīgi izmisums.

- Ikviens vīrietis ar tādu nostāju ir stulbenis! es teicu, ielikdams balsī visu pārliecību, ko spēju sakopot. Un jūs abas esat pārāk gudras un skaistas, lai precētu stulbeņus!

Šķita, ka Ellu tas drusku nomierina, un viņa raudzījās manī, it kā meklēdama kaut ko tādu, kam varētu ticēt.

- Tā ir patiesība! es teicu. Notikušais nekādā ziņā nebija jūsu vaina. Paturiet to cieši prātā visas nākamās dienas!

- Es viņus ienīstu! Ella izgrūda, un mani pārsteidza viņas piepešais niknums. Es ienīstu vīriešus! Viņas plauksta žņaudza Pelēces pavadu, un pirkstu kauliņi bija gluži balti. Ellas seja bija pārtapusi naida maskā. Krina apskāva Ellu ar abām rokām, bet, kad viņa paskatījās uz mani, ari viņas tumšajās acīs es redzēju kvēlojam tādas pašas izjūtas.

- Jums ir pilnīgas tiesības viņus ienīst, es sacīju, juzdamies bez­palīdzīgāks un dusmīgāks nekā jebkad. Bet arī es esmu vīrietis. Visi mēs neesam tādi!

Kādu laiku mēs stāvējām turpat, būdami pusjūdzes attālumā no pil­sētas. Padzērāmies ūdeni un apēdām dažus kumosus, lai nomierinātu nervus. Un tad es vedu viņas uz mājām.