Vieda vīra bailes

SIMT PIEKTĀ NODAĻA . starpspēle — zināms saldums

KVOUTS PAMĀJA, lai Hronists pārstāj rakstīt. Vai tev kaut kas kait, Bast? Viņš veltīja savam audzēknim raižpilnu skatienu. Tu izskaties l.ids, it kā būtu norijis dzelzs gabalu!

Basts patiešām izskatījās satriekts. Viņa seja bija bāla, gandrīz līdzīga vaskam. Ierasto jautro izteiksmi bija nomainījušas šausmas. Reši, viņš teica, un balss skanēja kā sakaltušas rudens lapas, tu man nekad netiki stāstījis, ka esi sarunājies ar Ktehu!

- Es tev daudz ko neesmu stāstījis, Bast, Kvouts nevērīgi atmeta.

Tieši tāpēc tev manas dzīves pretīgākie sīkumi šķiet tik aizraujoši.

Basts izspieda nevarīgu smaidu, un viņa pleci atvieglojumā noslīga lejup. Tātad patiesībā tas nemaz nenotika. Tu nesarunājies ar viņu, vai ne? Tu to tikai iepini stāstā, lai tas būtu krāsaināks?

- Lūdzu, izbeidz, Bast! Kvouts, acīmredzami aizskarts, attrauca.

- Mans stāsts ir pietiekami krāsains bez jebkādiem papildināju­miem.

- Nemelo! Basts spēji iekliedzās, pa pusei pielēkdams kājās. Ne­melo man par to! Neuzdrīksties! Basts sparīgi trieca plaukstu pret galdu, apgāzdams savu krūzi, un Hronista tintnīca grabēdama aizslīdēja pāri galdam.

Hronists zibenīgi paķēra pusaprakstīto papīra lapu un ar kājām at­grūda savu krēslu tālāk no galda, sargādams papīru no negaidītajām tintes un alus šļakatām.

Basts saliecās uz priekšu un izstiepa pirkstu pret Kvoutu. Viņa seja bija līķa bālumā. Man vienalga, kādus citus sūdus tu sagrūd pa vidu zeltam! Bet par šo tu nedrīksti melot, Reši! Tikai ne man!

Kvouts pamāja uz Hronistu, kas sēdēja, ar abām rokām cieši turēdams tīro papīra lapu. Bast, viņš teica, šī ir mana izdevība godīgi un atklāti izstāstīt visu savas dzīves stāstu. Viss ir…

Basts aizvēra acis un ar dūrēm sāka dauzīt pa galdu kā bērns, ko sagrābusi niknuma lēkme. Apklusti! Apklusti! APKLUSTI!

Tad viņš izstiepa pirkstu pret Hronistu. Man nošķaudīties par to, ko tu stāsti viņam, Reši! Viņš rakstīs to, ko es teikšu, vai arī es izraušu un aprišu viņa sirdi tirgus laukuma vidū! Basts pavērsa pirkstu pret viesnīcnieku, neganti kratīdams roku. Bet man tu stāstīsi patiesību un stāstīsi to tūlīt!

Kvouts uzlūkoja savu audzēkni, un sākotnējais uzjautrinājums pa­gaisa no viņa sejas. Bast, mēs abi zinām, ka es nemēdzu iebilst pret dažiem izskaistinājumiem. Tomēr šis ir citāds stāsts. ŠI ir mana izde­vība iemūžināt patiesību. ŠI ir patiesība, kas slēpjas aiz visiem stāstiem.

Tumsnējais jauneklis saguma savā krēslā un ar plaukstu aizsedza acis.

Kvouts uzlūkoja viņu ar norūpējušos skatienu. Vai viss kārtībā?

Basts papurināja galvu, neatvilkdams roku no acīm.

- Bast, Kvouts saudzīgi teica, tev asiņo roka. Krietnu brīdi nogaidījis, viņš jautāja vēlreiz: Bast, kas noticis?

- Tieši tā! Basts iekliedzās, izplezdams rokas, un viņa balss skanēja spalgi un histēriski. Laikam beidzot es saprotu, kas noticis!

Tad viņš iesmējās, taču smiekli skanēja skaļi un saspringti un aizslāps­tot pārtapa šņukstā. Viņš mirgojošām acīm paskatījās augšup uz zāles griestu sijām, tad samirkšķināja acis, it kā cenzdamies atvairīt asaras.

Kvouts paliecās uz priekšu un uzlika roku uz jaunā vīrieša pleca.

- Bast, lūdzu…

- Nelaime ir tā, ka tu pārāk daudz zini! Basts teica. Tu zini daudz ko tādu, ko tev nevajag zināt. Tu zini par berentalthu. TU zini par bal­tajām māsām un smieklu ceļu. Kā tu vari nezināt par Ktehu? Tas ir­tas ir briesmonis!

Kvouts acīmredzami nomierinājās. Augstais Dievs, Bast, un tas ir viss? Es pilnīgi nosvīdu! Esmu sastapies ar daudz ļaunākiem rēgiem nekā…

- Nav nekā ļaunāka par Ktehu! Basts iesaucās un vēlreiz trieca sažņaugto dūri pret galdu. Šoreiz atskanēja spalgs lūstoša koka kraksts, ieplaisājot vienam no biezajiem virsmas dēļiem. Reši, apklusti un pa­klausies! Patiešām paklausies! Basts brīdi raudzījās lejup, uzmanīgi izvēlēdamies vārdus. Vai tu zini, kas ir sithi?

Kvouts paraustīja plecus. Fae valstībā ir tāds grupējums. Viņi ir vareni, viņiem ir labi nodomi…

Basts savicināja abas rokas. Tu viņus nesaproti, ja lieto vārdus “labi nodomi”. Bet, ja par kādu Fae valstībā var teikt, ka tas dara labu, tad tie ir viņi. Vissenākais un svarīgākais viņu uzdevums ir atturēt Ktehu no saskares ar jebkuru būtni. Ar jebkuru.

- Es nekādus sargus neredzēju, Kvouts sacīja tādā tonī, kādā varētu labināt tramīgu dzīvnieku.

Basts izlaida plaukstas caur matiem, atstādams tos izspūrušā ērkulī.

- Es nekādi nespēju iedomāties, kā tu aizslīdēji viņiem garām, Reši. Ja

kādam izdodas nonākt saskarē ar Ktehu, sithi to nogalina. Nogalina no pusjūdzes attāluma ar saviem garajiem raga šaujamlokiem. Pēc tam .itstāj līķi sapūt. Ja uz tā nometas vārna, viņi nogalina ari to.

Piesardzīgi nokremšļojies, ierunājās Hronists. Ja tā ir patiesība, ko l u stāsti, viņš teica, kāpēc tad lai kāds mēģinātu tuvoties Kteham?

Brīdi izskatījās, ka Basts ir gatavs uzklupt Hronistam, tomēr viņš tikai drūmi nopūtās. Ja runājam godīgi, manas pasaules būtnes neizceļas ar saprātīgiem lēmumiem, viņš teica. Katrs Fae zēns un meitene zina, kāda ir Kteha daba, bet vienmēr atrodas kāds, kurš grib iet viņu meklēt. Lai saņemtu atbildes uz jautājumiem, lai ieskatītos nākotnē. Vai arī cer aiziet no viņa ar puķi.

- Ar puķi? Kvouts pārjautāja.

Basts vēlreiz uzmeta viņam izbiedētu skatienu. Rhinna! Kad vies­nīcnieka sejā nekas neliecināja, ka viņam šis vārds ir pazīstams, viņš izmisis papurināja galvu. Tās puķes ir brīnumlīdzeklis, Reši! Ārstē jebkuru slimību. Darbojas pret jebkuru indi. Dziedē jebkādus ievaino­jumus.

Kvouts savilka augšup uzacis. Ak tāl viņš teica, lūkodamies lejup uz kopā saņemtajām rokām. Saprotu. Varu iedomāties, kā tas vilina visus turp, pat tad, ja tie zina, kas viņiem draud.

Viesnīcnieks pacēla skatienu. Atzīšos, ka neredzu iemeslu uztrauku­mam, viņš itin kā atvainodamies teica. Es esmu redzējis briesmoņus,

Bast. Ktehu par tādu grūti nosaukt.

- Tas nebija īstais vārds, Reši, Basts atzina. Bet labāku es nevaru iedomāties. Ja zinātu vārdu, kas apzīmē zemiskumu, ļaunumu un nejaucību, es izvēlētos to.

Basts dziļi ievilka elpu un saliecās krēslā uz priekšu. Reši, Ktehs spēj redzēt nākotni. Ne jau kaut kādā miglainā, pravietiskā veidā. Viņš |

redz visu nākotni. Skaidri. Precīzi. Visu, kas vien var notikt, visu, kas no pašreizējā brīža stiepjas uz priekšu un bezgalīgi sazarojas.

Kvouts izbrīnījies sarauca pieri. Viņš tiešām to spēj?

- Jā, Basts drūmi atbildēja. Un viņš ir viscaur zemisks un ļaun­dabīgs. Parasti tas nenes postu, jo šis radījums nespēj aiziet no koka.

Bet ja kāds atnāk…

Kvouta skatiens aizklīda tālumā, un viņš domīgi pamāja ar galvu.

- Ja tas precīzi zina nākotni, viņš lēni teica, tad tam precīzi jāzina arī tas, kā katrs uzņems viņa teikto.

Basts piekrītoši pamāja. Un viņš ir ļoti ļauns, Reši.

Kvouts domīgi turpināja: Tas nozīmē, ka ikviens, kuru Ktehs ietekmē, kļūst par bultu, kas izšauta nākotnē.

- Bulta trāpa tikai vienam, Reši. Basta tumšo acu skatiens bija tukšs un bezcerīgs. Ikviens, kuru Ktehs ietekmējis, kļūst par kuģi, kas tuvojas ostai ar sērgas kravu. Basts norādīja uz pusaprakstīto lapu Hronista klēpi. Ja sithi zinātu, ka pastāv tāds papīrs, viņi nežēlotu pūles, lai to iznicinātu. Viņi mūs nogalinātu, jo mēs esam dzirdējuši, ko Ktehs teicis.

- Tāpēc, ka viss, kas aiznes Kteha ietekmi projām no koka… Kvouts sacīja, lūkodamies uz savām plaukstām. Bridi viņš sēdēja klusēdams un vēlreiz domīgi pamāja ar galvu. Tātad pieņemsim, ka jauns cilvēks, meklēdams laimi, aiziet pie Kteha un dodas projām ar puķi. Karaļa meita ir bezcerīgi slima, viņš aiznes tai puķi, un viņa izveseļojas. Abi iemīlas viens otrā, kaut gan viņa ir saderināta ar kaimiņzemes princi…

Basts truli skatījās uz Kvoutu, klausīdamies viņā.

- Abi pārgalvīgi mēģina mēnesgaismā bēgt, Kvouts turpināja. Bet viņš nokrīt no jumta, un abi tiek notverti. Princesi apprecina pret viņas gribu, un kāzu naktī viņa nodur kaimiņzemes princi. Princis ir miris. Sākas karš. Laukus izposta uguns un sāls. Bads. Sērga…

- Tas ir stāsts par Fastingsvejas karu, Basts tikko dzirdami teica.

Kvouts pamāja ar galvu. Tas ir viens no Felurianas stāstiem. Līdz šim

es nebiju sapratis, kāda ir puķes loma. Viņa nekad nepieminēja Ktehu.

- Noteikti ne, Reši. To uzskata par ļaunu zīmi. Viņš papurināja galvu. Nē, par ļaunu zīmi ne. Tas ir tikpat kā iespļaut otram ausī indi. To vienkārši nedara.

Daudzmaz atguvis savaldīšanos, Hronists pievilka krēslu atpakaļ pie galda, joprojām uzmanīgi turēdams lapu rokā. Viņš paskatījās uz galda virsmu, kas bija ielauzta un nošļakstīta ar alu un tinti. Šķiet, ka tam radījumam ir tālejoša slava, viņš teica. Tomēr man grūti ticēt, ka viņš ir tik ļoti bīstams…

Basts neizpratnē paskatījās uz Hronistu. Dzelzs un žults! viņš iesaucās. Vai tu uzskati mani par bērnu? Domā, ka es nezinu atšķirību starp nometnes vakara pasaku un patiesību?

Hronists samierinoši atmeta ar roku. Ne jau to es gribēju teikt…

Nenovērsdams skatienu no Hronista, Basts uzlika asiņaino plaukstu uz galda virsmas. Koks iečīkstējās, un ielauztais dēlis ar piepešu krakstu atlēca atpakaļ vietā. Basts pacēla roku, tad spēji nolaida to uz galda, un tumšās alus un tintes straumītes strauji savērpās un pārvērtās piķa melnā vārnā, kas pacēlās spārnos un apmeta loku ēdamzālei.

Basts to notvēra abās rokās un nevērīgi pārplēsa uz pusēm, tad pa­svieda abus gabalus gaisā, kur tie ar sprādzienu pārtapa lielās asins krāsas liesmās.

Tas viss notika elpas vilciena ātrumā. Visu, ko tu zini par Fae, varētu sabāzt uzpirksteni. Basts teica, skatīdamies uz pierakstitāju ar neizteiksmīgu seju un runādams vienmuļā, neizteiksmīgā balsi. Kā tu uzdrīksties apšaubīt manus vārdus? Tev nav ne jausmas, kas es esmu!

Hronists sēdēja klusi un nekustīgi, taču nenovērsa skatienu no viņa.

- Zvēru pie savas mēles un zobiem! Basts skarbi teica. Zvēru pie akmens durvīm! Saku tev trīstūkstoš reižu! Ne manā, ne jūsu pasaulē nav nekā bīstamāka par Ktehu!

- Nevajag, Bast! Kvouts klusi sacīja. Es tev ticu.

Basts pagriezās pret Kvoutu, tad nožēlojami saguma krēslā. Kaut labāk tu neticētu, Reši!

Kvouts sāji pasmaidīja. Tātad pēc tam, kad cilvēks satiek Ktehu, visas viņa turpmākās izvēles ir nepareizas.

Basts papurināja galvu, un viņa seja izskatījās bāla un izmocīta.

- Nevis nepareizas, Reši, bet katastrofālas. Aiakss runāja ar Ktehu, pirms nozaga mēnesi, un tas izraisīja visu radīšanas karu. Lanre runāja ar Ktehu, pirms izplānoja Miras Tarinielas nodevību. Bezvārdis un tā radī­šana. Skendini. Tas viss sākās ar Ktehu.

Kvouts neizteiksmīgi lūkojās tālumā. Tad jau es tiešām esmu nokļu­vis interesantā sabiedrībā, vai ne? viņš sausi noteica.

- Tas ir maigi teikts, Reši, Basts atbildēja. Ja mūsu lugās kaut kur tālu fonā ir redzams Kteha koks, tūlīt ir skaidrs, ka izrāde būs vis­drūmākā traģēdija. To ietver tādēļ, lai skatītāji zinātu, kas gaidāms. Lai zinātu, ka beigas būs ļoti drūmas.

Kvouts ilgi lūkojās uz savu audzēkni. Ai, Bast! viņš beidzot nopū­tās. Viņa smaids bija sirsnīgs un skumjš. Es zinu, kādu stāstu esmu uzsācis. Šī nav komēdija.

Basts palūkojās uz viņu ar tukšu, bezcerīgu skatienu. Bet, Reši… Viņa lūpas kustējās, taču meklētie vārdi neatradās.

Sarkanmatainais viesnīcnieks aplaida roku tukšajai zālei. Šis ir stāsta beigas, Bast. Mēs visi to zinām. Kvouta balss skanēja lietišķi un nevērīgi, it kā viņš runātu par vakardienas laika apstākļiem. Man ir bijusi interesanta dzīve, un šīm atmiņām piemīt zināms saldums. Bet…

Kvouts dziļi ievilka elpu un lēni izelpoja. …bet tas nav žilbinošs romāns. Tā nav pasaka, kurā cilvēki pieceļas no mirušajiem. H nav episka poēma, kas aizrauj un saviļņo. Nē. Mēs visi zinām, kāds ir šis stāsts.

Bridi šķita, ka viņš turpinās, taču sekoja klusums, un viņa skatiens nesteidzīgi slīdēja pāri tukšajai zālei. Viesnīcnieka seja bija mierīga, un tajā nebija jaušamas ne dusmas, ne sarūgtinājums.

Basts uzmeta skatienu Hronistam, taču šoreiz viņa acīs nebija uguns. Tajās nebija naida. Nebija dusmu vai pavēles. Basta acis pauda izmisīgu lūgumu.

- Šis stāsts nav beidzies, jo tu esi šeit, Hronists teica. Tā nav traģēdija, jo tu joprojām esi dzīvs.

Basts dedzīgi pamāja uz galvu un atkal paskatījās uz Kvoutu.

Kvouts brīdi raudzījās viņos abos, tad pasmaidīja un klusi pie sevis iesmējās. Ak vai! viņš sirsnīgi noteica. Cik jūs abi esat jauni!