Vieda vīra bailes

SEPTIŅDESMIT SESTĀ NODAĻA . iekurs

SAULE JAU slīdēja pamalē, kad mēs otrajā ceļojuma vakarā atradām labu apmešanās vietu. Dedans devās meklēt malku ugunskuram. Martens grieza burkānus un kartupeļus un aizsūtīja Hespi ar katliņu pēc ūdens. Es izmantoju Martena mazo lāpstiņu, lai izraktu ugunskura bedri.

Tempi bez uzaicinājuma nolauza zaru un ar savu zobenu atšķēla no tā tievus skalus iekuram. Viņa zobens, ari izvilkts no maksts, neizskatījās necik dižs. Tomēr, spriežot pēc tā, cik viegli tas atšķēla koka strēmeles papīra lapas biezumā, bija jāsecina, ka tas ir ass kā skūšanās nazis.

Izklāju izraktās bedres malas ar akmeņiem. Neteicis ne vārda, Tempi man pasniedza iekuru sauju.

Es atzinīgi pamāju ar galvu. Vai gribi lietot manu nazi? es jautāju, cerēdams iesaistīt viņu sarunā. Aizvadīto divu dienu laikā es diezin vai biju pārmijis ar viņu knapi duci vārdu.

Tempi bālās acis pievērsās nazim pie manas jostas un atgriezās pie sava zobena. Nervozi grozīdamies, viņš papurināja galvu.

- Vai tas nekaitē asmenim? es jautāju.

Algotnis paraustīja plecus, vairīdamies no mana skatiena.

Es sāku gatavot ugunskuru un tieši tad izdarīju pirmo kļūdu.

Kā jau teicu, gaisā bija jaušams saltums un mēs visi bijām noguruši. Upēc es nolēmu nevis pusstundu darboties, lai novestu dzirksteli līdz ugunskura liesmai, bet saliku sīkus zariņus apkārt Tempi iekuram un pēc tam sakārtoju ap to arvien lielākus skalus, veidojot ciešu pagaļu ieloku.

Kad biju beidzis to darīt, atgriezās Dedans ar vēl vienu malkas klēpi.

- Brīnišķīgi! viņš norūca tik klusu, it kā runātu pats ar sevi, tomēr pietiekami skaļi, lai visi to dzirdētu. Un tu te esi atbildīgais. Lieliski.

- Kas tev atkal iesprūdis zobos? Martens vienaldzīgi noprasīja.

- Tas puika būvē koka cietoksni, nevis ugunskuru, Dedans drama­tiski nopūtās un pēc tam uzņēma toni, kas viņam pašam varbūt šķita tēvišķs, bet izklausījās žēlīgi augstprātīgs. Labi, es tev palīdzēšu. Šitam dzirkstele nekad nepieķersies. Vai tev ir krams un tērauds? Es parādīšu, kā tos lietot.

Nevienam nepatīk, ja ar viņu runā tādā tonī, bet es pret to esmu sevišķi vārīgs. Dedans jau divas dienas bija neslēpti ļāvis saprast, ka uzskata mani par idiotu.

Es izdvesu gurdu nopūtu. Mūžvecu, līdz pagurumam pieredzējuša cilvēka nopūtu. Te bija vajadzīga nepārprotama atbilde. Viņš mani uzska­tīja par nekam nederīgu zaļknābi. Bija skaidri jāliek viņam saprast, ka es tāds neesmu. Dedan, es teicu, ko tu par mani zini?

Viņš neizpratnē paskatījās uz mani.

- Vienu par mani tu zini pavisam skaidri, es rāmi teicu. To, ka par atbildīgo mani ielika maers. Cieši ieskatījos viņam acis. Vai maers ir idiots?

Dedans samierinoši atmeta ar roku. Skaidrs, ka ne, es tikai gribēju teikt…

Es piecēlos kājās un tūlīt to nožēloju, jo tagad daudz uzkrītošāk bija redzams, cik Dedans ir ievērojami garāks. Vai maers būtu norīkojis mani par atbildīgo, ja es būtu idiots?

Viņš māksloti pasmaidīja, mēģinādams pārvērst divu dienu nicinošo kurnēšanu nevainīgā pārpratumā. Labi, nesāc nu tūlīt lēkāt par…

Es pacēlu roku. Tā nav tava vaina. Tu vienkārši neko par mani nezini. Bet šovakar netērēsim tam laiku. Mēs visi esam noguruši. Pagaidām iegaumē, ka es neesmu kaut kāda bagāta nejēgas dēliņš, kas sailgojies pēc dēkām!

Saspiedu pirkstos plānu gabaliņu no Tempi sagatavotā iekura un koncentrējos. Izvilku no sevis vairāk karstuma, nekā vajadzīgs, un jutu, ka mana roka kļūst auksta līdz pat plecam. Un iegaumē, ka es protu iekurt ugunskuru!

Iekura skaidas aizdegās ar spēju un karstu liesmu, uguns strauji pārņēma visus sīkos zariņus, un pēc mirkļa ugunskurs dega pilnā sparā.

Ar šo dramatisko žestu es gribēju panākt, lai Dedans beigtu uzska­tīt mani par nekam nederīgu puiku. Taču Universitātē pavadītais laiks bija mani zināmā mērā notrulinājis. Iekurt šādu ugunskuru Arkanuma loceklim ir tikpat vienkārši kā uzvilkt kājās zābakus.

Turpretī Dedans nekad nebija redzējis arkanistu un diez vai jebkad bija atradies Universitātei tuvāk par piecsimt jūdzēm. Par maģiju viņš zināja tikai to, ko dzirdējis vakara stāstos pie apmetnes ugunskura.

Tāpēc, redzēdams ugunskuru uzliesmojam, viņš kļuva balts kā palags un spēji atkāpās vairākus soļus atpakaļ. Viņa sejas izteiksme bija tāda, it kā es būtu radījis dārdošas uguns sienu kā Taborlins Lielais.

Tad ieraudzīju, ka tādi paši izskatās Martens un Hespe, kuru sejas neslēpti pauda vintašiešu nepārvaramo māņticību. Viņu skatieni nervozi pievērsās zibošajām liesmām un atgriezās pie manis. Es biju viens no tiem. Es sadarbojos ar tumšiem spēkiem. Es spēju izsaukt dēmonus. Es ēdu sieru ar visu mizu.

Vērodams ceļabiedru satriektās sejas, es sapratu, ka nespēšu pateikt neko tādu, kas viņus nomierinātu. Šobrīd tas nebija iespējams. Tāpēc es tikai nopūtos un sāku iekārtot savu guļvietu naktij.

Kaut gan tovakar pie ugunskura neskanēja izklaidējoši stāsti, nebija dzirdama arī Dedana nicīgā kurnēšana. Man labāk būtu patikusi cieņa, lomēr arī drusciņa veselīgu baiļu var ievērojami nolīdzināt negludumus.

* * *

Kad divas dienas biju atturējies no līdzīgiem dramatiskiem žestiem, pārējie ceļabiedri pamazām nomierinājās. Dedans joprojām izturējās bra­vūrīgi un izaicinoši, tomēr vairs nesauca mani par “puiku” un žēlojās krietni mazāk, tāpēc es uzskatīju notikušo par mazu uzvaru.

Šo remdeno panākumu iedvesmots, es nolēmu enerģiskāk rīkoties, lai iesaistītu sarunā Tempi. Ja man uzticēta atbildība par šo mazo pulciņu, tad pienāktos iepazīt viņu labāk. Sevišķi svarīgi man šķita uzzināt, vai viņš spēj pateikt vairāk nekā piecus vārdus no vietas.

Tāpēc pusdienu maltītes laikā es apsēdos ademu algotnim blakus. Viņš bija apmeties mazliet tālāk no pārējiem. Nevis tāpēc, ka Tempi būtu nedraudzīgi noskaņots, bet tāpēc, ka mēs pārējie ēšanas laikā sarunā­jāmies. Tempi turpretī gluži vienkārši ēda.

Taču šodien es apsēdos viņam blakus, paņēmis līdzi ēdamo cieti žāvētas desas gabalu un dažus aukstus kartupeļus. Hei, Tempi!

Viņš paskatījās augšup un pamāja ar galvu. īsu mirkli es notvēru viņa bāli pelēko acu skatienu. Tad viņš novērsās un neveikli sagrozījās. Viņš izlaida plaukstu caur matiem un neilgu bridi atgādināja Simmonu. Viņiem abiem bija slaiks, izstīdzējis augums un smilškrāsas mati. Tomēr Simmons nebija tāds klusētājs. Sarunā ar Simmonu es brīžiem pat netiku pie vārda.

Protams, es biju mēģinājis sarunāties ar Tempi jau iepriekš. Tās bija ikdienišķas, maznozīmīgas frāzes: par laika apstākļiem, par noberz­tām kājām pēc dienas gājiena, par ēdienu. Nekas prātīgs no tā nebija sanācis. Labākajā gadījumā viņš atbildēja ar pāris vārdiem, bet parasti pamāja ar galvu vai paraustīja plecus. Visbiežāk viņš tikai uzmeta man neizteiksmīgu skatienu, neveikli sagrozījās un stūrgalvīgi vairījās pat raudzīties acīs.

Tāpēc šodien biju nolēmis izmēģināt tiešāku pieeju. Esmu dzirdējis stāstus par lethani, es teicu. Labprāt uzzinātu vairāk. Vai vari man kaut ko pastāstīt?

Tempi bālās acis brīdi pievērsās manējām un seja palika tikpat neiz­teiksmīga. Tad viņš atkal novērsās. Viņš paraustīja vienu no sarkanajām ādas strēmelēm, kas cieši saistīja kreklu pie auguma, un sāka burzīt piedurkni. Nē, nevaru. Es nerunāšu par lethani. Tas nav domāts tev. Nejautā.

Tempi atkal pievērsa acis zemei, vairīdamies no mana skatiena.

Es domās pārskaitīju dzirdēto. Vienpadsmit vārdu. Biju dabūjis atbildi vismaz uz vienu no saviem jautājumiem.