Vieda vīra bailes

ČETRDESMIT SESTĀ NODAĻA . starpspēle — drusciņa vijoles

KVOUTS LĒNI piecēlās kājās un sparīgi izstaipījās. Tagad uz brīdi pār­trauksim! viņš teica. Es paredzu, ka šodien te pusdienās ieradīsies vairāk laužu nekā parasti. Man jāpieskata zupa un jāpadara vēl šis un tas. Viņš pamāja Hronistam. Varbūt arī tu gribi kaut ko padarīt.

Hronists palika sēžam. Pagaidi mirkli! viņš teica. Vai tā bija tava tiesas prāva Imrē? Viņš pārlaida neapmierinātu skatienu aprakstītajai lapai. Tiešām?

- Tiešām, Kvouts apstiprināja. Un īstenībā tur nebija nekā ievē­rības cienīga.

- Bet tas bija pirmais stāsts, ko es dzirdēju par tevi, kad ierados Universitātē! Hronists protestēja. Kā tu esot iemācījies temu valodu vienā dienā. Kā tu visu savu aizstāvības runu esot noskaitījis dzejā, un visi pēc tam aplaudējuši. Kā tu…

- Vesels lēvenis muļķību, kā varu iedomāties, Kvouts noraidoši atmeta un devās uz bāra pusi. Es tev izstāstīju būtību.

Hronists vēlreiz ieskatījās lapā. Tu tai pārskrēji varen ātri.

- Ja tu tik ļoti gribi sīku aprakstu, vari atrast to citā vietā, Kvouts teica. Tiesas prāvu noklausījās vairāki desmiti cilvēku. Tai ir veltīti jau divi izvērsti apcerējumi. Neredzu nekādas vajadzības pievienot tiem trešo.

Hronists izskatījās satriekts. Vai tu par to esi jau stāstījis kādam vēsturniekam?

Kvouts pasmējās guldzošus rīkles smieklus. Tu runā kā pamests mīlētājs! Viņš sāka celt ārā no letes apakšas bļodu un šķīvju kaudzes.

- Vari būt mierīgs: manu stāstu tu esi uzklausījis pirmais.

- Tu teici, ka prāvai esot jau divi apraksti, Hronists teica. Tad viņa acis iepletās platāk. Vai tu gribi teikt, ka esi uzrakstījis memuārus? Pierakstītāja balsī jautās dīvaina pieskaņa, gandrīz kaut kas līdzīgs izsal­kumam.

Kvouts sarauca pieri. Nē, tā gluži nevarētu teikt. Viņš skaļi nopū­tās. Tiesa, es kaut ko tādu uzsāku, bet pametu, jo nospriedu, ka tā nav laba doma.

- Tu aprakstīji visu līdz pat savai Imres prāvai? Hronists jautāja, skatīdamies papīra lapā uz galda. Tikai tad viņš aptvēra, ka joprojām tur rakstāmspalvu paceltu virs lapas. Hronists atskrūvēja spalvas misiņa uzgali un ar audekla lupatiņu sāka to tīrīt, ar katru kustību pauzdams dziļu neapmierinātību. Ja tas viss tev bija jau pierakstīts, tu būtu varējis man aiztaupīt plaukstas piepūli pusotras dienas garumā!

Kvouts apmulsis sarauca pieri. Ko?

Hronists ar lupatiņu enerģiski berzēja rakstāmspalvas galu, un no viņa kliegtin kliedza aizvainota pašcieņa. Man vajadzēja zināt! viņš teica. Viss pārāk gludi sasaistījās kopā. Viņš naidīgi paskatījās augšup.

- Vai tu zini, cik man maksāja šīs papīra lapas? Ar saniknotu kustību viņš norādīja uz somu ar aprakstītajām lapām.

Kvouts kādu laiku vienkārši skatījās uz Hronistu un tad, atskārtis notiekošo, spēji iesmējās. Tu mani pārprati! Memuārus es pametu pēc pirmās dienas vai pāris dienām. Uzrakstīju tikai nedaudzas lappuses. Pavisam niecīgu daļu.

Aizkaitinātā izteiksme pazuda no Hronista sejas, un to nomainīja pazemība. Ak tā!

- Tu patiešām atgādini pamestu mīlētāju, Kvouts ar uzjautrinājumu teica. Ak mūžs, nomierinies taču! Mans stāsts ir pilnīgi jauns. Tu esi pirmais, kurš to uzklausa. Viņš papurināja galvu. Pierakstīt stāstu ir pavisam citādi. Šķiet, ka man nav tam vajadzīgā ķēriena. Tur nekas nesanāca.

- Es ļoti labprāt redzētu, ko tu esi uzrakstījis, Hronists teica un paliecās krēslā uz priekšu. Arī tad, ja tās ir tikai dažas lappuses.

- Tas bija diezgan sen, Kvouts atrunājās. Es pat īsti neatceros, kur tās lappuses noliku.

- Tās ir augšā, tavā istabā, Reši! Basts moži paziņoja. Uz tava rakstāmgalda.

Kvouts smagi nopūtās. Es centos pieklājīgi izvairīties, Bast. Patie­sība ir tāda, ka tajās nav nekā tāda, ko būtu vērts kādam rādīt. Ja es būtu uzrakstījis kaut ko jēdzīgu, es būtu turpinājis rakstīt. Viņš iegāja virtuvē, un no dziļākajām telpām atskanēja apslāpētas rosības trokšņi.

- Mēģinājums bija labs, Basts teica. Bet diemžēl bezcerīgs. Esmu mēģinājis jau agrāk.

- Nemāci mani! Hronists asi atcirta. Es zinu, kā izvilināt stāstu no cilvēka.

Dziļākajā istabā atskanēja vēl daži dobji trokšņi, tad nošļakstēja ūdens un klaudzot aizcirtās durvis.

Hrosnists paskatījās uz Bastu. Vai tev nav jāiet viņam palīgā?

Basts paraustīja plecus un iekārtojās krēslā ērtāk.

Pēc neilga laika Kvouts iznāca pa virtuves durvīm, nesdams kapājamo dēli un bļodu ar nomazgātiem dārzeņiem.

-Jāatzīstas, ka es joprojām esmu nesaprašanā, Hronists teica. No kurienes varēja rasties divi sīki apraksti, ja tu neesi rakstījis tos pats vai stāstījis vēsturniekam?

- Tu laikam nekad neesi stājies tiesas priekšā, vai ne? Kvouts uz­jautrināts sacīja. Kopvalstības tiesas mēdz rūpīgi pierakstīt visas nori­ses, un baznīca ir vēl vairāk apsēsta ar precizitāti. Ja tu izmisīgi gribi uzzināt katru sīkumu, tev jāpameklē viņu reģistru grāmatās un attiecīgo lēmumu pierakstos.

- Tā tas varētu būt, Hronists teica. Tomēr tavs prāvas apraksts…

- Būtu garlaicīgs, Kvouts pabeidza. Notīrījis burkānus, viņš sāka griezt tos gabalos. Bezgalīgas formālas runas un lasījumi no “Takas grāmatas”. Garlaicīgi bija to pārciest, un garlaicīgi būtu to atkārtot.

Viņš iebēra sagrieztos burkānus no dēlīša blakus noliktajā bļodā.

- Bet laikam jau es pārāk ilgi esmu noturējis jūs Universitātē. Mums jāatvēl laiks ari citiem notikumiem. Notikumiem, kurus neviens nav ne redzējis, ne dzirdējis.

- Reši, nē! Basts izmisis iesaucās un spēji saslējās krēslā. Ar žēla­bainu seju viņš norādīja uz leti. Bietes?

Kvouts paskatījās uz tumši sarkano dārzeni uz kapājamā dēlīša, itin kā pārsteigts, ka to tur ieraudzījis.

- Neliec bietes pie zupas, Reši! Basts lūdzoši teica. Tās ir pretīgas!

- Daudziem bietes garšo, Bast, Kvouts sacīja. Un tās ir veselīgas. Uzlabo asins sastāvu.

- Es neciešu bietes! Basts žēlabaini izmeta.

- Tā kā es pats turpinu vārīšanu, Kvouts rāmi atbildēja, tad likšu zupā to, ko atrodu par labu.

Basts uzslējās kājās un devās pie letes. Tādā gadījumā atstāj to manā ziņā! viņš nepacietīgi teica, ar rokas mājienu atvairīdams Kvoutu. Tu vari iet sameklēt desu un kādu dzīslaino sieru. Pabīdījis Kvoutu uz pagraba kāpņu pusi, Basts iemetās virtuvē, kaut ko murminādams pie sevis. Drīz no dziļākās telpas atskanēja grabēšana un būkšķi.

Kvouts paskatījās uz Hronistu un laiski, plati pasmaidīja.

* * *

“Ceļakmenī” pamazām ieplūda apmeklētāji. Tie nāca pa divi vai trīs un oda pēc sviedriem, zirgiem un tikko pļautiem kviešiem. Tie smējās, sarunājās un pienēsāja tīro koka grīdu ar labības smalkumiem.

Hronists aši un prasmīgi darīja savu darbu. Cilvēki sēdēja, salieku­šies krēslos uz priekšu, žestikulēja, brīžiem lēni un izteiksmīgi kaut ko stāstīja. Pierakstltājs ar bezkaislīgu sejas izteiksmi čirkstināja rakstām­spalvu pār papīra lapu un palaikam iemērca uzgali tintē.

Basts un viesnīcnieks, kas sauca sevi par Kotu, rosījās blakus kā vie­nota komanda. Viņi pasniedza apmeklētājiem zupu un maizi. Ābolus, sieru un desu. Gaišo un tumšo alu un vēsu ūdeni no pagalma sūkņa. Tie, kuri vēlējās, varēja dabūt arī jēra cepeti un ābolu pirāgu.

Viri un sievas smaidīja, atslābinājās pēc dienas sasprindzinājuma un priecājās, ka var sēdēt ēnainā vietā un atpūtināt kājas. Telpu piešalca sarunu murdoņa, atnācēji čaloja ar kaimiņiem, ko bija pazinuši visu mūžu. No cita pie cita ceļoja pazīstamas dzēllbas, maigas un nekaitīgas kā sviests, un draugi omulīgi strīdējās par to, kuram šoreiz ir kārta izmaksāt alu.

Tomēr aiz šīs ārienes ēdamzālē jautās savāds spriegums. Svešinieks to nebūtu pamanījis, taču tas kavējās gaisā, slēpts, tumšs un kluss kā zemūdens straume. Neviens nerunāja par nodokļiem, armiju un par to, ka viņi naktī pasākuši aizslēgt durvis. Neviens nerunāja par to, kas viesnīcā noticis iepriekšējā vakarā. Neviens neskatījās uz tīri noberzto koka grīdas laukumu, uz kura nebija redzamas nekādas asiņu pēdas.

Skanēja joki un stāsti. Jauna sieva noskūpstīja savu vīru, un pārē­jie apmeklētāji pavadīja to ar svilpieniem un gavilēm. Večuks Bentons ar savu nūju mēģināja cilāt atraitnes Krilas svārku stērbeli un klukstoši iegrudzinājās, kad viņa to atvairīja. Divas mazas meitenes spiegdamas un smiedamās tvarstīja viena otru starp galdiņiem, un citi vēroja viņas ar labsirdīgiem Smaidiem. Tas drusku palīdzēja. Neko citu jau nevarēja darīt.

* * *

Viesnīcas durvis ar troksni atsprāga vaļā. No spožās pusdienlaika saulesgaismas viesnīcas zālē iesoļoja vecais Kobs, Greiams un Džeiks.

- Sveiks, Kot! vecais Kobs iesaucās un pārlaida skatienu šur tur sēdošajiem apmeklētājiem. Tev te šodien saskrējis krietns bars!

- Lielāko daļu tu neredzēji, Basts atbildēja. Mēs kādu laiku dabū­jām pamatīgi noskrieties.

- Vai vēlajiem nācējiem kaut kas ir palicis? Greiams jautāja, atkriz­dams uz bāra soliņa.

Pirms kāds paguva atbildēt, liels, plecīgs vīrietis ar troksni nometa uz letes tukšo šķīvi un blakus tam nolika dakšiņu. Tas bija viens ellīgs pīrāgs! viņš dobjā b'alsi paziņoja.

Viņam blakus pienāca kalsna sieviete ar smailiem sejas vaibstiem.

- Beidz lamāties, Elias! viņa skarbi aizrādīja. Pēc tā nav nekādas vajadzības.

- Mīlulīt, nesāc nu atkal šķendēties! lielais vīrietis atsaucās. “Elligs” tak ir ābolu šķirne, vai ne? Viņš smīnēdams paskatījās uz vīriem, kuri sēdēja pie bāra. Kaut kāda jauna šķirne, kas nāk no Aturas, vai? Ja pareizi atceros, viņi to nosauca barona Elliga vārdā.

Greiams pasmīnēja pretī. Laikam es kaut ko tādu esmu dzirdējis.

Sieviete pablenza uz viņiem ar piktu skatienu.

- Es tos nopirku no Bentoniem, viesnīcnieks lēnprātīgi sacīja.

- Ak tā! plecīgais vīrietis smaidīdams atsaucās. Tad es laikam kaut ko sajaucu. Viņš paņēma no šķīvja ābolu pīrāga drupatu un domīgi nokoda gabaliņu. Es tomēr varu derēt, ka tā ir Elliga šķirne. Varbūt Bentoni pārdeva tev Elliga ābolus, paši to nezinādami.

Viņa sieva nicīgi nošņaukājās, tad ieraudzīja pie galdiņa sēžam Hro­nistu, kas šobrīd bija brīvs, un aizvilka viru projām.

Vecais Kobs noskatījās viņiem pakaļ un pakratīja galvu. Nesaprotu, kas tam sievišķim dzīvē vajadzīgs, lai šī justos apmierināta! viņš noteica. Tomēr ceru, ka viņa to atradīs, kamēr vecais Eliass vēl nebūs noknābāts beigts.

Džeiks un Greiams piekrītoši noņurdēja.

- Patīkami redzēt, ka ļautiņu netrūkst. Vecais Kobs paskatījās uz sarkanmataino viesnīcnieku aiz letes. Tu esi labs pavārs, Kot. Un tev ir labākais alus divdesmit jūdžu apkārtnē. Cilvēkiem vajadzīgs tikai kāds nieka iegansts, lai te iegrieztos.

Vecais Kobs domīgi piesita sev pie deguna. Zini ko? viņš sacīja viesnīcniekam. Tev pa vakariem derētu nolīgt kādu dziedātāju vai spēlmani. Pat Orrisonu zēns tak prot kaut cik čīgāt sava tēva vijoli. Varu derēt, ka par pāris dzēriena kausiem viņš ar prieku nāks šurp. Vecais Kobs pārlaida skatienu kroga zālei. Drusciņa mūzikas, re, kas šai vietai ir vajadzīgs!

Viesnīcnieks piekrītoši pamāja. Viņa sejas izteiksme bija tik vienkārša un draudzīga, ka tā vispār nebija nekāda izteiksme. Droši vien tev taisnība, Kots teica. Viņa balss skanēja pavisam mierīgi. Tā bija pilnīgi normāla balss. Bezkrāsaina un skaidra kā loga stikls.

Vecais Kobs pavēra muti, bet, pirms paguva kaut ko piebilst, Basts ar dūri skaļi piedauzīja pie letes. Droši vien jūs visi gribēsiet drusku iedzert, pirms mēs atnesam jums ēdienu!

Atnācēji piekrītoši atsaucās, un Basts aiz letes sāka rosīgi darboties, lēja krūzēs alu un citu pēc citas iespieda tās gaidošajās rokās. Pēc brīža viesnīcnieks klusēdams iesaistījās apkalpošanā un devās uz virtuvi pēc zupas. Pēc maizes un sviesta. Pēc siera. Un pēc āboliem.