Vieda vīra bailes

SIMT TRĪSPADSMITĀ NODAĻA . barbara mēle

ES LABPRĀT teiktu, ka turēju acis ciet visu laiku, bet tā nebūtu patie­sība. Izdzirdējis zemes čirkstoņu zem Vašetas apavu zolēm, nenocietos un atvēru acis.

Es necentos paslepeni lūrēt. Tas mani tikai darītu bērnišķīgu. Vien­kārši atvēru acis un paskatījos uz viņu. Vašeta skatījās man pretī, un tādu acu kontaktu ar Tempi es diez vai piedzīvotu veselas dienkopas laikā. Bāli pelēkās acis cieti un salti spīdēja smalki veidotajā sejā. Lauztais deguns vairs neizskatījās nevietā. Tas bija drūms brīdinājums pasaulei.

Starp mums sagriezās vēja brāzma, pārklādama manas kailās rokas ar zosādu.

Vašeta rezignēti ievilka elpu un paraustīja plecus, tad pasvieda koka zobenu tā, lai satvertu rokturi. Viņa to domīgi pacilāja abās rokās, pār­baudīdama svaru. Pēc tam viņa to pacēla virs pleca un atvēzējās.

Taču sitiens nesekoja.

- Brīnišķīgi! viņa aizkaitināta iesaucās. Tu sīkais, kaulainais ņerga! Brīnišķīgi! Kaut tu izputētu! Velc atpakaļ kreklu! Man salst, uz tevi ska­toties.

Es noslīgu atpakaļ uz sola. Paldies Dievam! noteicu un sāku vilkt mugurā kreklu, taču tas negāja viegli, jo man trīcēja rokas. Bet ne jau no aukstuma.

Vašeta to pamanīja. Es zināju! viņa triumfējoši iesaucās, pastie­pusi pirkstu pret mani. Tu stāvēji, it kā būtu gatavs, lai tevi pakar. Bet es zināju, ka tu drebi kā trusis un gribi bēgt! Viņa pikti piecirta kāju pie zemes. Es zināju, ka vajadzēja tev zvelt!

- Priecājos, ka tu to nedarīji, es teicu. Kad biju kaut kā uzdabūjis mugurā kreklu, pamanīju, ka tas uzvilkts otrādi. Nolēmu atstāt to tāpat, lai nevajadzētu vēlreiz vilkt drēbi pāri ievainotajai vietai.

- Ar ko es sevi nodevu? viņa noprasīja.

- Ne ar ko, es atbildēju. Tas bija teicams priekšnesums.

- Kā tad tu varēji zināt, ka es tev nesašķaidīšu pauri?

- Es visu pārdomāju, es atbildēju. Ja Šehinni būtu gribējusi mani padzīt, viņa to būtu izdarījusi. Ja viņa gribētu, lai esmu miris, arī to viņa būtu varējusi izdarīt.

Notrinu gar biksēm sasvīdušās plaukstas. Tas nozimē, ka tev patie­šām bija paredzēts kļūt par manu skolotāju. Tātad bija tikai tris saprātī­gas iespējas. Es pacēlu pirkstu. Šis bija iesvētīšanas rituāls. Pacēlu otru. Tā bija manas apņēmības pārbaude…

- Vai arī es patiešām gribēju panākt, lai tu laidies projām, Vašeta pabeidza, apsēzdamās uz sola man pretī. Un ja nu es būtu runājusi patiesību un patiešām notēsusi tevi asiņainu?

Es paraustīju plecus. Nu tad es vismaz zinātu, kas un kā. Tomēr man šķita maz ticams, ka Šehinni izraudzītos šim nolūkam tādu kā tu. Ja viņa būtu gribējusi, lai mani sasit, viņa drīzāk būtu uzdevusi to Karseretai. Es izslēju galvu. Tīrās ziņkāres labad: kurš minējums bija pareizs? Iesvētīšana vai apņēmības pārbaude? Vai tāda ir paredzēta katram?

Vašeta papurināja galvu. Tā bija apņēmības pārbaude. Man vaja­dzēja justies drošai par tevi. Negrasījos tērēt laiku, lai apmācītu gļēvuli vai tādu, kas nespēj izturēt pāris belzienu. Man bija jāzina, ka tu esi uzticams.

Es pamāju ar galvu. Arī man šī iespēja šķita ticamākā. Gribēju ietaupīt dažas sitienu dienas un pasteidzināt notikumus.

Vašeta veltīja man ilgu skatienu, un viņas seja nepārprotami pauda ziņkārību. Atzīšos, ka līdz šim neviens mans audzēknis nav piedāvājis sevi pamatīgam kāvienam, lai pierādītu, ka ir mana laika vērts.

- Tas nav nekas sevišķs, es nevērīgi atmetu. Reiz es nolēcu no jumta.

* * *

Mēs stundu pavadījām sarunās, tērzējot par nenozīmīgām lietām un ļaujot sasprindzinājumam starp mums lēnām atkāpties. Vašeta mani sīkāk iztaujāja par to, kāpēc esmu pērts, un es viņai to galvenos vilcie­nos izstāstīju, priecādamies par iespēju izskaidroties. Negribēju, lai viņa uzskatītu mani par noziedznieku.

Vēlāk Vašeta nopētīja manas rētas uzmanīgāk. Tas, kurš tev tās apkopa, neapšaubāmi prata savu darbu, viņa atzinīgi teica. Ļoti rūpīgi nostrādāts. Labāk, nekā es jebkad esmu redzējusi.

- Nodošu tavu atzinību tālāk, es teicu.

Viņas plauksta saudzīgi pārslīdēja karstajai švīkai, kas stiepās man pār muguru. Starp citu, man žēl.

- Atzīšos, ka tas sāpēja vairāk nekā pēršana.

- Pēc dažām dienām tas pāries, viņa teica. Protams, šonakt tev būs jāguļ uz vēdera. Viņa palīdzēja man uzvilkt kreklu un tad pārsēdās uz otra sola man pretī.

Bridi vilcinājies, es teicu: Neapvainojies, Vašeta, bet tu man izska­ties citāda nekā pārējie ademi, kurus esmu saticis. Tiesa, to nav bijis daudz.

- Tev vienkārši gribas redzēt ierasto ķermeņa valodu, Vašeta sacīja.

- Taisnība, es piekritu. Bet man šķiet, ka tu esi… nu, izteiksmīgāka nekā citi ademi, kurus man gadījies sastapt. Norādīju uz savu seju.

Vašeta paraustīja plecus. Tur, kur es uzaugu, cilvēki runā jūsu valodā. Un četrus gadus es kalpoju par miesassardzi un pārzini kādam Mazo Karajvalstu dzejniekam, kurš gadījuma pēc bija arī karalis. Domāju, ka aturiešu valodā es runāju labāk nekā jebkurš cits šajā pilsētā, tevi ieskaitot.

Pēdējiem vārdiem nolēmu nepievērst uzmanību. Tātad tu neuzaugi šeit?

Viņa papurināja galvu. Es esmu no Feantas pilsētas tālāk uz zieme­ļiem. Mēs esam vairāk tādi kā… kosmopolīti. Haertā ir tikai viena skola, un visi ir cieši tai piesaistīti. Arī zobena koks ir viena no senajām takām, la ir diezgan formāla. Es uzaugu, sekodama prieka takai.

- Vai ir vēl citas skolas?

Vašeta apstiprinoši pamāja. Šī ir viena no daudzajām skolām, kas turas pie latanthas zobena koka takas. Viena no senākajām skolām pēc Aethes un Aratanas. Ir vēl citas takas, kopā varbūt trīs duči. Bet dažas no tām ir ļoti mazas, un tikai pāris skolās māca ketanu.

- Vai tāpēc tavs zobens ir citāds? es jautāju. Vai tu atnesi to līdzi no citas skolas?

Vašeta vērīgi paskatījās uz mani. Ko tu zini par manu zobenu?

- Tu to izvilki, lai apgraizītu vītola zaru, es teicu. Tempi zobens bija labi pagatavots, bet tavējais ir citāds. Rokturis ir nodeldēts, bet asmens izskatās jauns.

Viņa ziņkārīgi paskatījās uz mani. Tu patiešām turi acis vaļā, vai ne?

Es paraustīju plecus.

- Precīzi runājot, tas nav mans zobens, Vašeta teica. Tas ir tikai nodots man glabāšanā. Šis zobens ir vecs, un asmens ir pati vecākā daļa. To man iedeva pati Šehinni.

- Vai tāpēc tu pārnāci uz šo skolu?

Vašeta papurināja galvu. Nē. Zobenu Šehinni man iedeva daudz vēlāk. Viņa pastiepa roku un maigi noglāstīja spalu. Es atnācu šurp tāpēc, ka šejienieši prot izcili rīkoties ar zobenu, kaut ari latantha ir diezgan formāla taka. No prieka takas es visu iespējamo biju jau iemā­cījusies. Trīs citas skolas mani atraidīja, bet Šehinni pieņēma. Viņa ir gudra sieviete un saprata, ka manis apmācīšana būs ieguvums.

- Šķiet, mums abiem ir laimējies, ka viņai ir tik progresīva domā­šana, es teicu.

- Tev ir laimējies vairāk nekā man, Vašeta sacīja. Starp visām dažādajām takām notiek zināma sāncensība. Kad es pievienojos latanthai, tas bija sava veida pušķis pie Šehinni cepures.

- Tas droši vien bija grūti, es teicu. Ierasties šeit un justies kā svešiniecei…

Vašeta paraustīja plecus, izteiksmīgi sakratīdama zobenu. Sākumā jā, viņa atzinās. Bet šejienieši prot cilvēkā saskatīt spējas, un to man netrūkst. Starp tiem, kuri apguva prieka taku, mani uzlūkoja par diezgan stīvu un smagnēju. Bet šeit es pārējo acīs esmu gandrīz vai nevaldāma būtne. Viņa pasmīnēja. Tas ir patīkami, gluži kā uzvilkt jaunu drēbju kārtu.

- Vai prieka taka māca arī lethani? es jautāju?

Vašeta iesmējās. Par to varētu daudz un pamatīgi diskutēt. Vien­kāršā atbilde ir “jā”. Visi ademi kaut kādā mērā apgūst lethani. It sevišķi tie, kuri mācās skolās. Bet lethani ir mācība, kas paver ceļu plašām interpretācijām. Ko vienas skolas ar sajūsmu pieņem, to citas atraida.

Viņa pārlaida man domīgu skatienu. Vai tu patiešām teici, ka lethani nāk no turienes, kur dzimst smiekli?

Es pamāju ar galvu.

- Tā ir laba atbilde, Vašeta atzina. Mans prieka ceļa skolotājs reiz man teica to pašu. Vašeta sarauca pieri. Kad es to saku, tu rādi domīgu seju. Kāpēc?

- To es tev varētu pateikt, es teicu. Tikai negribētos, lai tu tāpēc domātu sliktu par mani.

- Sliktu par tevi es domāšu tad, ja tu kaut ko slēpsi no savas sko­lotājas, viņa nopietni sacīja. Mūsu starpā vajadzīga uzticēšanās.

Es nopūtos. Priecājos, ka tev patīk mana atbilde. Bet, godīgi sakot, es nezinu, ko nozīmē lethani.

- Es tev nejautāju, ko tas nozīmē! viņa nepiespiesti attrauca.

- Tā bija tukšvārdu atbilde, es teicu. Zinu, ka jūs visi ļoti augstu vērtējat lethani, taču es to īsti nesaprotu. Esmu tikai atradis veidu, kā tēlot.

Vašeta iecietīgi pasmaidīja. Lethani izpratni nav iespējams tēlot, viņa pārliecināti sacīja. Tai ir līdzība ar peldēšanu. Jebkurš, kas skatās uz tevi, tūlīt redz, vai tu to proti vai ne.

- Arī peldēšanas prasmi var notēlot, es iebildu. Varbūt es tikai vēzēju rokas, bet īstenībā eju pa upes dibenu.

Viņa uzmeta man ziņkārīgu skatienu. Nu labi! Kā tev izdevās mūs piemānīt?

Izstāstīju viņai par Virpuļojošo Lapu. Izstāstīju, kā iemācījos pārcelt savas domas vieglā, tukšā, peldošā vietā, kur atbildes uz jautājumiem rodas viegli un ātri.

- Tātad tu esi nozadzis atbildes pats sev, Vašeta teica ar izsmejošu nopietnību balsī. Tu esi mūs viltīgi piemānījis, izvilkdams atbildes pats no sava prāta dziļumiem.

- Tu nesaproti, es teicu, kļūdams nepacietīgs. Man nav ne mazā­kās jausmas par to, kas īsti ir lethani! Tā nav taka, bet palīdz izvēlēties taku. Tas ir vienkāršākais ceļš, bet to nav viegli ieraudzīt. Godīgi sakot, jūs visi izklausāties pēc piedzērušiem kartogrāfiem.

Es nožēloju teikto, līdzko vārdi bija izskanējuši man pār lūpām, taču Vašeta tikai iesmējās. Netrūkst dzērāju, kas spēj teicami čalot par lethani, viņa teica. Daži ir kļuvuši pat leģendāri.

Redzēdama, ka es joprojām esmu satraucies, viņa izdarīja nomieri­nošu rokas kustību. Arī es nesaprotu lethani, vismaz ne tā, lai spētu to paskaidrot citiem. Lethani mācīšana ir māksla, kas nav man pa spē­kam. Ja Tempi ir pratis ielikt tevī kaut ko no lethani, tas ir nozīmīgs punkts viņa labā.

Vašeta nopietnu seju paliecās uz priekšu. Liels apgrūtinājums ir tava valoda, viņa teica. Aturiešu valoda ir ļoti skaidra. Tā ir pre­cīza un tieša. Mūsu valodā liela nozīme ir zemtekstiem, tāpēc mums ir vieglāk pieņemt to, ko nav iespējams izskaidrot. Lethani ir galvenais no tādiem jēdzieniem.

- Vai vari minēt vēl kādu līdzīgu piemēru? es jautāju. Un, lūdzama, nesaki “ārprāts”, citādi es varu sajukt prātā tepat uz vietas.

Vašeta brīdi domāja. Kaut vai mīlestība. Tu zini, kas tas ir, bet nespēj izskaidrot vārdos.

- Mīlestība ir smalks un sarežģīts jēdziens, es piekritu. Izvairīga kā taisnība, tomēr to ir iespējams izskaidrot.

Vašetas acis iedzirkstījās. Nu tad dari to, mans gudrais audzēkni! Stāsti man par mīlestību!

Domāju īsu bridi, pēc tam ilgu brīdi.

Vašeta pasmīnēja. Redzi nu, cik viegli man būs atrast plaisas jeb­kurā tavā definīcijā!

- Mīlestība ir gatavība darīt jebko otra cilvēka labā, es sacīju. Pat tad, ja tas nozīmētu darīt pāri sev pašam.

- Tādā gadījumā saki, Vašeta teica, ar ko mīlestība atšķiras no pienākuma vai lojalitātes?

- Tā ir saistīta arī ar fizisko valdzinājumu, es atbildēju.

- Pat mātes mīlestība? Vašeta jautāja.

- Tad, ja tā apvienojas ar sevišķu pieķeršanos, es teicu.

- Un ko tieši tu domā ar “pieķeršanos”? Vašeta tracinošā mierā noprasīja.

-Tā ir… es nepabeidzu iesākto, lauzīdams galvu, kā aprakstīt mīles­tību, netveroties pie citiem, tikpat miglainiem apzīmējumiem.

- Tāda ir mīlestības daba, Vašeta teica. Ja mēģināsi to aprakstīt, sieviete tikai noskaitīsies. Tieši tāpēc dzejnieki bez gala raksta un raksta savas rīmes. Ja kādam izdotos to skaidri un gaiši izklāstīt uz papīra, pārējiem nāktos nolikt spalvas malā. Bet to nav iespējams izdarīt.

Viņa pacēla pirkstu. Taču tikai muļķis var apgalvot, ka mīlestības vispār nav. Kad redzi, kā divi jauni cilvēki raugās viens otrā ar aizplīvu­rotām acīm, tu saproti, ka tā ir. Tā ir tik piesātināta, ka vari kaut ziest uz maizes un ēst. Kad redzi māti kopā ar bērnu, tu redzi mīlestību. Kad jūti, kā vārās zem ribām, tu saproti, ko tas nozīmē. Pat tad, ja nespēj to izsacīt vārdos.

Vašeta pacēla roku triumfējošā žestā. To pašu var teikt par lethani. Tomēr tas ir plašāks kopums, tāpēc to ir grūtāk ielikt rāmjos. Tieši tāds ir jautājumu mērķis. Uzdot tos ir tas pats, kas iztaujāt jaunu meiteni par zēnu, kas viņai iekritis sirdī. Varbūt viņas atbildēs nebūs attiecīgu vārdu, bet tās atklās mīlestību viņas sirdī vai arī tās neesamību.

- Kā manas atbildes var atklāt zināšanas par lethani, ja es patiesībā nezinu, kas tas ir? es jautāju.

- Tu acīmredzami izproti lethani būtību, Vašeta teica. Tā sakņojas dziļi tevī. Pārāk dziļi, lai tu spētu to redzēt. Reizēm tāpat ir ar mīlestību.

Vašeta pastiepa roku un viegli iesita man pa pieri. Un vēlreiz par tavu Virpuļojošo Lapu. Esmu dzirdējusi, ka līdzīgus vingrinājumus izdara arī citas takas. Es nezinu, kā to varētu nosaukt aturiešu valodā. Tas ir kaut kas līdzīgs ketanam prāta līmenī. Kustība, ko tu izdari ar savām domām, tās vingrinādams.

Viņa nevērīgi atmeta ar roku. Lai nu kā, tur nav nekādas mānīša­nās. Tas tikai atklāj to, kas slēpjas tava prāta dziļākajā dzelmē. Tas, ka tu pats to atradi, ir ievērības cienīgs apstāklis.

Es paklanījos pret viņu. Noliecu galvu tavas gudrības priekšā, Vašeta!

- Tu noliec galvu tā fakta priekšā, ka es esmu neapstrīdami nemal­dīga.

Vašeta sasita plaukstas. Bet tagad man ir daudz, ko tev mācīt! Tā kā tavi ievainojumi vēl liek sevi manīt, ketanu mēs izlaidīsim. Tikmēr parādi man savu ademu valodas prasmi! Gribu dzirdēt, kā tu skandēsi manu jauko valodu ar savu barbara mēli.

Dažās nākamajās stundās es uzzināju daudz jauna par ademu valodu. Neparasti patīkami bija uzdot sīkus jautājumus un saņemt pretī skaidras un konkrētas atbildes. Pēc mēnesi ilgas līkumošanas un minstināšanās svešajā valodā mācības kopā ar Vašetu šķita gandrīz vai nepiedienīgi vieglas.

Tomēr Vašeta pavisam atklāti pateica, ka mana roku valoda esot sa­triecoši primitīva. Jā, es varot atklāt gribēto domu, tomēr manas kustības labākajā gadījumā līdzinoties bērna šļupstiem. Sliktākajā gadījumā tie esot plānprātīga maniaka murgi.

- Pašlaik tu runā, lūk, tā! Viņa piecēlās kājās, pavēcināja rokas virs galvas un norādīja uz sevi ar abiem īkšķiem. Es gribu labi cīnīties! Viņa uzklāja sejai platu, pliekanu smaidu. Ar zobenu! Viņa ar abām dūrēm iesita sev pa krūtīm, tad palēcās gaisā kā aizrautīgs bērns.

- Izbeidz! es samulsis teicu. Tik slikts jau nu es neesmu.

- Bet tālu no tā neesi, Vašeta nopietni teica, apsēzdamās atpakaļ uz sola. Ja tu būtu mans dēls, es tevi nelaistu ārā no mājas. Kā savu audzēkni varu tevi paciest tikai tāpēc, ka tu esi barbars. It kā Tempi būtu atnesis mājās suni, kurš prot svilpot. Tas, ka meldija iet galīgi šķērsām, nav svarīgi.

Vašeta sakustējās, it kā gribēdama celties. Vari pieņemt to zināša­nai. Protams, ja tu jūties labi, runādams kā vientiesis, tad saki, un mēs varam pāriet pie citām gudrībām.

Es pārliecināju viņu, ka gribu mācīties.

- Pirmkārt, tu saki pārāk daudz un runā pārāk skaļi, Vašeta teica.

- Ademu būtība ir miers un klusums. Tas atspoguļojas mūsu valodā.

- Otrkārt, tev jābūt daudz uzmanīgākam ar žestiem, viņa turpi­nāja, ar kustību precīzo vietu un laiku. Tādas nianses var mainīt vārda un domas konkrēto nozīmi. Ne vienmēr tās pastiprina to, ko tu saki; reizēm tās pauž tieši pretējo tam, kas šķietami pateikts vārdos.

Vašeta ātrā secībā izdarīja septiņas vai astoņas dažādas kustības. Visas tās teica: uzjautrinājums, taču katrs žests bija mazliet atšķirīgs.

- Tev jāiemācās saprast ari nozīmju smalkākās nianses. Atšķirību starp “slaids” un “slaiks”, kā mēdza sacīt mans karaliskais dzejnieks. Pašlaik tev ir tikai viens smaids, un tas gribot negribot liek cilvēkam izskatīties pēc nejēgas.

Mēs strādājām vairākas stundas, un Vašeta atklāja man to, ko Tempi bija ļāvis tikai nojaust. Aturiešu valoda bija kā plašs, sekls dīķis; tajā bija daudz vārdu, un visiem bija ļoti konkrēta un precīza nozīme. Ademu valoda bija kā dziļa aka. Tajā bija mazāk vārdu, bet katram no tiem

bija daudzas nozīmes. Labi veidots teikums aturiešu valodā ir taisna vienvirziena līnija. Labi veidots teikums ademu valodā ir kā zirnekļa tīkls, kur katram pavedienam ir sava nozīme, un tas ir daļa no plašāka, komplicētāka kopuma.

* * *

Ēdamzālē uz vakariņām es ierados krietni labākā noskaņojumā nekā iepriekš. Ievainotās vietas joprojām smeldza, tomēr pirksti ļāva nojaust, ka pietūkums uz vaiga ir manāmi saplacis. Arī tagad es sēdēju viens, tomēr necentos nodurt galvu kā iepriekšējā ēdienreizē. Vēroju apkārtsēdošo rokas un centos ielāgot tikko jaušamās atšķirības starp jēdzieniem pacilātība un interese, noliegums un atraidījums.

Pēc vakariņām Vašeta atnesa līdzi mazu trauciņu ar ziedi, ko bagātīgi uzzieda man uz muguras un roku augšdelmiem, pēc tam vēl bagātīgāk uz sejas. Sākumā tā izraisīja kņudoņu, tad sāka dedzināt un visbeidzot pārtapa trulā, karstā smeldzē. Tikai pēc tam, kad sāpes mugurā atkāpās, es aptvēru, cik saspringts visu laiku bijis mans ķermenis.

- Tā! Vašeta noteica, aizskrūvēdama ziedes trauciņu. Kāda tagad ir jušana?

- Es varētu tevi noskūpstīt, pateicīgi atbildēju.

- Varētu gan, viņa teica, bet tev ir piepampusi lūpa, tāpēc nekas prātīgs neiznāktu. Labāk parādi man, ko tu proti no ketana!

Nebiju izpildījis stiepšanās vingrinājumus, taču negribēju atrunāties un sāku ar Atklātajām Plaukstām, pēc tam lēnām kustībām pārgāju pie nākamajām daļām.

Kā jau teicu, Tempi ikreiz mani apturēja, tiklīdz es ketanā pieļāvu kaut mazāko kļūdu. Tāpēc, ticis bez pārtraukuma līdz divpadsmitajai pozīcijai, es jutos diezgan pašapmierināts. Tad, izpildīdams Vecāsmātes Lindrakus, rupji kļūdījos pēdas novietojumā. Kad Vašeta neko neteic?., es sapratu, ka viņa tikai skatās un vērtējumu patur pie sevis. Viscaur nosvīdis, turpināju ketanu bez pārtraukuma un pēc desmit minūtēm biju galā.

Kad biju beidzis, Vašeta brīdi stāvēja, domīgi berzēdama zodu. Nū­jā, viņa lēni sacīja, protams, varēja būt sliktāk… Mani uzzibsnīja lepnuma stariņš, kas apdzisa, kad viņa turpināja: Piemēram, tev varētu nebūt vienas kājas.

Pēc tam viņa apgāja man apkārt, nopētīdama mani no galvas līdz papēžiem. Pastiepusi roku, viņa pabakstīja man krūtis un vēderu. Viņa aptaustīja manu augšdelmu un lielo augšstilba muskuli. Es jutos kā pārdošanai piedāvāts sivēns.

Visbeidzot Vašeta satvēra manas plaukstas un pētīdama pagrieza tas augšup. Viņa izskatījās patīkami pārsteigta. Tātad tu nekad agrāk nebiji cīnījies, pirms Tempi sāka tevi mācīt?

Es papurināju galvu.

- Tev ir labi veidotas plaukstas, viņa teica un pārlaida pirkstus maniem apakšdelmiem, taustīdama muskuļus. Pusei no jums, barba­riem, ir mīkstas, vārgas rokas no bezdarbības. Otrai pusei tās ir stipras un cietas no malkas skaldīšanas vai arkla turēšanas. Viņa vēlreiz apgrieza otrādi manas plaukstas, turēdama tās savējās. Bet tev ir stipras, pras­mīgas rokas un attīstītas plaukstu locītavas. Vašeta jautājoši paskatījās uz mani. Ar ko tu nodarbojies?

- Es mācos Universitātē, kur darbojos ar smalkiem darbarīkiem, ap­strādājot metālu un akmeni, es paskaidroju. Bet esmu ari mūziķis. Es spēlēju lautu.

Vašeta itin kā satrūkās, tad skaļi iesmējās. Palaidusi vaļā manas rokas, viņa satriekta papurināja galvu. Piedevām visam vēl arī mūziķis! viņa izmeta. Lieliski. Vai to kāds zina?

- Kāda tam nozīme? es jautāju. Es nekaunos par to, kas esmu.

- Nē, protams, ne, Vašeta sacīja. Tieši tā ir puse no problēmas. Viņa dziļi ievilka elpu un lēni izelpoja. Nu labi! Tev tas jāuzzina pēc iespējas drīzāk. Tas mums laika gaitā aiztaupīs daudz nepatikšanu. Viņa ieskatījās man acīs. Tu esi palaistuve.

Es samirkšķināju acis. Kā, lūdzu?

- Klausies un iegaumē! Tu neesi stulbs. Līdz šim tu noteikti esi sapra­tis, ka starp šejieni un vietu, kur esi uzaudzis, pastāv milzīgas kultūras atšķirības. Tu esi no…

- Kopvalstības, es paskaidroju. Jā, tev taisnība. Starp mani un Tempi bija milzīga kultūras plaisa, ja salīdzinu viņu ar pārējiem Vintasas algotņiem.

Vašeta pamāja ar galvu. Daļēji tas bija tāpēc, ka Tempi prātiņš ir īsāks nekā kaut kas cits, viņa teica. Un izlauzt ceļu pasaulē viņam padodas grūtāk nekā bērnam. Vašeta atmeta ar roku. Bet pārējais ir taisnība. Atšķirības ir ļoti lielas.

- Piemēram, es esmu ievērojis, ka jums nepastāv kailuma aizliegums, es teicu. Vai arī Tempi ir ekshibicionists.

- Interesanti būtu zināt, kā tu to atklāji! viņa ieķiķinājās. Bet tev taisnība. Lai cik dīvaini tev tas liktos, mums nav īpašu baiļu no kaila ķermeņa.

Bridi Vašeta izskatījās domīga, tad, šķiet, kaut ko izlēma. Pagaidi! Vienkāršāk būs tev parādīt. Skaties!

Redzēju, kā viņas vaibstos iegulst pazīstamā ademu vienaldzība un seja kļūst neizteiksmīga kā balta papīra lapa. Balss intonācija kļuva vienmuļa, un līdz ar to zuda tās emocionālais lādiņš. Pasaki, ko es domāju, ja daru tā! viņa teica.

Vašeta pienāca man tuvu, neskatīdamās acīs. Viņas plauksta teica: ciena. Tu cīnies kā tīģeris. Viņas seja bija neizteiksmīga, balss rāma un vienmuļa. Ar vienu roku viņa satvēra manu plecu, ar otru saņēma un cieši saspieda elkoni.

- Tas ir kompliments, es sacīju.

Vašeta pamāja ar galvu un atkāpās atpakaļ. Tad viņa pārvērtās. Viņas seja atdzīvojās. Viņa pasmaidīja, paskatījās man acīs un pienāca tuvāk.

- Tu cīnies kā tīģeris! viņa teica, un balsī skanēja jūsmīga apbrīna. Viena plauksta uzgula man uz pleca, bet otra saņēma rokas muskuli. Viņa to saspieda.

Piepeši samulsu, aptvēris, cik tuvu mēs stāvam viens otram. Tā ir seksuāla tuvošanās, es teicu.

Vašeta pamāja ar galvu un atkāpās. Jūsu cilvēki dažiem rīcības veidiem piešķir intīmu nozīmi. Kaila miesa. Fizisks kontakts. Ķermeņa tuvums. Mīlas spēle. Ademiem tas nav nekas nozīmīgs.

Viņa ieskatījās man acīs. Vai tu atceries kaut reizi, kad būtu dzirdējis kādu no mums kliedzam? Paceļam balsi? Kaut vai runājam tik skaļi, lai apkārtējie mūs varētu dzirdēt?

Brīdi domājis, papurināju galvu.

- Tas ir tāpēc, ka saruna mums ir privāta izpausme. Tā ir intīma. Tāpat kā sejas izteiksme. Un tas… Viņa piespieda pirkstus pie kakla.

- Siltums, ko iespējams ielikt balsī. Emocijas, ko tā atklāj. Tas ir kaut kas ļoti privāts.

- Un nekas neietver tik daudz emociju kā mūzika, es teicu, sāk­dams saprast. Tāda doma man bija pārlieku svešāda, lai es uzreiz spētu to pieņemt.

Vašeta nopietni pamāja ar galvu. Ja ģimeni vieno ciešas saites, tā var kopīgi dziedāt. Māte var dziedāt savam bērnam. Sieviete var dziedāt savam vīrietim. Te Vašetas vaigus pārklāja tikko jaušams sārtums.

- Bet tikai tad, ja viņi ir ļoti iemīlējušies un pilnīgi vieni.

- Bet tu? Viņa pamāja uz mani. Mūziķis? Tu to dari veselai ista­bai, daudziem cilvēkiem! Visiem reizē. Un kāpēc? Dažu peniju dēļ? Brīvas maltītes dēļ? Viņas seja bija drūmi nopietna. Un tu dari to atkal un atkal no jauna. Katru vakaru. Jebkuram.

Vašeta satriekta papurināja galvu un viegli nodrebēja, un viņas kreisā roka neapzināti savilkās, veidojot vairākas skarbas kustības. Šausmas, riebums, pārmetums. Diezgan biedējoši bija saņemt no viņas abus šos emocionālo signālu veidus vienlaikus.

Es atvairīju iztēles ainu, kurā stāvu uz “Eolijas” skatuves kails un pēc tam eju cauri klausītāju pūlim, piespiezdamies katram ar visu augumu, ļauniem un veciem. Resniem un tieviem. Bagātiem aristokrātiem un trūcīgiem vienkāršiem ļaudīm. Tas lika padomāt.

- Bet Lautas Spēle ir trīsdesmit astotā pozīcija ketanā, es iebildu. Mēģināju ķerties pie salmiņa un pats to apzinājos.

- Un Guļošais Lācis ir divpadsmitā. Vašeta paraustīja plecus. Taču tu tur neatradīsi ne lāčus, ne lauvas, ne lautas. Dažkārt vārdi atklāj patiesību. Bet vārdi ketanā ir domāti patiesības apslēpšanai lai mēs varētu runāt par ketanu, neizlaižot noslēpumus no rokām.

- Saprotu, es beidzot teicu. Bet daudzi no jums ir bijuši ārpasaulē. Tu teicami runā aturiešu valodā un ieliec balsī daudz siltuma. Tāpēc tev būtu jāzina, ka cilvēka dziedāšana pēc būtības nav nekas slikts.

- Arī tu esi bijis ārpasaulē, viņa mierīgi atbildēja. Un noteikti zini, ka pēc būtības nekas slikts nav arī sekss ar trim partneriem pēc kārtas uz liela kamīna ļaužu pilnā viesnīcā. Viņa izteiksmīgi ieskatījās man acīs.

- Man šķiet, akmens pamats būtu pārāk ciets… es teicu.

Vašeta iesmējās. Labi, pieņemsim, ka viņi var izmantot segu. Kā

tu tādus cilvēkus sauktu?

Ja viņa man to būtu jautājusi pirms divām dienkopām, kad biju tikko izgājis no Fae valstības, varbūt es nebūtu viņu sapratis. Ja es vēl ilgāk būtu palicis kopā ar Felurianu, pilnīgi iespējams, ka sekss uz kamīna man nebūtu šķitis nekas dīvains. Bet tagad es jau ilgāku laiku biju pavadījis mirstīgo pasaulē…

Palaistuve, es pie sevis nodomāju. Un piedevām lēta un bezkaunīga palaistuve. Nopriecājos, ka nevienam nebiju teicis par Tempi vēlēšanos mācīties lautas spēli. Viņš noteikti jutās ļoti nokaunējies par tādu nevai­nīgu impulsu. Iztēlojos Tempi zēnībā, kad viņš droši vien gribēja mācīties mūziku, bet nevienam to neteica, jo zināja, ka mūzika ir neķītra. No tādām domām man sažņaudzās sirds.

Acīmredzot seja nodeva manas izjūtas, jo Vašeta pasniedzās un mie­rinoši paspieda manu plaukstu. Es saprotu, ka jūsu cilvēkiem ir grūti to pieņemt. Jo grūtāk tāpēc, ka jūs nekad neesat pat apsvēruši iespēju domāt citādi. Piesardzība.

Centos aptvert visu, kas ar to tika pateikts. Kā jūs saņemat ziņas? es jautāju. Ja no pilsētas uz pilsētu nestaigā ceļojošu aktieru trupas, kā jūs uzturat sakarus ar pārējo pasauli?

Par to Vašeta viegli pasmīnēja un ar žestu norādīja apkārt uz vēju caurstaigāto apkārtni. Vai šī tev izskatās pēc vietas, kam sevišķi rūp ārējās pasaules notikumi? Viņa nolaida roku. Tomēr nav tik bēdīgi, kā tu domā. Ceļojoši tirgotāji šeit ir vairāk gaidīti nekā daudzās citās vietās. Tāpat kā ceļojoši skārdnieki. Un ari mēs paši mēdzam ceļot. Tie, kuri tērpjas sarkanās drānās, ik pa laikam aizceļo un atgriežas, nesdami līdzi ziņas.

Viņa mierinoši uzlika roku man uz pleca. Un gadās pat, ka šeit ieklīst kāds ceļojošs dziedonis vai mūziķis. Bet viņi nespēlē visai pilsētai reizē. Viņi apmeklē atsevišķu ģimeni. Un pat tad viņi spēlē, sēdēdami aiz aizslietņa, lai nebūtu redzami. Ademu mūziķi no citiem var atšķirt pēc tā, ka viņi nes uz muguras savus lielos aizslietņus. Vašeta viegli savilka lūpas. Tomēr pat tos nemēdz uzlūkot ar īpašu labvēlību. Tā ir vērtīga nodarbošanās, taču nepelna cieņu.

Es mazliet nomierinājos. Doma par vietu, kurā nav vēlami nekādi izpil­dītāji, man šķita pilnīgi ačgārna, pat šķebinoša. Tomēr es spēju saprast, ka pastāv vietas ar atšķirīgām paražām. Pielāgošanās savai publikai Edema Rū pārstāvim ir tikpat ierasta parādība kā skatuves tērpu maiņa.

Vašeta turpināja: Tā tas vienkārši ir, un labāk būs, ja tu pēc iespējas drīzāk to pieņemsi. To es saku kā sieviete, kura ir daudz ceļojusi. Esmu pavadījusi astoņus gadus barbaru vidū. Esmu pat kopā ar lielāku cilvēku grupu klausījusies mūziku. To viņa sacīja lepni, ar izaicinoši atmestu galvu. Esmu to darījusi vairāk nekā vienu reizi.

- Vai tu kādreiz esi dziedājusi publikas priekšā? es jautāju.

Vašetas seja pārakmeņojās. Tādu jautājumu uzdot ir nepieklājīgi, -

viņa stīvi atbildēja. Šeit tu ar to neiemantosi labvēlību.

- Gribēju teikt tikai vienu, es steigšus paskaidroju. Ja tu to mē­ģinātu, varbūt saprastu, ka tur nav nekā apkaunojoša. Tas visiem sagādā lielu prieku.

Vašeta veltīja man bargu skatienu un izdarīja žestu, kas skarbi pauda: noraidījums. Pabeigtība. Kvout, es esmu daudz ceļojusi un daudz redzē­jusi. Daudzi ademi šeit ir ar pasaulīgām vēlmēm. Mēs zinām, kas ir mūziķi. Un, ja runājam pilnīgi atklāti, daudzi no mums jūt pret viņiem slepenu, vainīgu vilinājumu. Tāpat kā daudzi jūsu vīrieši apjūsmo Modegas kurtizāņu prasmes.

Viņa bargi paskatījās uz mani. Bet, par spīti tam, es negribētu, lai mana meita ienestu mājās tādus tikumus, ja tu spēj to saprast. Un neviens nejustu lielāku labvēlību pret Tempi, ja uzzinātu, ka viņš ir mācījis ketanu tādam kā tu. Paturi to pie sevis! Tev tāpat būs jāpārvar pietiekami daudz grūtību, un visai Ademrei nav nekādas vajadzības uzzi­nāt, ka tu piedevām visam pārējam esi arī mūziķis.