Vieda vīra bailes

PIRMĀ NODAĻA . Ābols un plieders

BASTS GARLAIKOTI atspiedās pret bāra garo sarkankoka Ieti.

Pārlaidis skatienu tukšajai istabai, viņš nopūtās un pārlūkoja atvilk­tnes, līdz atrada tīru linu audekla gabaliņu. Tad ar bezcerīgas samieri­nāšanās izteiksmi sejā viņš sāka spodrināt tuvāko letes posmu.

Pēc brīža Basts paliecās uz priekšu un nopētīja kādu tik tikko saska­tāmu plankumiņu. Paskrāpējis to, viņš sarauca pieri, jo pirksts bija atstā­jis taukainu nospiedumu. Viņš pieliecās tuvāk, uzpūta virsmai elpu un enerģiski nospodrināja vainīgo vietu. Tad, bridi pastāvējis, viņš vēlreiz sparīgi uzpūta letei dvašu un uzrakstīja apmiglotajā virskārtā neķītru vārdu.

Aizsviedis audekla gabalu malā, Basts gar tukšajiem galdiņiem un krēsliem aizgāja līdz viesnīcas lielajiem logiem. Tur viņš ilgi stāvēja, raudzīdamies uz zemesceļu, kas stiepās cauri pilsētiņas centram.

Basts vēlreiz nopūtās un sāka staigāt pa ēdamzāli turp un atpakaļ. Viņš kustējās ar dejotāja nepiespiesto grāciju un kaķa visaptverošo bez­rūpību. Bet, kad viņš izlaida plaukstas caur tumšajiem matiem, rokas kustībā bija jaušams tāds kā nemiers. Viņa zilās acis bez apstājas pētoši klīda pa ēdamzāli, it kā meklēdamas izeju. It kā meklēdamas kaut ko tādu, ko viņš bija redzējis jau neskaitāmas reizes.

Bet nekā jauna tur nebija. Tikai tukši galdiņi un krēsli. Tukši soliņi pie bāra letes. Uz darba virsmas aiz bāra melnēja divas lielas mucas viena viskijam, otra alum. Starp mucām rindojās plašs pudeļu klāsts daudzveidīgās krāsās un dažādos apveidos. Pie sienas virs pudelēm ka­rājās zobens.

Basta skatiens atgriezās pie pudelēm. Viņš ilgi tās pētīja, kaut ko pārdomādams, tad aizgāja aiz letes un paņēma masīvu māla krūzi.

Dziļi ievilcis elpu, viņš pastiepa pirkstu pret pirmo pudeli apakšējā rindā un, pēc kārtas tās pārskaitīdams, sāka skandēt pantiņu:

"Osis. Ogle.

Pīlādžzars.

Plieders. Priede.

Mēness stars.”

Skaitāmais beidzās, pirkstam atduroties pret druknu, zaļu pudeli. Basts izvilka korķi, izmēģinādams iedzēra malku, tad saviebās un noskurinājās. Ātri nolicis pudeli atpakaļ, viņš paņēma citu sarkanu ar vītiem apveidiem. Nogaršojis malku arī no tās, viņš domīgi notrauca no lūpām mitrumu, tad apmierināti pamāja ar galvu un ielēja krūzē bagātīgu dzēriena devu. Basts pastiepa pirkstu pret nākamo pudeli un atsāka skaitīt:

“Apse. Aplis.

Gobas lapa.

Akmens. Aklis.

Mucas tapa."

Šoreiz pirksts atdūrās pret bezkrāsainu pudeli ar bāli dzeltenu šķid­rumu. Basts izrāva korķi un ielēja krūzē vēl krietnu devu, iepriekš dzē­rienu pat nepagaršojis. Viņš atbīdīja pudeli malā, pacēla krūzi un pirms padzeršanās sparīgi savirpināja to starp plaukstām. Tad viņš saulaini pasmaidīja un viegli uzsita ar pirkstu pa pēdējo pudeli. Stikls klusi iedzinkstējās, un Basts turpināja dziedoši skandēt:

"Vītols. Vīksna.

Vakarvējš.

Gārša. Gārša…"

Netālu nočīkstēja grīdas dēlis, un Basts paskatījās turp ar gaišu smai­du sejā. Labrīt, Reši!

Kāpņu lejgalā stāvēja sarkanmatainais viesnīcnieks. Viņš pārlaida slaidos pirkstus tīrajam priekšautam un krekla garajām piedurknēm.

- Vai mūsu viesis ir jau pamodies?

Basts papurināja galvu. Ne miņas, ne ziņas!

- Viņam vajadzēja pārdzīvot vairākas grūtas dienas, Kots teica.

- Tagad tās droši vien liek sevi manīt. Bridi klusējis, viņš pacēla galvu un paostīja gaisu. Vai tu esi dzēris? Jautājumā skanēja drīzāk ziņ­kārība, nevis pārmetums.

- Nē, Basts atbildēja.

Viesnīcnieks savilka vienu uzaci.

- Tikai nogaršojis, Basts paskaidroja, izteiksmīgi uzsvērdams pēdējo vārdu. Cilvēks vispirms nogaršo un tikai pēc tam dzer.

- Ā! viesnīcnieks atsaucās. Tatad tu gatavojies dzert?

- Sīkie Dievi, jā! Basts atzinās. Un pamatīgi! Sasodīts, ko tad šeit citu lai dara? Viņš izvilka no letes apakšas savu krūzi un sadrūmis ieskatījās tajā. Cerēju uz pliederu, bet atradu kaut ko no melonēm. Basts pagrozīja krūzi plaukstās un domīgi saskaloja dzērienu. Ar kaut kādām garšvielām. Iedzēris vēl vienu malku, viņš prātodams piemiedza acis. Vai tas ir kanēlis? viņš jautāja un pārlaida skatienu pudeļu rindām. Vai mums vispār vēl ir saglabājies pliederu vīns?

- Kaut kur jau ir, viesnīcnieks atbildēja, pat nepaskatīdamies uz pudelēm. Met tam mieru, Bast, un brīdi paklausies! Mums jāparunā par to, ko tu izdarīji vakar vakarā.

Basts sastinga. Ko es izdarīju, Reši?

- Tu apturēji to radījumu no Maelas, Kots teica.

- Ā! Basts atviegloti uzelpoja un atmeta ar roku. Es to tikai aiz­kavēju, Reši! Vairāk nekā.

Kots papurināja galvu. Tu saprati, ka tas nav vienkārši kaut kāds prātā jucis radījums. Tu mēģināji mūs brīdināt. Ja tu nebūtu bijis tik zibenīgs…

Basts sarauca pieri. Es nebiju zibenīgs, Reši. Tas paspēja nogalināt Šepu. Viņš paskatījās lejup uz tīri noberztajiem grīdas dēļiem pie letes. Man patika Šeps.

- Visi citi uzskatīs, ka mūs izglāba kalēja māceklis, Kots teica.

- Un droši vien tā ir vislabāk. Bet es zinu patiesību. Ja nebūtu tevis, viņš būtu šeit apkāvis mūs visus pēc kārtas.

- Ai, Reši, tā taču nav! Basts iebilda. Tu būtu nožmiedzis viņu kā cāli. Es vienkārši paspēju pirmais!

Viesnīcnieks nepievērsa uzmanību šai piebildei. Pagājušajā naktī es daudz domāju, viņš teica. Prātoju, ko mēs varētu darīt, lai mūsu apkaime kļūtu kaut mazliet drošāka. Vai tu esi dzirdējis “Balto jātnieku ceļu”?

Basts pasmaidīja. Tā bija mūsu dziesma, Reši, pirms tā kļuva par jūsējo. Viņš dziļi ievilka elpu un patīkamā tenora balsī nodziedāja:

“Sniegbalti zirgi un jātnieki stalti,

Sudraba šķēpi un loki balti.

Galvā lapotņu vainagi koši,

Skatieni lepni un uzvaroši."

Viesnīcnieks pamāja ar galvu. Tieši šis pants man nupat bija prātā. Kā tev šķiet, vai tu varētu kādu brīdi parosīties pa virtuvi, kamēr es apdaru dažus citus sīkumus?

Basts dedzīgi piekrita un steigšus metās projām, īsu brīdi apstādamies virtuves durvīs. Jūs taču nesāksiet bez manis? viņš bažīgi pavaicāja.

- Mēs sāksim, līdzko mūsu viesis būs pabrokastojis un jutīsies gatavs darbam, Kots atbildēja. Tad, redzēdams sava audzēkņa sejas izteiksmi, viņš kļuva mazliet pielaidīgāks. Es teiktu, ka tavā rīcībā ir vēl stunda vai divas.

Basts pameta ašu skatienu ārā pa durvīm, tad atkal paskatījās uz Kotu.

Viesnīcnieka sejā pavīdēja uzjautrinājums. Un, pirms mēs sāksim, es apsolos tevi pasaukt. Ar rokas kustību viņš raidīja Bastu projām.

- Un tagad ej!

* * *

Vīrietis, kurš sauca sevi par Kotu, ķērās pie ierastajiem “Ceļakmens” viesnīcas darbiem. Viņš kustējās kā pulksteņa mehānisms, kā ceļotāja rati, kas ripo pa labi iebrauktām riteņu sliedēm.

Vispirms bija jācep maize. Viesnīcnieks ar rokām sajauca miltus, cu­kuru un sāli, nepūlēdamies precīzi nomērīt devas. No māla krūzes, kas glabājās pieliekamajā telpā, viņš pievienoja maisījumam daļu ierauga, samīcīja mīklu, izveidoja apaļus klaipus un nolika tos uzrūgt. Izgrābis pelnus no virtuves plīts, viņš iekūra uguni.

Pēc tam viņš iegāja ēdamzālē un iekūra melno akmens kamīnu, izlī­dzinādams pelnus gar masīvās kurtuves ziemeļu sienu. Viņš iepumpēja ūdeni, nomazgāja rokas un uznesa no pagraba jērgaļas gabalu. Viņš sagatavoja jaunus iekura skalus, ienesa malku, saplacināja uzrūgušos klaipus un novietoja tos tuvāk iesilušajai plītij.

Un tad pēkšņi nekas vairs nebija darāms. Viss bija sagatavots. Viss bija tīrs un uzkopts. Sarkanmatainais vīrietis stāvēja aiz letes, un viņa skatiens lēnām atgriezās no neredzamas tālienes un pievērsās pašreizējai vietai un laikam, pašai viesnīcai.

Tas apstājās pie zobena, kas karājās pie sienas virs pudeļu rindām. Zobens nebija īpaši skaists, izrotāts vai iespaidīgs acij. Savā ziņā tas izskatījās draudīgs. Draudīgs kā augsta klints. Tas bija pelēks, bez plan­kumiem un pieskārienā auksts. Tas bija ass kā stikla lauska. Zobena pamatnes melnajā kokā bija iegrebts viens vienīgs vārds: “Neprāts”.

Viesnīcas ārpusē uz lieveņa koka grīdas atskanēja smagi soļi. Durvju aizbīdnis trokšņaini nograbēja, pēc tam atskanēja skaļš: “Hallo!”, kam sekoja vairāki klauvējieni.

- Vienu mirkli! Kots iesaucās. Aizsteidzies pie ārdurvīm, viņš pa­grieza masīvo atslēgu durvju spožajā misiņa slēdzenē.

Uz lieveņa stāvēja Greiams, pacēlis masīvo plaukstu nākamajam klauvējienam. Ieraugot viesnīcnieku, laikazoba izvagotā seja atplauka smaidā. Vai Basts šorīt atkal darbojas tavā vietā? viņš jautāja.

Kots iecietīgi pasmaidīja.

- Viņš ir lāga zēns, Greiams teica. Tikai viegli uzbudināms. Nodo­māju, ka tu šodien varbūt nemaz neslēgsi vaļā. Viņš nokremšļojās un brīdi novērsa skatienu lejup. Šajos apstākļos es par to nebrīnītos.

Kots iebāza atslēgu kabatā. Strādājam kā katru dienu. Ko es varu darīt tavā labā?

Greiams pakāpās sānis no durvīm un norādīja uz ielu, kur stāvēja rati ar trim mucām. Tās bija jaunas, no bāla, pulēta koka ar spožām me­tāla stīpām. Es zināju, ka vakarnakt nekāda gulēšana nesanāks, tāpēc sameistaroju tev šīs. Turklāt dzirdēju, ka šodien te iegriezīšoties Bentoni ar pirmo ziemas ābolu kravu.

- Tas ir ļoti laipni no tevis.

- Glītas un stingras, ziemu izturēs teicami. Greiams piegāja pie ratiem un lepni paklaudzināja pa mucas sānu. Ziemas ābols Lieliski palīdz

* aizdzīt izsalkumu. Viņš paskatījās uz Kotu ar dzirkstošu uguntiņu acīs un vēlreiz paklaudzināja pa mucas sānu. Saproti? Redzi, kādas stīpas?

Kots paklusi norūcās un paberzēja seju ar plaukstu.

Greiams guldzoši pasmējās un pārlaida plaukstu vienai no mucas spo­žajām stīpām. Es nekad agrāk nebiju gatavojis mucu ar misiņa stī­pām, bet šitās sanāca tik labas, cik vien varēja gribēt. Ja nav pietiekami stingras, padod man ziņu! Gan savedīšu kārtībā.

- Labi, ka tās tev neprasīja pārāk daudz rūpju, viesnīcnieks teica.

- Mans pagrabs kļūst mitrs. Baidos, ka dzelzs pāris gados varētu sarūsēt.

Greiams pamāja ar galvu. Prātīgi sacīts! viņš teica. Daudzi ne­skatās tik tālu uz priekšu. Viņš saberzēja plaukstas. Vai nāksi palīgā? Man negribētos nosviest kādu zemē un apskādēt tavu grīdu.

Abi vīri ķērās pie darba. Divas mucas ar misiņa stīpām viņi nonesa pagrabā, bet trešo aizvēla aiz letes un cauri virtuvei ieripināja pielie­kamajā telpā.

Pēc tam viņi atgriezās zālē un nostājās katrs savā letes pusē. Brīdi valdīja klusums, un Greiams pārlaida skatienu tukšajai telpai. Pie bāra letes bija par diviem soliņiem mazāk nekā agrāk, un viena galda vietā bija palicis tukšums. Allaž kārtīgajā ēdamzālē tādi robi izcēlās kā trūk­stoši zobi mutē.

Greiams atrāva skatienu no tīri noberztajiem grīdas dēļiem blakus letei. Iebāzis roku kabatā, viņš izvilka divus nespodrus dzelzs šimus, un viņa plauksta gandrīz noturējās nenodrebējusi. Ielej man vienu mazo alu, Kot, labi? viņš teica tādā kā skarbā, ieplaisājušā balsī. Es zinu, ka ir agrs, bet man priekšā gara diena. Jāpalīdz Marioniem savest mājā kviešus.

Viesnīcnieks ielēja alu un klusēdams pasniedza to viesim. Greiams iedzēra malku, vienā paņēmienā iztukšodams pusi kausa. Viņam bija apsarkušas acis. Tas bija nelabs vakars, viņš teica, neskatīdamies uz Kotu, un iedzēra vēl vienu malku.

Kots pamāja ar galvu. Tas bija nelabs vakars. Ļoti iespējams, ka tie būs vienīgie vārdi, ko Greiams pasacīs par sen pazīstama cilvēka nāvi. Nāve šiem ļaudīm nebija nekas svešs. Viņi kāva savus lopus. Viņi mira no drudža, triekas un strutainiem ievainojumiem. Nāvi viņi uzlūkoja par kaut ko līdzīgu nepatīkamam kaimiņam. Labāk to nepieminēt, citādi tas var sadzirdēt un ierasties ciemos.

Protams, tas neattiecās uz stāstiem. Stāsti par noindētiem karaļiem, divkaujām un seniem kariem patika visiem. Tajos nāve bija ietērpta sve­šās drānās un aizraidīta tālu no pašu durvīm. Uguns skurstenī vai krupa klepus biedēja ikvienu. Taču Gibejas hercoga tiesas prāva vai Enfastas aplenkums tas bija pavisam kas cits. Stāsti bija gluži kā lūgsnas, kā buramvārdi, ko cilvēks skaita pie sevis, vienatnē vēlu staigādams tumsā. Kaut kas līdzīgs amuletiem, ko par puspeniju varēja nopirkt no sīktir­gotāja tīrās drošības labad.

- Cik ilgi tas pierakstītājs te uzkavēsies? Greiams pēc brīža jautāja, atbalsij nodimdot kausā. Varbūt man arī derētu katram gadījumam uztaisīt kaut kādu dokumentu. Viņš sarauca pieri. Mans papiņš tos visus sauca par likumpapīriem. Nevaru atcerēties, kāds bija īstais nosaukums.

- Ja gribi parūpēties tikai par mantu, to sauc par īpašuma novēlē­jumu, viesnīcnieks lietišķi sacīja. Ja par citiem jautājumiem, tad tas ir pēdējās gribas rīkojums.

Greiams pārsteigts paskatījās uz viesnīcnieku.

- Vismaz tā es esmu dzirdējis, viesnīcnieks teica, pievērsis skatienu letei un spodrinādams to ar tīru, baltu audekla gabalu. Pierakstītājs kaut ko tamlīdzīgu stāstīja..

- Pēdējās gribas… Greiams nomurmināja, neatraudams muti no dzēriena kausa. Laikam vienkārši teikšu viņam, lai uztaisa man likumpapīrus un pats nosauc tos, kā vajag. Viņš paskatījās uz viesnīcnieku.

- Droši vien arī citi gribēs kaut ko tādu darīt, ja jau laiki ir tādi, kādi ir.

īsu mirkli šķita, ka viesnīcnieka vaibstos pazib aizkaitinājums. To­mēr nē, nekā tāda tur nebija. Viņš stāvēja aiz letes un izskatījās tāds pats kā vienmēr, ar mierīgu un patīkamu izteiksmi sejā. Viņš nepiespiesti pamāja ar galvu. Pierakstītajā teica, ka atsākšot darbu ap dienas vidu, Kots tejča. Vakardienas notikumi viņu drusku satricināja. Ja kāds atnāks agrāk par pusdienlaiku, viņš var piedzīvot vilšanos.

Greiams paraustīja plecus. Tam nav nozīmes. Līdz pusdienlaikam tikpat visā pilsētā nebūs vairāk par cilvēkiem desmit. Iedzēris vēl vienu malku, viņš paskatījās pa logu. Skaidrs, ka šodien visi līkņās pa laukiem.

Viesnīcnieks izskatījās itin kā atvieglots. Pierakstītājs būs šeit ari rīt. Tāpēc nevienam nav jāsteidzas šurp tieši šodien. Netālu no Abotsfordas laupītāji viņam atņēma zirgu, un tagad viņš mēģina atrast citu.

Greiams līdzjūtīgi nosēcās. Ek, nabags! Ražas vākšanas laikā viņš neatradīs zirgu ne par kādu naudu. Pat mūsu Kārteram neizdevās Nel­lijas vietā dabūt citu pēc tam, kad viņa ķēvīti pie Vecakmeņu tilta pie­beidza tas zirneklīgais briesmonis. Viņš papurināja galvu. Kaut kas šai pasaulē ir sagājis galīgi greizi, ja tādas lietas notiek pāris jūdžu no tavām durvīm! Kādreiz senāk…

Greiams aprāvās. Augstie kungi, nu jau es sāku izklausīties pēc sava vecā papiņa! Viņš piespieda zodu pie krūtīm un atdarināja rupju, sēcošu balsi: Kādreiz senāk, kad es biju puika, laiki bija tādi, kā pienākas. Melderis nemānījās ar svariem, un ļautiņi nebāza degunu citu darīšanās.

Viesnīcnieka sejā parādījās skumīgs smaids. Mans tēvs mēdza sacīt, ka alus esot bijis labāks un ceļi nebijuši tik izdangāti.

Greiams pasmaidīja, taču smaids tūlīt izgaisa. Viņš nolaida skatienu, it kā juzdamies neveikli par to, ko grasās sacīt. Es zinu, ka tu neesi šejienietis, Kot. Tas nav viegli. Daži ļautiņi domā, ka svešinieks neprot ne tik daudz kā noteikt dienas stundu.

Viņš dziļi ievilka elpu, joprojām neskatīdamies viesnīcniekam acīs.

- Bet es nojaušu, ka tu zini daudz ko tādu, ko nezina citi. Tev piemīt tāds kā plašāks skatiens. Viņš paskatījās augšup, un viņa acis izskatījās nopietnas un gurdas; tumšie loki ap tām liecināja par negulētu nakti.

- Vai viss ir tik drūmi, kā pēdējā laikā izskatās? Vai varbūt es vienkārši esmu kļuvis vecs tāpat kā mans papiņš un tagad visam ir rūgtāka garša nekā puikas gados?

Kots ilgi spodrināja leti, it kā nevēlēdamies runāt. Man šķiet, ka tāda vai citāda sliktuma vienmēr ir bijis gana, viņš beidzot teica. Bet varbūt to spējam saredzēt tikai mēs, vecie.

Greiams piekrītoši pamāja ar galvu, bet tad sarauca pieri. Bet tu taču neesi vecs, vai ne? Es bieži to aizmirstu. Viņš nomēroja sarkan­mataino vīrieti ar pētošu skatienu. Tas ir, tu kusties tā, it kā būtu vecs, un runā tā, it kā būtu vecs, bet tu taču tāds neesi? Varu derēt, ka tev nav ne puse no maniem gadiem! Viņš vēlreiz uzmeta skatienu viesnīcniekam. Cik vecs tu īsti esi?

Viesnīcnieks gurdi pasmaidīja. Pietiekami vecs, lai justos vecs.

Greiams nicīgi nosēcās. Un pārāk jauns, lai burkšķētu kā vecs virs! Tev vajadzētu skraidīt apkārt, lenkt sievietes un uzprasīties pēc nepa­tikšanām. Valodas par to, kā pasaule gāžas ārā no eņģēm, lai paliek ve­čiem!

Vecais galdnieks atrāvās no letes un pagriezās uz durvju pusi. Es kaut kad pusdienas pārtraukumā atnākšu aprunāties ar tavu pierakstītāju. Nebūšu jau vienīgais. Daudzi gribēs nokārtot lietas pēc likuma, ja jau radusies tāda iespēja.

Viesnīcnieks dziļi ievilka elpu un lēnām izelpoja. Greiam?

Galdnieks pagriezās atpakaļ, uzlicis plaukstu uz durvju roktura.

- Tu neesi vienīgais, kas tā jūtas, Kots teica. Notikumi neiet uz labo pusi, un man ir tāda nojauta, ka ies vēl sliktāk. Būtu prātīgi, ja cilvēki sagatavotos uz grūtu ziemu. Un varbūt pat padomātu, kā sevi aizsargāt, ja rastos tāda vajadzība. Viesnīcnieks paraustīja plecus. Tā vismaz saka mana iekšējā balss.

Greiams saknieba lūpas drūmā, šaurā svītrā. Pēc brīža viņš nopietni pakratīja galvu. Laikam jau labi, ka tā jūtos ne tikai es viens.

Viņš piespiesti pasmaidīja un, knibinādamies gar krekla piedurkņu pogām, pagriezās pret ārdurvīm. Bet ko lai dara! viņš izmeta. Ka­mēr spīd saule, tikmēr jāvāc raža!

* * *

Neilgi pēc Greiama aiziešanas pie viesnīcas piebrauca Bentoni, vez­dami ratos ziemas ābolu kravu. Viesnīcnieks nopirka pusi un turpmāko stundu aizvadīja, šķirodams ābolus un novietodams tos glabāšanai.

Zaļākos un cietākos augļus viņš salika pagrabā nonestajās mucās, saudzīgi novietodams ābolus citu pie cita, un pirms mucu aizvākošanas apbēra tos ar zāģskaidām. Gatavākos augļus viņš aiznesa uz pieliekamo, bet tos, uz kuriem bija radušies brūni plankumi, sagatavoja sidram sagrieza četrās daļās un sabēra lielā metāla toverī.

Kamēr sarkanmatainais vīrietis šķiroja un kārtoja ābolus, viņš izskatī­jās apmierināts. Tomēr uzmanīgs vērotājs, ieskatoties ciešāk, pamanītu, ka viņa rokas cītīgi darbojas, bet skatiens klīst tālu projām. Un, kaut gan viņa sejas izteiksme šķita mierīga, pat patīkama, tajā nebija prieka. Viņš rosīdamies nedungoja un nesvilpoja. Viņš nedziedāja.

Kad pēdējie āboli bija sašķiroti un izvietoti, Kots iznesa metāla toveri cauri virtuvei un pa sētas durvīm izgāja ārā. Bija vēss rudens rīts, un aiz viesnīcas pletās neliels privāts dārziņš, ko no visām pusēm norobežoja koki. Kots izbēra sagrieztos ābolus sidram paredzētajā koka spiednē un stūma ierīces augšdaļu lejup, līdz tā vairs nekustējās.

Tad viņš uzrotlja krekla garās piedurknes virs elkoņiem, satvēra spied­nes rokturus garajās, slaidajās plaukstās un vilka. Spiedne griezdamās urbās uz leju, vispirms cieši saspiežot ābolus, pēc tam tos sasmalcinot. Pagrieziens un atkal satvēriens. Pagrieziens un atkal satvēriens.

Ja kāds viņu pašlaik vērotu, tas pamanītu, ka šīs rokas nav mīkstas kā daždien viesnīcniekam. Kad Kots vilka koka rokturus, viņa apakšdelmu muskuļi izspīlējās stingri kā savītas virves. Roku ādu krustām šķērsām izraibināja vecas rētas. Lielākā daļa no tām bija bālas un tievas kā plai­sas ziemas ledū. Citas spilgti un sarkani iezīmējās uz gaišās ādas fona.

Viesnīcnieka rokas satvēra un vilka, satvēra un vilka. Vienīgās skaņas bija koka ritmiskā čīkstoņa un lēnie sulas pakšķi, lāsēm krītot apakšā noliktajā spainī. Šīm skaņām bija ritms, bet nebija mūzikas. Viesnīcnieka acis raudzījās nezināmā tālumā, tajās nebija prieka, un to zaļums bija tik bāls, ka tās viegli varētu nosaukt par pelēkām.