Vieda vīra bailes

SIMT DEVĪTĀ NODAĻA . barbari un ārprātīgie

GODĪGI SAKOT, vairāk par visu es vēlējos doties atpakaļ uz Severenu. Gribēju atkal gulēt gultā un baudīt maera labvēlību, kamēr mani darbi vēl viņam ir svaigā atmiņā. Gribēju uzmeklēt Dennu un izlīdzināt mūsu nesaprašanos.

Bet Tempi bija iekļuvis nepatikšanās tāpēc, ka mācījis mani. Es ne­drīkstēju vienkārši aizbēgt un atstāt viņu ķibelē vienu. Turklāt Ktehs bija teicis, ka Denna jau esot aizceļojusi no Severenas. Tiesa, tādai ziņai man pasaku valstības pareģis nebija vajadzīgs. Es biju projām jau veselu mēnesi, un Denna nemēdza ilgstoši uzturēties vienā vietā.

Tā nu nākamajā rītā mūsu pulciņa ceļi šķīrās. Dedans, Hespe un Martens devās uz dienvidiem, uz Severenu pie maera, lai ziņotu par noti­kušo un saņemtu maksu par padarīto darbu. Mēs ar Tempi griezāmies ziemeļaustrumu virzienā uz Negaisa kalniem un Ademri.

- Vai tu noteikti negribi, lai es aiznesu maeram to lādi? Dedans jautāja man jau piekto reizi.

- Es apsolīju maeram, ka jebkādu naudu nodošu viņam personiski, es meloju. Tomēr man vajadzēs, lai tu aiznes viņam šo te! Iedevu lācīgajam algotnim vēstuli, ko biju uzrakstījis iepriekšējā vakarā. Tur ir paskaidrots, kāpēc man vajadzēja iecelt tevi par grupas vadoni. Es pasmīnēju. Varbūt viņš tev par to kaut ko piemaksās.

Dedans lepnumā piepūtās un paņēma vēstuli.

Martens, stāvēdams blakus, izdvesa piesmakušu skaņu. Varbūt tas bija klepus.

* * *

Kamēr mēs ar Tempi mērojām ceļu, man izdevās šo to no viņa uzzi­nāt. Pamazām es noskaidroju, ka paraža prasa, lai cilvēks ar viņa sociālo stāvokli saņemtu atļauju, pirms sāk kādu apmācīt.

Situāciju sarežģīja tas apstāklis, ka es biju cilvēks no ārpuses. Bar­bars. Mācīdams tādu cilvēku kā es. Tempi, šķiet, bija nogrēkojies vairāk nekā tikai pret paražu. Viņš bija lauzis uzticību savam skolotājam un saviem ļaudīm.

- Vai paredzams, ka notiks kaut kāda tiesa? es jautāju.

Tempi papurināja galvu. Tiesa nē. Šehinni uzdos man jautājumus. Es teikšu: “Redzēju Kvoutā labu kaļamu dzelzi. Viņš pieder pie lethani. Viņam vajag, lai lethani viņu vadītu.”

Viņš pamāja ar roku uz manu pusi. Šehinni tev jautās par lethani, lai noskaidrotu, vai es esmu redzējis pareizi. Šehinni izlems, vai tu esi dzelzs, ko vērts kalt. Viņš izdarīja apļveida kustību, kas pauda: neomulīgi.

- Un kas notiks, ja neesmu? es jautāju.

- Ar tevi? Nenoteiktība. Ar mani? Nogriezīs.

- Nogriezīs? es pārjautāju, cerēdams, ka esmu pārpratis.

Tempi pacēla plaukstu un pakustināja pirkstus. Ademi. Viņš sa­vilka tos dūrē un pakratīja. Ademre. Tad viņš atvēra plaukstu un pieskārās mazajam pirkstiņam. Tempi. Viņš pēc kārtas pieskārās pārējiem pirkstiem. Draugs. Brālis. Māte. Viņš pieskārās īkšķim.

- Šehinni. Pēc tam viņš izdarīja tādu kustību, it kā nogrieztu mazo pirkstiņu un aizmestu to projām. Nogriezīs, viņš teica.

Tātad nenogalinās, bet izraidīs no pārējo vidus. Es uzelpoju vieglāk, bet tikai līdz brīdim, kad ieskatījos Tempi bālajās acīs. īsu mirkli nevai­nojami rāmā maska pazuda, un aiz tās es ieraudzīju patiesību. Nāve būtu vieglāks sods nekā izraidīšana. Tempi bija tik izmisis un pārbiedēts, kādu es viņu nekad nebiju redzējis.

* * *

Mēs vienojāmies, ka visvairāk cerēt varam tad, ja ceļojumā uz Haertu es pilnīgi nodošu sevi Tempi rokās. Manā rīcībā bija aptuveni piecpadsmit dienu, lai piedienīgi uzspodrinātu savas zināšanas. Galvenā cerība bija tāda, ka es atstāšu labu iespaidu uz tiem, kuru rokās ir Tempi liktenis.

Jau pirmās dienas sākumā Tempi lika man novilkt un noglabāt manu ēnsegu. Es negribīgi paklausīju. Apmetnis pārtapa apbrīnojami mazā paciņā, ko bez grūtībām varēju ievietot savā ceļamaisā.

Tempi diktētā intensitāte bija ļoti nogurdinoša. Vispirms mēs abi izpildījām dejotāja stiepšanos, ko biju vērojis jau daudz reižu. Pēc tam mēs nevis enerģiski soļojām kā citkārt, bet veselu stundu skrējām. Tad izpildījām ketanu, un Tempi laboja manas nebeidzamās kļūdas. Tad no­gājām vienu jūdzi.

Beidzot apsēdāmies un pārrunājām lethani. Tā kā pārrunas notika ademu valodā, tas nebūt nebija viegli, tomēr mēs nolēmām, ka līdz nokļūšanai Haertā man pēc iespējas labāk jāapgūst valoda, lai tur es varētu runāt kā civilizēta būtne.

- Kāds ir lethani mērķis? Tempi jautāja.

- Rādīt mums taku, pa kuru jāiet? es minēju.

- Nē, Tempi bargi atbildēja. Lethani nav taka.

- Kāds ir lethani mērķis, Tempi?

- Vadīt mūsu rīcību. Ja tu seko lethani, tad rīkosies pareizi.

- Vai tā nav taka?

- Nē. Lethani ir tas, kas palīdz izvēlēties taku.

Pēc tam sākām atkal visu no gala. Stundu skrējām, izpildījām ketanu, nogājām jūdzi, pārspriedām lethani. Pilns aplis prasīja divas stundas, un, kad neilgās pārrunas bija galā, darījām atkal visu no sākuma.

Kādā no lethani pārrunu reizēm es gribēju izdarīt kustību, kas nozī­mēja mīkstināts izteikums. Bet Tempi uzlika roku uz manas plaukstas un to apturēja.

- Kad mēs runājam par lethani, tā nevajag darīt. Ar kreiso roku viņš ātri izdarīja kustības satraukums, noliegums un vēl dažus žestus, kurus es nesapratu.

- Kāpēc?

Tempi bridi domāja. Kad runā par lethani, tam nav jānāk no šejie­nes. Viņš piesita pirkstus man pie galvas. Vai no šejienes. Viņš piesita man pie krūtīm virs sirds un nolaida pirkstus lejup līdz manai kreisajai plaukstai. īstas lethani zināšanas dzīvo dziļāk. Dzīvo šeit. Viņš iebakstīja man vēderā zem nabas. Jārunā ir no turienes, bez domāšanas.

Turpmākajā gaitā es pamazām apjautu mūsu sarunu nerakstītos liku­mus. To mērķis bija ne tikai mācīt man lethani, bet arī noskaidrot, cik dziļi manī ir iesakņojusies izpratne par lethani.

Tas nozīmēja, ka uz jautājumiem ir jāatbild ātri, bez ademu sarunai raksturīgajām garajām pauzēm. Atbildēm nevajadzēja būt pārdomātām; tām vajadzēja būt dziļām. Ja cilvēkam bija patiesa lethani izpratne, šīs zināšanas atspoguļojās atbildēs.

Skrējiens. Ketans. Gājiens. Pārrunas. Līdz pusdienlaika pārtraukumam mēs izgājām šos apļus trīs reizes. Tas prasīja sešas stundas. Es pludoju sviedros un domāju, ka miršu. Pēc stundu ilgas maltītes un atpūtas sā­kām visu no gala. Līdz nakšņošanas laikam izgājām vēlreiz visus trīs apļus.

Naktsvietu iekārtojām ceļa malā. Pa pusei aizmidzis, notiesāju vaka­riņas, izklāju segu un ietinos savā ēnsegā. Lielajā pagurumā man tas šķita mīksts un silts kā dūnu pēlis.

Nakts vidū Tempi mani uzmodināja. Lai gan kāda dzīvnieciska daļa no manas būtības viņu ienīda, es jau no pirmā brīža sapratu, ka tas ir nepieciešams. Mans ķermenis bija stīvs un sāpēja, bet lēnās, pazīstamās ketana kustības palīdzēja atslābināt saspringtos muskuļus. Tempi lika man izstaipīties un padzerties ūdeni, un atlikušo nakts daļu es nogulēju ka baļķis.

Otrā diena bija krietni grūtāka. Kaut gan lauta bija cieši piesaitēta man pie muguras, tā kļuva par mokošu nastu. Zobens, ko es pat nepratu lietot, smagi karājās pie sāna. Ceļamaiss bija kļuvis par smagu dzirnak­meni, un es nožēloju, ka neesmu ļāvis Dedanam paņemt maera naudas lādi. Mani muskuļi bija kā gumija un negribēja klausīt, un skrējiena laikā elpa dzeļoši svilināja kaklu.

Periodi, kad mēs ar Tempi pārrunājām lethani, bija vienīgie īstenie atelpas brīži, taču tie bija nožēlojami īsi. Manas pagurušās domas vir­moja nekārtīgā juceklī, un vajadzēja lielu piespiešanos, lai tās sakopotu un censtos pareizi atbildēt. Tomēr manas atbildes viņu tikai kaitināja. Ik pa brīdim viņš purināja galvu un skaidroja, cik ļoti esmu maldījies.

Beidzot es atmetu ar roku un vairs nepūlējos atbildēt pareizi. Pagu­rums radīja vienaldzību, un es vairs necentos sakārtot domas, tikai prie­cājos par iespēju dažas minūtes mierīgi pasēdēt. Jutos pārāk noguris, lai atcerētos, ko pats esmu teicis, bet dīvainā kārtā tieši šīs atbildes Tempi biežāk bija pa prātam. Tas bija ļoti iepriecinoši. Ja manas atbildes viņu apmierināja, mūsu sarunas ievilkās ilgāk un es ilgāk varēju atpūsties.

Trešajā dienā jutos ievērojami labāk. Muskuļi vairs tik ļoti nesāpēja. Elpošana kļuva vieglāka. Galva šķita skaidra un viegla kā lapa, kas lidinās vējā. Tādā noskaņojumā atbildes uz Tempi jautājumiem raisījās viegli un vienkārši, gluži kā dziesma.

Skrējiens. Ketans. Gājiens. Pārrunas. Trīs apļi. Un tad kādā brīdī, kad ceļa malā izpildījām ketana vingrinājumu, es pēkšņi sabruku.

Tempi bija mani uzmanīgi vērojis un paguva satvert mani, pirms atsitos pret zemi. Vairākas minūtes man galvā valdīja reibonis un migla, un atguvies redzēju, ka guļu koka ēnā netālu no ceļa. Acīmredzot Tempi bija mani turp aiznesis.

Viņš pastiepa man ādas blašķi ar ūdeni. Dzer!

Man negribējās par to pat domāt, tomēr es saņēmos un iedzēru malku. Piedod, Tempi!

Viņš papurināja galvu. Tu izdarīji daudz, pirms kriti. Tu nežēlojies. Tu parādīji, ka tavs prāts ir stiprāks par ķermeni. Tas ir labi. Kad prāts valda pār ķermeni, tas pieder pie lethani. Bet zināt savas robežas arī pieder pie lethani. Labāk ir apstāties, kad vajadzīgs, nevis skriet līdz krišanai.

- Ja vien lethani neprasa arī krišanu, es nedomādams sacīju. Mana galva joprojām bija viegla kā vēja nesta lapa.

Viņš pasmaidīja, un tas bija rets notikums. Jā. Tu sāc saprast.

Es atbildēju viņa smaidam. Tu arvien labāk runā aturiešu valodā, Tempi.

Viņš samirkšķināja acis. Bažas. Mēs runājam manā valodā, nevis tavējā.

- Es nerunāju… iesāku protestēt, bet tad ieklausījos savos izrunā­tajos vārdos. Sceopa teyas. Man galvā atkal sagriezās virpulis.

- Dzer vēl! Tempi teica, un, par spīti apvaldītajai balsij un sejai, es jutu, ka viņš ir noraizējies.

Lai nomierinātu viņu, noriju vēl vienu malku. Tad piepeši mans ķer­menis itin kā aptvēra, ka tam vajadzīgs ūdens, un, piepeši sajutis mil­zīgas slāpes, es iedzēru vairākus lielus malkus. Tomēr laikus mitējos, lai neizdzertu par daudz un māgā nesāktos krampji. Tempi pamāja ar galvu: atzinība.

- Tātad es runāju labi? jautāju, lai novērstu domas no slāpēm.

- Tu runā labi, ja salīdzina ar bērnu. Kā barbars pat ļoti labi.

- Tikai labi? Vai es lietoju nepareizus vārdus?

- Tu pārāk daudz iesaisti acis. Viņš iepleta pats savas acis un nemirkšķinādams skatījās tieši manējās. Un tavi vārdi ir labi, bet vien­kārši.

- Tad tev jāiemāca man vairāk vārdu.

Viņš papurināja galvu. Nopietnība. Tu jau tagad zini pārāk daudz vārdu.

- Pārāk daudz? Tempi, es zinu ļoti maz vārdu!

- Svarīgi nav vārdi, bet lietojums. Ademiem runa ir māksla. Ir tādi, kuri spēj pasacīt daudz ar vienu teicienu. Piemēram, Šehinni. Viņi pasaka kaut ko vienā elpas vilcienā, un citi tur meklē nozīmi veselu gadu. Viegls pārmetums. Tu pārāk bieži saki vairāk, nekā vajadzīgs. Nevajag ademu valodā runāt tā, kā tu dziedi Aturas valodā. Slavini sievieti simt vārdos. Tas ir pārāk daudz. Mūsu sarunas ir īsākas.

- Tātad, ja es tiekos ar sievieti, man jāsaka tikai: “Tu esi skaista”?

Tempi papurināja galvu. Nē. Tev vienkārši jāsaka: “Skaista,” un

jāļauj sievietei pašai nospriest, ko esi gribējis teikt.

- Vai tas nav pārāk… Es nezināju, kā pateikt “neskaidri” vai “nekon­krēti”, un biju spiests sākt teikumu no jauna, lai paskaidrotu savu domu.

- Vai tas neveicina pārpratumus?

- Tas veicina domāšanu, Tempi noteikti atbildēja. Domas smal­kumu. Runājot tas vienmēr jāpatur prātā. Pārāk daudz runāt ir… Viņš papurināja galvu. Neatzinība. Brīdi viņš klusēja, meklēdams piemērotu vārdu.

- Rupji?

Noliegums. Neapmierinātība. Es aizeju uz Severenu, un tur ir cilvēki, kas smird. Un ir cilvēki, kas nesmird. Kā vieni, tā otri ir cilvēki, bet tie, kuri nesmird, ir laba līmeņa cilvēki. Viņš spēcīgi iebakstīja man krūtīs divus pirkstus. Tu neesi kazu gans. Tu esi lethani audzēknis. Mans audzēknis. Tev jārunā kā laba līmeņa cilvēkam.

- Bet kur tad paliek skaidrība? Ja nu tu būvē tiltu? Tur ir daudz svarīgu apstākļu. Un visi tie jāpasaka skaidri.

- Protams, Tempi atbildēja. Piekrišana. Bet parasti arī svarīgās lietās labāks ir domas smalkums. Jo mazāk, jo labāk.

Tempi pastiepa roku un stingri satvēra manu plecu. Tad viņš ieskatījās man acīs un ilgāku laiku nenovērsās. Tas bija rets gadījums. Viņa sejā atmirdzēja kluss, skops smaids.

- Lepns, viņš teica.

* * *

Atlikusī dienas daļa pagāja, man atgūstot spēkus. Mēs nogājām dažas jūdzes, izpildījām ketanu, pārrunājām lethani un gājām atkal. Tovakar apmetāmies ceļmalas viesnīcā, kur es vakariņās notiesāju triju vīru por­ciju un iekritu gultā pirms saules rieta.

Nākamajā dienā mēs atsākām agrākos ciklus, bet gan pirms, gan pēc pusdienlaika atkārtojām tos tikai divas reizes. Mans ķermenis dega un smeldza, taču paguruma reibonis vairs nemocīja. Par laimi, ar nelielu garīgu piepūli man izdevās atgūt tikpat neparasti vieglu un skaidru galvu kā todien, kad biju brīvi atbildējis uz Tempi jautājumiem.

Turpmākajās dienās es sāku domās dēvēt šo dīvaino garīgo stāvokli par Virpuļojošo Lapu.

Tas šķita kā attāls radinieks Akmens Sirdij, garīgajam vingrinājumam, kuru biju apguvis jau sen. Tomēr tūlīt jāpiebilst, ka līdzības abiem šiem stāvokļiem bija maz. Akmens Sirds bija praktisks paņēmiens: tas izdzēsa emocijas un koncentrēja prātu. Tas ļāva vieglāk sadalīt prātu atsevišķās daļās vai saglabāt ļoti svarīgo Alaru.

Virpuļojošā Lapa turpretī šķita diezgan nelietderīga. Tā bija atslā­bināšanās, kas ļāva prātam noskaidroties un iztukšoties un pēc tam viegli peldēt un virpuļot no vienas domas uz nākamo. Bet šis paņēmiens palīdzēja tikai no zila gaisa izvilkt atbildes uz Tempi jautājumiem; citas praktiskas vērtības tam, šķiet, nebija. Tas bija kāršu trika garīgais ekvi­valents.

Astotajā ceļojuma dienā mans ķermenis pastāvīgi vairs nesāpēja. Tad Tempi pievienoja kaut ko jaunu. Pēc ketana vingrinājumiem mums abiem vajadzēja cīnīties. Tas bija grūti, turklāt tas notika tieši tad, kad

es jutu vislielāko nogurumu. Bet pēc cīnīšanās mēs vienmēr apsēdāmies, atpūtāmies un pārrunājām lethani.

- Kāpēc tu šodien smaidīji, kad mēs cīnījāmies? Tempi jautāja.

- lāpēc, ka jutos labi.

- Vai tev patika cīnīties?

-Jā-

Tempi pauda neapmierinātību. Tas nepieder pie lethani.

Brīdi pārdomāju savu nākamo jautājumu. Vai par cīņu nav jājūt prieks?

- Nē. Prieks jājūt par pareizu rīcību un lethani ievērošanu.

- Bet ja lethani prasa, lai es cīnītos? Vai man par to nav jājūt prieks?

- Nē. Prieks jājūt par lethani ievērošanu. Ja tu cīnies labi, tev jājūt lepnums par to, ka labi dari to, kas jādara. Par pašu cīņu jājūt tikai pie­nākums un skumjas. Tikai barbari un ārprātīgie priecājas par kaujām. Kas mīl pašu cīņu, tas ir aizgājis no lethani.

* * *

Vienpadsmitajā dienā Tempi man mācīja iesaistīt ketanā zobenu. Pir­mais, ko apguvu, bija atklājums, cik ātri zobens kļūst svina smags, ja to tur izstieptas rokas attālumā.

Tagad, kad mūsu treniņiem pievienojās cīņas un zobens, katrs aplis prasīja gandrīz divarpus stundas. Tomēr mēs katru dienu cieši ievērojām iesākto kārtību. Trīs apļi pirms pusdienlaika, trīs apļi pēc pusdienlaika. Kopā piecpadsmit stundu. Es jutu, ka mans ķermenis norūdās un augums top izveicīgs un kalsns kā manam skolotājam.