PIECDESMIT DEVlTĀ NODAĻA . mērķis

IZIEDAMS N0 maera istabām, brīdi domāju, vai pasaukt izsūtāmo zēnu, lai tas taisnā ceļā aiznestu manu kartīti un gredzenu Kaudikam. Tomēr šo domu es atmetu. Biju ieradies šeit maera uzdevumā. Tas, jādomā, bija pietiekami nopietns iegansts nelielam etiķetes pārkāpumam.

No tenku dzirnavām biju uzzinājis, ka Alverona arkanists ir pastāvīgi dzīvojis galmā jau vairāk nekā divpadsmit gadu. Taču konkrētāk zināju vienīgi to, ka viņš mājo vienā no muižas dienvidu torņiem; pašu cilvēku es nepazinu un nezināju, ko no viņa var gaidīt.

Es pieklauvēju pie masīvajām koka durvīm.

- Jā, jā! no iekšpuses atskanēja tikko dzirdama balss. Noklikstēja atvilktā bulta, durvis atvērās, un es ieraudzīju kalsnu vīrieti ar garu ērgļa degunu un sprogainiem, melniem matiem. Viņam mugurā bija garš, tumšs tērps, kas mazliet atgādināja maģistra apģērbu. Jā?

- Gribēju vaicāt, vai drīkstu lūgt brīdi no jūsu laika, ser? es jautāju, izlikdamies tikai mazdrusciņ nervozāks, nekā jutos.

Vīrietis pārlaida man skatienu, nopētīdams manu izsmalcināto ap­ģērbu. Es nebrūvēju mīlas dzērienus. Tādus pakalpojumus tu atradīsi tur, Lejas Severenā. Smagās durvis par puscollu pavirzījās ciet. Bet, ja gribi zināt, labākus panākumus tu gūsi ar dejošanu un rozēm.

- Esmu šeit cita iemesla dēļ, es aši paskaidroju. Patiesībā divu iemeslu dēļ. Viens attiecas uz maeru, otrs uz mani pašu. Pacēlu plaukstu, atklādams dzelzs gredzenu, uz kura spoži zeltītiem burtiem mirdzēja Alverona vārds.

Durvis apstājās uz vietas. Nu tad nāc iekšā! Kaudiks teica.

Viņa istaba izskatījās pēc nelielas Universitātes, kas koncentrēta vienā telpā. To apgaismoja pazīstamā, sarkanā simpātijas lampu gaisma, pie sienām rindojās grāmatu plaukti, galdi bija apkrauti ar dažādu apveidu stikla traukiem, un tālāk dziļumā es, šķiet, redzēju nelielu krāsni vai cepli, ko pa pusei aizsedza torņa viļņotā siena.

- Augstais Dievs! es iesaucos, aizsegdams muti ar plaukstu. Vai tas ir pūķis? Norādīju uz milzīgu, izbāztu krokodilu, kas karājās lejup no griestu sijas.

Te jums jāsaprot, ka daži arkanisti sargā savu teritoriju vēl modrāk nekā haizivis, jo sevišķi tie, kuriem izdevies iemantot tik izcilu vietu galmā kā šajā gadījumā. Man nebija ne jausmas, kā Kaudiks varētu izturēties pret jaunu, vēl neizskolotu arkanistu, kurš ieradies viņa teri­torijā, tāpēc nospriedu, ka drošāk būs tēlot patīkama, mazliet neaptēsta kundziņa lomu, kas neliecina par apdraudējumu.

Kaudiks pasmiedamies aizvēra durvis. Nē. Tas ir aligators. Pavisam nekaitīgs, vari man ticēt.

- Tas nudien mani mazliet nobiedēja, es teicu. Kādai vajadzībai tāds briesmonis kalpo?

- Gribi atklātu atbildi? Viņš palūkojās augšup. Es patiesībā nezinu. Tas piederēja arkanistam, kurš šeit dzīvoja pirms manis. Šķita nepiedie­nīgi aizmest to projām. Iespaidīgs eksemplārs, vai ne?

Es uzmetu tam nervozu skatienu. Ļoti!

- Par kādiem iemesliem tu runāji? Viņš norādīja uz lielu, polste­rētu krēslu un pats apsēdās līdzīgā krēslā man pretī. Diemžēl man ir tikai dažas minūtes laika, un tad būs jāveic citi pienākumi. Pirms tiem varu veltīt tev pāris mirkļu… Tas izskanēja kā nepabeigts jautājums.

Redzēju, ka Kaudiks gluži labi zina, kas es esmu: noslēpumainais jaunais cilvēks, ar kuru mēdz satikties maers. Nojautu, ka viņš tikpat dedzīgi kā pārējie tīko uzzināt, kāpēc es esmu Severenā.

- Mani sauc Kvouts, es teicu. Patiesībā viens no maniem jau­tājumiem ir saistīts ar maera zālēm. Redzēju viņam starp uzacīm ievelkamies mazu aizkaitinājuma rieviņu un steidzos pielabot teikto, pirms viņam radušās nevēlamas domas. Es pirms neilga laika runāju ar maeru. Atļāvos nelielu pauzi, itin kā apliecinādams naivu lepnumu par šo apstākli. Un viņš jautāja, vai pēc sarunas ar jums es varētu aiznest viņam kārtējās zāles.

Rieviņa pazuda. Protams! Kaudiks nepiespiesti atbildēja. Tas man aiztaupīs gājienu līdz viņa istabām. Bet par ko vēl tu gribēji runāt?

- Redziet, es satraukti paliecos viņam pretī, es pētu Vintasas aristokrātu dzimtu vēsturi. Patiesībā gatavojos rakstīt grāmatu.

- Ģenealoģiju? Redzēju viņa acīs ievelkamies garlaicības plīvuru.

- Ai nē! Ģenealoģisku materiālu ir jau pietiekami daudz. Mana doma ir veidot stāstu krājumu saistībā ar izcilākajām dzimtām. Jutos itin lepns par šiem meliem. Tie ne vien pamatotu manu interesi par Meluānas dzimtu, bet arī izskaidrotu, kāpēc es tik daudz laika pavadu kopā ar maeru. Vēsture mēdz būt sausa, bet stāsti patīk visiem.

Kaudiks pamāja ar galvu. Gudra doma! Tā varētu būt interesanta grāmata.

- Gribu uzrakstīt īsu vēsturisku apskatu par katru dzimtu, tādu kā ievadu turpmākajiem stāstiem. Maers minēja, ka jūs esot autoritāte seno dzimtu jautājumos, un ieteica man jūs apciemot.

Tāda atzinība darīja vēlamo iespaidu, un Kaudiks tikko jaušami piepū­tās. Nezinu gan, vai varu uzskatīt sevi par autoritāti, viņš liekuļotā kautrībā sacīja. Tomēr esmu gluži labs vēsturnieks. Savilcis uzacis augšup, viņš paskatījās uz mani. Tev gan jāsaprot, ka pašas dzimtas droši vien būtu labāks izziņu avots.

- Tā tas varētu būt, es sacīju, novērsdams skatienu sānis. Taču dzimtas nelabprāt atklāj citiem savus interesantākos stāstus.

Kaudiks plati pasmīnēja. To es varu iedomāties. Smīns nozuda tikpat ātri kā radies. Taču es nezinu nekādus interesantus pastāstus, kas būtu saistīti ar maera dzimtu, viņš nopietni piebilda.

- Ai, nē, nē, nē! es iesaucos, dedzīgā noliegumā savēcinādams ro­kas. Maers ir īpašs gadījums. Man nenāktu ne prātā… Es aprāvos un neslēpti noriju kamolu kaklā. Es cerēju, ka jūs varēsiet mani apgaismot par Laklesu dzimtu. Par viņiem es zinu ļoti maz.

- Tiešām? Kaudiks izbrīnījies pārjautāja. Kādreizējo izcilo stāvokli viņi ir zaudējuši, bet, ja runa ir par nostāstiem, tā ir vesela dārgumu krātuve. Viņa skatiens aizklīda tālumā, un viņš vairākas reizes izklaidīgi piesita pirkstus pie lūpām. Kā būtu, ja es pārlaistu acis viņu dzimtas vēsturei un tu rit atnāktu šurp uz garāku sarunu? Maeram tūlīt būs laiks dzert zāles, un to nedrīkst novilcināt.

Piecēlies kājās, viņš sāka atrotīt piedurknes. Kaut kas man nāk prātā jau tūlīt, ja tev nav nekas pretī, ka es runāšu, maisīdams maeram zāles.

- Es nekad neesmu redzējis, kā gatavo zāles! jūsmīgi ieteicos. Ja vien tas nenovērš jūsu uzmanību…

- Nepavisam ne. Es tās varētu pagatavot kaut miegā. Kaudiks pie­gāja pie darba galda un aizdedzināja divas sveces, kas iedegās ar zilu liesmu. Uzklāju sejai bijības un apbrīna masku, kaut gan zināju, ka tā ir tīrā izrādīšanās.

Kaudiks iebēra nelielā svaru kausā drusciņu kaltētu lapu un tās no­svēra. Vai tev būs iebildumi, ja savos pētījumos tu sastapsies ari ar baumām?

- Ja tās būs interesantas, tad ne.

Kādu laiku Kaudiks klusēja, rūpīgi nomērodams stikla pudelītē ielieta dzidra šķidruma daudzumu. Cik man zināms, Laklesiem pieder dzim­tas īpašums. Labi, ne gluži dzimtas īpašums vārda tiešajā nozīmē, bet kaut kas ļoti sens, kaut kas tāds, kas saistīts ar viņu dzimtas sākumu.

- Tur nav nekā neparasta. Senajām dzimtām bieži pieder svarīgs dzimtas mantojums.

- Kuš! Kaudiks mani ērcīgi pārtrauca. Tur ir daudz vairāk. Viņš ielēja šķidrumu lēzenā svina bļodiņā, kurai ārpusē bija rupjām zīmēm iegravēti simboli. Maisījums burbuļoja un šņāca, raidīdams gaisā savādu, mazliet sīvu smaku.

Kaudiks pārlēja bļodiņas saturu pannā virs sveču liesmām. Viņš tam pievienoja izkaltētu lapu, kaut kādu šķipsniņu un rūpīgi nomērītu baltu pulveri. Tad viņš pielēja kādu šķidrumu, manuprāt, parastu ūdeni, visu samaisīja un caur filtru ielēja caurspīdīgā stikla pudelītē, kuru aizdarīja ar korķi.

Kaudiks pacēla to man pretī, ļaudams apskatīt iznākumu. Pudelītē bija dzidrs dzintarkrāsas šķidrums ar viegli iezaļganu nokrāsu. Te būs! Atgādini, ka viņam jāizdzer viss.

Paņēmu silto pudelīti. Kas tas bija par dzimtas mantojumu?

Kaudiks noskaloja rokas porcelāna bļodā un nopurināja tās, lai nožā­vētu. Esmu dzirdējis, ka Laklesu īpašumu senākajā daļā, viņu senču zemes senākajā daļā, esot kādas slepenas durvis. Durvis bez roktura un eņģēm. Viņš vēroja mani, gribēdams redzēt, vai es uzmanīgi sekoju viņa stāstam. 1as nekādi neesot iespējams atvērt. Tās esot aizslēgtas, bet tajā pašā laikā tām neesot slēdzenes. Un neviens nezina, kas atrodas otrā pusē.

Kaudiks pamāja uz pudelīti manā rokā. Tagad ej un aiznes to maeram! Vislabāk būtu, ja viņš to izdzertu vēl siltu. Viņš pavadīja mani līdz durvīm. Noteikti atnāc rit! Kaudika mute savilkās vīpsnā. Es zinu tādu stāstu par Menebriem, ka tavi sarkanie mati kļūs balti!

- Ā, bet es vienlaikus strādāju tikai pie vienas dzimtas, es teicu, negribēdams ļaut sevi ievilkt bezgalīgā galma tenku purvā. Pats aug­stākais, pie divām. Pašlaik es pētu Alveronus un Laklesus. Nevarēšu tū­līt ķerties vēl pie trešās dzimtas. Es bāli pasmaidīju. Citādi man viss sajuks.

- Žēl gan, Kaudiks noteica. Redzi, es diezgan daudz ceļoju. Dau­dzi aristokrāti ļoti labprāt grib uzņemt maera arkanistu savās mājās. Viņš uzmeta man viltīgu skatienu. Tādējādi man rodas iespēja uzzināt dažādus interesantus faktus. Viņš atvēra durvis. Padomā par to! Un iegriezies rit atkal! Vismaz par Laklesiem es varēšu pastāstīt vēl šo to.

Pudelīte vēl nebija atdzisusi, kad es jau klauvēju pie maera durvīm. Steipss mani ielaida un aizveda uz maera dziļākajām istabām.

Maers Alverons gulēja tādā pašā stāvoklī, kādā biju viņu atstājis. Kad Steipss aiz manis aizvēra durvis, maers atvēra vienu aci un ar vārgu rokas mājienu aicināja mani tuvāk. Tu nesteidzīgi baudīji savu laiku.

- Jūsu gaišība, es…

Viņš pamāja vēlreiz, un šoreiz kustība bija nepacietīgāka. Dod man zāles! viņš piesmakušā balsī teica. Un ej projām! Es esmu noguris.

- Diemžēl man jāsaka kaut kas ļoti svarīgs, jūsu gaišība.

Alverons atvēra abas acis, un tajās gruzdēja dusmas. Kas? viņš pikti izgrūda.

Piegāju pie gultas un pieliecos viņam tuvāk. Pirms maers paguva pārmest man nepiedienību, es pačukstēju: Jūsu gaišība, Kaudiks dod jums indi!

Загрузка...