Vieda vīra bailes

SIMT ČETRDESMIT DEVĪTĀ NODAĻA . pinekļos

ANKERA VIESNĪCAS ēdamzāle bija gandrīz tukša: tikai pie viena no tālākajiem galdiņiem sēdēja Simmons un Fela. Aizgāju pie viņiem un apsēdos, iekārtodamies ar muguru pret sienu.

- Nu? Simmons noprasīja, kad biju ieslīdzis krēslā. Kā vakar gāja?

Atstāju jautājumu bez atbildes, jo man negribējās par to runāt.

- Kas vakar notika? Fela ziņkāri pavaicāja.

- Viņš pavadīja dienu kopā ar Dennu, Simmons atbildēja. Visu dienu.

Es paraustīju plecus.

Simmona možā izturēšanās mazliet pieplaka. Ne visai? viņš uzma­nīgi apjautājās.

- Ne visai, es atbildēju. Paskatījos uz bāru, sastapu Lorelas skatienu un pamāju, lai viņa atnes kaut ko ēdamu.

- Vai gribi dzirdēt dāmas viedokli? Fela draudzīgi pavaicāja.

- Labāk jau tavējo.

Simmons iesmējās, un Fela saviebās. Par spiti tavai bezkaunībai, esmu gatava palīdzēt, viņa teica. Izkrati Felas tantei sirdi!

Lielos vilcienos izstāstīju viņai notikušo. Kā mācēdams centos attēlot situāciju, tomēr jutu, ka galveno būtību nespēju izskaidrot. Izklāstīts vārdos, notikušais izklausījās muļķīgs.

- Tas ir viss, es teicu, kādu laiku neveikli mēģinājis izteikties. Vai vismaz pietiekami daudz, lai es beigtu par to runāt. Nekas cits šajā pasaulē mani nespēj tik ļoti mulsināt kā viņa. Noknibināju no galda virsmas atdalījušos skabargu. Man ļoti nepatīk, ja es nespēju kaut ko saprast.

Lorela atnesa man siltu maizi un bļodiņu kartupeļu zupas. Vai vēl kaut ko? viņa jautāja.

- Paldies, pietiks. Uzsmaidīju viņai un noskatījos, kā viņas mugura attālinās bāra virzienā.

- Nu labi, Fela lietišķi teica. Tātad sāksim ar tavām labajām īpašībām. Tu esi pievilcīgs, izskatīgs un ļoti uzmanīgs pret sievietēm.

Simmons iesmējās. Vai tu pamanīji, kā viņš nupat blenza uz Lorenu? Pirmā numura izvirtulis! Viņš skatās uz sievietēm vairāk, nekā es spētu pat tad, ja man būtu divas galvas ar tik kustīgiem kakliem kā pūcei.

- Tev taisnība, es piekritu.

- Var skatīties un var skatīties, Fela sacīja Simmonam. Daži vīrieši skatās tā, ka kļūst pretīgi. Gribas iet nomazgāties. Citi to izdara patīkami. Tas palīdz apzināties, ka esi skaista. Viņa izklaidīgi izlaida plaukstu caur matiem.

- Diez vai tev tas ir jāatgādina, Simmons teica.

-Jāatgādina tas ir katrai! Fela atmeta. Bet Kvoutam tas ir citādi.

Viņš to dara ļoti nopietni. Kad viņš skatās uz sievieti, tūlīt redzams, ka viņš veltī tai visu savu uzmanību. Viņa iesmējās, ievērojusi neveiklību manā sejā. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc tu man uzreiz iepatikies, kad iepazināmies.

Simmona seja satumsa, un es pūlējos izskatīties tik nekaitīgs, cik vien iespējams.

- Bet kopš tavas atgriešanās tas ir gandrīz fiziski jūtams, Fela tur­pināja. Tagad, kad tu skaties uz mani, tev kaut kas notiek acīs dziļi aiz virskārtas. Saldi augļi, ēnas, lampu gaisma, kaut kas tāds… Kaut kas nevaldāms, tāds kā feju meitenes, kas skraida zem violetām debesīm. Kaut kas diezgan baiss. Man tas patīk. Teikdama pēdējos vārdus, Fela mazliet sagrozījās krēslā, un viņas acīs iezibējās velnišķa dzirksts.

Tas Simmonam bija par daudz. Atgrūdis krēslu no galda, viņš sāka celties kājās, nesakarīgi žestikulēdams un runādams: Nu labi… Tad es… Ļoti labi!

- Ai, mīļum! Fela uzlika roku uz viņa piedurknes. Nevajag! Tur nav nekā tāda!

- Nemierini mani! Simmons atcirta, tomēr palika sēžam.

Fela maigi pārlaida plaukstu Simmona pakausim. Tur nav nekā tāda, par ko tev būtu jāraizējas. Viņa iesmējās, it kā tāda doma pati par sevi viņai liktos smieklīga. Tu mani esi sev piesaistījis ciešāk, nekā pats apzinies. Bet tas nenozīmē, ka man laiku pa laikam nepatiktu baudīt glaimojošas izjūtas.

Simmona skatiens iezvērojās vēl negantāk.

- Vai man būtu jāiet klosterī? Fela noprasīja. Viņas balsī iedzinkstējās nepārprotams aizkaitinājums, un līdz ar to jūtamāks kļuva Modegas akcents. Vai tu pats nezini, kā jūties, kad Mola sadomā flirtēt ar tevi? Simmons acīmredzami apstulba un izskatījās tāds, it kā grasītos vienlaikus nobālēt un nosarkt. Fela, to redzēdama, uzjautrināti iesmē­jās. Sīkie Dievi, Simmon! Vai tiešām tu domā, ka es esmu akla? Tas ir patīkami un ļauj tev justies labāk. Kas tur ļauns?

Brīdi iestājās klusums. Laikam jau nekas, Simmons beidzot noteica. Viņš paskatījās uz mani un nevarīgi pasmīnēja, tad atbīdīja matus no

acīm. Tikai nekad neskaties uz mani tā, kā viņa teica, labi? Viņa smīns kļuva platāks un patiesāks. Nezinu, vai es spētu ar to sadzīvot.

Neko nedomādams, es pasmaidīju pretī. Simmons allaž spēja izvilināt man smaidu.

- Turklāt tu esi brīnišķīgs tieši tāds, kāds esi, Fela teica un no­skūpstīja viņa ausi, laikam gribēdama vēl vairāk uzlabot viņa noskaņo­jumu, un tad atkal pievērsās man. Tomēr jāteic, ka nokļūt tavos pinek­ļos es negribētu ne par kādu naudu! viņa bez aplinkiem noskaldīja.

- Ko tu ar to gribi teikt? es noprasīju. Bet mans skatiens? Noslē­pumainās feju ēnas un tā tālāk?

- Jā, protams, tas ir vilinoši. Bet meitenei vajag vairāk. Viņai vajag, lai vīrietis nodotos viņai ar visu sirdi.

Es papurināju galvu. Neesmu ar mieru mesties viņai virsū kā visi citi vīrieši, ko viņa sastapusi. Viņa to necieš. Es zinu, kas tad notiek.

- Vai tev nekad nav ienācis prātā, ka viņa varētu justies tāpat? Fela jautāja. Tev ir itin plaša slava attiecībā uz dāmām.

- Vai man būtu jāiet klosterī? es atkārtoju vārdus, ko viņa bija tei­kusi Simmonam, tomēr tie izskanēja skarbāk, nekā vēlējos. Pie Dieva pārogļotajām miesām, es esmu redzējis viņu zem rokas neskaitāmiem vīriešiem! Un pēkšņi ir nepiedienīgi, ja aizeju uz izrādi ar citu sievieti?

Fela atklāti ieskatījās man acīs. Tu esi atļāvies vairāk par izklaides izbraukumiem. Sievietes nemēdz klusēt.

- Brīnišķīgi. Un ko viņas saka? es pikti jautāju, pievērsis skatienu zupas bļodiņai.

- Ka tu esot burvīgs, Fela bezrūpīgi atbildēja. Un pieklājīgs. Neļaujot vaļu rokām, un šķiet, ka tas bieži sagādā vislielāko vilšanos. Viņa viegli pasmaidīja.

Es ziņkārīgi paskatījos uz viņu. Kas to stāstīja?

Fela bridi vilcinājās. Meradina, viņa sacīja. Bet es neko neesmu teikusi.

- Viņa vakariņu laikā neizrunāja ne divdesmit vārdu! Es neizpratnē papurināju galvu. Un pēc tam jūtas vīlusies, ka es negrābstījos gar viņu? Man šķita, ka viņa mani nevar ciest.

- Mēs atrodamies tālu no Modegas, Fela teica. Šajā pasaules malā cilvēki seksu neuztver saprātīgi. Dažas sievietes nesaprot, kā izturēties pret vīrieti, kurš neatļaujas pārdrošus gājienus.

- Jauki, es noteicu. Un ko vēl viņas stāsta?

- Neko īpaši pārsteidzošu, Fela atbildēja. Kaut gan tu neesot alkatīgs, tevi neesot grūti savaldzināt. Tu esot augstsirdīgs, asprātīgs un… Viņa aprāvās, un viņas sejā iezagās tāda kā neveiklība.

- Turpini! es teicu.

Fela nopūtās un piebilda: Tāls.

Tas nebija gluži gaidītais belziens. Tāls?

- Dažreiz tas, ko tu vēloties, esot tikai kopīgas vakariņas, Fela teica. Vai sabiedrība. Vai saruna. Vai kāda būtne, kas draudzīgi tiecas pēc tevis. Bet parasti gribas, lai vīrietis… Viņa sarauca pieri un sāka vēlreiz. Kad esi kopā ar vīrieti… Teikums atkal aprāvās nepabeigts.

Es saliecos uz priekšu. Saki skaidri, ko domā!

Fela paraustīja plecus un novērsās. Ja mēs būtu kopā, es paredzētu, ka tu mani atstāsi. Ne jau uzreiz. Ne ar ļaunu vai aizskartām izjūtām. Bet es zinātu, ka tā notiks. Tu neesi tas, kurš varētu palikt kopā ar meiteni uz visiem laikiem. Agri vai vēlu tu pievērstos tam, kas tev ir svarīgāks nekā es.

Es mulsi bakstīju kartupeli zupas bļodiņā, īsti nesaprazdams, ko domāt.

- Šajā gadījumā ir kaut kas vairāk par aizraušanos, Simmons teica.

- Šīs meitenes dēļ Simmons apgrieztu pasauli otrādi. Tu taču to redzi, vai ne?

Fela ilgi raudzījās manī. Laikam redzu gan, viņa klusi sacīja.

- Ja tu to redzi, tad tas jāredz arī Dennai, Simmons saprātīgi no­rādīja.

Fela papurināja galvu. Man ir viegli to redzēt tikai tāpēc, ka es esmu pietiekami tālu.

- Tātad mīlestība ir akla? Simmons iesmējās. Vai tāds ir tavs piedāvātais padoms? Viņš pablisināja acis. Lūdzu, nevajag!

- Es nekad neesmu teicis, ka esmu iemīlējies, pārtraucu viņu prā­tojumus. To es neesmu teicis. Viņa mani mulsina, un viņa man patīk. Bet tālāk mūsu attiecības nesniedzas. Kā gan tas būtu iespējams? Es viņu tik labi nepazīstu, lai varētu nopietni apliecināt mīlestību. Kā es varu mīlēt to, ko nespēju saprast?

Fela un Simmons kādu laiku klusēdami raudzījās manī. Tad Simmons ļāva vaļu zēniskiem smiekliem, it kā es būtu pateicis kaut ko bezgala smieklīgu. Viņš saņēma Felas roku un noskūpstīja to vietā, kur mirdzēja gredzena daudzkrāsainais akmens. Tu esi uzvarējusi! viņš sacīja Felai. Mīlestība ir akla un turklāt ari kurla. Es nekad vairs neapšaubīšu tavu gudro saprātu.

* * *

Joprojām juzdamies nelāgi, es devos meklēt maģistru Elodinu un pēc ilgāka laika atradu viņu sēžam zem koka nelielā dārzā blakus “Ste­liņģiem”.

- Kvout! viņš laiski nožāvājās. Nāc apsēdies! Viņš ar kāju pie­bīdīja man tuvāk bļodu ar vīnogām. Cienājies!

Paņēmu dažas vīnogas. Svaigi augļi man pēdējā laikā vairs nebija nepieejams retums, tomēr vīnogas bija garšīgas un gandrīz pārgatavojušās. Domīgi košļāju, joprojām pārņemts ar domām par Dennu.

- Maģistr Elodin, es lēni teicu, ko jūs domātu par kādu, kurš pastāvīgi maina savu vārdu?

- Ko? Elodins pēkšņi izslējās taisni, un viņa acīs uzzibēja panika.

- Ko tu esi izdarījis?

Viņa reakcija mani izbiedēja, un es kā aizstāvēdamies pacēlu rokas.

- Neko! es apgalvoju. Runa nav par mani. Tā ir meitene, kuru es pazīstu.

Elodina seja kļuva pelnu pelēka. Fela? viņš noprasīja. Ak nē! Viņa neko tamlīdzīgu nedarītu. Viņa ir pārāk gudra. Tas izklausījās tā, it kā viņš izmisīgi censtos sevi pārliecināt.

- Es nerunāju par Felu, es teicu. Tā ir cita man pazīstama mei­tene. Katru reizi, kad mēs satiekamies, viņa ir izvēlējusies sev citu vārdu.

- Ak tā! Elodins šķita nomierināmies. Viņš atspiedās pret koku un klusi iesmējās. Virspusējie vārdi, viņš teica ar acīmredzamu atvieg­lojumu. Pie Dieva kauliem, zēn! Es jau domāju… Viņš apklusa un papurināja galvu.

- Ko jūs domājāt? es jautāju.

- Neko, Elodins negribīgi atmeta. Stāsti! Kas ir ar to meiteni? Es paraustīju plecus, sākdams nožēlot, ka esmu ierunājies par šo

tematu. Gribēju tikai zināt, ko jūs teiktu par meiteni, kura pastāvīgi maina vārdu. Katru reizi, kad es viņu sastopu, viņa ir izvēlējusies citu vārdu. Dianna. Donna. Daianne.

- Jādomā, viņa nav bēgle? Elodins smaidīdams jautāja. Tāda, kas tiek meklēta. Kas cenšas izvairīties no Aturas dzelzs likuma. Vai tas nav iemesls?

- Es neko tamlīdzīgu nezinu, sacīju, pasmaidīdams pretī.

- Tas var nozīmēt, ka meitene nezina, kas viņa ir, Elodins teica.

- Vai arī zina, un viņai tas nepatīk. Viņš domīgi paberzēja degunu. Tas var liecināt par raizēm un neapmierinātību. Tas var nozīmēt, ka viņai ir mainīga daba un viņa tai pielāgo savu vārdu. Un tas var nozīmēt, ka viņa maina vārdu ar cerību, ka tas palīdzēs viņai kļūt citādai.

-Tas ir daudz un nekas, es īgni izmetu. Tikpat labi var teikt, ka zupa ir vai nu karsta, vai auksta. Ka ābols ir vai nu salds, vai skābs. Es pikti saraucu pieri. Tas ir tikai sarežģīts veids, kā pateikt, ka jūs to nezināt.

- Tu man nejautāji, ko es zinu par tādu meiteni, Elodins uzsvērti atbildēja. Tu jautāji, ko es teiktu par tādu meiteni.

Saruna mani nogurdināja, un es tikai paraustīju plecus. Kādu laiku mēs klusēdami ēdām vīnogas un vērojām garāmejošos studentus.

- Es vēlreiz izsaucu vēju, sacīju, atcerēdamies, ka vēl neesmu viņam to pastāstījis. Tas notika Tarbeanā.

Elodins saausījās. Patiešām? Viņš jautājoši paskatījās uz mani.

- To es gribu dzirdēt. Visos sīkumos.

Elodins bija teicams klausītājs, tik uzmanīgs un aizrautīgs, cik vien var vēlēties. Izstāstīju viņam visu, nenoklusēdams ari dažas dramatiskas epizodes. Stāsta beigās jutu, ka mana oma ir ievērojami uzlabojusies.

- Tātad šajā dimestrl trīs reizes, Elodins atzinīgi sacīja. Tu to meklēji un atradi tad, kad tas bija vajadzīgs. Un tā bija ne vien viegla vēsma, bet arī elpa. Tā ir izsmalcināta nianse. Viņš ar acs kaktiņu paskatījās uz mani un viltīgi pasmaidīja. Kā tu domā, cik daudz laika vajadzēs, lai tu sev pagatavotu gredzenu no gaisa?

Pacēlu kreiso plaukstu un izpletu pirkstus. Kurš saka, ka es tādu nenēsāju jau tagad?

Elodins ierēcās smieklos, bet drīz apklusa, redzēdams, ka mana sejas izteiksme paliek nemainīga. Viņš viegli sarauca pieri un uzmeta man vērtējošu skatienu. Viņa acis aši pārskrēja manai plaukstai, tad atkal pievērsās sejai. Vai tu joko? viņš noprasīja..

- Labs jautājums, es teicu, rāmi ieskatīdamies viņam acīs. Kāda ir atbilde?