Vieda vīra bailes

TRĪSDESMIT CETURTĀ NODAĻA . greznumlietas

KAD ES tovakar atgriezos “Ankerā”, mani negaidīja zīmīte no Dennas. Tā neieradās arī nākamajā rītā. Prātoju, vai zēns viņai vispār ir aiznesis manu ziņu vai varbūt vienkārši atmetis ar roku, iemetis vēstuli upē vai to apēdis.

Nākamajā rītā es nospriedu, ka esmu pārāk labā noskaņojumā, lai ļautu to sabojāt Elodina nodarbības neizbēgamajam absurdam. Tāpēc uzliku plecā lautu un devos pāri upei meklēt Dennu. Tas prasīja vairāk laika, nekā biju ieplānojis, taču man ļoti gribējās redzēt viņas sejas izteiksmi brīdī, kad beidzot atdošu viņai gredzenu.

* * *

Iegāju juveliera veikalā un uzsmaidīju neliela auguma vīrietim, kas stāvēja blakus zemai vitrīnai. Vai esat pabeidzis gredzenu?

Viņš sarauca pieri. Es… Kā jūs teicāt?

Nopūtos un, pameklējies kabatā, izvilku papīra lapiņu.

Vīrietis ieskatījās tajā, un viņa sejā atplauka atskārsme. Ak jā! Protams. Vienu acumirkli! Viņš pazuda veikaliņa iekštelpās.

Es mazliet nomierinājos. Šis bija jau trešais veikals, kurā es uzdevu šo jautājumu. Iepriekšējās sarunas bija neveiksmīgākas.

Sīkais vīrelis izsteidzās no dziļākās telpas. Te būs, ser! Viņš parā­dīja man gredzenu. Atkal teicamā kārtībā! Ļoti glīts akmentiņš, ser, ja drīkstu tā sacīt.

Pacēlu to pret gaismu. Tas bija Dennas gredzens. Labi padarīts, es teicu.

Vīrietis pasmaidīja. Paldies, ser! Viss kopā tas maksā četrdesmit piecus penijus.

Es tikko jaušami nopūtos. Pārāk daudz būtu cerēt, ka Ambrozs par darbu ir samaksājis iepriekš. Sarēķināju galvā un noliku uz vitrīnas stikla vienu talantu un sešus džotus. Darīdams to, ievēroju, ka virsmas struk­tūra ir tāda kā eļļaina, tātad tas bija divkāršas stiprības stikls. Pārlaidu tam roku, izklaidīgi nodomādams, ka varbūt tas ir viens no maniem “Frakcijas” darinājumiem.

Kamēr juvelieris vāca kopā monētas, es pamanīju vēl kaut ko. Kaut ko pašā vitrīnā.

- Vai iepatikās kāda greznumlietiņa? viņš laipni apvaicājās.

Es norādīju uz kaklarotu vitrīnas vidū.

-Jums ir teicama gaume, vīrietis teica un, sameklējis atslēgu, atda­rīja paneli vitrīnas aizmugurē. Tā ir ļoti īpaša rota. Ne tikai elegants ietvars, bet arī ļoti izsmalcināts akmens. Tādas kvalitātes smaragdu reti gadās redzēt noslīpētu piliena formā.

- Vai tas ir jūsu darbs? es jautāju.

Juvelieris izteiksmīgi nopūtās. Diemžēl nevaru ar to lepoties. To pirms dažām dienkopām atnesa kāda jauna sieviete. Šķiet, viņai naudu vajadzēja vairāk nekā rotas, un mēs vienojāmies.

- Cik jūs par to gribētu? es pēc iespējas nevērīgāk apjautājos.

Viņš nosauca cenu. Tā bija milzīga. Tādu naudas daudzumu vienkopus

es nekad nebiju redzējis. Ar tādu naudas daudzumu sieviete varētu ērti dzīvot Imrē vairākus gadus. Pietiekami daudz, lai par to nopirktu jaunu arfu. Pietiekami daudz, lai nopirktu lautu no tīra sudraba vai arī, ja viņa tā gribētu, iegādātos lautai atbilstošu futrāli.

Juvelieris vēlreiz nopūtās un papurināja galvu, pauzdams nosodījumu ļaunajai pasaulei. Ļoti bēdīgi! viņš noteica. Kurš zina, kas novedis jaunu sievieti līdz tādai vajadzībai? Tad vīrietis paskatījās uz mani un pasmaidīja, paceldams smaragda lāsi pret gaismu ar cerībām sejā.

- Tomēr viņas zaudējums ir jūsu ieguvums.

* * *

Tā kā Denna savā vēstulē bija minējusi “Mucu un Mežakuili”, nolēmu vispirms meklēt viņu tur. Lautas futrālis man nospieda plecu smagāk nekā iepriekš, jo tagad es zināju, ko viņa par to atdevusi. Tomēr labs darbs ir pelnījis to pašu pretī, un es cerēju, ka gredzena atdošana spēs atdot līdzsvaru mūsu attiecībām.

Taču “Muca un Mežakuilis” nebija viesnīca, tikai restorāns. Neko lielu necerēdams, es apvaicājos viesmīlim, vai kāds man nav atstājis zīmīti. Nē, tādas nebija. Jautāju, vai viņš atceras sievieti, kura bija šeit iepriekšējā vakarā? Tumšmatainu? Glītu?

Viesmīlis pamāja ar galvu. Viņa ilgi gaidīja, viņš atbildēja. Atce­ros, es pat nodomāju: “Kurš spēj likt sievietei tik ilgi gaidīt?”

Jūs pabrīnītos, ja uzzinātu, cik pilsētā var būt daudz viesnīcu un pansijas namu, pat tad, ja tā ir tik neliela pilsētiņa kā Imre.