Vieda vīra bailes

SEŠDESMIT ASTOTĀ NODAĻA . maizes klaipa cena

TURPMĀKĀS DIENAS aizritēja patikamā noskaņā. Gaišo laiku es pavadīju kopā ar Dennu Lejas Severenā, iepazīstot pilsētu un apstaigājot tuvējo lauku apkārtni. Mēs jājām ar zirgiem, peldējāmies, dziedājām vai vien­kārši pavadījām pēcpusdienu sarunās. Es apbēru viņu ar glaimiem, neko necerēdams, jo tikai muļķis varētu cerēt viņu sagūstīt.

Pēc tam atgriezos savās istabās un uzrakstīju vēstuli, kas dienas gaitā bija tapusi manās domās. Vai arī ļāvu plūst dziesmu straumei, ko veltīju viņai. Un šajā vēstulē vai dziesmā es pateicu Dennai visu, ko nebiju uzdrošinājies pateikt dienā. Jo zināju, ka tas viņu tikai aizbiedētu projām.

Pabeidzis vēstuli vai dziesmu, es to pārrakstīju vēlreiz. Vienkāršoju spilgtākās vietas, pieplacināju pa kādai atklātības izpausmei. Slīpēju un gludināju, līdz tā derēja Meluānai Laklesai kā smalkādas pirkstainis plaukstai.

H bija idille. Lejas Severenā man bija veiksmīgāk izdevies atrast Dennu nekā Imrē. Mēs pavadījām kopā vairākas stundas no vietas, daž­reiz tikāmies pat biežāk nekā reizi dienā, dažreiz redzējāmies trīs vai četras dienas pēc kārtas.

Tomēr godīguma labad jāteic, ka viss nebija gluži tik lieliski. Kā savu­laik mēdza sacīt mans tēvs, segā bija arī pa kādam dadzim.

Pirmais bija jauns džentlmenis, vārdā Gerreds, kurš pavadīja Dennu vienā no mūsu pirmajām tikšanās reizēm Lejas Severenā. Protams, šis kungs viņu pazina ne jau ar Dennas vārdu. Gerreds sauca viņu par Aloru, un tāpat visas mūsu tikšanās laikā darīju arī es.

Gerreda sejā bija tā pati bezcerīgā izteiksme, ko es biju paguvis labi iepazīt. Viņš bija pazinis Dennu pietiekami ilgi, lai zaudētu galvu, un tobrīd bija sācis saprast, ka viņa laiks tuvojas beigām.

Viņš pieļāva visas tās pašas kļūdas, kuras biju novērojis agrāk citu vīriešu rīcībā. Viņš centās īpašnieciski aplikt Dennai roku ap vidukli. Viņš uzdāvināja Dennai gredzenu. Kad gājām cauri pilsētai un Dennas acis kavējās pie kādas lietas ilgāk par trim sekundēm, viņš tūlīt piedāvājās to nopirkt. Viņš centās piesaistīt Dennu ar solījumu drīz atkal satikties. Varbūt deju vakarā pie DeFerras? Vakariņās “Zelta Plātnē”? Rīt grāfa Abelarda aktieri spēlēs “Desmit peniju karali”…?

Katra no šīm izpausmēm pati par sevi varēja būt patīkama. Varbūt pat pievilcīga. Taču visas kopā tās atklāja saspringtu, izmisīgu bezcerību. Viņš tvērās pie Dennas kā slīcējs pie peldoša koka gabala.

Kad Denna neskatījās uz mums, Gerreds raidīja man niknus acu zibeņus, un, kad viņa tovakar atvadījās no mums abiem, jaunā cilvēka seja izskatījās gurda un tik bāla, it kā viņš jau divas dienas būtu miris.

Otrais dadzis bija nepatīkamāks. Pēc tam kad es jau gandrīz divas dienkopas biju palīdzējis maeram aplidot savu iecerēto, Denna pazuda. Bez pēdām un bez iepriekšēja brīdinājuma. Bez atvadu zīmītes vai atvai­nošanās. Trīs stundas gaidīju pie staļļiem, kur bijām norunājuši satikties. Pēc tam aizgāju uz viņas viesnīcu un uzzināju, ka viņa iepriekšējā vakarā ir aizceļojusi ar visām mantām.

Es aizgāju uz parku, kur mēs iepriekšējā dienā bijām ieturējuši pus­dienas, pēc tam apstaigāju duci citu vietu, kurās bijām kopā pavadījuši laiku. Kad pacēlājā devos atkakaļ uz Kraujas virsotni, bija gandrīz pus­nakts. Pat tad kāda muļķīga iedoma manī vēl čukstēja, ka varbūt viņa sagaidīs mani augšā un ar neapvaldītu sajūsmu iekritīs manās rokās.

Taču viņas tur nebija. Tovakar es neuzrakstīju Meluānai nevienu vēs­tuli vai dziesmu.

Nākamajā dienā, noraizējies un sarūgtināts, es stundām ilgi klīdu pa Lejas Severenu. Vēlāk vakarā savās istabās svīdu, lādējos un saburzīju divdesmit papīra lapas, pirms uzrakstīju trīs puslīdz pieņemamas rind­kopas, kuras pēc tam atdevu maeram, lai viņš ar tām rīkotos pēc sava prāta.

Trešajā dienā mana sirds gulēja krūtīs smaga kā akmens. Centos pabeigt dziesmu, ko biju iesācis rakstīt maeram, taču nekas vērā ņemams man nesanāca. Pirmās stundas gaitā visas spēlētās skaņas izklausījās smagas un nedzīvas. Otrās stundas laikā tās kļuva neharmoniskas un drebelīgas. Pūlējos turpināt, līdz ikviena lautas izdotā skaņa kļuva grie­zīga kā nazis pret bruģi.

Beidzot ļāvu savai nabaga nomocītajai lautai apklust, atcerēdamies vārdus, ko pirms daudziem gadiem bija teicis mans tēvs: “Dziesmas pašas izvēlas savu stundu un gadalaiku. Ja skaņa ir šķidra, tam ir savs iemesls. Skaņas tonis ir tava sirdsbalss, un no duļķainas akas nevar izsmelt dzidru ūdeni. Var vienīgi ļaut duļķēm nosēsties, citādi tava mūzika skanēs kā ieplaisājis zvans.”

Apjauzdams patiesību, es ieliku lautu futrālī. Jāpaiet vairākām die­nām, līdz es atkal spēšu maera labā veiksmīgi censties pēc Meluānas sirds un rokas. Tas bija pārāk delikāts uzdevums, lai to sasteigtu vai darītu piespiedu kārtā.

Tomēr es sapratu, ka maers par kavēšanos nebūs priecīgs. Man vaja­dzēja pievērst viņa uzmanību kaut kam citam, un, tā kā maers bija gudrs un asredzīgs, iemeslam vajadzēja būt kaut vai daļēji pamatotam.

* * *

Dzirdēju zīmīgo gaisa švīkstoņu, kas liecināja par durvju atvēršanos starp maera slepeno gaiteni un manu ģērbistabu. Parūpējos, lai brīdī, kad viņš ienāks manā istabā, es satraukts staigātu turp un atpakaļ.

Pēdējo divu dienkopu laikā Alverons bija turpinājis pieņemties svarā, un viņa seja vairs nebija gurda un kalsna. Savā izsmalcinātajā apģērbā ziloņkaula krāsas kreklā un stingra auduma virsjakā sulīgā safīra tonī Alverons izskatījās visai iespaidīgs. Es saņēmu tavu ziņu, viņš strupi teica. Tātad tu esi pabeidzis savu dziesmu?

Es ieskatījos viņam sejā. Nē, jūsu gaišība. Manu uzmanību ir pie­saistījis kaut kas svarīgāks par dziesmu.

- Ja runa ir par tevi, nekā svarīgāka par šo dziesmu tev nedrīkst būt! maers kategoriski noteica, saraustīdams krekla piedurkni, lai to iztaisnotu. No vairākiem cilvēkiem esmu dzirdējis, ka pirmās divas dziesmas Meluānai esot ļoti patikušas. Visi spēki tev jāsakopo tikai šim vienam mērķim.

- Jūsu gaišība, es labi saprotu, ka…

- īsāk! Alverons mani nepacietīgi pārtrauca un pameta skatienu uz lielo pulksteni istabas kaktā. Mani gaida svarīgas tikšanās.

- Kaudiks joprojām apdraud jūsu dzīvību.

Maeram par godu jāteic, ka viņš būtu varējis kļūt par lielisku aktieri. Vienīgā, tikko jaušamā plaisa viņa savaldības mūrī bija īsa pauze, kamēr viņš paraustīja un iztaisnoja otru piedurkni. Kā to saprast? viņš šķietami nevērīgi noprasīja.

- Viņš spēj jums kaitēt ne tikai ar indes palīdzību. Melnus darbus var veikt arī no attāluma.

- Tas ir, uzsūtīt burvestību, Alverons teica. Tātad viņš var kaut ko uzburt un uzsūtīt, lai tas mani apstrādā?

Žēlīgais Tehlu, uzburt un uzsūtīt! Viegli bija aizmirst, ka šis gudrais, attapīgais un skolotais cilvēks maģijas jautājumos nav daudz pārāks par bērnu. Droši vien viņš tic fejām un staigājošiem miroņiem. Nabaga nejēga!

Tomēr mēģinājumi viņu izglītot šajā jomā būtu nogurdinoši un neie­darbīgi. Tāda iespēja pastāv, jūsu gaišība. Tāpat kā citi, tiešāki draudi.

Alverons atmeta nevērīgo pozu un ieskatījās man acīs. Kas var būt vēl tiešāks par uzsūtītu burvestību?

Maers nebija cilvēks, ko var pārliecināt tikai ar vārdiem, tāpēc es paņēmu ābolu no augļu trauka, noberzēju to piedurknē un pasniedzu viņam. Vai paturēsiet bridi to rokā, jūsu gaišība?

Viņš to paņēma ar acīmredzamām aizdomām sejā. Ko tas nozīmē?

Es aizgāju līdz sienai, kur karājās mans vīna krāsas apmetnis, un vienā no daudzajām kabatām sameklēju adatu. Gribu jums parādīt, ko Kaudiks ir spējīgs izdarīt, jūsu gaišība. Pastiepu roku pēc ābola.

Viņš man to iedeva, un es to apskatīju. Turēdams ābolu noteiktā leņķi pret gaismu, uz spīdīgās augļa mizas es ieraudzīju to, ko biju cerējis. Nomurmināju sasaisti, nostiprināju domās Alaru un iedūru adatu izplū­dušajā rādītājpirksta nospiedumā, ko viņš bija atstājis uz ābola mizas.

Alverons sarāvās, izdvesa klusu pārsteiguma saucienu un blenza uz savu roku, it kā būtu negaidot sajutis kniepadatas dūrienu.

Biju pa pusei gaidījis, ka viņš man pārmetis, taču tas nenotika. Viņa acis plati iepletās un seja nobālēja. Ar dompilnu sejas izteiksmi viņš noskatījās, kā uz pirksta parādās asins lāsīte.

Maers aplaizīja lūpas un lēni iebāza pirkstu mutē. Skaidrs, viņš klusi teica. Vai pret to iespējams aizsargāties? Tas neskanēja kā jautājums.

Es pamāju ar galvu, saglabādams drūmi nopietnu seju. Zināmā mērā jā, jūsu gaišība. Domāju, ka es spētu pagatavot… amuletu, kas jūs aizsargātu. Man žēl, ka neiedomājos par to agrāk, bet arvien bija kaut kas darāms…

- Jā, jā. Maers ar rokas mājienu mani apklusināja. Un kas tev vajadzīgs, lai pagatavotu tādu amuletu?

Tas bija divkāršs jautājums. Ārēji viņš it kā interesējās, kādi materiāli man būtu vajadzīgi. Bet maers bija praktisks cilvēks. Viņš gribēja zināt, kāda ir mana cena.

- Kaudika torņa darbnīcā droši vien ir vajadzīgie piederumi. Tos ma­teriālus, kas nebūs uz vietas, es ar laiku atradīšu Lejas Severenā.

Brīdi klusēju, pārdomādams maera jautājuma otro daļu un apcerē­dams daudzās veltes, ko viņš man varētu piešķirt: veselu milzumu nau­das, jaunu lautu, kādu var atļauties tikai karaļi. Šī doma mani satricināja. Antresora lautu. Nekad nebiju tādu pat redzējis, bet to bija redzējis mans tēvs. Reiz Anilinā viņam bija radusies izdevība to spēlēt, un dažreiz pēc izdzerta vīna kausa viņš par to stāstīja, ar rokām zīmēdams gaisā līganus apveidus.

Maers to varētu nokārtot ātri un vienkārši.

Viņš varētu gan to, gan daudz ko citu. Alverons varētu sagādāt man pieeju daudzām privātām bibliotēkām. Arī oficiāla aizbildnība būtu liels ieguvums, ja patrons būtu tāds cilvēks kā viņš. Maera vārds atvērtu visas durvis tāpat kā karaļa vārds.

- Ir daži jautājumi, es lēni sacīju, kurus es cerēju pārrunāt ar jūsu gaišību. Man ir kāda iecere, kurai vajadzīgs atbalsts. Un man ir kāda paziņa, apdāvināta mūziķe, kurai būtu vajadzīgs patrons ar labu stāvokli… Es zīmīgi apklusu.

Alverons pamāja ar galvu, un pelēkās acis liecināja, ka viņš mani ir sapratis. Maers nebija muļķis. Viņš zināja maizes klaipa cenu. Es pateikšu, lai Steipss tev iedod Kaudika torņa atslēgas, viņš teica. Cik laika tev vajadzēs, lai tu pagatavotu tādu amuletu?

Es izlikos bridi domājam. Vismaz četras dienas, jūsu gaišība. Tik­mēr duļķainajiem ūdeņiem manā radošajā akā vajadzētu noskaidroties. Un varbūt tikmēr Denna atgrieztos no mīklainajiem pienākumiem, kas pēkšņi bija aizrāvuši viņu projām. Ja es skaidri zinātu, kādas iekārtas ir viņa torni, tas varbūt izdotos ātrāk, tomēr man jārīkojas uzmanīgi. Es nezinu, kādas nelietības Kaudiks, iespējams, ir izdarījis tornī pirms savas bēgšanas.

Alverons sarauca pieri. Vai tu vienlaikus varēsi veikt arī savus paš­reizējos pienākumus?

- Nē, jūsu gaišība. Darāmais būs diezgan nogurdinošs un prasīs daudz laika. Jo vairāk tāpēc, ka jūs droši vien gribēsiet, lai esmu piesardzīgs, meklējot Lejas Severenā vajadzīgos materiālus.

- Jā, protams. Viņš skaļi caur degunu izpūta elpu. Sasodīts, viss gāja tik labi! Kam lai es uzdodu rakstīt vēstules, kamēr tu būsi projām? Pēdējais teikums izskanēja domīgi, it kā viņš runātu pats ar sevi.

Tādu domu man vajadzēja iznīcināt jau saknē. Nopelnus Meluānas aplidošanā es nevēlējos dalīt ne ar vienu citu. Nedomāju, ka tas būs vajadzīgs, jūsu gaišība. Pirms septiņām vai astoņām dienām tas būtu bijis svarīgi. Bet tagad, kā jūs jau teicāt, mēs esam piesaistījuši viņas interesi. Viņa jūtas pacilāta un gaida nākamo soli. Ja dažas dienas nekas nenotiks, viņa būs vīlusies. Taču svarīgāk ir tas, ka viņa dedzīgi vēlēsies atgūt jūsu uzmanību.

Maers ar plaukstu noglauda bārdu, un viņa sejā kavējās domīga izteiksme. Es bridi prātoju, vai pieminēt salīdzinājumu ar zivi uz mak­šķeres āķa, tomēr šaubījos, vai maers jebkad ir pazinis tik lauciniecisku nodarbošanos kā makšķerēšana. Negribu kļūt uzbāzīgs, jūsu gaišība. Bet vai jūs kādreiz jaunākos gados mēģinājāt iekarot jaunas dāmas uzmanību?

Alverons pasmīnēja par manu uzmanīgo vārdu izvēli. Tā varētu teikt.

- Kuras sievietes jums šķita interesantākas? Tās, kuras tūlīt krita rokās, vai tās, kuras bija grūtāk iekarojamas un izturējās atturīgi vai pat vienaldzīgi pret jūsu uzmanības apliecinājumiem? Maera skatiens kavējās tālu pagātnē. Tas pats attiecas uz sievietēm. Dažas necieš, ja vīrietis ir pārāk uzstājīgs. Un visām gribas saglabāt zināmu attālumu, lai pašas varētu izdarīt izvēli. Grūti ir ilgoties pēc tā, kas vienmēr pieejams.

Alverons piekrītoši pamāja. Tur ir sava taisnība. Attālums veicina pieķeršanos. Otrs galvas mājiens bija vēl enerģiskāks. Lai tā būtu! Trīs dienas. Viņš vēlreiz pameta skatienu uz pulksteni. Un tagad man jābūt…

- Vēl tikai pāris vārdu, jūsu gaišība, es ātri teicu. Amuletam, ko es gatavošu, jābūt īpaši pielāgotam jums. Tāpēc mums būs vajadzīga zināma sadarbība. Es nokremšļojos. Precīzāk izsakoties, kaut ko no jūsu… noklepojos vēlreiz, …no jums paša.

- Izsakies skaidri!

- Mazliet asiņu, siekalu, ādas, matu un urīna. Es iekšēji nopūtos, zinādams, ka vintasieša māņticīgajam prātam tas izklausīsies gluži kā recepte burvestības uzsūtīšanai vai līdzīgām smieklīgām izdarībām.

Kā jau biju gaidījis, maera acis savilkās šaurākas. Kaut gan es ne­esmu speciālists šajā jautājumā, viņš lēni teica, manuprāt, tieši tādas lietas nav ieteicams kādam dot. Kā lai es tev uzticos?

Es būtu varējis zvērēt uzticību, uzsvērt savus nesenos pakalpojumus vai atgādināt, ka reiz jau esmu izglābis viņa dzīvību. Taču pēdējā mēneša laikā biju aptvēris, kā darbojas maera prāts.

Veltīju viņam pašapzinīgu smaidu.. Jūs esat gudrs cilvēks, gaišība. Esmu pārliecināts, ka jūs zināt atbildi pats.

Maers atbildēja manam smaidam. Pārliecini mani!

Es paraustīju plecus. Man no jums nebūs nekāda labuma, ja būsiet miris.

Pelēkās acis brīdi vērīgi raudzījās man pretī, un tad viņš apmierināts pamāja ar galvu. Pilnīgi pareizi. Kad tev vajadzēs to visu, atsūti ziņu! Viņš pagriezās, lai dotos projām. Trīs dienas!