Vieda vīra bailes

ASTOŅDESMIT ASTOTĀ NODAĻA . klausīšanās

KAD MĒS ar Tempi atgriezāmies nometnē, tajā valdīja neparasti priecīga noskaņa. Dedans un Hespe smaidīja viens otram, un Martenam bija izdevies nomedīt vakariņām savvaļas tītaru.

Mēs ēdām un pārmijām jokus. Un, kad bija nomazgāti trauki, Hespe izstāstīja savu pārtraukto stāstu par zēnu, kurš mīlēja Lūnu, sākdama vēlreiz no paša sākuma. Dedans gluži brīnumainā kārtā neatvēra muti, un es uzdrošinājos cerēt, ka mūsu mazais pulciņš beidzot, beidzot sāk veidoties par vienotu komandu.

* * *

Džeksam nebija grūti sekot Lūnai, jo tajos laikos mēness vienmēr bija pilns. Tas mirdzēja debesīs apaļš kā kauss, spožs kā svece un nekad nemainījās.

Džekss gāja dienām ilgi, līdz viņam pagura kājas. Viņš gāja mēne­šiem ilgi, līdz viņam zem nastām pagura pleci. Viņš gāja gadiem ilgi un izauga garš, kalsns, izturīgs un vienmēr izsalcis.

Kad viņam vajadzēja ēdamo, viņš pārdeva lietas no skārdnieka nas­tām. Kad viņam nodila apavi, viņš darīja to pašu. Džekss pats lauza sev ceļu un izauga gudrs un viltīgs.

Visu šo laiku Džekss domāja par Lūnu. Kolīdz viņu pārņēma šīs domas, viņš vairs nespēja paspert ne soli, bet uzlika brilles un skatījās debesīs uz tās apaļo vēderu. Un, kolīdz viņš to redzēja, viņa krūtis kaut kas dīvaini saviļņojās. Un pamazām Džekss aptvēra, ka ir iemīlējies.

Ceļš, pa kuru Džekss gāja, beidzot aizveda uz Tinuē, kurp ved visi ceļi. Bet viņš joprojām gāja uz priekšu pa lielo akmens ceļu austrumu virzienā, uz kalniem.

Ceļš vijās arvien augstāk un augstāk. Džekss apēda savu pēdējo maizi un savu pēdējo siera gabalu. Viņš izdzēra savu pēdējo ūdeni un savu pēdējo vīnu. Viņš turpināja ceļu dienām ilgi bez ēdiena un dzēriena, un mēness virs viņa galvas nakts debesīs auga arvien lielāks.

Pēdējiem spēkiem zūdot, Džekss pārrāpās pāri kalna korei un ierau­dzīja alas priekšā sēžam vecu vīru. Viņam bija gara, sirma bārda un garš, pelēks apmetnis. Uz galvas viņam nebija matu, un kājās viņam nebija apavu. Viņa acis bija atvērtas, un viņa mute bija aizvērta.

Kad vecais virs ieraudzīja Džeksu, viņa seja priecīgi iemirdzējās. Viņš piecēlās kājās un pasmaidīja. “Sveiks, sveiks!” viņš sacīja možā, skanīgā balsi. “Tu esi aizgājis tālu no pasaules. Kāds ir ceļš uz Tinuē?”

“Tas ir garš,” Džekss atbildēja. “Ciets un nogurdinošs.”

Vecais virs aicināja Džeksu apsēsties. Viņš iedeva Džeksam ūdeni, kazas pienu un augļus. Džekss kāri ēda un paēdis apmaiņai piedāvāja vecajam vīram kurpju pāri no savas nastas.

“Nevajag, nevajag!” vecais vīrs priecīgi atbildēja, grozīdams kāju pirkstus. “Tomēr paldies par piedāvājumu!”

Džekss paraustīja plecus. “Kā gribi. Bet ko tu šeit dari tik tālu no visurienes?”

“Es atradu šo alu, kad gāju pa pasauli, cenzdamies notvert vēju,” vecais vīrs atbildēja. “Paliku šeit tāpēc, ka šī vieta ir izcili piemērota tam, ko es daru.”

“Un ko tu dari?” Džekss jautāja.

“Es esmu klausītājs,” vecais vīrs sacīja. “Es klausos lietās, lai uzzi­nātu, kas tām sakāms.”

“Ā!” Džekss piesardzīgi novilka. “Un šeit tam ir laba vieta?” “Pavisam laba. Pat ļoti laba,” vecais vīrs atbildēja. “Lai varētu pienācīgi klausīties, ir jānokļūst tālu, tālu projām no cilvēkiem.” Viņš pasmaidīja. “Un kas tevi atvedis šurp uz manu mazo debesu stūri?”

“Es cenšos atrast Lūnu, mēness meitu.”

“Tas ir viegli,” vecais virs sacīja un norādīja uz debesīm. “Mēnesi mēs redzam gandrīz vienmēr, kad vien laika apstākļi atļauj.”

“Nē. Es cenšos to notvert. Ja es būtu kopā ar Lūnu, man šķiet, es kļūtu laimīgs.”

Vecais vīrs nopietni paskatījās uz viņu. “Tātad tu gribi viņu notvert? Un cik ilgi tu jau pēc tā centies?”

“Vairāk gadu un vairāk jūdžu, nekā spēju saskaitīt.”

Vecais virs bridi aizvēra acis, tad pamāja ar galvu. “Es dzirdu to tavā balsī. Tā nav pārejoša iegriba.” Viņš pieliecās tuvāk un piespieda ausi pie Džeksa krūtīm. Krietnu bridi viņš sēdēja, nekustēdamies un aizvēris acis. “Ak vai,” viņš klusi teica, “cik skumji! Tava sirds ir salauzta, un tev nekad nav bijis pat iespējas to lietot.”

Džekss sagrozījās, juzdamies mazliet neveikli. “Vai drīkstu jautāt,” viņš teica, “kā tevi sauc?”

“Jautāt tu drīksti,” vecais virs atbildēja, “kamēr vien neņem ļaunā, ja es neatbildu. Ja tu zinātu manu vārdu, es būtu tavā varā, vai ne?”

“Vai patiešām tā būtu?” Džekss brīnījās.

“Protams.” Vecais virs sarauca pieri. “Tā ir iekārtota pasaule. Kaut >-an tu, šķiet, neesi nekāds dižais klausītājs, labāk ir būt piesardzīgam. Ja tev izdotos notvert kaut vai gabaliņu no mana vārda, tev būtu pilnīga vara pār mani.”

Džekss sāka domāt, vai šis cilvēks viņam nevarētu palīdzēt. Vecais vīrs nelikās ikdienišķs, un Džekss zināja, ka arī viņš ir izvēlējies neikdienišķu mērķi. Ja viņš gribētu notvert govi, viņš lūgtu palīdzību zemniekam. Bet, lai notvertu Lūnu, varbūt viņam ir vajadzīga veca, neparasta vira palīdzība. "Tu teici, ka esot centies notvert vēju,” Džekss teica. “Vai tev tas izdevās?” “Dažā ziņā jā,” vecais vīrs atbildēja, “un dažā ziņā nē. Redzi, uz šo jautājumu var skatīties no dažādām pusēm.”

“Vai tu vari palīdzēt man notvert Lūnu?”

“Varbūt es varu dot tev kādu padomu,” vecais vīrs negribīgi atbildēja. “Bet vispirms tev kaut kas labi jāpārdomā, zēn. Kad tu kaut ko mīli, tev jāpārliecinās, ka arī tas tevi mīl, citādi tvarstīšana sagādās tev vienīgi nepatikšanas.”

To teikdama, Hespe neskatījās uz Dedanu. Viņa skatījās visur, tikai ne uz viņu. Tāpēc viņa neredzēja Dedana satriekto, bezpalīdzīgo skatienu.

“Kā es varu uzzināt, vai viņa mani mīl?” Džekss jautāja.

“Tu vari mēģināt klausīties,” vecais vīrs gandrīz pabikli teica. “Zini, tas dara brīnumus. Es tev to varētu iemācīt.”

“Cik daudz laika tas prasīs?”

“Pāris gadu,” vecais vīrs atbildēja. “Drusku vairāk vai mazāk. Atkarīgs no tā, kāds tev ķēriens. Pareiza klausīšanās nav vienkārša. Bet, ja tu to apgūsi, tu iepazīsi Lūnu visos iespējamos sīkumos.”

Džekss papurināja galvu. “Pārāk ilgi. Ja man izdosies to notvert, es varēšu ar to parunāt. Es varēšu panākt…”

“Nu re, tieši tas ir tavu problēmu sākums,” vecais virs teica. “īste­nībā tu nemaz negribi viņu notvert. Ne jau notvert. Vai tu dzīsies pa debesim viņai pakaļ? Protams, ne. Tu gribi viņu satikt. Tas nozīmē, ka tev vajadzīgs, lai Lūna nāktu pie tevis.”

“Kā es to varu panākt?” Džekss jautāja.

Vecais virs pasmaidīja. “Jā, tas ir jautājums! Kas tev ir tāds, ko Lūna varētu gribēt? Ko tu vari Lūnai piedāvāt?”

“Tikai to, kas ir šajos saiņos.”

“Tas nav gluži tas, ko es domāju,” vecais vīrs norūca. “Bet mēs varam arī paskatīties, ko tu esi atnesis.”

Vecais eremīts izskatīja pirmo saini un atrada daudz praktisku lietu. Otrajā sainī bija dārgākas un retākas, taču mazāk lietderīgas mantas. Tad vecais vīrs ieraudzīja trešo saini. “Un kas ir tajā?”

“To es nekad neesmu varējis atvērt,” Džeks teica. “Mezgls ir pārāk stingrs.”

Eremīts uz bridi aizvēra acis un ieklausījās. Tad viņš atvēra acis un sarauktu pieri paskatījās uz Džeksu. “Mezgls saka, ka tu to esot plēsis. Bakstījis ar nazi. Kodis ar zobiem.”

Džekss jutās pārsteigts. “Jā, tā es darīju,” viņš atzinās. “Es jau tev teicu, ka izmēģināju visus līdzekļus, lai dabūtu to vaļā.”

“Diezin vai visus,” eremīts nicinoši sacīja. Viņš pacēla saini, līdz aizsie­tais mezgls atradās pretī viņa sejai. “Man ārkārtīgi žēl,” viņš teica, “bet vai tu, lūdzu, varētu atraisīties?” Viņš bridi klusēja. “Jā, es atvainojos. Viņš tā vairs nedarīs.”

Mezgls atraisījās, un eremīts atvēra saini. Ieskatījies tajā, viņš plati iepleta acis un paklusām iesvilpās.

Bet, kad vecais vīrs izklāja atvērto saini uz zemes, Džeksa pleci sa­šļuka. Viņš bija cerējis, ka tajā ir nauda, dārgakmeņi vai kāda vērtīga rotaslieta, ko varētu uzdāvināt mēness meitai. Taču sainī bija tikai līks koka gabals, akmens flauta un maza dzelzs kastīte.

No šīm lietām Džeksa uzmanību piesaistīja tikai flauta. Tā bija gata­vota no bāli zaļa akmens. “Kad es biju jaunāks, man bija sava flauta,” viņš teica. “Bet tā salūza, un man nekad neizdevās to salabot.”

“Visas šīs lietas ir iespaidīgas,” sacīja eremīts.

“Flauta izskatās diezgan jauka,” Džekss teica un paraustīja plecus. “Bet kāds labums var būt no koka gabala un kastes, kas praktiskai vaja­dzībai ir par mazu?”

Eremīts papurināja galvu. “Vai tu tās nedzirdi? Lielākā dala lietu čukst. Bet šīs lietas kliedz.” Viņš parādīja uz līko koka gabalu. “Ja vien ļoti nemaldos, tā ir salokāma māja. Turklāt ļoti glīta.”

“Kas tas ir salokāma māja?”

“Vai tu zini, kā var salocīt papīra gabalu vairākās daļās, un ar katru reizi tas kļūst arvien mazāks?” vecais vīrs jautāja. “Salokāma māja ir tāda pati. Tikai tā, protams, ir māja, nevis papīrs.”

Džekss paņēma līko koka gabalu un mēģināja to iztaisnot. Pēkšņi viņš ieraudzīja, ka tur rokās divus koka gabalus, kas atgādināja durvju ietvara sākumu.

“Neloki to vaļā šeit!” vecais vīrs iesaucās. “Es negribu, lai pie manas alas būtu māja, kas aizsedz man sauli!”

Džekss mēģināja atspiest abus koka gabalus atpakaļ. “Kāpēc es vairs nevaru to salocīt?”

“Droši vien tāpēc, ka tu nezini, kā to izdarīt,” vecais vīrs vienkārši atbildēja. “Iesaku tev pagaidīt, līdz zināsi, kurā vietā gribi to atlocīt, un tad varēsi atlocīt visu līdz galam.”

Džekss uzmanīgi nolika koku zemē un paņēma flautu. “Vai tā ari ir īp.iša?” Viņš pacēla to pie lūpām un nosvilpoja vienkāršu trelli lēļa d/.iesmu.

Hespe šķelmīgi pasmaidīja, pacēla pie lūpām koka stabulīti un iepūta lajā: Ta-ta Dīīī! Ta-ta Dīīīl

Visi zina, ka lēli sauc arī par vakarlēpi. Tāpēc, ka tas nerādās ārā, k.imēr spīd saule. Tomēr, par spīti tam, ap Džeksu nolaidās ducis vakar­lēpju, ziņkāri vērodami viņu un blisinādami acis spožajā gaismā.

“Šķiet, ka tā ir vairāk nekā parasta flauta,” vecais vīrs teica.

“Un tā kaste?” Džekss pasniedzās un paņēma to rokā. Tā bija tumša, .uiksta un tik maza, ka viņš viegli varēja sakļaut ap to plaukstu.

Vecais vīrs nodrebēja un novērsa skatienu no kastītes. “Tā ir tukša.”

“Kā tu to zini, ja neesi ieskatījies iekšā?”

“Zinu no klausīšanās,” vecais vīrs atbildēja. “Brīnos, ka tu pats nespēj to sadzirdēt. Tā ir pati tukšākā lieta, kādu es jebkad esmu dzirdējis. Tajā skan atbalsis. Tā ir domāta citu lietu glabāšanai.”

“Visas kastes ir domātas glabāšanai.”

“Un visas flautas ir domātas vilinošu meldiju spēlēšanai,” vecais virs izteiksmīgi sacīja. “Bet šī flauta ir īpaša. Tas pats sakāms par kas­tīti.”

Džekss bridi vēroja kārbiņu, tad uzmanīgi nolika to zemē un sāka vīstīt visus trīs dārgumus atpakaļ trešajā sainī. “Es laikam došos tālāk,” viņš teica.

“Vai tu tomēr nevēlies pakavēties šeit vismaz kādu mēnesi?” vecais vīrs jautāja. “Tu varētu iemācīties klausīties kaut vai drusciņ labāk. Klau­sīšanās ir ļoti noderīga māka.”

“Tu man liki šo to pārdomāt,” Džekss teica. “Un man šķiet, ka tev ir taisnība. Man nevajag dzīties pēc Lūnas. Man jāpanāk, lai Lūna nāktu pie manis.”

“Tas nav gluži tas, ko es teicu,” vecais vīrs nomurmināja. Taču viņa vārdi skanēja bezcerīgi. Būdams prasmīgs klausītājs, viņš zināja, ka Džekss viņu nedzird.

Nākamajā rītā Džekss devās ceļā un, sekodams mēnesim, kāpa arvien augstāk kalnos. Pēc kāda laika viņš uzgāja palielu, līdzenu zemes lau­kumu, kas pletās starp augstākajām smailēm.

Džekss izņēma no saiņa līko koka gabalu un soli pa solim sāka atlocīt māju. Tā kā priekšā bija visa nakts, viņš cerēja to pabeigt pirms Lūnas parādīšanās debesīs.

Taču māja izrādījās daudz lielāka, nekā viņš bija domājis; tā drīzāk atgādināja savrupmāju, nevis vienkāršu namiņu. Turklāt atlocīt to bija daudz sarežģītāk, nekā Džekss bija cerējis. Kad debess plašumā iemir­dzējās mēness meita Lūna, viņa darbs vēl bija tālu no beigām.

Varbūt Džekss pārāk steidzās. Varbūt viņš bija neapdomīgs. Bet varbūt Džekss, tāpat kā vienmēr, gluži vienkārši bija neveiksminieks.

Iznākums bija tāds, kādu varēja sagaidīt: savrupmāja bija krāšņa, liela un plaša. Bet tās daļas nebija pienācīgi savienojušās. Vairākas nama kāpnes veda sāņus, nevis uz augšu. Dažām istabām bija pārāk maz sienu, citām to bija pārāk daudz. Daudzām istabām nebija griestu, un virs tām pletās dīvainas debesis, pilnas nepazīstamu zvaigžņu.

It viss šajā namā bija mazliet greizs. Pa vienas istabas logu varēja redzēt pavasara puķes, bet citā logus klāja ziemas sarma. Viesību zālē tuvojās brokastlaiks, bet tuvākajā guļamistabā biezēja vakara krēsla.

Tā kā nekas tur nebija tāds, kādam jābūt, nevienas durvis vai logi nesakļāvās ciet. Tos varēja aizvērt un pat aizslēgt, taču tie nepiegulēja saviem ietvariem. Un, tā kā savrupmāja bija liela, tai bija daudz durvju un logu un tādējādi daudz ieeju un izeju.

Džekss tam visam nepievērsa uzmanību. Viņš uzskrēja visaugstākajā jumta tornī un pacēla pie lūpām flautu.

Skaidrajās nakts debesīs aizskanēja brīnumjauka dziesma. la nebija vienkārša, putna treļļiem līdzīga meldija; tā bija dziesma no viņa salauz­tās sirds dzīlēm. Tā bija spēcīga un skumja. H lidinājās debesīs kā putns ar salauztu spārnu.

Dzirdot šo dziesmu, Lūna nolaidās lejup tornī. Bāla, apaļa un skaista viņa stāvēja Džeksa priekšā visā savā krāšņumā, un pirmo reizi mūžā Džekss izjuta sevī atmirdzam patiesa prieka staru.

Stāvēdami augstajā jumta tornī, viņi uzsāka sarunu. Džekss pastās­tīja viņai par savu dzīvi, savām derībām un garo, garo ceļojumu. Lūna klausījās, smējās un smaidīja.

Tomēr beigu beigās viņa ar ilgošanos palūkojās debesīs.

Džekss saprata, ko tas nozīmē. “Paliec pie manis!” viņš lūdza. “Es spēšu būt laimīgs tikai tad, ja tu būsi mana.”

“Man jāiet,” viņa atbildēja. “Debesis ir manas mājas.”

“Es tev uzcēlu māju,” Džekss teica un norādīja lejup uz plašo sav­rupmāju. “Tur tev būs pietiekami plašas debesis. Tukšas debesis, un tās visas piederēs tikai tev.”

“Man jāiet,” viņa atbildēja. “Es jau pārāk ilgi esmu bijusi projām.” Džekss pacēla roku, lai viņu aizturētu, taču apstājās pusceļā. “Laiku mēs sev radīsim paši,” viņš teica. “Tavā guļamistabā varēs būt gan ziema, gan pavasaris, kā vien tu vēlēsies.”

“Man jāiet,” viņa sacīja, lūkodamās augšup. “Bet es atgriezīšos. Es rsmu mūžīga un nemainīga. Un, ja tu man spēlēsi flautu, es atkal nākšu pie tevis.”

“Es esmu dāvājis tev trīs lietas,” Džekss teica. “Dziesmu, māju un savu sirdi. Ja tev jādodas projām, vai arī tu dosi man trīs lietas?”

Viņa iesmējās, izpletusi rokas uz sāniem. Viņa bija kaila kā mēness. "Kas man pieder tāds, ko es varu tev atstāt? Bet, ja man pieder kaut kas, ko varu tev dot, tad saki, un es tev to došu.”

Džekss juta, ka viņa mute ir gluži sausa. “Vispirms es lūgšu, lai tu ļauj man pieskarties tavai rokai.”

“Roka piekļaujas rokai, un es izpildu tavu lūgumu.” Viņa pastiepa Džeksam gludu, spēcīgu plaukstu. Sākumā tā šķita vēsa, bet pēc brīža kļuva brīnumaini silta. Džeksa rokas viscaur pārklāja zosāda.

“Otrkārt, es lūgšu tavu skūpstu,” viņš teica.

“Mute piekļaujas mutei, un es izpildu tavu lūgumu.” Viņa pieliecās Džeksam klāt. Viņas elpa bija smaržīga un lūpas tvirtas kā auglis. Viņas skūpsts aizrāva Džeksam elpu, un pirmo reizi mūžā viņa lūpas izliecās tikko jaušamā smaidā.

“Un kāds būs tavs trešais lūgums?” Lūna jautāja. Viņas acis bija tumšas un viedas, viņas smaids bija atklāts un visgudrs.

“Es gribu tavu vārdu,” Džekss izdvesa. “Gribu, lai varētu saukt tevi vārdā.”

“Miesa piekļaujas…” Lūna iesāka sacīt, dedzīgi tiekdamās viņam pretī. Bet tad viņa apstājās. “Tikai manu vārdu?” viņa pārjautāja, pārlaizdama roku Džeksa viduklim.

Džekss pamāja ar galvu.

Viņa pieliecās Džeksam pie auss un silti iečukstēja tajā: "Ludis."

Tad Džekss izvilka melno dzelzs kastīti un aizvēra tās vāku, ieslēg­dams viņas vārdu iekšpusē.

“Tagad man ir tavs vārds,” viņš apņēmīgi teica. “Tāpēc man ir vara pār tevi. Un es saku, ka tev vienmēr jāpaliek pie manis, lai es varētu būt laimīgs.”

Un tā arī notika. Kastīte viņa plaukstā vairs nebija auksta. Tā bija silta, un tās iekšienē Džekss juta viņas vārdu, kas lidinādamies sitās pret sienām kā naktstauriņš pret loga rūti.

Varbūt Džekss pārāk lēni aizvēra vāku. Varbūt viņš netika galā ar aizdari. Bet varbūt vienkārši viņš vienmēr bija neveiksminieks. Lai nu kā, beigu beigās viņam izdevās noturēt nevis visu Lūnas vārdu, bet tikai gabaliņu no tā.

Tāpēc Džekss spēja paturēt viņu tikai neilgu laiku, un viņa arvien un atkal aizslīdēja projām. Projām no viņa greizās savrupmājas, atpakaļ mūsu pasaulē. Tomēr Džeksam pieder gabaliņš no viņas vārda, tāpēc viņai vienmēr ir jāatgriežas.”

* * *

Hespe smaidīdama pārlaida mums skatienu. Un tāpēc mēness vien­mēr ir mainīgs. Vienmēr, kad Lūna mūsu debesīs nav redzama, Džekss tur viņu savā kastē. Viņš to notvēra un joprojām glabā sev. Bet vai viņš ir laimīgs vai ne, to zina tikai viņš pats.”

Pie ugunskura iestājās ilgs klusums.

- Tas nu gan bija ellīgs stāsts, beidzot sacīja Dedans.

Hespe nolaida skatienu, un, kaut gan uguns gaismā to bija grūti sare­dzēt, biju gatavs derēt, ka viņa ir nosarkusi. Cietā, skarbā Hespe, kuru es agrāk pat iedomāties nespēju sarkstam. Man vajadzēja daudz laika, lai es visu to atcerētos, viņa teica. Man to stāstīja māte, kad es biju vēl pavisam maza. Katru vakaru viņa stāstīja vienu un to pašu. Teica, ka uzzinājusi to no savas mātes.

- Nu, tad tev tas katrā ziņā būs jāstāsta arī savām meitām, Dedans teica. Tas ir pārāk labs stāsts, lai tam ļautu pazust kaut kur ceļmalā.

Hespe pasmaidīja.

* * *

Diemžēl šis rāmais vakars bija kaut kas līdzīgs klusuma brīdim pirms vētras. Nākamajā dienā Hespe izmeta piezīmi, kas aizkaitināja Dedanu, un divas turpmākās stundas viņi neskatījās viens uz otru un šņāca kā satracināti kaķi.

Dedans centās mūs pārliecināt, ka jāmet mūsu meklējumi pie malas un jāpiesakās par karavānu sargiem, jo tad varbūt bandīti uzbrukšot mums paši. Martens teica, ka tas būtu tikpat gudri kā meklēt lāču lama­tas, iebāžot tajās kāju. Martenam bija taisnība, bet nākamās pāris dienas viņi tik un tā katrā izdevīgā brīdī aprēja viens otru.

Divas dienas vēlāk mēs izdzirdējām izbiedētu un pārsteidzoši meitenīgu Hespes kliedzienu no upes, kurp viņa bija devusies mazgāties. Metāmies viņai palīgā, domādami, ka parādījušies bandīti, taču ierau­dzījām Tempi stāvam līdz ceļiem ūdenī, kailu kā bērnu. Hespe puskaila un piloša stāvēja krastā. Martenam tas šķita ļoti uzjautrinoši. Hespei ne. Dedanu no niknuma lēkmes un uzbrukuma ademam atturēja vienīgi tas, ka viņš nesaprata, kā iespējams uzbrukt kailam cilvēkam, neskatoties uz viņa pusi un nepieskaroties viņam.

Nākamajā dienā laiks kļuva miglains un drēgns, vēl vairāk pasliktinot mūsu noskaņojumu un palēninot meklēšanu.

Pēc tam sāka līt.