Vieda vīra bailes

SIMT CETURTĀ NODAĻA . ktehs

PĒC TAM kad Feluriana bija palīdzējusi man atklāt, uz ko esmu spē­jīgs, es sāku aktīvāk piedalīties sava ēnsega darināšanā. Feluriana šķita apmierināta ar maniem panākumiem, taču es pats jutos nožēlojami. Te nebija nedz noteikumu, ko ievērot, nedz faktu, ko iegaumēt. Šī iemesla dēļ mans asais prāts un ceļojoša aktiera labā atmiņa daudz nepalīdzēja un darbs ritēja kaitinoši lēni.

Beidzot es iemācījos pieskarties ēnsegam, to nesabojājot, un mainīt tā apveidus pēc savas vēlēšanās. Pēc zināmas vingrināšanās iemanījos to pārveidot no īsas pelerines par pilnu sēru apmetni ar kapuci, kā arī izveidot dažādus starpstāvokļus.

Tomēr nebūtu godīgi piedēvēt sev pat drusciņu nopelnu ēnsega dari­nāšanā. Tā bija Feluriana, kas sagādāja ēnu un izauda to ar mēness, uguns un dienas gaismu. Mans galvenais ieguldījums bija ierosinājums, lai apmetnim būtu daudz mazu kabatiņu.

Pēc tam kad mēs ar ēnsegu aizgājām līdz pat Dienai un iznesām to pilnā apgaismojumā, es nospriedu, ka mūsu darbs ir galā. Manas aiz­domas šķita apstiprināmies, kad sākām daudz laika pavadīt peldoties, dziedot un citādos veidot baudot viens otra sabiedrību.

Bet, kad vien es pieminēju ēnsegu, Feluriana vairījās par to runāt. Es neiebildu, jo viņas izvairiba vienmēr izpaudās ļoti pievilcīgā veidā. Tāpēc man radās iespaids, ka vēl kāda ēnsega daļa ir palikusi nepabeigta.

Kādu ritu mēs pamodāmies viens otra skaujās, apmēram stundu skūp­stījāmies, lai rosinātu ēstgribu, tad sēdāmies pie brokastīm un tiesājām augļus, smalku miltu maizi ar medus kārēm un olīvas.

Tad Feluriana kļuva nopietna un palūdza man gabalu dzelzs.

Tāds lūgums mani izbrīnīja. Pirms kāda laika es biju nolēmis atsākt dažus no saviem ikdienas paradumiem. Lietodams ezera virsmu par spo­guli, es izmantoju savu nelielo bārdas nazi, lai noskūtos. Pirmajā bridi Feluriana izskatījās iepriecināta par maniem gludajiem vaigiem un zodu, bet tad, kad es tuvojos, lai viņu noskūpstītu, viņa atbīdīja mani rokas stiepiena attālumā un nepatikā noskurinājās. Viņa teica, ka es ožot pēc dzelzs, un aizsūtīja mani uz mežu, pieteikdama nenākt atpakaļ, iekams rūgtā smaka nebūšot izgaisusi no manas sejas.

Tāpēc es ar nenoliedzamu ziņkāri sameklēju ceļamaisā salauztu dzelzs sprādzi. Mazliet noraizējies, pasniedzu to viņai. Apmēram tā, kā varētu pasniegt bērnam asu nazi. Kāpēc tev tas vajadzīgs? es jautāju, cenz­damies izturēties bezrūpīgi.

Feluriana neko neatbildēja. Viņa stingri saņēma dzelzs gabalu starp īkšķi un diviem pirkstiem, it kā tā būtu čūska, kas cenšas izlocīties un viņai iedzelt. Viņas mute savilkās tievā svītrā, un acu krāsa no pazīstamā violetā mijkrēšļa pamazām pārtapa ezera dzelmes zilgumā.

- Vai varu palīdzēt? es jautāju.

Viņa iesmējās. Nevis gaišos, džinkstošos smieklus, kurus es bieži biju dzirdējis, bet mežonīgus un negantus smieklus. vai tu patiešām gribi palīdzēt? viņa noprasīja. Plauksta, kas turēja dzelzs gabalu, viegli nodrebēja.

Mazliet iztrūcies, es pamāju ar galvu.

- tad ej projām! Viņas acis joprojām mainīja krāsu, tuvodamās zilganbaltam spīdumam. man pašlaik nevajag liesmas, dziesmas vai jautājumus. Kad es nekustējos no vietas, Feluriana izdarīja kustību, it kā atgaiņātos. ej uz mežu. neaizklīsti tālu, bet netraucē mani tik ilgu laiku, cik vajadzīgs četrām mīlēšanās reizēm. Arī viņas balss bija mazliet pārvērtusies. Kaut gan tā joprojām skanēja maigi, tajā jautās skarbi čerkstoša pieskaņa, kas mani biedēja.

Kad gribēju iebilst, viņa man veltīja tik baisu skatienu, ka es nevil­cinādamies un nedomādams pazudu biezoknī.

Kādu laiku bezmērķīgi klejoju apkārt, cenzdamies atgūt savaldīšanos. Tas bija grūti, jo es biju kails kā bērns un nupat aizraidīts projām no nopietnas maģijas, kā māte aizraida traucējošu bērnu no pavarda uguns.

Tomēr sapratu, ka man klajumā kādu laiku nav vēlams atgriezties. Tāpēc pagriezos Dienas virzienā un devos izpētīt apkārtni.

Nevaru pateikt, kāpēc es todien aizklīdu tik tālu. Feluriana bija pie­kodinājusi, lai uzturos tuvumā, un es zināju, ka tas ir prātīgs padoms. Neskaitāmi bērnu dienu stāsti brīdināja no briesmām, kādas var sastapt, klīstot pa Fae valstību. Pat tad, ja es neņemtu tos vērā, pietiktu arī ar Felurianas stāstiem, lai es turētos viņas mijkrēšļa birzs drošajā tu­vumā.

Daļa vainas droši vien jāpiedēvē manai dabiskajai ziņkārībai. Taču vēl lielāka nozīme varbūt bija manam aizskartajam lepnumam. Lepnums un muļķība mēdz turēties kopā kā cieši sadotas rokas.

Nostaigāju gandrīz veselu stundu, līdz debesis virs galvas lēni izgais­moja dienas gaisma. Atradu kādu taku, bet neredzēju nevienu dzīvu radību, ja neņem vērā kādu retu tauriņu vai vāveri, kas lēkāja kokos.

Mans noskaņojums visu laiku svārstījās starp garlaicību un bažām. Es taču galu galā biju Fae valstībā. Man vajadzēja redzēt brīnumainas parādības. Stikla pilis. Degošas strūklakas. Asinskāru trolli. Baskājainus večukus, kas dedzīgi vēlas dot man padomus…

Koki pašķīrās, un es ieraudzīju lielu, zaļu klajumu. Visas Fae valstības vietas, kuras Feluriana man līdz šim bija rādījusi, bija mežotas. Tāpēc šī likās nepārprotama zīme, ka esmu aizgājis tālāk par sev paredzētajām robežām.

Tomēr es turpināju ceļu, ar prieku izjuzdams uz ādas saulesgaismu pēc daudzajām blāvā mijkrēšļa stundām Felurianas klajumā. Taka, pa kuru gāju, šķietami veda pie vientuļa koka, kas slējās zaļa lauka vidū. Nolēmu, ka aiziešu līdz šim kokam un pēc tam griezīšos atpakaļ.

Gāju krietnu laiku, taču neizskatījās, ka būtu piekļuvis kokam tuvāk. Sākumā nodomāju, ka tā ir vēl viena Fae dīvainība, bet, kādu laiku stūr­galvīgi soļojis pa uzsākto taku, nepārprotami sapratu patiesību. Koks vienkārši bija lielāks, nekā man sākumā bija licies. Daudz lielāks un daudz tālāks.

Taka tomēr neaizveda pie koka. Īstenībā tā pagriezās projām, atstā­dama koku vairāk nekā pusjūdzes attālumā. Grasījos jau doties atpakaļ, bet tad manu skatienu piesaistīja spilgta krāsu ziboņa koka lapotnes iekšienē. Pēc neilgas svārstīšanās uzvarēja ziņkārība, un es nokāpu no takas garajā zālē.

lādu koku es nekad agrāk nebiju redzējis, un es tam tuvojos lēni. Tas bija līdzīgs lielam vītolam ar izplestiem zariem, bet platākām, tumši zaļām lapām. Kokam bija plašs, nokarens lapojums, ko izraibināja bāli, dūmakaini zili ziedi.

Vējš mainīja virzienu un, lapām sašūpojoties, uzvēdīja savādu, saldu smaržu. Tā atgādināja dūmus, virces, ādu un citronu. Smarža bija kai­rinoša un neatvairāma. Ne tādā nozīmē kā vilinoša ēdiena smarža. Tā nesadzina siekalas mutē un nelika vēderam kurkstēt. Par spīti tam, ja es uz galda redzētu kaut ko ar līdzīgu smaržu, es justu neatvairāmu tieksmi iebāzt to mutē, pat tad, ja tas būtu akmens vai koka gabals. Nevis izsalkuma, bet tīrās ziņkāres dēļ, kā varētu rīkoties bērns.

Kad piegāju tuvāk, mani pārsteidza ainas skaistums: tumšais lapu zaļums kontrastēja ar tauriņiem, kas lidinājās no zara uz zaru, dzerdami saldumu no koka bālajiem ziediem. Tas, ko es pirmajā brīdī biju noturējis par puķu dobi zem koka, izrādījās paklājs no tauriņiem, kas gandrīz blīvi nosedza zemi. Aina bija tik aizraujoša, ka es apstājos vairāku soļu attālumā no koka, negribēdams, lai tie iztraucēti paceļas spārnos.

Daudzi tauriņi, kas lidinājās starp ziediem, bija violeti un melni vai zili un melni, tādi paši kā Felurianas klajumā. Citi bija sulīgi zaļi, dzelteni pelēki vai sudrabaini zili. Bet manu skatienu piesaistīja viens liels, koši sarkans tauriņš ar metālisku zelta spīgojumu uz asinskrāsas spārniem. Tā spārni bija lielāki par manu plaukstu ar izplestiem pirkstiem. Kamēr es stāvēju un skatījos, tas ielidoja dziļāk starp lapām, meklēdams jaunu ziedu, uz kura apmesties.

Piepeši tauriņa spārni pārstāja saskaņoti kustēties. Tie atdalījās no ķermeņa un katrs atsevišķi nokrita zemē kā atraisījušās rudens lapas.

Tikai tagad, ar acīm sekodams tiem līdz koka pamatnei, es ierau­dzīju patiesību. Zemē nebija apmetušies tauriņi… tie bija nedzīvi tauriņu spārni. Neskaitāmi tūkstoši spārnu kā dārgakmeņu sega klāja zāli zem milzīgā koka lapotnes.

- Sarkanie aizvaino manas estētiskās jūtas, no koka atskanēja vēsa, sausa balss.

Es atkāpos soli atpakaļ un mēģināju kaut ko saskatīt starp nokareno zaru un lapu biezā aizkara.

- Kas tās par manierēm! tā pati balss pārmetoši aizrādīja. Neie­pazīstināsi ar sevi? Tikai blenzīsi?

- Piedodiet, kungs, es nopietni teicu. Tad, atcerēdamies koka ziedus, izlaboju: Kundze. Bet es nekad agrāk neesmu sarunājies ar koku, tāpēc jūtos drusku samulsis.

- Tā izskatās gan. Es neesmu koks. Tāpat kā cilvēks nav krēsls. Es esmu Ktehs. Tev palaimējās, ka atradi mani. Daudzi tevi apskaustu par tādu izdevību.

- Izdevību? es atbalsoju, cenzdamies saskatīt runātāju starp koku zariem. Atmiņā sarosījās sens stāsts, folkloras fragments, ko biju lasījis, meklēdams ziņas par čandriāniem. Tu esi orākuls, es teicu.

- Orākuls! Cik dīvaini! Nemēģini pielipināt man sīkus vārdus! Es esmu Ktehs. Es esmu. Es redzu. Es zinu. No vietas, kur tikko bija tupējis tau­riņš, lejup nolidoja divi zaigojoši zilganmelni spārni. Dažreiz es runāju.

- Es sapratu, ka tevi aizvaino sarkanā krāsa?

- Sarkano te vairs nav. Balss skanēja vienaldzīgi. Un zilie ir necie­šami jauki. Ziboša kustība, un lejup, lēni griezdamies, lidoja vēl divi safīra krāsas spārni. Tu esi Felurianas jaunais cilvēcēns, vai ne? Es vilcinājos, bet sausā balss turpināja, it kā es būtu atbildējis: Tā jau es domāju. No tevis plūst dzelzs smaka. Tikai mazdrusciņ. Tomēr jābrīnās, kā viņa spēj to paciest.

Klusuma bridis. Ņirboņa. Dažu lapu viegla sakustēšanās. Vēl divi spārniņi noraustījās un lidoja lejup. Runā vien! balss turpināja, bet tagad tā nāca no citas koka vietas, joprojām paslēpusies aiz lapu aiz­kara. Skaidrs, ka tādam ziņkārīgam puikam ir daži jautājumi. Droši! Jautā! Tava klusēšana mani ļoti aizvaino.

Brīdi vilcinājies, es teicu: Varbūt man tiešām ir daži jautājumi.

- Āahhhh! atskanēja lēna, apmierināta nopūta. Tā jau es domāju!

- Ko tu vari pastāstīt par Amiru?

- Phe! Ktehs aizkaitināti nošņācās. Kas tad tas? Ko tu rausties? Ko spēlē spēlītes? Jautā man par čandriāniem, un darīts!

Es apstulbis klusēju.

- Brīnies? Kāpēc? Ak mūžs, puika, tu esi kā skaidra dīķa ūdens! Es redzu tev cauri desmit pēdas, bet tu esi knapi trīs pēdas dziļš. Vēlreiz nočabēja lapas, lejup virpuļodami lidoja divi spārnu pāri, zils un violets.

Man šķita, ka cauri zariem kaut kas aizviļņo, taču to apslēpa koka nemitīgā šūpošanās un vēja šalkoņa lapās. Kāpēc violetais? es jautāju vienkārši tāpēc, ka man kaut kas bija jāsaka.

- Tīrās skaudības pēc! Ktehs atbildēja. Viņš bija apskaužami šķīsts un bezrūpīgs. Turklāt es neciešu pārāk daudz jaukuma. Tāpat kā naivu neziņu. Viņš brīdi klusēja. Tu taču gribi man jautāt par čandriāniem, vai ne?

Man atlika vienīgi to apstiprināt.

- Īstenībā tur daudz nav, ko stāstīt, Ktehs nevērīgi izmeta. Bet labāk būtu, ja tu viņus sauktu par Septiņiem. “Čandriānu” vārdam pa visiem šiem gadiem ir pielipis pārāk daudz folkloras. Agrāk lietoja gan vienu, gan otru nosaukumu, bet tagad, ja pieminēsi čandriānus, cilvēki tūlīt domās par briesmoņiem, rendlingiem un skaveniem. Kāda tumso­nība!

Sekoja ilgs klusums. Es nekustīgi stāvēju, līdz aptvēru, ka nezināmais radījums gaida atbildi. Pastāsti vairāk! es teicu. Mana balss paša ausīs izklausījās nožēlojami vārga.

- Kāpēc? Man šķita, ka dzirdu viņa jautājumā ķircinošu pieskaņu.

- Tāpēc, ka man jāzina! es atbildēju, pūlēdamies ielikt balsī kaut cik spara.

- Jāzina? Ktehs neticīgi atjautāja. Kāpēc piepeši jāzina? Varbūt Universitātes maģistri zina atbildes, ko tu gribi dzirdēt. Bet viņi tev neko neteiks pat tad, ja tu jautāsi, un skaidrs, ka tu nejautāsi. Tu esi pārāk lepns. Pārāk gudrs, lai meklētu palīdzību. Pārāk nobažījies par savu reputāciju.

Mēģināju kaut ko sacīt, bet vārdi iestrēga rīklē, un atskanēja tikai sauss kliksts. Noriju siekalas un mēģināju vēlreiz.

- Lūdzu, man jāzina! Viņi nogalināja manus vecākus.

- Un tu gribi nogalināt čandriānus? Balss izklausījās ieinteresēta, gandrīz izbrīnīta. Gribi viens pats viņus sameklēt un iznīcināt? Pasau­līt, kā tu to izdarīsi? Haliakss dzīvo jau piectūkstoš gadu. Piectūkstoš gadu un ne mirkli nav gulējis miegā. Bet es teiktu, ka tu rīkojies gudri, meklēdams Amiru. Pat tik lepnam puikam kā tu jāsaprot, ka bez palī­dzības neiztikt. Ordenis varētu tev palīdzēt. Diemžēl to ir tikpat grūti atrast kā Septiņus. Ak vai, ak vai! Ko lai tāds jauns drosminieks iesāk?

- Stāsti! Gribēju iekliegties, taču tas izskanēja kā lūgums.

- Varu iedomāties, cik tas ir nomācoši, Ktehs bezkaislīgi turpināja.

Tie nedaudzie, kuri tic čandriāniem, baidās runāt, bet visi pārējie par

tādu jautājumu tevi tikai izsmies. Viņš izdvesa dramatisku nopūtu, kas šķita atskanam no vairākām lapotnes vietām reizē. Bet tāda ir maksa par civilizāciju.

- Kāda maksa? es jautāju.

- Augstprātība, Ktehs atbildēja. Tu domā, ka visu zini. Tu smē­jies par fejām un pasaku būtnēm, līdz vienu tādu ieraudzīji pats savām acīm. Kāds brīnums, ja tavi civilizētie līdzcilvēki netic čandriāniem? Lai atrastu kādu, kurš varētu ņemt tevi par pilnu, tev jāatstāj savi dārgie Civilizācijas Stūri tālu aizmugurē. Tev nebūs ne mazāko cerību, kamēr nebūsi aizgājis līdz Negaisa kalniem.

Kādu bridi valdīja klusums, tad lejā atkal riņķodami nokrita divi vio­leti spārni. Es krampjaini noriju siekalas sausajā rīklē, pūlēdamies izdo­māt jautājumu, kas man palīdzētu kaut ko noskaidrot.

- Saproti pats, nebūs daudz tādu, kas ņems nopietni tavus Amira meklējumus, Ktehs rāmi turpināja. Tomēr maers ir diezgan neparasts tips. Viņš tiem ir ticis jau pavisam tuvu, kaut ari pats to nezina. Turies kopā ar maeru, un viņš aizvedīs tevi pie amiriešu durvīm.

Ktehs sekli, sausi pasmējās. Asinis, ērgļpapardes un kauli, es vēlē- (

tos, kaut jums, nelgām, pietiktu saprašanas mani novērtēt! Lai ko tu aizmirstu, atceries to, ko nupat teicu! Beigu beigās tu sapratīsi šo jociņu.

To es tev apsolu. Pienāks laiks, un tu smiesies.

- Ko tu vari man pastāstīt par čandriāniem? es jautāju.

- lā kā tu tik sirsnīgi taujā, tad zini: tev vajadzīgs Ogle. Atceries?

Balti mati. Melnas acis. Skarbi izrīkojās ar tavu māti. Briesmīgi. Bet viņa turējās varonīgi. Loriana vienmēr bija klaidoņu trupas cienīga, piedod par izteicienu! Daudz brašāka nekā tavs tēvs ar visu savu lūgšanos un īdēšanu.

Manā prātā uzzibēja ainas, kuras es gadiem ilgi biju centies aizmirst.

Mana māte ar slapjiem, asiņainiem matiem, nedabiski izgrieztām rokām, atlauztām plaukstām un elkoņiem. Mans tēvs ar uzšķērstu vēderu, un

aiz viņa zemē gara asiņu sliede. Viņš bija centies aizrāpties pie mātes. Mēģināju runāt, bet mute bija pilnīgi sausa. Kāpēc? ar mokām iz­dabūju pār lūpām.

- Kāpēc? Ktehs pārjautāja. Labs jautājums. Es zinu daudzus tā­dus “kāpēc”. Kāpēc viņi tik nelāgi izrīkojās ar tavu nabaga ģimeni? Nu, tāpēc, ka viņi to gribēja, tāpēc, ka viņi to varēja, un tāpēc, ka viņiem bija iemesls. Kāpēc viņi atstāja tevi dzīvu? Nu, tāpēc, ka bija neizdarīgi, tāpēc, ka tev paveicās, un tāpēc, ka viņus kaut kas aizbiedēja projām.

“Kas viņus aizbiedēja?" es truli nodomāju. Bet pārdzīvojums bija pārāk smags. Atmiņas, dīvainās būtnes vārdi… Manas lūpas kustējās bez ska­ņas, nespēdamas izrunāt jautājumu.

- Ko? Ktehs noprasīja. Vai tu meklē citu “kāpēc”? Vai brīnies, kāpēc es to visu tev stāstu? Kāds no tā labums? Varbūt šis Ogle man kādreiz ir nodarījis pāri. Varbūt man patīk uzrīdīt viņam tādu jaunu kucēnu kā tu. Varbūt tavu kauliņu knaksti, kad tu sažņaudz plaukstas dūrēs, ir salda simfonija manām ausīm. 0 jā, tā tas ir! Par to vari nešaubīties!

Kāpēc tu nevari atrast šo Ogli? Jā, tas ir interesants jautājums. Varētu domāt, ka tik izteiksmīga izskata vīrietis ar ogļmelnām acīm tiks ievērots jebkurā vietā, kur apstāsies nopirkt dzeramo. Kā tas iespējams, ka visu šo laiku tu neesi ticis viņam uz pēdām?

Es papurināju galvu, cenzdamies atvairīt asiņu un degošu matu smaku.

Ktehs to acīmredzot uzlūkoja par sava veida atbildi. Pareizi, man nav tev jāstāsta, kāds viņš izskatās. Tu viņu redzēji pirms trim vai čet­rām dienām.

Manī spēji atplaiksnīja skaidrība. Bandītu vadonis! Staltais vīrietis bruņukreklā! Ogle! Tieši viņš bija runājis ar mani toreiz, kad biju vēl bērns. Vīrietis ar baiso smaidu un zobenu kā ziemas ledus.

- Žēl, ka viņš tika projām, Ktehs turpināja. Tomēr jāatzīst, ka tev ļoti veicās. Es teiktu, ka tā bija ļoti reta izdevība tikties ar viņu vēlreiz. Žēl, ka tu to neizmantoji. Nepārdzīvo, ka nepazini viņu. Šitiem ir liela pieredze, kā noslēpt savas raksturīgākās zīmes. Tā nav tava vaina. H tas ir bijis ilgi. Daudzus gadus. Turklāt tu biji ļoti aizņemts, izdabā­dams citiem, vārtīdamies spilvenos ar spīganu, apmierinādams savas zemākās dziņas.

Lapotnē vienlaikus noraustījās trīs zaļi tauriņi. To atrautie spārni plīvoja lejup kā krītošas lapas.

-Ja runājam par dziņām, ko teiktu tava Denna? Ak vai, ak vai! Iedo­mājies, ja viņa tevi šeit redzētu! Tevi un tavu spīganu, saķērušos kopā un pārojamies kā trušus! Starp citu, tas vīrietis viņu sit. Viņas patrons. Ne visu laiku, bet diezgan bieži. Reizēm tad, kad noskaišas, bet visbiežāk izklaidēšanās pēc. Cik daudz jāpūlas, lai viņa iekliegtos? Cik daudz var atļauties, pirms viņa mēģina aizbēgt un šim viņa atkal jāvilina atpa­kaļ? Bet pēdas nepaliek. Nav redzamu ievainojumu, nav apdegumu. Nav nekādu rētu. Pagaidām nav.

Pirms divām dienām viņš laida darbā savu spieķi. Tas bija jaunums. Pušumi zem drēbēm lielāki par tavu īkšķi. Zilumi līdz kaulam. Viņa guļ uz grīdas un dreb, mute pilna asiņu, un vai zini, par ko viņa domā, pirms noģībst? Par tevi. Viņa domā par tevi. Droši vien arī tu esi par viņu domājis. Pa vidu starp peldēšanos, zemeņu ēšanu un citiem jaukumiem.

Ktehs izdvesa nopūtai līdzīgu skaņu. Nabaga meitene, viņa ir tam neglābjami piesaistīta. Iedomājusies, ka neko citu nav pelnījusi. Neietu projām no viņa pat tad, ja tu lūgtu. Bet tu jau nelūgsi. Tu esi pārāk uzmanīgs. Vienmēr sargies, lai viņu neaizbaidītu. Un pareizi vien ir. Viņa prot bēgt. Tagad, kad viņa ir projām no Severenas, kā tu ceri viņu atrast?

Cik apkaunojoši, ka tu aizgāji, nepateicis ne vārda! Tieši tad, kad viņa sāka tev uzticēties. Pirms jūs sastrīdējāties. Pirms tu aizbēgi. Tāpat kā visi vīrieši viņas dzīvē. Tāpat kā visi vīrieši. Tīkoji pēc viņas, runāji saldus vārdus un pēc tam vienkārši aizgāji. Atstāji viņu vienu. Labi vismaz, ka viņa jau ir pie tā pieradusi, vai ne? Citādi tu viņu pārāk sāpinātu. Citādi tu varētu salauzt nabaga meitenes sirdi.

Ilgāk es vairs nespēju izturēt. Pagriezos un metos bēgt, neprātīgi joņodams atpakaļ pa ceļu, pa kuru biju atnācis šurp. Atpakaļ uz Felurianas klusā mijkrēšļa klajumu. Projām. Projām. Projām.

Un skriedams es joprojām aiz muguras dzirdēju Kteha balsi. Sausā, rāmā skaņa sekoja man ilgāk, nekā es būtu varējis iedomāties. Nāc atpakaļ! Nāc atpakaļ! Man ir vēl, ko tev stāstīt. Man ir vēl daudz, ko tev stāstīt, paliec pie manis!

* * *

Tikai pēc vairākām stundām es atgriezos Felurianas klajumā. Nezinu, kā atradu ceļu. Atceros tikai, cik izbrīnījies jutos, kad ieraudzīju starp kokiem viņas mājokli. Pazīstamais skats pamazām pieklusināja trako virpuli manā galvā, līdz es atkal biju spējīgs domāt.

Piegāju pie ezera un iedzēru lielu malku ūdens, tad saslapināju seju, lai noskaidrotu domas un slēptu asaru pēdas. Vēl kādu brīdi kavējies pārdomās, piecēlos un devos uz mājokļa pusi. Tikai tad pamanīju kādu dīvainību: šeit vairs nebija tauriņu. Tie gandrīz vienmēr lielākos vai mazākos bariņos lidinājās apkārt, taču šobrīd es neredzēju nevienu.

Feluriana bija turpat, taču viņas izskats manī viesa vēl lielāku ne­mieru. Pirmo reizi es neredzēju viņā pilnīgu un nevainojamu skaistumu.

Viņa gulēja spilvenos pagurusi un nomākta. It kā es būtu bijis projām nevis dažas stundas, bet dienas, un viņa kopš tā laika nebūtu ne gulē­jusi, ne ēdusi.

Dzirdēdama mani tuvojamies, Feluriana gurdi pacēla galvu. tas ir izdarīts, viņa teica un, paskatījusies uz mani, pārsteigumā iepleta acis.

Paraudzījies lejup, redzēju, ka esmu viscaur saskrāpējies un asiņains. Mans kreisais sāns visā garumā bija notriepts ar dubļiem un zāles trai­piem. Acīmredzot izmisumā bēgdams no Kteha, kādā brīdī biju pakritis.

Feluriana izslējās sēdus. kas tev noticis?

Izklaidīgi notraucu no elkoņa sakaltušas asinis. To pašu es varētu jautāt tev. Mana balss izklausījās raupja un piesmakusi, it kā es būtu kliedzis. Paskatījies uz Felurianu, redzēju viņas acīs patiesas bažas.

- Gāju pastaigāties uz Dienas pusi. Kādā kokā atradu neparastu radījumu. Tas sevi nosauca par Ktehu.

Dzirdēdama šo vārdu, Feluriana sastinga. Ktehu? vai jūs sarunā­jāties?

Es pamāju ar galvu.

- vai tu viņam jautāji par to? Taču es vēl nepaguvu atbildēt, kad viņa izdvesa klusu, izmisušu saucienu un metās man pretī. Viņas rokas slīdēja pār manu augumu, it kā meklēdamas ievainojumus. Pēc brīža viņa saņēma manu seju plaukstās un izbiedēta ieskatījās man acīs, šķiet, baiļodamās par to, kas tajās būs jāierauga. vai tev nekas nekait?

Viņas bažas izraisīja man nevilšu smaidu. Sāku mierinoši stāstīt, ka viss ir labākajā kārtībā… bet tad atcerējos Kteha vārdus. Atcerējos uguni un vīrieti ar ogļmelnajām acīm. Domās redzēju Dennu guļam uz grīdas ar asinīm mutē. Man acīs sakāpa asaras un kaklā iestrēga kamols. Aizgriezos un papurināju galvu, aizmiedzis acis un nespēdams parunāt.

Viņa noglāstīja man pakausi un teica: viss ir labi, viss pāries, viņš nav tev iekodis, un tavas acis ir skaidras, tātad viss ir labi.

Es atstūmu viņu mazliet nostāk, lai ieskatītos viņai sejā. Manas acis?

- tas, ko Ktehs saka, var sadragāt vīru prātus, bet, ja tas būtu noticis, es to redzētu, tu joprojām esi mans kvouts, mans saldais dzejnieks! Viņa paliecās uz priekšu, neparasti vilcinādamās, tad noskūpstīja mani uz pieres.

- Vai viņš melo un tāpēc cilvēki sajūk prātā?

Feluriana lēni papurināja galvu. Ktehs nemelo, viņam ir spēja visu redzēt, bet viņš saka tikai to, kas cilvēkus ievaino, ar Ktehu sarunājas tikai dennerlingi. Viņa pieskārās manam vaigam, lai mīkstinātu vārdu skarbumu.

Es sapratu, ka viņa saka taisnību. Un sāku raudāt.