Vieda vīra bailes

TRĪSDESMIT SESTĀ NODAĻA . par spīti zināšanām

DIENAS RITĒJA, un es uzaicināju Vilemu un Simmonu doties pāri upei un atzīmēt mūsu sekmīgo karagājienu pret Ambrozu.

Tā kā es bieži devu priekšroku sountenam, nekāds lāga dzērājs nebiju, toties Vilems un Simmons laipni nodemonstrēja šīs mākslas smalkākās nianses. Dažādības pēc mēs iegriezāmies vairākos krodziņos, bet beigu beigās apmetāmies “Eolijā”. Man šī vieta vislabāk patika mūzikas dēļ, Simmonam tur šķita vispievilcīgākās sievietes, un Vilems to izvēlējās tāpēc, ka tur varēja dabūt skutenu.

Biju jau mēreni iesilis, kad mani aicināja uz skatuves, taču viegls dzēriens nekad nav traucējis manas pirkstu kustības. Lai apliecinātu, ka neesmu apreibis, es nospēlēju dziesmu “Maziņš eža puskažociņš”, kuras vārdus ir grūti izrunāt pat tad, ja esi skaidrs kā stikls.

Publikai dziesma patika, un tā apliecināja savu atzinību vispārpie­ņemtajā veidā. Un, tā kā es tovakar nedzēru sountenu, krietna vakara daļa man ir pagaisusi no atmiņas.

* * *

Mēs trijatā mērojām garo atpakaļceļu no “Eolijas”. Gaisā jautās spirg­tums, kas vēstīja par ziemu, bet mēs visi trīs bijām jauni, un daudzie dzērienu kausi mūs sildīja no iekšpuses. Vējš atsvieda atpakaļ manu apmetni, un es ievilku dziļu, apmierinātu elpu.

Tad mani piepeši sagrāba panika. Kur ir mana lauta? iesaucos skaļāk, nekā biju gribējis.

- Tu to atstāji “Eolijā” pie Stančiona, Vilems atbildēja. Viņš bai­dījās, ka tu varētu pār to paklupt un lauzt kaklu.

Simmons bija apstājies ceļa vidū. Es uzgrūdos viņam virsū, zaudēju līdzsvaru un nokūleņoju zemē. Viņš to gandrīz nepamanīja. Zini, viņš nopietni novilka, es pašlaik noteikti neesmu uz to gatavs.

Mums priekšā slējās Akmens tilts: divsimt pēdu no viena gala līdz otram un varens izliekums virs upes piecstāvu mājas augstumā. Tilts bija daļa no Lielā Akmens ceļa, kas stiepās taisns kā nagla, līdzens kā galds un vecāks nekā Dievs. Es zināju, ka Akmens tilts ir smagāks nekā kalns. Zināju, ka tam gar abām malām stiepjas trīs pēdas augstas margas.

Bet, par spīti visām šīm zināšanām, es jutos ļoti neomulīgi, sapraz­dams, ka man jāiet tam pāri. Grīļīgi uzslējos kājās.

Kamēr mēs visi trīs pētījām tiltu, Vilems sāka lēnām šķiebties uz vienu pusi. Es pastiepos, lai viņu noturētu, un tajā pašā brīdī Simmons satvēra manu roku grūti pateikt, gribēdams man palīdzēt vai cenz­damies pats noturēties kājās.

- Es pašlaik neesmu uz to gatavs, Simmons atkārtoja.

- Tur tālāk ir vieta, kur apsēsties, Vilems teica. Kella trelle turen navor ka.

Mēs ar Simmonu apvaldījām smieklus un ļāvām, lai Vilems izved mūs cauri kokiem līdz nelielam klajumam nepilnu piecdesmit pēdu attālumā no tilta pakājes. Pārsteigts ieraudzīju, ka tā vidū pret debesīm slejas augsts pelēkakmens.

Vilems iegāja klajumā ar apkārtnes pazinēja rāmo mieru. Es gāju lēnāk un ziņkāri skatījos apkārt. Pelēkakmeņi ceļojošai aktieru trupai ir īpaši nozīmīgi, un šis skats izraisīja manī dažādas pretrunīgas jūtas.

Simmons atkrita biezajā zālē, bet Vilems atspiedās pret līka bērza stumbru. Es piegāju pie pelēkakmens un pieskāros tam ar pirkstu galiem. Tas bija silts un pazīstams.

- Negrūsti to briesmoni! Simmons nervozi teica. Tu to apgāzīsi.

Es iesmējos. Šis akmens te ir stāvējis tūkstoš gadu, Sim. Diez vai

mani elpas vilcieni tam spētu kaitēt.

- Vienkārši nāc nost! Tie nav labi.

- Tas ir pelēkakmens, es teicu un draudzīgi paplikšķināju pa gludo akmens sānu. Tie iezīmē senus ceļus. Ietekme tiem var būt tikai labvē­līga, jo tiem blakus mēs varam justies droši. Pelēkakmeņi norāda drošas vietas. To zina ikviens.

Simmons spītīgi papurināja galvu. Tie ir pagānisma paliekas.

- Deram uz džotu, ka man taisnība! es ķircinoši piedāvāju.

- Ha! joprojām gulēdams uz muguras, Simmons pastiepa roku. Piegājis tuvāk, uzsitu viņam pa plaukstu, lai apstiprinātu derības.

- Mēs varam rīt aiziet uz Arhīviem un to noskaidrot, Simmons teica.

Apsēdos blakus pelēkakmenim un jau ļāvos tīkamam mieram, kad

mani atkal sagrāba piepeša panika. Pie Dieva miesām! es iesaucos.

- Mana lauta! Mēģināju pielēkt kājās, taču tas neizdevās, un daudz netrūka, lai es krizdams būtu sašķaidījis smadzenes pret pelēkakmeņi.

Simmons mēģināja uzslieties sēdus, lai mani nomierinātu, taču spējā kustība bija pārāk strauja, un viņš lempīgi nogāzās uz sāniem un sāka bezpalīdzīgi smieties.

- Te nav nekā smieklīga! es ieaurojos.

- Tava lauta ir “Eolijā”, Vilems atgādināja. Tu to esi jautājis jau četras reizes, kopš mēs aizgājām no turienes.

- Neesmu vis! es atcirtu ar lielāku pārliecību nekā īstenībā jutu. Saberzēju pret akmeni sasisto galvu.

- Par to nav jākaunas, Vilems mierinoši atmeta ar roku. Cilvēka dabā ir pastāvīgi domāt par to, kas vistuvāk sirdij.

- Es dzirdēju, ka Kilvins pirms pāris mēnešiem esot “Spundē” tā pavairāk ieņēmis un bez mitas runājis par savu jauno auksta sēra lampu, sacīja Simmons.

Vilems nicīgi nosēcās. Lorrens bez mitas runātu par pareizu uzve­dību pie grāmatplauktiem. Satvert aiz muguriņas. Satvert aiz muguriņas, viņš norūca un ar abām rokām atdarināja tvēriena kustības. Ja es to dzirdēšu vēlreiz, sagrābšu viņu pašu aiz muguriņas!

Manī uzzibsnīja atmiņu dzirksts. Žēlīgais Tehlu! es piepešā izbīlī iesaucos. Vai es šovakar “Eolijā” dziedāju “Skārdnieku bodnieku”?

- Dziedāji gan, Simmons apstiprināja. Es nezināju, ka tam ir tik daudz pantu.

Saraucu pieri, izmisīgi cenzdamies atcerēties. Vai es dziedāju pantu par tehlieti un aitu? Tas nebija ieteicams pants dziedāšanai piedienīgā sabiedrībā.

- Nē-e, Vilems atrūca.

- Paldies Dievam! es nopūtos.

- Tas bija par kazu, Vilems nopietni paskaidroja, bet tad ļāva vaļu sparīgiem smiekliem.

- “…zem tehlieša tērpa!” Simmons nodziedāja un piebiedrojās Vilema jautrības uzplūdam.

- Tikai ne to! Es izmisis satvēru galvu rokās. Kad mans tēvs to nodziedāja publikai, māte lika viņam gulēt zem ratiem. Kad Stančions mani nākamreiz ieraudzīs, viņš noslānīs mani ar nūju un atņems man stabulītes!

- Viņiem traki patika! Simmons mēģināja mani mierināt.

- Es redzēju, ka Stančions dzied līdzi, Vilems piebilda. Tobrīd arī viņam jau bija sarkans deguns.

Kādu laiku valdīja rāms klusums.

- Kvout? Simmons ierunājās.

-Jā?

- Vai tu patiešām esi no Edema Rū cilts?

Jautājums pārsteidza mani nesagatavotu. Citkārt es par to būtu no­skaities, taču pašlaik nezināju, kā pienāktos justies. Vai tam ir kāda nozīme?

- Nē. Es tikai domāju…

- Ak tā! Kādu laiku es klusēdams pētīju zvaigznes. Ko tu domāji?

- Neko īpašu, Simmons atbildēja. Ambrozs tevi pāris reižu nosauca par Rū, bet viņš ari agrāk ir saucis tevi apvainojošos vārdos.

- Tas nav apvainojums, es iebildu.

- Es gribēju teikt, ka viņš ir saucis tevi vārdos, kuri neatbilst patiesī­bai, Simmons aši izlaboja. Tu nekad nerunā par savu ģimeni, bet esi sacījis šo to tādu, kas liek padomāt. Viņš paraustīja plecus, joprojām gulēdams uz muguras un lūkodamies zvaigznēs. Es nekad neesmu pazinis nevienu no Edema Rū ļaudīm. Vismaz tuvu pazinis ne.

- Tas, ko tu esi dzirdējis, nav patiesība, es teicu. Mēs nezogam bērnus, nepielūdzam tumsības dievus un tā tālāk.

- Tam es nekad neesmu ticējis, viņš noraidoši atmeta un pēc brīža piebilda: Tomēr kaut kas no stāstītā noteikti ir patiesība. Es nekad neesmu dzirdējis nevienu spēlējam tā, kā spēlē tu.

- Tam nav nekāda sakara ar manu piederību pie Edema Rū cilts, es teicu, bet tad pārdomāju. Nu, varbūt tikai drusciņ.

- Vai tu dejo? ne no šā, ne no tā pēkšņi jautāja Vilems.

Ja tādu jautājumu būtu uzdevis cits un citādos apstākļos, tas droši vien būtu izraisījis kautiņu. Lūk, tādus cilvēki mūs iztēlojas! Tādus, kas pūš stabules un čīgā vijoles. Un dejo ap saviem ugunskuriem. Pro­tams, tikai tad, kad nezogam visu, kas nav piesiets. Pēdējo teikumu es izrunāju ar jaušamu rūgtumu balsī. Tāda nav Edema Rū cilts būtība.

- Kāda ir tās būtība?

Es brīdi domāju, taču apskurbušais prāts neļāva tikt galā ar šo uzde­vumu. Mēs gluži vienkārši esam cilvēki, es beidzot teicu. Tikai tādi, kas ilgi neuzturas vienā vietā un ko pārējie neieredz.

Kādu laiku mēs visi atkal klusēdami raudzījāmies zvaigznēs.

- Vai viņa patiešām lika viņam gulēt zem ratiem? Simmons jautāja.

- Kas? Kam?

- Tu teici, ka tava mamma esot likusi tēvam gulēt zem ratiem par to, ka viņš dziedājis to pantiņu par aitu. Vai tā patiešām bija?

- Tas ir tikai tēlains izteiciens, es sacīju. Bet vienreiz viņa patie­šām tā izdarīja.

Es reti kavējos domās par saviem bērnības gadiem aktieru trupā, kad mani vecāki bija dzīvi. Vairījos no šī temata tāpat, kā klibs cilvēks vairās balstīt svaru uz ievainptās kājas. Tomēr Simmona jautājums izvilināja apziņas virskārtā atmiņu ainas.

- Tas nebija tāpēc, ka viņš būtu dziedājis “Skārdnieku bodnieku”, dzirdēju sevi sakām. Tēvs nodziedāja dziesmiņu, ko bija sacerējis par viņu…

Es ilgi klusēju. Tad turpināju: Par Lorianu.

Šī bija pirmā reize kopš daudziem gadiem, kad es izrunāju mātes vārdu. Pirmā reize, kopš viņa bija nogalināta. Vārds radīja mutē dīvainu sajūtu.

Tad neviļus un nedomādams es sāku dziedāt:

“Tumšmatei Lorianai,

Daiļajai sievietei manai,

Seja asa kā skabargas gals,

Stikla drumslām līdzīga balss.

Rēķināt viņa teicami prot,

Bet nemāk ēdienu gatavot.

Tomēr, par spīti it visam,

Labāka viņa par visām!

Kaudzi niķu līdzi sev nes Slepenā lādē bez slēdzenes,

Bet man tie nav ne sveši, ne tāli,

Tuvi, ne tāli, netāli, netāli…

Jutos dīvaini pamiris, itin kā attālināts pats no sava ķermeņa. Savādi bija tas, ka atmiņas bija spilgtas un dzīvas, taču nebija sāpīgas.

- Varu iedomāties, ka vīrietis tā var izpelnīties guļvietu zem ratiem, Vilems nopietni teica.

- Ne jau tāpēc, es dzirdēju sevi sakām. Māte bija skaista, un viņi abi to zināja. Viņi pastāvīgi ķircināja viens otru. Vainīgs bija pantmērs. Māte necieta briesmīgo pantmēru.

Es nekad nemēdzu pieminēt vecākus, un runāt par viņiem pagātnē bija ļoti neomulīgi. Tā šķita tāda kā nodevība. Vilemu un Simmonu mani vārdi nepārsteidza. Katrs, kurš mani pazina, varēja uzminēt, ka man nav ģimenes. Es nekad to nebiju teicis, bet viņi bija labi draugi. Viņi zināja.

- Aturā, kad sievas noskaišas, vīri guļ suņu būdās, sacīja Simmons, gribēdams iestūrēt sarunu drošākos ūdeņos.

- Melosi rehu eda Stiti, Vilems nomurmināja.

- Runā aturiešu valodā! Simmons iesaucās, un viņa balsī kūsāja uzjautrinājums. Un beidz mētāt savas muļķīgās frāzes!

- Eda Stiti? es atkārtoju. Jūs guļat pie ugunskura?

Vilems apstiprinoši pamāja.

- Es izsaku oficiālu protestu par to, cik ātri tu esi apguvis siaru valodu, Simmons teica, paceldams pirkstu. Man vajadzēja veselu gadu, lai tiktu līdz kaut cik ciešamam līmenim. Gadu! Un tu to norij viena dimestra laikā!

- Es daudz mācījos jau bērnībā, es atbildēju. Šajā dimestrī es to tikai noslīpēju.

- Tev ir labāks akcents, Vilems teica Simmonam. Kvouts runā kā dienvidnieku tirgotājs. Tas ir zems līmenis. Tava valoda izklausās daudz izsmalcinātāka.

Tas laikam Simmonu mazliet nomierināja. Pie ugunskura! viņš atkārtoja. Vai nav savādi, ka tieši vīriešiem vienmēr jāiet gulēt kaut kur citur?

- Ir taču skaidrs, ka gultas noteikumus diktē sievietes, es teicu.

- Tā nav nepatīkama doma, Simmons novilka. Protams, atkarībā no sievietes.

- Distrela ir glīta, pēc brīža viņš piebilda.

- Keh! Vilems izmeta. Pārāk bāla. Fela ir labāka.

Simmons sērīgi papurināja galvu. Tur nav cerību.

- Viņa ir modegiete, Vilems teica, un viņa smīns izskatījās gandrīz vai dēmonisks.

- Tiešām? Simmons pārjautāja. Vilems pamāja ar tik platu smaidu, kādu es viņa sejā neatcerējos redzējis. Simmons nelaimīgi nopūtās. Viss saskan! Gana slikti, ka viņa ir visskaistākā meitene Kopvalstībā, bet es nezināju, ka viņa turklāt ir modegiete.

- Varu tev piekrist, ka viņa ir visskaistākā meitene tajā upes pusē, es izlaboju, bet šajā pusē…

- Par savu Dennu tu esi jau izteicies, Vilems mani pārtrauca.

- Piecas reizes.

- Paklausies! Simmons teica, un viņa balss bija kļuvusi ļoti nopietna.

- Tev vienkārši vajag rīkoties! Tavai Dennai neapšaubāmi ir interese par tevi.

- Viņa neko tamlīdzīgu nav teikusi.

- Viņas nekad nesaka, ka viņām ir interese! Simmons iesmējās par manu muļķīgo iebildumu. Pastāv taču zināmas spēlītes. Kaut kas līdzīgs dejai. Viņš pacēla abas rokas, atdarinādams sarunu starp tām. “Ai, cik neparasti, ka mēs šeit satikāmies!” “Ā, sveiki, es nupat gribēju iet pusdienās.” “Kāda veiksmīga sagadīšanās, es arī! Vai drīkstu palīdzēt tev nest grāmatas?”

Pacēlu roku, lai viņu apklusinātu. Vai varam tūlīt pāriet uz izrādes beigām? Tur, kur tu dienām ilgi šņuksti virs alus krūzes?

Simmons nikni pablenza uz mani. Vilems iesmējās.

- Dennai pietiek vīriešu, kas viņu aplido, es teicu. Tie iet un nāk kā… Mēģināju atrast salīdzinājumu, bet tas man neizdevās. Es labprātāk gribētu būt viņas draugs.

- Tu labprātāk gribētu būt viņas sirdsdraugs, Vilems bez īpašas izteiksmes izlaboja. Tu labprātāk gribētu svētlaimīgi baudīt viņas ap­skāvienus. Bet tu baidies, ka viņa tevi atraidīs. Tu baidies, ka viņa pasmiesies un tu izskatīsies kā muļķis. Vilems nevērīgi paraustīja plecus. Ne jau tu pirmais tā jūties! Par to nav jākaunas.

Viņš bija trāpījis neparasti tuvu mērķim, un es krietnu bridi nespēju izdomāt piemērotu atbildi. Es gribu cerēt, klusi sacīju, bet negribu to pieņemt par pašsaprotamu. Esmu redzējis, kas notiek ar vīriešiem, kuri pārāk daudz iedomājas un pielīp viņai.

Vilems svinīgā nopietnībā pamāja ar galvu.

- Viņa tev sagādāja lautas futrāli, Simmons teica, gribēdams palī­dzēt. Tas taču kaut ko nozīmē!

- Bet ko tas nozīmē? es atjautāju. Var jau cerēt, ka viņai tiešām ir interese, bet ja nu tā no manas puses ir tikai vēlmju domāšana? Visi tie pārējie vīrieši noteikti arī domā, ka viņai ir interese. Bet acīmredzami maldās. Ja nu arī es maldos?

- Ja nemēģināsi, tu nekad to neuzzināsi, Simmons sacīja ar rūg­tuma pieskaņu balsī. Tā man gribētos teikt. Bet vai zini ko? Tur tikpat nekas nesanāk. Es dzenos pēc viņām, un viņas mani pasper malā kā suni zem pusdiengalda. Mani šie mēģinājumi ir nogurdinājuši. Viņš bezcerīgi nopūtās, joprojām gulēdams uz muguras. Viss, ko es gribu, ir sieviete, kurai es patiktu.

- “Viss, ko es gribu” izsaka daudz, es teicu.

- Es gribu burvju zirdziņu, ko varētu nēsāt kabatā, sacīja Vilems.

- Un sarkana dzintara gredzenu, kas dotu man varu pār dēmoniem. Un neierobežoti daudz kūku jebkurā laikā!

Kādu laiku atkal valdīja omulīgs klusums. Vējš rāmi šalkoja koku zaros.

- Stāsta, ka Rū cilts ļaudis zinot visus stāstus, kādi ir pasaulē, Simmons pēc brīža teica.

- Droši vien tā ir taisnība, es piekritu.

- Pastāsti kādu! viņš aicināja.

Es paskatījos uz viņu piemiegtām acīm.

- Neskaties tā uz mani! Simmons protestēja. Man vienkārši gribas klausīties stāstu, un viss.

- Mums mazliet pietrūkst izklaižu, sacīja Vilems.

- Labi, labi! Ļaujiet padomāt. Aizvēru acis, un domu virspusē uznira stāsts par Amiru. Par to nebija jābrīnās. Amira bruņinieki man neizgāja no prāta jau kopš dienas, kad mani uzmeklēja Ņina.

Es piecēlos sēdus. Lai iet! Ievilku elpu, gribēdams sākt, taču aprā­vos. Ja kādam no jums vajag pačurāt, dariet to tagad! Man nepatīk pārtraukt stāstu pusē.

Klusums.

- Labi. Es nokremšļojos. Ir kāda vieta, kuru ir redzējis tikai re­tais. Neparasta vieta, kuru sauc Faeriniela. Ja ticat stāstiem, Faeriniela ir unikāla divu apstākļu dēļ. Pirmkārt, tā ir vieta, kurā krustojas visi pasaules ceļi. Otrkārt, tā ir vieta, kuru neviens cilvēks nav atradis mek­lēdams. Tā nav vieta, uz kuru var aizceļot, tā ir vieta, kuru ceļotājs šķērso, dodamies uz citurieni.

Stāsta, ka tur nokļūstot ikviens, kurš pietiekami ilgi ir ceļojis. Šis ir stāsts par to vietu, par vecu vīru uz gara ceļa un par ilgu, vientulīgu nakti bez mēness…