Vieda vīra bailes

ASTOŅDESMITĀ NODAĻA . tonis

NAKAMAJĀ DIENĀ Martens aizgāja mežā kopā ar Hespi un Dedanu, bet mēs ar Tempi palikām uzraudzīt nometni.

Tā kā man nebija īpaša darāmā, es sāku vākt papildu malku uguns­kuram. Pēc tam sameklēju pamežā derīgus augus un atnesu ūdeni no t uvējā strautiņa. Tad kādu laiku pārkravāju, šķiroju un vēlreiz pārkārtoju sava ceļamaisa saturu.

Tempi sadalīja daļās savu zobenu, rūpīgi notīrīdams un ieeļļodams katru atsevišķo gabalu. Neizskatījās, ka viņš garlaikotos, bet no viņa i/.skata nekad neko nevarēja spriest.

Līdz pusdienlaikam es jutos gluži nomocījies aiz garlaicības. Labprāt būtu kaut ko palasījis, taču nebiju paņēmis līdzi nevienu grāmatu. Lab­prāt būtu iešuvis savā apdilušajā apmetnī dažas papildu kabatas, taču man nebija liekas drānas. Labprāt būtu spēlējis lautu, taču ceļojoša aktiera lauta ir domāta muzicēšanai trokšņainā viesnīcas ēdamzālē. Šeit savvaļā tā aizskanētu daudzu jūdžu tālumā.

Labprāt būtu papļāpājis ar Tempi, taču saruna ar viņu bija tikpat kā vēja ķeršana laukā.

Tomēr izskatījās, ka tā ir mana vienīgā izvēle. Aizgāju turp, kur sēdēja Tempi. Viņš bija beidzis tīrīt savu zobenu un šo to pielaboja ādas rok­turim. Tempi?

Viņš nolika malā zobenu un piecēlās kājās. Viņš stāvēja man neomu­līgi tuvu, un mūs šķīra ne vairāk kā astoņu collu attālums. Brīdi viņš itin kā vilcinājās un sarauca pieri. Viņa sejas izteiksme daudz nemainījās, tikai mutes līnija izstiepās tievāka un starp uzacīm iezīmējās maza rieviņa, bet Tempi neizteiksmīgajā sejā tādi sīkumi izcēlās gluži kā vārds, kas uzrakstīts ar sarkanu tinti.

Tempi atkāpās divus lielus soļus nostāk no manis, tad nopētīja zemi starp mums un paspēra mazu solīti uz priekšu.

Manī uzplaiksnīja atskārsme. Tempi, cik tuvu ademi stāv viens otram?

Viņš brīdi truli skatījās uz mani un tad pavisam negaidot ļāva vaļu smiekliem. Vēl brīdi pēc tam viņa sejā kavējās bikls smaids, kas lika viņam izskatīties ļoti jaunam. No lūpām tas pazuda ļoti drīz, bet kavējās viņa acis. Gudri. Jā. Ademiem citādi. Tev tuvu. Viņš pienāca neomulīgi tuvu, tad atkāpās atpakaļ.

- Man? es pārjautāju. Vai dažādiem cilvēkiem tas ir dažādi?

Viņš apstiprinoši pamāja ar galvu. Jā.

- Cik tuvu vajadzētu būt Dedanam?

Tempi nemierīgi sagrozījās. Grūti sacīt.

Jutu, ka manī uzzib pazīstamā ziņkārība. Tempi, es teicu, vai tu man varētu to iemācīt? Iemācīt savu valodu?

-Jā, viņš atbildēja. Un, kaut gan viņa sejā nebija manāmas nekā­das emocijas, es viņa balsī dzirdēju lielu atvieglojumu. Jā. Lūdzu. Jā.

* * *

Līdz novakarei es biju apguvis nesakarīgu, nesaturīgu ademu vārdu savārstījumu. Gramatika man joprojām palika mīkla, bet sākumā tā allaž mēdz būt. Par laimi, valodas ir līdzīgas mūzikas instrumentiem: jo vairāk tos pazīsti, jo vieglāk ir iemācīties kaut ko jaunu. Ademu valoda man bija ceturtā apgūstamā svešvaloda.

Mūsu galvenā problēma bija tāda, ka Tempi aturiešu valoda nebija labā līmenī, tāpēc mums pietrūka kopīga atspēriena punkta. Tā nu mēs zīmējām līnijas smiltīs, rādījāmies ar pirkstiem un vēcinājām rokas. Brīžiem, kad ar žestiem nepietika, mēs sarīkojām kaut ko līdzīgu pan­tomīmai vai mazai kustību izrādei, lai pateiktu savu domu. Tas izrādījās aizraujošāk, nekā es biju paredzējis.

Mūsu pirmajā mācību dienā ceļu aizšķērsoja viens klupšanas akmens. Biju iemācījies apmēram duci vārdu un prātoju, kas man vēl varētu noderēt. Savilku plaukstu dūrē un mēģināju atdarināt sitienu pret Tempi.

- Freaht, viņš teica.

- Freaht, es atkārtoju.

Viņš papurināja galvu. Nē. Freaht.

- Freaht, es rūpīgi izrunāju katru skaņu.

- Nē! Tempi noteikti sacīja. Freaht ir… Viņš atieza zobus un sakustināja žokļus tā, it kā kostu kaut ko gabalos. Freaht. Tad viņš iesita ar dūri sev pa plaukstu.

- Freaht, es teicu.

- Nē. Mani pārsteidza viņa visžēlīgās pielaidības tonis. Freaht.

Jutu, ka mana seja karsti pietvīkst. Es taču saku! Freaht! Freaht! Fre…

Tempi pastiepa roku un ar plaukstas virspusi iesita man pa seju.

Tieši tā viņš bija iepriekšējā vakarā sitis Dedanam, un tieši tā mani bija iepliķējis tēvs, kad es publikas priekšā kļuvu nevaldāms. Tas nebija ■..ipīgi, bet tas iztrūcināja. Jau daudzus gadus neviens pret mani neko tādu nebija atļāvies.

Vēl jo vairāk iztrūcināja tas, ka es to gandrīz neredzēju. Kustība bija lunkana, laiska un ašāka nekā knipis. Šķita, ka no viņa puses tas vispār nav apvainojums. Viņš tikai centās pievērst manu uzmanību.

Tempi atbīdīja savus smilškrāsas matus un pastiepa pirkstu pret ausi.

Dzirdēt, viņš noteikti sacīja. Freaht. Tad viņš atkal atieza zobus un atdarināja košanas kustību. Freaht. Viņš pacēla dūri. Freaht. Freaht.

Un tad es to sadzirdēju. Tā nebija pati vārda skaņa, tā bija modulācija. Freaht? es teicu.

Viņš veltīja man retu, skopu smaidu. Jā. Labi.

Pēc tam man vajadzēja atgriezties sākumā un vēlreiz iemācīties visus vārdus, ievērojot to ritmu. Iepriekš es to īsti nebiju dzirdējis, tikai atda­rinājis. Lēnām atklāju, ka katram vārdam iespējamas vairākas dažādas nozīmes atkarībā no to skanējuma modulācijas.

Iemācījos sevišķi svarīgās frāzes: “Ko tas nozīmē?” un “Paskaidro to tuvāk!” un vēl pārdesmit vārdu. Cīnīties. Skatīties. Zobens. Roka. Deja. Mēmā izrāde, kas man bija jānospēlē, lai liktu viņam saprast šo pēdējo vārdu, izraisīja mums abiem smieklus.

Tas bija aizraujoši. Katra vārda atšķirīgās modulācijas nozīmēja, ka šai valodai piemīt savdabīga mūzika. Interesanti būtu zināt…

- Tempi? es jautāju. Kādas ir jūsu dziesmas? Brīdi viņš neiz­teiksmīgi lūkojās manī, un es nodomāju, ka viņš varbūt nav sapratis tādu nekonkrētu jautājumu. Vai tu vari man nodziedāt kādu ademu dziesmu?

- Kas ir dziesma? viņš jautāja. Pēdējās stundas laikā Tempi bija iemācījies divreiz vairāk vārdu nekā es.

Es nokremšļojos un sāku dziedāt:

“Skaistule Dženija pastaigai pošas,

Actiņas možas un lūpiņas košas,

Valoda draišķīgi sprēgā, un skatieni zib,

Glītu puisēnu ieraudzīt viņa grib.”

Tempi klausīdamies plati iepleta acis. Viņš burtiski blenza uz mani.

- Tu? es ierosināju, iebakstīdams viņam krūtīs. Vai vari nodziedāt ademu dziesmu?

Tempi seja pietvīka koši sarkana, un tajā neapvaldītas un neslēptas uzbangoja daudzas emocijas reizē: pārsteigums, apjukums, šausmas, satricinājums, riebums. Viņš piecēlās kājās, aizgriezās un sāka tik ātri bērt kaut ko ademu valodā, ka es nesapratu ne vārda. Nudien viņš iz­skatījās tāds, it kā es būtu licis viņam izģērbties kailam un dejot manā priekšā.

- Nē, viņš teica, pūlēdamies savaldīties. Viņa seja atkal bija kļuvusi rāma, bet gaišā āda joprojām kvēloja violeti sarkana. Nē. Skatīda­mies zemē, viņš pieskārās krūtīm un papurināja galvu. Dziesmu nē. Ademu dziesmu nē.

Arī es piecēlos kājās, nesaprazdams, ko esmu izdarījis aplam. Tempi, piedod!

Tempi papurināja galvu. Nē. Nav jāpiedod. Viņš dziļi ievilka elpu un vēlreiz papurināja galvu, tad pagriezās un devās projām. Sarežģīti.