Vieda vīra bailes

DIVDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA . spiediens

VILEMS UN Simmons gaidīja mani Ankera kroga zāles tālākajā kaktā. Es aiznesu turp divas krūzes alus un paplāti ar svaigu maizi un sviestu, sieru un augļiem un bļodiņas ar biezu, karstu zupu, kurā bija bagātīga vēršgaļas un rāceņu deva.

Vilems ar plaukstu saberzēja vienu aci. Aiz tumšās keldieša ādas jautās tāds kā sakritums, bet nekā citādi trīs maz gulētās naktis nelika sevi manīt. Kas šis ir par īpašu gadījumu?

- Gribu tikai palīdzēt jums uzturēt enerģiju, es atbildēju.

- Tur es esmu tev priekšā, sacīja Simmons. Sublimācijas lekcijas laikā es veselīgi nosnaudos. Zem acīm viņam bija jaušamas nelielas tumšas ēnas, tomēr kopumā viņš izskatījās itin možs.

Vilems sāka likt ēdienu šķīvī. Tu teici, ka tev esot jaunumi. Kādi tie ir?

Dažādi, es atbildēju. Ko jūs gribat dzirdēt vispirms: labo vai slikto ziņu?

- Vispirms labāk slikto, Simmons atbildēja.

- Kilvins atsakās dot man plānus, kas vajadzīgi, lai es pagatavotu pats sev grammu. Tas ir iesaistītās sigaldrijas dēļ. Asiņu un kaulu rūnas, un tā tālāk. Viņš uzskata, ka Re’lariem tās mācīt ir bīstami.

Simmona acis ziņkāri iezibējās. Vai viņš paskaidroja, kāpēc?

- Nē, nepaskaidroja, es sacīju. Tomēr varu iedomāties. Es tās varētu izmantot, lai pagatavotu dažādas nelāgas lietas. Piemēram, mazu metāla disku, kurā ir caurums. Ja tādā iepilina kāda asinis, ar tā palīdzību var sadedzināt upuri dzīvu.

- Ak Dievs, cik baismīgi! Simmons izdvesa un nolika karoti. Vai tu vispār spēj domāt par kaut ko jauku?

-Jebkurš Arkanuma biedrs spētu izdarīt to pašu ar galvenajām sim­pātijas prasmēm, Vilems atgādināja.

- Tur ir liela atšķirība, es teicu. Līdzko es būtu pagatavojis tādu rīku, to varētu izmantot jebkurš. Un daudzas reizes.

- Galīgs murgs! Simmons iesaucās. Kāpēc lai kāds gribētu kaut ko tādu gatavot?

- Naudas dēļ, drūmi sacīja Vilems. Cilvēki vienmēr ir darījuši nejēdzības naudas dēļ. Viņš zīmīgi paskatījās uz mani. Piemēram, aizņēmušies naudu no asinskāriem gattesor.

- Te mēs nonākam pie manas otrās ziņas, es, neveikli juzdamies, teicu. Es biju pie Devi.

- Viens pats? Simmons noprasīja. Vai tu esi galīgi stulbs?

- Jā, es atbildēju. Bet ne tādā ziņā, kā tu domā. Tikšanās izvēr­tās diezgan nepatīkama, bet tagad vismaz es skaidri zinu, ka viņai nav sakara ar šiem uzbrukumiem.

Vilems sarauca pieri. Ja tā nav viņa, kurš cits tas var būt?

- Uz to ir tikai viena jēdzīga atbilde, es teicu. Tas ir Ambrozs.

Vilems papurināja galvu. Par to mēs jau runājām. Ambrozs nekad

tā neriskētu. Viņš…

Pacēlu roku, lai viņu pārtrauktu. Ambrozs nekad neriskētu veikt ļaunprātību pret mani, es piekritu. Bet, manuprāt, viņš nezina, kuram uzbrūk.

Vilems aizvēra muti un centās pārdomāt dzirdēto.

Es turpināju: Padomā labi! Ja Ambrozs nojaustu, ka tas esmu es, viņš iesniegtu maģistriem apsūdzību pret mani. Tā viņš ir darījis jau agrāk. Es paberzēju pārsieto roku. Viņi atklātu manus ievainojumus, un es būtu iekritis.

Vilems pievērsa skatienu galdam. Kraem, viņš teica. Tur ir sava jēga. Viņam varētu būt aizdomas, ka tu esi nolīdzis zagli, bet diez vai viņš pieļauj iespēju, ka tu biji ielīdis pie viņa pats. Jo viņš nekad tā neda­rītu.

Es pamāju ar galvu. Droši vien viņš cenšas atrast to, kurš bija ielau­zies viņa istabās. Vai vismaz vēlas tam kaut cik atriebties. Tas izskaidro, kāpēc šie uzbrukumi pastiprinās. Varbūt viņam ir aizdomas, ka zaglis aizbēdzis uz Imri vai Tarbeanu.

- Mums jāziņo maģistriem! sacīja Simmons. Lai tie šovakar pār­meklē viņa istabas! Par to viņu nopērs un izslēgs. Simmona sejā parā­dījās plats, ļaunīgs smaids. Ak Dievs, es maksātu desmit talantus, ja man Jautu paņemt pātagu!

Mani sasmīdināja viņa asinskārīgais tonis. Vajadzēja pamatīgu iemeslu, lai izvilinātu virspusē Simmona dabas ļaunāko daļu, bet, ja tas reiz notika, tad atpakaļceļa vairs nebija. To mēs nevaram, Sim.

Simmons veltīja man ļoti neticīgu skatienu. Tu taču nerunā no­pietni! Pēc tādām izdarībām viņu nedrīkst palaist sveikā!

- Visupirms izslēgtu mani par ielaušanos viņa istabās. “Par nepie­dienīgu uzvedību”.

- Par to tevi neizslēgtu, Simmons teica, taču viņa balss nepavisam neskanēja pārliecinoši.

- Es negribu riskēt, es sacīju. Hemme mani ienīst. Branders iet Hemmes pavadā. Un es joprojām esmu Lorrena melnajā sarakstā.

- Un viņš joprojām spēj tēlaini izteikties, Vilems nomurmināja.

- Tātad trīs balsis pret mani ir pavisam drošas.

- Es domāju, ka tu nepietiekami novērtē Lorrenu, sacīja Vilems.

- Tomēr tev ir taisnība. Tevi izslēgtu. Kaut vai tādēļ, lai nogludinātu attiecības ar baronu Džekisu.

Simmons paskatījās uz Vilemu. Vai tu patiešām tā domā?

Vilems apstiprinoši pamāja. Iespējams, ka Ambrozu nemaz neiz­slēgtu, viņš teica. Ambrozs ir Hemmes mīlulis, un maģistri zina, ka viņa tēvs var sagādāt Universitātei lielas nepatikšanas. Vilems nicīgi nošņaukājās. Iedomājieties, kādas cūcības Ambrozs varēs pastrādāt, kad stāsies tēva vietā! Vilems nolaida skatienu un papurināja galvu.

- Es piekrītu Kvoutam, Sim.

Simmons gari un gurdi nopūtās. Brīnišķīgi! viņš noteica. Tad, piemiedzis acis, viņš paskatījās uz mani. Es tev jau teicu! No paša sākuma teicu, lai tu liec Ambrozu mierā! Ielaisties ķildā ar viņu ir tikpat kā iekāpt lāču lamatās.

- Lāču lamatās? es domīgi pārjautāju.

Viņš enerģiski pamāja ar galvu. Kāja ieiet iekšā viegli, bet ārā vairs nekādi nav dabūjama.

- Lāču lamatas, es atkārtoju. Tieši tas man vajadzīgs.

Vilems drūmi iesmējās.

- Pavisam nopietni, es teicu. Kur es varu dabūt lāču lamatas?

Vilems un Simmons dīvaini paskatījās uz mani, un es nolēmu neiz­aicināt likteni. Tas bija tikai joks, es meloju, negribēdams sarežģīt stāvokli vēl vairāk. To, kas man vajadzīgs, es varēju atrast pats.

- Mums jābūt pilnīgi drošiem, ka vainīgais ir Ambrozs, Vilems teica.

Es piekritu. Ja nākamajās uzbrukuma reizēs viņš būs ieslēdzies

savās istabās, tas būs pietiekami drošs apliecinājums.

Saruna pierima, un kādu laiku mēs ēdām klusēdami, katrs nogrimis savās domās.

- Nu labi! Simmons teica, šķiet, nonācis pie kāda secinājuma. Ne­kas nav īpaši mainījies. Tev joprojām ir vajadzīgs gramms. Taisnība? Viņš paskatījās uz Vilemu, kurš piekrītoši pamāja, tad atkal pievērsās man. Ašāk saki savu labo ziņu, kamēr man vēl ir pacietība klausīties!

Es pasmaidīju. Fela piekrita palīdzēt man pārmeklēt Arhīvus, lai atrastu gramma shēmu. Es ar izteiksmīgu žestu pamāju uz abiem draugiem. Ja jūs abi mums piebiedrotos, tas jums nozimētu garas cītīga darba stundas ciešā saskarē ar visskaistāko sievieti šajā Omethi upes pusē.

- Es varētu atlicināt laiku, Vilems nevērīgi sacīja.

Simmons pasmīnēja.

* * *

Tā sākās mūsu kopīgie meklējumi Arhīvos.

Interesanti, ka sākumā tā bija gandrīz vai izklaide, tāda kā rotaļa. Mēs visi četri izklīdām pa dažādām Arhīvu vietām, tad atkal sanācām kopā un četratā pārlapojām atrastās grāmatas. Vairākas stundas pagāja čalojot un jokojot, un mums sagādāja prieku izaicinošais mērķis un pārējo klātbūtne.

Bet, stundām pārtopot neauglīgu meklējumu dienās, pacilātība pama­zām zuda, atstājot tikai drūmu apņēmību. Vilems un Simmons naktīs joprojām sēdēja pie manis sardzē, aizstāvēdami mani ar savu Alaru. Daudzas naktis viņi pārlaida, neizgulējušies, kā nākas, un kļuva drūmi un ērcīgi. Es saīsināju savus miega periodus līdz piecām stundām, lai viņiem klātos kaut cik vieglāk.

Parastos apstākļos piecas miega stundas man būtu pietiekami daudz, taču es vēl nebiju atspirdzis pēc saviem ievainojumiem. Turklāt man pastāvīgi vajadzēja saglabāt Alaru, lai es būtu drošībā. Tas bija liels garīgo spēku patēriņš.

Trešajā meklējumu dienā es metalurģijas mācību laikā aizsnaudos. Tas ilga tikai pusminūti, līdz mana galva noslīga lejup, un es uztrūkos. Bet visu pārējo dienas daļu mani pavadīja saltas bailes. Ja Ambrozs būtu man uzbrucis tieši tajā brīdī, es varētu būt pagalam.

Kaut gan nevarēju to atļauties, es šī iemesla dēļ sāku tērēt savus trūcīgos līdzekļus, lai pirktu kafiju. Daudzas viesnīcas un kafejnīcas Uni­versitātes tuvumā rūpējās par aristokrātiskas gaumes apmierināšanu, tāpēc kafija vienmēr bija dabūjama, taču tā nekur nebija lēta. Nālrauts izmaksātu mazāk, taču tam bija iespējamas drūmākas sekas, un es nevē­lējos riskēt.

Savu cītīgo meklējumu starplaikos mēs centāmies atrast liecības, ka uzbrukumu vaininieks patiešām ir Ambrozs. Vismaz šie meklējumi bija veiksmīgāki. Vilems novēroja Ambrozu, kad tas pēc retorikas lekcijas atgriezās savās istabās, un tieši tajās reizēs man vajadzēja atvairīt sasaistītāja drebuļus. Fela noskatījās, kā viņš dodas mājās pēc pusdienām, un stundas ceturksni vēlāk es sajutu svīšanu un manas rokas un muguru durstīja karstuma adatiņas.

Vēlāk vakarā es vēroju, kā Ambrozs pēc savas darba maiņas Arhīvos atgriežas “Zelta Ponijā”. Pavisam drīz pēc tam sajutu tikko jaušamu spiedienu abos plecos un sapratu, ka viņš mēģina man iedurt. Pēc tam sekoja vairāki grūdieni intīmākās vietās.

Vilems un Simmons piekrita, ka tā nevar būt sagadīšanās: vainīgais ir Ambrozs. Un sevišķi nozīmīgs bija secinājums, ka tas, ar ko Ambrozs iedarbojas uz mani, atrodas viņa istabās.