Vieda vīra bailes

TRĪSDESMIT piektā nodaļa . noslēpumi

PĒC DIVĀM dienām es soļoju uz “Frakciju”, cerēdams, ka nopietns darbs palidzēs atgūt līdzsvaru un vieglāk paciest Elodina divu stundu māžo­šanos. Kad biju trīs soļu attālumā no durvīm, es ieraudzīju jaunu zilā apmetnī ietinušos meiteni, kas pāri pagalmam steidzās pie manis. Kapu­ces aizsegā paslēptā seja pauda satraukumu un raizes.

Mēs saskatījāmies, un meitene apstājās. Tad, joprojām lūkodamās uz mani, viņa izdarīja tik slepenu un saspringtu kustību, ka es nesapratu, ko tā nozīmē, un viņai to vajadzēja atkārtot: meitene vēlējās, lai es viņai sekoju.

Es samulsis pamāju ar galvu. Viņa pagriezās un izgāja no pagalma tik stīvā un neveiklā gaitā kā cilvēks, kas izmisīgi pūlas izturēties nevē­rīgi.

Devos viņai nopakaļ. Citos apstākļos es būtu nodomājis, ka viņa ir pievilinātāja, kas grib ievest mani tumšā ieliņā, kur bandīti man izsitīs zobus un atņems naudas maku. Taču tik tuvu Universitātei nebija nekādu bīstamu ieliņu, turklāt pašlaik bija saulaina pēcpusdiena.

Beidzot meitene iegriezās pamestā ceļā starp stikla pūtēju darbnīcu un pulksteņmeistara veikaliņu. Viņa nervozi paskatījās apkārt, tad pa­griezās, un es redzēju, ka seja zem kapuces priecīgi staro. Beidzot es tevi atradu! viņa aizelsusies iesaucās.

Meitene izskatījās jaunāka, nekā man sākumā bija licies, un viņai nevarēja būt vairāk par četrpadsmit gadiem. Bālo seju ieskāva pelēkbrūni mati, kas spraucās ārā no kapuces. Tomēr es nespēju atcerēties, kur esmu viņu redzējis…

- Es tevi meklēju briesmīgi ilgi, viņa teica. Esmu pavadījusi šeit tik daudz laika, ka mamma domā, vai tikai man Universitātē nav uzradies pielūdzējs, pēdējos vārdus meitene izrunāja gandrīz bikli, un viņas lūpas izliecās tievā svītrā.

Pavēru muti, lai atzītos, ka man nav ne jausmas, kas viņa tāda ir. Taču nepaguvu neko pateikt, kad meitene turpināja: Neraizējies! viņa teica. Es nevienam neesmu teikusi, ka nāku pie tevis. Možajās acīs pavīdēja raizes, un tās satumsa kā ūdens klajums, kad saule paslēpjas aiz mākoņa. Es zinu, ka tā ir drošāk.

Tikai tad, kad meitenes seja bažīgi apmācās, es viņu beidzot pazinu. Tā bija jauniņā meitene, ar kuru es biju ticies Trebonā, kad devos turp, lai izpētītu baumas par čandriāniem.

- Ņina! es iesaucos. Ko tu šeit dari?

- Meklēju tevi! Viņa lepni izslēja zodu. Es zināju, ka tev jābūt no šejienes, jo tu mācēji visādas maģijas. Meitene paskatījās apkārt.

- Bet šī vieta ir lielāka, nekā es gaidīju. Zinu, ka tu nevienam Trebonā neteici savu vārdu, jo tad viņiem būtu vara pār tevi, tomēr tāpēc tevi bija briesmīgi grūti atrast.

Vai es nevienam Trebonā nebiju teicis savu vārdu? Atmiņas par to­reizējiem notikumiem man bija diezgan miglainas, jo es biju pārcietis nelielu smadzeņu satricinājumu. Laikam jau tomēr labi, ka biju palicis turieniešiem nezināms, jo citādi man varētu uzvelt atbildību par prāvas pilsētas daļas nodedzināšanu.

- Man žēl, ka esmu sagādājis tev tik daudz neērtību, es teicu, joprojām nesaprazdams, ko tas viss nozīmē.

Ņina paspēra soli man tuvāk. Pēc tam kad tu aizbrauci, es sāku redzēt sapņus, viņa sacīja klusā, noslēpumainā balsī. Sliktus sap­ņus. Es domāju, ka viņi nāk man pakaļ, jo es tev toreiz pastāstīju par viņiem. Ņina zīmīgi paskatījās uz mani. Bet tad es sāku ņemt gultā amuletu, kuru tu man iedevi. Katru vakaru skaitīju lūgšanas, un pēc tam sliktie sapņi pazuda. Viņa neapzināti laida pirkstus pār spožo metāla gabaliņu, kas ādas saitē karājās viņai kaklā.

Ar piepešu vainas apjautu es sapratu, ka esmu melojis maģistram Kilvinam. Tiesa, es nevienam nebiju pārdevis amuletus un nebiju pat mēģinājis kaut ko līdzīgu izgatavot. Tomēr es biju iedevis Ņinai metāla gabalu ar gravējumiem un teicis, ka tas būs viņas amulets, kas atdos sirdsmieru un ļaus justies droši. Pirms tam meitene bija histērisks nervu kamols un dzīvoja pārliecībā, ka dēmoni grasās viņu nogalināt.

- Tātad tas palīdzēja? es jautāju, cenzdamies neielaist balsī vainas apziņu.

Meitene apstiprinoši pamāja ar galvu. Līdzko es paliku to zem spil­vena un noskaitīju lūgšanu, tā aizmigu ciešā miegā kā zīdainis pie pupa. Un pēc tam es sāku redzēt savu īpašo sapni, viņa teica un paskatījās uz mani ar smaidu. Es sapņoju par to lielo podu, ko Džimijs man parādīja, pirms visi tie ļautiņi tika noslaktēti Motenu fermā.

Man krūtīs iedzirkstījās cerība. Ņina bija vienīgā būtne, kas redzējusi seno māla trauku. Tas bija apgleznots ar čandriānu attēliem, un čandriāni greizsirdīgi glabā savus noslēpumus.

- Vai tu kaut ko atcerējies par to podu, uz kura bija uzgleznoti septiņi cilvēki? es satraukts jautāju.

Ņina bridi vilcinājās, domīgi saraukusi pieri. Tie bija astoņi, viņa teica. Nevis septiņi.

- Astoņi? es pārjautāju. Vai tu esi pārliecināta?

Meitene nopietni pamāja ar galvu. Man šķiet, es to tev jau teicu.

Spārnotā cerība manās krūtīs pēkšņi nogrima un smagi, sāpīgi iegula kaut kur dziļumos. Čandriāni bija septiņi. Tas bija viens no ļoti nedau­dziem apstākļiem, ko es pavisam noteikti zināju par viņiem. Ja uz apglez­notās vāzes, ko redzēja Ņina, ir bijuši astoņi…

Ņina čaloja tālāk, nemanīdama manu vilšanos. To podu es redzēju sapnī trīs naktis pēc kārtas, viņa teica. Un tas nemaz nebija slikts sapnis. Katru reizi es pamodos labi izgulējusies un apmierināta. Pēc tam es sapratu, ko Dievs grib, lai es daru.

Pameklējusies kabatās, viņa izvilka nospodrinātu raga gabalu, kas bija vairāk nekā sprīdi garš un ar diametru mana īkšķa garumā. Es atcerējos, ka tu gribēji zināt visu par to podu. Bet es neko daudz nevarēju tev pastāstīt, jo biju to redzējusi tikai īsu bridi. Viņa lepni pasniedza man raga gabalu.

Es aplūkoju cilindrisko priekšmetu, nesaprazdams, ko ar to darīt. Neziņā paskatījos uz Ņinu.

Meitene nepacietīgi nopūtās un paņēma ragu atpakaļ. Viņa to pa­grieza un noskrūvēja tam galu kā vāciņu. To man pagatavoja brālis, Ņina teica un uzmanīgi izvilka no raga iekšienes saritinātu pergamenta gabalu. Neraizējies! Viņš nezina, kam es to izmantoju.

Ņina pasniedza man pergamenta rituli. Tas nav diez cik izdevies, viņa nervozi sacīja. Mamma ļauj man palīdzēt apgleznot podus, bet šis ir citāds. Cilvēkus zīmēt ir grūtāk nekā puķes vai ornamentus. Un grūti ir arī zīmēt tikai pēc atmiņas.

Brīnījos, kāpēc man nedreb rokas. Vai šie ir tie paši zīmējumi, kas bija uz vāzes? es jautāju.

- Tā ir viena puse, Ņina atbildēja. Kad skatās uz apaļu priekšmetu no malas, vienā reizē var redzēt tikai trešo daļu.

- Tātad tu katru nakti redzēji citu daļu? es jautāju.

Viņa papurināja galvu. Tikai šo. Trīs naktis pēc kārtas.

Es sāku lēnām atritināt lapu un tūlīt pazinu Ņinas uzzīmēto vīrieti. Viņa acis bija melnas kā ogle. Fonā bija redzams kails koks, un vīrietis stāvēja uz zila apļa, pa kuru stiepās dažas viļņotas līnijas.

- Tas ir domāts ūdens, Ņina pastiepa pirkstu. Bet ūdeni uzzīmēt ir grūti. Te ir domāts, ka viņš stāv tam virsū. Vēl ap viņu bija sniega kupenas, un viņam bija balti mati. Bet man nekas nesanāca ar balto krāsu. Papīram sajaukt krāsas ir grūtāk nekā poda glazūrai.

Es pamāju ar galvu, neuzdrošinādamies runāt. Tas bija Ogle, vīrietis, kurš nogalināja manus vecākus. Viņa seju es redzēju atmiņā pat bez piepūles. Pat neaizverot acis.

Ritināju papīru tālāk. Skatienam atklājās otrs vīrietis pareizāk sakot, lielā apmetnī un kapucē slēpta vīrieša apveidi. Apmetņa iekšpusē bija tikai melna tumsa. Virs viņa galvas bija uzzīmēti trīs mēneši: pilns mē­ness, puse no mēness un tieva, izliekta svītriņa. Vīrietim blakus bija divas sveces. Viena bija dzeltena un dega ar spoži oranžu liesmu. Otra svece slējās zem viņa izstieptās rokas; tā bija pelēka un dega ar melnu liesmu, un tai apkārt pletās tumšs, tāds kā izsmērēts laukums.

- Tā laikam ir domāta ēna, Ņina teica, norādīdama uz vietu zem vīrieša rokas. Uz poda tā bija labāk saredzama. Man vajadzēja izmantot ogles zīmuli. Ar krāsu nekas nesanāca.

Es vēlreiz pamāju ar galvu. Tas bija Haliakss. Čandriānu vadonis. Ari toreiz, kad biju redzējis Haliaksu, viņu ieskāva nedabiska ēna. Uguns viņa tuvumā bija savādi blāva, un apmetņa kapuce tumši melnēja kā akas dziļums.

Attinu tīstokli līdz galam un ieraudzīju trešo cilvēku, kas bija lielāks par abiem iepriekšējiem. Viņam mugurā bija bruņas un ķivere ar atsegtu seju. Uz krūtīm viņam spoži mirdzēja zīmotne, kas atgādināja rudens lapu sarkana ārmala, košāk oranža vidusdaļa un taisns, melns kāts.

Seja vīrietim bija iedeguma krāsā, bet paceltā plauksta mirdzēja spilgti sarkana. Otru plaukstu slēpa liels, apaļš priekšmets, ko Ņinai nez kā bija izdevies ietonēt metāliskā bronzas krāsā. Nopratu, ka tas ir vairogs.

- Šis ir vissliktākais, Ņina sacīja tādā kā nomāktā balsī.

Es paskatījos uz viņu. Meitenes seja bija sadrūmusi, un es nojautu, ka viņa ir pārpratusi manu klusēšanu. Tā gan nesaki! es iebildu.

- Tu esi izdarījusi lielisku darbu.

Ņina tikko jaušami pasmaidīja. Es domāju ko citu, viņa teica.

- Šo vīrieti bija grūti uzzīmēt. Vara krāsa man šinī vietā izdevās diezgan labi. Viņa piedūra pirkstu vairogam. Bet šis sarkanums… Meitenes pirksts pārslīdēja paceltajai vīrieša plaukstai. Tās ir domātas asinis. Viņam visa plauksta ir notriepta ar asinīm. Ņina pieskārās vīrieša krūtīm. Un šī vieta bija spožāka, it kā tur kaut kas degtu.

Tad es pazinu uzzīmēto vīrieti. Atveidojums uz viņa krūtīm nebija lapa. Tas bija liesmu ieskauts tornis. Asiņainā roka nebija pacelta sveicienā vai demonstratīvā žestā. T1 pauda pārmetumu, pretestību Haliaksam un pārējiem. Vīrietis bija pacēlis roku, lai tos apturētu. Tas bija Amira ordeņa bruņinieks. Viens no kiridiem.

Meitene nodrebinājās un savilka ciešāk savu apmetni. Man pat tagad nepatīk uz viņu skatīties, viņa teica. Uz visiem bija diezgan baigi skatīties. Bet šis bija vissliktākais. Man lāgā nepadodas zīmēt sejas, bet viņa seja bija briesmīgi drūma. Viņš izskatījās ļoti bargs. Tāds, it kā grasītos nodedzināt visu pasauli.

- Tātad šī ir viena puse, es teicu. Vai tu atceries pārējo?

- Tik labi ne. Atceros, tur bija sieviete bez drēbēm, salauzts zobens un uguns… Ņina brīdi izskatījās domīga, tad atkal papurināja galvu.

- Es jau tev teicu, ka redzēju to podu tikai īsu brīdi, kad Džimijs man to parādīja. Laikam eņģelis man palīdzēja šo daļu atcerēties sapnī, lai es varētu to uzzīmēt un atnest tev.

- Ņina, es teicu, tas patiešām ir apbrīnojami! Tu pat iedomāties nevari, cik tas ir neticami!

Meitenes seja atkal atplauka smaidā. Es ļoti priecājos. Man bija krietni jānopūlas, lai dabūtu to gatavu.

- Kur tu dabūji pergamentu? es jautāju, tikai tagad to ievērodams. Tas bija plāns vaska papīrs, augstas kvalitātes materiāls. Daudz labāks, nekā es būtu varējis atļauties.

- Vispirms es vingrinājos uz dēļu gabaliem, Ņina teica. Bet zināju, ka tur nekas prātīgs nesanāks. Turklāt zināju, ka man tas būs jāslēpj. Tāpēc es ielavījos baznīcā un izgriezu dažas lappuses no viņu grāmatas. Pēdējos vārdus viņa sacīja bez jebkādas kautrības vai vainas apziņas.

- Tu to izgriezi no “Takas grāmatas”? es pārjautāju, juzdamies diez­gan satriekts. Neesmu īpaši reliģiozs, tomēr man ir kaut kādi iedibināti priekšstati par piedienību. Un pēc daudzajām Arhīvos pavadītajām stun­dām mani burtiski tracināja doma par izgrieztām grāmatu lappusēm.

Ņina bez jebkāda satraukuma pamāja ar galvu. Tas šķita vispa­reizāk, jo eņģelis man atsūtīja sapni. Un baznīcu naktīs nevar kārtīgi aizslēgt, jo tu toreiz norāvi priekšējo sienu un nogalināji dēmonu. Viņa pastiepa roku un ar pirkstu paberzēja papīru. Nemaz nebija tik grūti. Vajag tikai paņemt nazi un drusku paskrāpēt, lai vārdi atdalās nost. Ņina vēlreiz izstiepa pirkstu. Bet es biju uzmanīga un nekur neizskrā­pēju Tehlu vārdu. Arī Andana un citu eņģeļu vārdus, viņa bijīgi pie­bilda.

Ieskatījos ciešāk un redzēju, ka viņai ir taisnība. Viņa bija uzzīmējusi Amira bruņinieku tā, ka vārdi Andan un Ordai atradās tieši viņam virs pleciem, katrā pusē pa vienam. Gandrīz tā, it kā zīmētāja būtu cerējusi, ka tie viņu sagūstīs vai nospiedīs lejup.

- Turklāt tu teici, lai es nevienam nestāstot, ko esmu redzējusi, Ņina teica. Un gleznošana ir tikpat kā stāstīšana ar attēliem, nevis ar vārdiem. Tāpēc es izdomāju, ka drošāk būs lietot lappuses no Tehlu grāmatas, jo neviens dēmons nesadomās skatīties tādas grāmatas lap­pusēs. It sevišķi tādā lappusē, uz kuras ir rakstīts Tehlu vārds. Viņa lepni paskatījās uz mani.

- Tas bija gudri darīts, es atzinīgi sacīju.

Zvanu tornī iedimdējās pulksteņa sitieni, un Ņinas seja panikā pārvēr­tās. Ai nē! viņa izmisusi iesaucās. Man vajadzēja būt jau atpakaļ piekrastē! Mamma mani nopērs!

Es iesmējos. Daļēji tāpēc, ka mani pārsteidza un ielīksmoja gluži negaidītā veiksme. Un daļēji tāpēc, ka jauniņa meitene var būt tik dros­mīga, lai mestu izaicinājumu čandriāniem, bet joprojām baidās no mātes dusmām. Tāda ir pasaule.

- Ņina, tu man esi izdarījusi lielisku pakalpojumu. Ja tev kādreiz kaut ko ievajagas vai parādās citāds sapnis, tu vari mani atrast viesnīcā, kuru sauc “Ankers”. Es tur spēlēju.

Ņinas acis iepletās. Vai tā ir burvju mūzika?

Es atkal iesmējos. Daži cilvēki tā domā.

Meitene nervozi paskatījās apkārt. Man patiešām jāskrien! viņa iesaucās, pamāja ar roku un skriešus metās uz upes pusi. Vējš atsvieda atpakaļ viņas apmetņa kapuci.

Es rūpīgi saritināju papīru un ieliku to atpakaļ dobajā raga gabalā. Domas man galvā satraukti riņķoja pēc negaidītajiem jaunumiem. Atce­rējos, kā pirms daudziem gadiem biju dzirdējis Haliaksu sakām Oglēm: Kurš tur tevi drošībā no Amira? No dziedātājiem? No sithiem?

Pēc vairāku mēnešu meklējumiem jutos diezgan pārliecināts, ka Arhī­vos par čandriāniem neatradīšu neko vairāk kā brīnumu pasakas. Visi uzskatīja viņus par tikpat nereālām būtnēm kā šļūceņi vai fejas.

Bet ikviens zināja par Amira ordeni. Tie bija Aturas impērijas spožie bruņinieki. Divsimt gadu tie bija baznīcas stiprā roka. Par tiem bija sacerēti neskaitāmi stāsti un dziesmas.

Es zināju vēsturi. Amiru ordeni bija dibinājusi tehliešu baznīca Aturas impērijas agrīnajos gados.

Taču Ņinas redzētā vāze bija vēl daudz senāka.

Es zināju vēsturi. Baznīca bija nosodījusi un likvidējusi Amiru jau pirms impērijas bojāejas.

Bet es zināju, ka čandriāni baidās no viņiem vēl šodien.

Šķita, ka patiesais stāsts ir daudz garāks.