Vieda vīra bailes

SIMT DIVPADSMITĀ NODAĻA . kalve

SĒDĒJU NELIELĀ parkā, ko veidoja tikai divi līdzeni akmens soli, daži koki un maza taciņa, kas līkumoja cauri garai zālei. No vienas malas līdz otrai varēja aizstaigāt minūtes laikā. Divās pusēs slējās klintis, kas deva patvērumu no vēja. Bet tikai niecīgu, daļēju patvērumu, to lieciet vērā. Visā Haertā, šķiet, nebija tādas vietas, kas ļautu pilnīgi patverties no vēja.

Kad redzēju tuvojamies Vašetu, es visupirms ievēroju, ka viņai pie sāniem nav zobena. To viņa bija pārsviedusi pār plecu, apmēram tā kā es savu ceļamaisu. Viņas gaitā jautās izsmalcināta, stingra pašpaļāvība, tāda kā apziņa, ka viņai ir, ar ko padižoties, bet nav vērts tērēt tam laiku.

Viņai bija tāda pati vidusmēra miesasbūve, kādu biju jau pieradis redzēt ademu vidū, tāda pati bāli krēmīga ādas krāsa un pelēkas acis. Viņas mati bija mazlietiņ gaišāki nekā Tempi mati, un viņa tos nēsāja, sasietus zirgastē. Kad Vašeta pienāca tuvāk, es ievēroju, ka viņai kādreiz ir lauzts deguns, un, kaut gan tas nebija greizs, nelielais izcilnis smalkajā sejā izskatījās dīvaini neiederīgs.

Vašeta man uzsmaidīja, sārtajām lūpām plati atsedzot baltus zobus.

- Nu tā! viņa sacīja brīvā aturiešu valodā. Tagad tu esi mans.

- Tu proti aturiešu valodu, es apstulbis teicu.

- To prot lielākā daļa no mums, viņa atbildēja. Ap muti un acu kaktiņos viņai stiepās dažas rieviņas, tāpēc es spriedu, ka viņa varētu būt gadus desmit vecāka par mani. Bez labām valodu prasmēm ir grūti ir izlauzt pasaulē ceļu. Grūti veikt lietišķus darījumus.

Es attapos pārāk vēlu. Oficiāla izturēšanās. Cieņa. Ja pareizi saprotu, tu esi Vašeta?

Smaids viņas lūpās itin kā atkāpās. Vašeta atbildēja uz manu žestu tik plaši un pārspīlēti, ka es neglābjami jutu tam cauri izsmieklu. Esmu gan. Es būšu tava skolotāja.

- Un Šehinni? Es sapratu, ka skolotāja šeit ir viņa?

Vašeta paskatījās uz mani, savilkusi augšup uzacis, un mani gluži vai iztrūcināja spilgtā izteiksme ademietes sejā. Vispārējā nozīmē jā. Bet praktiskā nozīmē Šehinni ir pārāk nozīmīga, lai tērētu laiku ar tādiem kā tu.

Izdarīju kustību pieklājība. Es biju itin apmierināts ar Tempi.

- Ja mūsu mērķis būtu tava apmierinātība, to varētu ņemt vērā, viņa atbildēja. Bet Tempi drīzāk ir buru laiva, nevis skolotājs.

To dzirdot, es drusku saspurojos. Tev jāzina, ka viņš ir mans draugs.

Vašetas acis savilkās šaurāk. Būdams viņa draugs, tu vari neredzēt viņa trūkumus. Viņš ir prasmīgs karotājs, bet tas ir viss. Tavā valodā viņš runā ļoti trūcīgi, viņam ir maz pieredzes reālajā pasaulē, un, ja runājam pavisam atklāti, viņš nav sevišķi attapīgs.

- Piedod! es teicu. Nožēla. Negribēju tevi apvainot.

- Netēlo pazemību, ja to nejūti! viņa atmeta, joprojām skatīdamās uz mani piemiegtām acīm. Kaut gan tu uzklāj sejai masku, tavas acis ir kā dzidri spoguļi.

- Piedod! es atkārtoju, domādams to no sirds. Atvainošanās. Biju cerējis atstāt labu pirmo iespaidu.

- Kāpēc? viņa noprasīja.

- Man gribētos, lai tu esi labās domās par mani.

- Man gribētos, lai man būtu iemesls būt labās domās par tevi.

Nolēmu iet citu ceļu, cerēdams ievadīt sarunu drošākos ūdeņos.

- Tempi nosauca tevi par Kalvi. Kāpēc tā?

- Tā mani sauc. Vašeta. Kalve. Māls. Vērptuve. Viņa izrunāja savus vārdus trīs dažādos veidos, katrreiz ar citādu intonāciju. Es esmu tā, kas piešķir apveidus: kaļ, asina vai iznīcina.

- Un kāpēc māls?

- Es esmu arī māls, Vašeta atbildēja. Mācīt spēj tikai tas, kurš ir lokans.

Klausoties viņā, es jutu, ka mans satraukums pieaug. Neliegšos, ka būtu patīkami, ja man būtu kopīga valoda ar savu skolotāju, es teicu.

- Man ir tūkstošiem jautājumu, kurus neesmu uzdevis, jo zināju, ka Tempi tos nesapratīs. Pat ja saprastu, viņa atbildes man nedotu skaidrību.

Vašeta pamāja ar galvu un apsēdās uz viena no akmens soliem. Ari sazināšanās prasme skolotājam ir svarīga īpašība, viņa teica. Tagad ej un atnes man garu koka zaru! Pēc tam sāksim nodarbību.

Es aizsteidzos koku virzienā. Viņas lūgums izklausījās kā daļa no rituāla, tāpēc es negribēju atgriezties ar pirmo žagaru, ko gadītos ierau­dzīt zemē. Sameklēju vītolu un nolauzu kuplu zaru, kas bija garāks par manu roku un tik resns kā mans mazais pirkstiņš.

Atgriezos pie sola, kur sēdēja Vašeta. Iedevu viņai vītola zaru, un viņa, noņēmusi no pleca zobenu, sāka atdalīt no tā sīkos zariņus.

- Tu teici: mācīt spēj tikai tas, kurš ir lokans, es sacīju. Tāpēc šis zars man likās piemērots.

- Šodienas stundai tas noderēs, viņa teica un noplēsa pēdējo mizas gabalu, atstādama tikai slaidu, baltu vicu. Noslaucījusi zobenu kreklā, viņa to iebāza makstī un piecēlās kājās.

Turēdama vītola zaru vienā rokā, Vašeta pavicināja to turp un atpakaļ, un gaisā atskanēja kluss švīksts.

Tagad, tuvumā būdams, es ievēroju, ka Vašetas apģērbs gan bija sar­kans, kā pieņemts algotņu karotājiem, taču atšķirībā no Tempi un dau­dziem citiem tas nebija piesaitēts augumam ar ādas sloksnēm. Viņas kreklu un bikses cieši pie rokām, kājām un krūtīm saistīja asinssarkanas zīda lentes.

Vašeta ieskatījās man acīs. Tagad es tev sitīšu, viņa nopietni teica. Stāvi un nekusties!

Viņa sāka lēni iet man apkārt, joprojām vēzēdama vītola vicu. Švīks, švīks. Viņa aizgāja man aiz muguras, un tagad, kad nevarēju viņu redzēt, es jutos krietni sliktāk. Švīks, švīks. Viņa vicināja zaru arvien ātrāk, un skaņa mainījās. Šmiukt, šmiukt! Es nepakustējos.

Viņa vēlreiz apgāja man apkārt, vēlreiz nostājās aiz muguras un divas reizes man iesita. Vienreiz pa katru roku mazliet zem pleca. Šmiukt, šmiukt! Pirmajā brīdī tie šķita pavisam viegli sitieni, bet tad rokās uzlies­moja sāpes kā skaudra liesma.

Vēl nebiju paguvis reaģēt, kad viņa man iesita pa muguru, un sitiens bija tik stiprs, ka es sajutu to līdz pat zobiem. Rīkste nesalūza tikai tāpēc, ka tā bija zaļš vītola zars.

Es neiekliedzos, bet vienīgi tāpēc, ka tas notika tūlīt pēc izelpas. Tomēr es ieelsojos un ierāvu gaisu tik ātri, ka aizrijos un sāku klepot. Mana mugura sāpēs svila kā ugunī.

Vašeta atkal nostājās man pretī un uzlūkoja mani ar to pašu nopietno skatienu kā iepriekš. Šī ir tava mācību stunda, viņa lietišķi teica. Es neesmu labās domās par tevi. Tu esi barbars. Tu neesi gudrs. Tu neesi gaidīts. Tu šeit neesi piederīgs. Tu esi mūsu noslēpumu zaglis. Tava klātbūtne ir neērtība un sarežģījums, kas mūsu skolai nav vajadzīgs.

Vašeta aplūkoja vītola vicas galu un atkal pievērsa skatienu man.

- Nākamreiz mēs šeit tiksimies stundu pēc pusdienām. Tu sameklēsi citu zaru, un es vēlreiz atkārtošu šo mācību stundu. Viņas acis izteiksmīgi ieurbās manējās. Ja tavs atnestais zars man nebūs pa prātam, es pati sameklēšu citu. To pašu mēs atkārtosim pēc vakariņām. Un nākamajā dienā tāpat. H ir vienīgā mācība, kas man tev jānodod. Kad būsi to apguvis, tu atstāsi Haertu un nekad vairs neatgriezīsies. Viņa uzlūkoja mani ar vēsu skatienu. Vai saprati?

- Kas notiks… Vašetas roka pazibēja gaisā, un vicas gals atsitās man pret vaigu. Šoreiz nupat biju ievilcis elpu, un man izlauzās spalgs, i/.biedēts kliedziens.

Vašeta paskatījās uz mani. Nekad nebiju domājis, ka tik vienkārša izpausme kā acu kontakts var būt tik biedējoša. Bet viņas bāli pelēkās acis bija cietas kā ledus. Saki: “Jā, Vašeta, es sapratu.”

Manas acis dusmās liesmoja. Jā, Vašeta, es sapratu. Mana augšlūpa labajā pusē šķita piepampusi un traucēja runāt.

Viņa pētīja manu seju, it kā kaut ko apsvērdama, tad paraustīja plecus un aizsvieda zaru projām.

Tikai pēc tam es uzdrošinājos atkal ierunāties. Kas notiks ar Tempi, ja es aiziešu no šejienes?

- Kad tu aiziesi, viņa atbildēja, uzsvērdama pirmo vārdu, tie nedaudzie, kuri šaubījās, skaidri sapratis, ka viņš smagi kļūdījās, tevi mācīdams. Un divkārt kļūdījās, atvezdams tevi šurp.

- Un kas notiks… Es apklusu un atkāpos atpakaļ. Kas tādā gadī­jumā notiks ar viņu?

Vašeta paraustīja plecus un aizgriezās. To nelemšu es, viņa atbil­dēja un devās projām.

Pataustīju vaigu un lūpu, tad paskatījos uz savu plaukstu. Asiņu nebija, tomēr es jutu, ka sejā ir pietūkusi sarkana švīka kā iededzināta zīme, ko ikviens varēja redzēt.

* * *

Nesaprazdams, ko citu lai daru, pusdienlaikā devos atpakaļ uz skolu. Iegājis ēdamzālē, paskatījos apkārt, bet asinssarkano karotāju vidū Tempi nebija redzams. Par to es priecājos. Kaut gan labprāt būtu vēlējies bridi pabūt draudzīgā sabiedrībā, es nepavisam negribēju, lai viņš redzētu, cik bēdīgi man gājis. Tas nebūtu pat jāstāsta. Pēdas manā sejā bija skaidri redzamas ikvienam, kurš atradās ēdamzālē.

Kamēr stāvēju rindā un piepildīju savu šķīvi, centos saglabāt vienal­dzīgu seju. Tad sameklēju nomaļu vietu pie galda, negribēdams nevienam uzspiest savu klātbūtni.

Esmu bijis vientuļš savas lielāko dzīves daļu. Tomēr reti kad esmu juties tik vientuļš kā tobrīd. Četrsimt jūdžu apkaimē es pazinu tikai vienu cilvēku, un šim vienīgajam cilvēkam bija pavēlēts turēties no manis pa gabalu. Es nepazinu šejienes kultūru, tik tikko pratu valodu, un svelošās sāpes mugurā un sejā man nemitīgi atgādināja, cik esmu šeit nevēlams.

Taču ēdiens bija labs. Cepta vista, kraukšķīgas pākšu pupiņas un salds sīrupa pudiņš. Daudz gardāka maltīte, nekā parasti biju varējis atļauties

Universitātē, un siltāks ēdiens, nekā biju baudījis maera muižā. Nejutos īpaši izsalcis, bet savā jaunajā mūžā biju tik bieži cietis izsalkumu, ka nespēju atteikties no viegli pieejamas maltītes.

Redzeslauka malā manīju tikko jaušamu kustību: kāds apsēdās pie galda man pretī. Brīdi jutos mazliet labāk. Vismaz vienam cilvēkam bija drosme tuvoties barbaram. Kāds šeit bija pietiekami labsirdīgs, lai mani mierinātu vai vismaz izrādītu ziņkāri un vēlētos parunāt.

Pacēlis galvu, ieraudzīju Karseretas kalsno, rētaino seju. Viņa nolika lielo koka šķīvi pretī manējam.

- Kā tev patīk mūsu pilsēta? viņa klusi jautāja, uzlikusi kreiso roku uz galda. Sēžot viņas žesti bija mazliet citādi, tomēr es pazinu kustības ziņkārība un laipnība. Jebkuram no malas izskatītos, ka mūsu starpā notiek patīkama saruna. Kā tev patīk tava jaunā skolotāja? Viņa domā tāpat kā es. Ka tu neesi šeit piederīgs.

Sakošļāju mutē iebāzto vistas gabalu un mehāniski to noriju, nepa­celdams skatienu.

Bažas. Es dzirdēju, kā tu iekliedzies, Karsereta klusi turpināja. Tagad viņa runāja lēnāk, it kā sarunātos ar bērnu. Nezināju, vai viņa tā dara, gribēdama mani apvainot, vai tādēļ, lai es labāk saprastu teikto.

- Kā sīks putnēns.

Iedzēru malku silta kazas piena un noslaucīju muti. Paceldams roku, sakustināju kreklu virs mugurā iecirstās švīkas, un es sajutu ādā simtiem lapseņu dzēlienu.

- Vai tas bija mīlestības kliedziens? viņa jautāja un izdarīja man nepazīstamu rokas kustību. Vai Vašeta tevi apskāva? Vai viņas mēle atstāja pēdas uz tava vaiga?

Iebāzu mutē karoti pudiņa. Tas nelikās tik salds, kā biju iedomājies.

Ari Karsereta nogaršoja savu pudiņu. Visi slēdz derības par to, kad tu aizbēgsi no šejienes, viņa turpināja, joprojām runādama lēni un klusi, lai dzirdētu vienīgi es. Es liku divus talantus uz to, ka otru dienu tu neizturēsi. Ja aiziesi naktī, kā es ceru, es vinnēšu sudrabu. Ja maldīšos un tu paliksi, mans ieguvums būs tavi zilumi un kliedziens. Lūgums. Paliec!

Es paskatījos uz viņu. Tava valoda ir kā suņa rejas, es teicu. Bez nobeiguma. Bez jēgas.

Sacīju to pietiekami klusi, lai saglabātu pieklājību. Tomēr ne tik klusi, lai mana balss nesasniegtu tuvāk sēdošo ausis. Es protu raidīt balsi, cik tālu vēlos, arī tad, ja runāju klusi. Mēs, Edema Rū ļaudis, radījām skatuves čukstu.

Redzēju, ka viņas seja pietvīkst, spilgtāk izceļot bālās rētas uz zoda un pieres.

Pievērsu skatienu šķīvim un turpināju ēst, izturēdamies rāmi un vie­naldzīgi. Nav vienkārši apvainot cilvēku no citas kultūrvides. Tomēr es biju rūpīgi izvēlējies vārdus, vadīdamies pēc tā, ko biju dzirdējis no Tempi. Ja viņa izrādīs kādu reakciju, tas tikai apstiprinās, ka mana izvēle bijusi pareiza.

Nesteidzīgi un apdomīgi pabeidzu maltīti, iztēlodamies, kā no Karseretas plūst dusmas līdzīgi karstuma viļņiem. Vismaz šajā mazajā cīņā es biju spējīgs uzvarēt. Protams, tā bija tukša uzvara. Bet reizēm ir jāņem tas, kas pieejams.

* * *

Kad Vašeta atkal atnāca uz mazo parku, es jau sēdēju uz akmens sola, gaidīdams viņu.

Viņa nostājās man pretī un skaļi nopūtās. Jauki! Tu mācies lēni, viņa teica nevainojamā aturiešu valodā. Nu tad ej un sameklē zaru! Paskatīsimies, vai šoreiz man labāk izdosies tev kaut ko iemācīt.

- Esmu to jau sameklējis, es teicu un, pasniedzies aiz sola, pacēlu koka mācību zobenu, ko biju aizņēmies skolā.

Tas bija veca, eļļota koka zobens, ko nogludinājušas neskaitāmas plaukstas, ciets un smags kā dzelzs stienis. Ja viņa ar to sitīs man pa pleciem tāpat kā ar vītola vicu, tas salauzīs kaulus. Ja viņa sitīs man pa seju, tas sadragās man žokli.

Noliku zobenu sev blakus uz sola. Koks nenoklaudzēja, atsizdamies pret akmeni. Tas bija tik smags, ka troksnis drīzāk atgādināja dobju zvana skaņu.

Nolicis mācību zobenu, sāku vilkt kreklu pāri galvai, caur zobiem ieraudams elpu, kad audums pārslīdēja karstajai muguras švīkai.

- Vai tu ceri mani aizkustināt, piedāvājot savu maigo, jauno miesu? Vašeta noprasīja. Tu esi glīts, bet ne gluži tik glīts.

Es rūpīgi novietoju kreklu uz sola. Domāju, ka būs labāk, ja es tev kaut ko parādīšu. Pagriezu viņai muguru.

- Tu esi pērts, viņa teica. Par to es nebrīnos. Tāpat jau zināju, ka tu esi zaglis.

- Tam nav sakara ar zagšanu, es atbildēju. To es iemantoju Uni­versitātē. Pret mani izvirzīja apsūdzību un piesprieda pērienu. Kad tā notiek, daudzi studenti aiziet no Universitātes un turpina mācības citur. Es nolēmu palikt. Galu galā tie bija tikai trīs pletnes sitieni.

Bridi nogaidīju, joprojām skatīdamies uz citu pusi. Tad viņa norija ēsmu. Tev ir vairāk rētu, nekā varēja atstāt trīs sitieni.

- Pēc kāda laika mani apsūdzēja vēlreiz, es teicu. Un piesprieda sešus sitienus. Es tomēr paliku turpat. Pagriezos viņai pretī. Paliku tāpēc, ka nekur citur nevarēju iemācīties to, ko vēlējos. Nieka pēršana mani no tā nespēja atturēt.

Pacēlu no sola smago koka zobenu. Man likās, ka būs godīgi, ja tu to uzzināsi. Mani nevar aizbaidīt projām ar sāpju draudiem. Es nepametīšu Tempi pēc tam, kad viņš man ir dāvājis uzticību. Es vēlos iemācīties to, ko varu iemācīties tikai šeit.

Pasniedzu viņai cieto, tumšo koka gabalu. Ja gribi, lai es aizeju, tev man jānodara vairāk par zara švīkām.

Atkāpos atpakaļ un nolaidu rokas gar sāniem. Aizvēru acis.