Vieda vīra bailes

SIMT TRĪSDESMIT DEVĪTĀ NODAĻA . bez slēdzenes

STEIPSS IEVEDA Meluānu istabā, un mēs ar Alveronu piecēlāmies kājās. Viņa bija tērpusies pelēkās un mēļās krāsās, un cirtainie kastaņkrāsas mati bija atsukāti atpakaļ, atsedzot elegantās kakla līnijas.

Aiz Meluānas ienāca divi kalpotāju zēni, nesdami koka lādi. Maers pagājās pretī un saņēma sievas elkoni, bet Steipss lika zēniem novietot lādi blakus viņas krēslam. Tad Alverona sulainis ar rokas mājienu aiz­raidīja zēnus projām un pats devās uz durvīm, pirms iziešanas sazvēr­nieciski pamirkšķinādams man ar aci.

Joprojām stāvēdams, es pagriezos pret Meluānu un paklanījos. Prie­cājos par izdevību sastapt jūs vēlreiz… milēdij? Pēdējo vārdu izrunāju jautājoši, jo skaidri nezināju, kā man pienāktos viņu uzrunāt. Laklesu zemes kādreiz bija aptvērušas veselu grāfisti, taču tas bija pirms asiņai­najiem nemieriem, kad īpašnieki vēl bija noteicēji pār Tinuē. Stāvokli sarežģīja arī Meluānas laulība ar Alveronu, jo es nezināju, vai maeršona titulam pastāv atbilstoša sievietes uzruna.

Meluāna bezrūpīgi atmeta ar roku, nepievērsdama šim apstāklim daudz uzmanības. Mūsu starpā pietiek ar “lēdiju”, vismaz privātas sarunas laikā! Man nav vajadzīgas formalitātes no cilvēka, kuram esmu tik daudz parādā. Viņa saņēma Alverona roku. Lūdzu, apsēdies!

Vēlreiz paklanījos un apsēdos, uzmezdams lādei pēc iespējas nevērīgu skatienu. Tā bija tik liela kā prāvas bungas, darināta no labi savienotiem bērza dēļiem un apsista ar misiņu.

Zināju, ka tagad pienāktos pieklājīgi sarunāties par nenozīmīgām lietām, līdz par lādi ierunāsies kāds no viņiem. Tomēr mana ziņkārība ņēma virsroku. Man teica, ka jūs atnesīšot līdzi kādu jautājumu. Tam jābūt pamatīgam, ja jūs to glabājat tik rūpīgi ieslēgtu. Es pamāju uz lādes pusi.

Meluāna paskatījās uz Alveronu un iesmējās, it kā viņš būtu pajoko­jis. Mans vīrs jau teica, ka tu neesot tas, kurš ļaus mīklai ilgi kavēties neatrisinātai.

Es mazliet nokaunējies pasmaidīju. Tas ir pretēji manai dabai, kundze.

- Es negribētu, lai tev manis dēļ jācīnās ar savu dabu. Viņa pasmai­dīja. Vai tu varētu pienest to tuvāk un nolikt man priekšā?

Man izdevās pacelt lādi, nenodarot sev pāri, bet, ja tā svēra mazāk par desmit stoniem, tad es esmu dzejnieks.

Meluāna sēdēja, saliekusies krēslā uz priekšu, uz lādes pusi. Lerands man izstāstīja, kāda loma tev bijusi mūsu tuvināšanā. Par to tev paldies! Esmu tava parādniece. Viņas tumšbrūnās acis bija bezgala nopietnas.

- Tomēr domāju, ka lielāko daļu no šī parāda atmaksāšu, parādot tev to, ko grasos parādīt. Cilvēkus, kas to ir redzējuši, es varu saskaitīt uz abu roku pirkstiem. Bet neatkarīgi no jebkāda parāda man pat prātā nebūtu nācis tev to rādīt, ja mans vīrs nebūtu galvojis par tavu prasmi glabāt noslēpumus. Viņa izteiksmīgi ieskatījās man acīs.

- Zvēru pie savas rokas, ka nevienam nestāstīšu, ko esmu redzējis! es dedzīgi apgalvoju, cenzdamies tomēr savu dedzību pārlieku neiz­rādīt.

Meluana pamāja ar galvu. Gaidīju, ka pēc tam viņa izvilks atslēgu, bet viņa tikai piespieda plaukstas pie lādes malām un viegli pārbīdīja divus dēlīšus. Atskanēja kluss kliksts, un vāks atsprāga vaļā.

Lockless, es nodomāju pie sevis. Bez slēdzenes.

Atvērtais vāks atklāja skatienam citu lādi, mazāku un plakanāku. Tā bija maizes kastes lielumā, un misiņa slēdzenes plāksnītē redzamais atslēgas caurums pēc apveidiem izskatījās nevis kā atslēgas caurums, bet kā vienkāršs aplis. Meluāna kaut ko noņēma no ķēdītes, kas karājās viņai ap kaklu.

- Vai drīkstu to apskatīt? es jautāju.

Meluāna šķita pārsteigta. Kā, lūdzu?

- Atslēgu. Vai drīkstu mirkli to apskatīt?

- Dieva kreņķis! Alverons iesaucās. Mēs vēl neesam tikuši līdz interesantākajai detaļai! Es tev piedāvāju gadsimtu noslēpumu, bet tu gribi apbrīnot ietinamo papīru!

Meluāna iedeva man atslēgu, un es to ātri, bet uzmanīgi apskatīju, pagrozīdams pirkstos. Man patīk lupināt noslēpumus kārtu pa kārtai, es paskaidroju.

- Kā sīpolu? viņš nicīgi nosēcās.

- Kā puķi, es izlaboju un atdevu atslēgu Meluānai. Paldies!

Meluāna ielika atslēgu slēdzenē un atvēra iekšējās lādes vāku. Tad,

iestiprinājusi atslēgu atpakaļ ķēdītē, viņa to paslēpa zem drēbēm un bridi kārtoja matus un apģērbu, lai novērstu savā izskatā jebkādu nepilnību. Man šķita, ka viņa to dara veselu stundu.

Beidzot viņa pastiepās un ar abām rokām izvilka kaut ko no lādes. Turēdama to aiz paceltā vāka, kur es to nevarēju redzēt, viņa paskatījās uz mani un dziļi ievilka elpu. Tas ir bijis… viņa iesāka.

- Labāk ļauj viņam to apskatīt, mīļā! Alverons saudzīgi pārtrauca.

Mani interesē, ko viņš par to domās pats, bez iepriekšējiem paskaid­rojumiem. Maers klusi pasmējās. Turklāt baidos, ka zēnu ķers lēkme, ja tu vēl ilgāk liksi viņam gaidīt.

Meluāna bijīgi pasniedza man tumšu, kastei līdzīgu koka kluci biezas grāmatas lielumā. Es satvēru to abās rokās.

Kaste bija nesamērīgi smaga savam izmēram, un koka virsma zem maniem pirkstiem šķita gluda kā pulēts akmens. Pārlaizdams tai roku, es jutu, ka tās sānus klāj grebumi. Tie nebija tik uzkrītoši, lai piesaistītu skatienu: mani pirksti tik tikko juta smalkos raksta izciļņus līdzenajā kokā. Pārlaidu plaukstu augšdaļai un jutu, ka ari to klāj līdzīgs grebuma raksts.

- Tev bija taisnība, Meluāna klusi sacīja. Viņš atgādina bērnu, kas dabūjis Vidusziemas svētku dāvanu.

- Pašu labāko tu vēl neesi redzējusi, Alverons atbildēja. Pagaidi, līdz viņš sāks darboties! Tam zēnam prāts strādā kā dzelzs veseris.

- Kā to lai atver? es jautāju. Pasvārstīju koka gabalu rokās un jutu iekšpusē kaut kādu kustību. Priekšmetam nebija ne eņģu, ne vāka, un es neredzēju pat salaiduma vietu, kas varētu liecināt par vāku. Tas izskatījās kā viengabala klucis no tumša, smaga koka. Taču es zināju, ka tā ir kaste. Es jutu, ka tā ir kaste. Tā gaidīja, kad to atvērs.

- Mēs nezinām, Meluāna atbildēja. Šķiet, viņa gribēja piebilst vēl kaut ko, bet vīrs viņu uzmanīgi apklusināja.

- Kas tajā iekšā? Es vēlreiz to pasvārstīju un jutu, ka saturs sašū­pojas.

- Mēs nezinām, viņa atkārtoja.

Interesants bija jau pats koks. Tas bija tik tumšs, ka varētu būt roahs, taču tam bija tumšsarkans šķiedras tīklojums. Šķita, ka tas ir kāds garš­vielu koks. Tas tikko jaušami smaržoja pēc… kaut kā. Pēc kaut kā pazīs­tama, tomēr nosaukums nedevās rokā. Pievirzīju seju tuvāk un dziļi caur degunu ievilku elpu, sajuzdams kaut ko līdzīgu citrona aromātam. Smarža bija tracinoši pazīstama. Kas tas par koku?

Atbilde bija klusēšana.

Pacēlu acis un sastapu viņu skatienus. Jūs man nedodat nekādu pavedienu, ar ko varētu sākt, es teicu un pasmaidīju, lai vārdi neiz­klausītos aizskaroši.

Alverons paliecās krēslā uz priekšu. Tev jāatzīst, ka mans jautā­jums ir izcils! viņš teica ar vāji slēptu saviļņojumu. Tu jau agrāk esi apliecinājis savas teicamās minēšanas spējas. Pelēkajās acīs zibēja satraukuma dzirkstis. Kādus minējumus tu vari izteikt par šo?

- Tas ir dzimtas mantojums, es nevilcinādamies atbildēju. Ļoti sens…

- Kā tu domā, cik sens? Alverons nepacietīgi iejaucās.

- Varbūt trīstūkstoš gadu vecs, es pieļāvu. Drusku vairāk vai ma­zāk. Meluāna pārsteigumā sastinga. Droši vien tas daudz neatšķiras no jūsu minējumiem.

Viņa mēmi pamāja ar galvu.

- Grebumi ir nodiluši daudzu gadu lietošanas laikā.

- Grebumi? Alverons pārjautāja, saliecies uz priekšu.

- Tie ir tikko sataustāmi, es teicu, aizvērdams acis. Bet es tos jūtu.

- Es neko tādu nejutu.

- Es ari ne, Meluāna pievienojās vīram. Viņa izklausījās mazliet aizskarta.

- Man ir īpaši jutīgas plaukstas, es atklāti sacīju. Manā darbā tādas ir vajadzīgas.

- Maģijā? viņa jautāja ar prasmīgi apslāpētu bērnišķu apbrīnu.

- Un mūzikā, es piebildu. Vai atļausiet? Viņa pamāja ar galvu. Es satvēru viņas plaukstu savējā un piespiedu to kastes augšdaļai.

- Nu? Vai jūtat?

Meluāna sarauca pieri, cenzdamās sakopot uzmanību. Varbūt maz­drusciņ. Viņa atvilka plaukstu atpakaļ. Vai tu esi pārliecināts, ka tie ir grebumi?

- Negludumi ir pārāk regulāri, lai būtu nejauši. Kā tas var būt, ka jūs to neesat pamanījuši agrāk? Vai jūsu dzimtas vēsturē par to nekas nav rakstīts?

Meluāna izskatījās gluži satriekta. Nevienam pat prātā nenāktu kaut ko pierakstīt par Loeclos kasti! Vai tad es neteicu, ka tas ir vissle­penākais noslēpums?

- Parādi ari man! Alverons teica. Es pārvilku viņa pirkstus pāri koka rakstam. Viņš sarauca pieri. Neko nejūtu. Laikam mani pirksti ir pārāk veci. Vai tās varētu būt vēstules?

Es papurināju galvu. Raksts ir nepārtraukts, drīzāk atgādina arabesku. Bet tas neatkārtojas, tas mainās… Man prātā iešāvās kāda doma.

- Tas varētu būt illiešu stāstu mezgls.

- Vai tu vari to izlasīt? Alverons jautāja.

Pārlaidu pirkstus kokam. Illiešu valodu es tik labi neprotu, lai varētu izlasīt vienkāršu mezglu pat tad, ja turētu rokās auklu. Es papurināju galvu. Turklāt mezgli pēdējos trīstūkstoš gados noteikti ir mainījušies. Universitātē es zinu dažus cilvēkus, kuri spētu to atšifrēt.

Alverons paskatījās uz Meluānu, bet viņa noteikti papurināja galvu.

- Es nepieļaušu, lai par to uzzina svešinieki!

Maers izskatījās vīlies par šo atbildi, tomēr neuzstāja. Viņš atkal pie­vērsās man: Atgriezīsimies vēlreiz pie taviem jautājumiem! Kas tas ir par koku?

- Tam ir trīstūkstoš gadu, es balsī prātoju. Tas ir smags, kaut arī izdobts. Tātad tam jābūt ilgnoturigam kokam, tādam kā skābardis vai rennels. Krāsa un svars liek man domāt, ka tajā ir ari daudz metāla kā roahā. Visticamāk, dzelzs un varš. Es paraustīju plecus. Tas ir viss, ko varu pateikt.

- Kas tajā ir iekšā?

Es ilgi domāju, pirms mēģināju atbildēt. Kaut kas mazāks par sāl­nīcu… sāku prātot. Meluāna pasmaidīja, bet Alverons tikko jaušami sarauca pieri, un es steigšus turpināju: Kaut kas no metāla, spriežot pēc tā, kā svars pārvietojas, kad es pagriežu kasti slīpi. Aizvēru acis un ieklausījos apslāpētajos būkšķos, saturam mainot vietu kastē. Nē. Spriežot pēc svara, tas varētu būt kaut kas no stikla vai akmens.

- Kaut kas vērtīgs, Alverons sacīja.

Es atvēru acis. Tas nav teikts. Tas ir kļuvis vērtīgs tāpēc, ka ir sens un ilgu laiku ir bijis dzimtas īpašums. Tas ir vērtīgs arī tāpēc, ka ir noslēpumains. Bet vai tas bija vērtīgs jau sākumā? Es paraustīju plecus. Kurš to var pateikt?

- Bet vērtīgas lietas mēdz glabāt ieslēgtas, Alverons aizrādīja.

- Tieši tā. Es pacēlu kasti augstāk, atklādams skatienam gludo koku. Šeit nekas nav ieslēgts. Varbūt to būtu vajadzējis ieslēgt. Varbūt tas ir kaut kas bīstams.

- Kāpēc tu tā domā? Alverons ziņkārīgi noprasīja.

- Kāpēc būtu jāuzņemas visas šīs neērtības? Meluāna iebilda.

- Kāpēc būtu jāglabā tas, kas ir bīstams? Ja kaut kas ir bīstams, to iznī­cina. Šķita, ka viņa, to teikdama, ir atbildējusi pati uz savu jautājumu.

- To varētu darīt vienīgi tad, ja glabājamā lieta ir gan vērtīga, gan bīstama.

- Varbūt tā bija pārāk noderīga, lai to iznīcinātu, Alverons ieminējās.

- Varbūt to nebija iespējams iznīcināt, es pieļāvu.

- Paliek pēdējais un labākais jautājums, Alverons teica, saliekdamies krēslā vēl vairāk uz priekšu. Kā to lai atver?

Es ilgi pētīju kasti, grozīju to rokās, taustīju sānus. Vilku pirkstus pār grebuma rakstiem, meklēdams salaiduma vietu, ko acis nespēja ierau­dzīt. Viegli to pakratīju, pētīju gaisu tai apkārt, pacēlu to pret gaismu.

- Man nav ne jausmas, biju spiests atzīties.

Alverons mazliet saguma. Laikam jau tas bija par daudz gribēts. Bet varbūt te var noderēt kāda maģija?

Negribēju sacīt viņam, ka tāda veida maģija eksistē tikai pasakās.

- Man tāda nav zināma.

- Vai tu esi domājusi par iespēju to vienkārši atlauzt? Alverons jautāja sievai.

Par tādu ierosinājumu Meluāna jutās tikpat satriekta kā es. Nemū­žam! viņa iesaucās, līdzko bija atguvusi elpu. Tas ir mūsu dzimtas pamatu pamats! Drīzāk es nobārstītu ar sāli visas mūsu zemes līdz pēdējam akram!

- Kaut gan šis koks ir ļoti ciets, es steigšus sacīju, atlaužot to ar varu, jūs droši vien iznicinātu saturu. It īpaši tad, ja tur iekšā ir kaut kas vārīgs.

- Tā bija tikai īslaicīga doma, Alverons mierinoši teica sievai.

- Nelāga doma! Meluāna skarbi atmeta, bet tad laikam nožēloja teikto. Piedod, bet, pat iedomājoties kaut ko tādu… Acīmredzami satraukta, viņa apklusa pusvārdā.

Alverons paplikšķināja viņai pa roku. Es saprotu, mīļā! Tev taisnība, tā bija nelāga doma.

- Vai tagad es varu to nolikt atpakaļ? Meluāna jautāja.

Es negribīgi atdevu viņai noslēpumaino kasti. Ja tai būtu slēdzene, es varētu mēģināt to atdarīt, taču nespēju pat iedomāties, kur varētu būt eņģes vai vāka salaiduma vieta. Kastē bez vāka un atslēgas / Vīra dārgumi glabājas. Atmiņā nesaprātīgi uznira bērnu dienu skaitāmpantiņš, un es ar pūlēm apvaldīju smieklus, tēlodams klepu.

Alverons, šķiet, neko nemanīja. Kā vienmēr, es uzticos tavai klu­sēšanas prasmei. Viņš piecēlās. Diemžēl esmu izlietojis lielāko daļu mums paredzētā laika. Tev noteikti ir padomā daudz cita darāmā. Vai satiksimies rīt, lai apspriestos par Amiru? Otrā zvana laikā?

Biju piecēlies kājās reizē ar maeru. Ja drīkstu ieminēties, jūsu gai­šība, man ar jums jāapspriež vēl kāds jautājums.

Viņš nopietni paskatījās uz mani. Acīmredzot tas ir kaut kas svarīgs?

- Svarīgs un steidzams, jūsu gaišība, es nervozi atbildēju. Ilgāk to vairs nedrīkst atlikt. Es būtu ierunājies par to agrāk, ja laiks un savrupības iespējas mums būtu to ļāvušas.

- Nu labi, viņš teica un apsēdās atpakaļ krēslā. Kas tevi tik bries­mīgi steidzina?

- Lerand, Meluāna teica ar vieglu pārmetumu balsī. Ir jau pāri pilnai stundai. Heianiss mūs gaidīs.

- Lai pagaida! maers atbildēja. Kvouts man ir krietni kalpojis visādos veidos. Viņš neko nesaka un nedara lieki, un es pats sev kaitētu, ja neievērotu viņa vajadzības.

-Jūsu gaišība man glaimo. Bet jautājums patiešām ir nopietns. Es pametu skatienu uz Meluānu. Turklāt diezgan delikāts. Ja jūsu kundze vēlas iet projām, varbūt tā tiešām būs labāk.

- Ja jautājums ir tik nopietns, vai man nevajadzētu palikt? viņa šķelmīgi noprasīja.

Es uzmetu maeram jautājošu skatienu.

- Visu, ko tu vēlies man teikt, vari teikt arī manai kundzei! viņš sacīja.

Es vilcinājos. Man vajadzēja pēc iespējas drīzāk izstāstīt Alveronam

par viltus aktieru trupu. Biju pārliecināts: ja pirmo viņš noklausīsies manu versiju, es varētu izklāstīt notikuma apstākļus sev labvēlīgā gais­mā. Ja vispirms pienāks ziņas no oficiāliem avotiem, viņš droši vien nevēlēsies aizvērt acis pret to, ka es pats pēc brīvas gribas esmu noga­linājis deviņus ceļiniekus.

Tomēr mazāk par visu es šādā sarunā vēlējos Meluānas klātbūtni. Tā nevarēja palīdzēt. Tā varēja tikai sarežģīt situāciju. Mēģināju vēl pēdējo reizi. Tā būs drūma saruna, jūsu gaišība.

Alverons papurināja galvu, mazliet saraucis pieri. Mums nav noslē­pumu.

Es apspiedu bezcerīgu nopūtu un izvilku no ēnsega iekšējās kabatas biezu salocīta pergamenta gabalu. Vai tas ir kāds no aizbildniecības dokumentiem, ko izsniegusi jūsu gaišība?

Viņa pelēkās acis pārskrēja tam pāri, un tajās atspoguļojās pārstei­gums. Jā. Kā tas nokļuva pie tevis?

- Ai, Lerand! Meluāna iesaucās. Es zināju, ka tu ļauj ubagiem ceļot caur tavām zemēm, bet nevarēju iedomāties, ka esi nolaidies tik zemu, lai viņus atbalstītu!

- Esmu patrons tikai dažām trupām, viņš atbildēja. Tieši tā, kā pieklājas manam stāvoklim. Ikviena cienījama nama aizbildniecībā ir vismaz daži mūziķi.

- Manējā nav! Meluāna noteikti paziņoja.

- Ir ērti, ja ir pašam sava trupa, Alverons draudzīgi teica. Un vēl ērtāk, ja tādas ir vairākas. Tad var izvēlēties piemērotāko izklaidi katram rīkotajam pasākumam. Kā tu domā, no kurienes nāca mūziķi, kas spēlēja mūsu kāzās?

Kad Meluānas sejas izteiksme neatmaiga, Alverons turpināja: Vi­ņiem nav atļauts izpildīt neko piedauzīgu vai pagānisku, mīļā. Es viņus ļoti stingri kontrolēju. Un vari būt droša: neviena pilsēta man piedero­šās zemēs neļaus ceļojošai trupai uzstāties, ja tai nebūs līdzi rakstiskas aristokrāta atļaujas.

Alverons atkal pievērsās man: Tātad atgriezīsimies pie iesāktā! Kā viņu dokuments nokļuva pie tevis? Trupai bez tā ir grūti iztikt.

Es vilcinājos. Biju neziņā, kā vislabāk izklāstīt notikumus Meluānas klātbūtnē. Biju iecerējis runāt divatā ar maeru. Taisnība, jūsu gaišība. Viņi ir nogalināti.

Maers neizskatījās pārsteigts. Tā jau es domāju. Skumji, protams, bet tā laiku pa laikam gadās.

Meluānas acis iezibējās. Man loti patiktu, ja tā gadītos biežāk!

- Vai tev ir zināms, kas viņus nogalināja? maers vaicāja.

- la varētu teikt, jūsu gaišība.

Viņš gaidoši savilka uzacis. Paskaidro!

- To izdarīju es.

- Ko tu izdarīji?

Es nopūtos. Nogalināju cilvēkus, kuru rīcībā bija šis dokuments.

Viņš sastinga krēslā. Ko?

- Viņi bija nolaupījuši divas meitenes pilsētā, kurai gāja cauri. Es apklusu, meklēdams vārdus, kas būtu pietiekami piedienīgi Meluānas ausīm. Ļoti jaunas meitenes, jūsu gaišība, un vīrieši pret viņām neiz­turējās labi.

Meluānas seja, kas jau labu brīdi bija skarba, pēc šiem vārdiem kļuva ledaini salta. Bet, pirms viņa paguva kaut ko sacīt, Alverons neticīgi noprasīja: Un tu atļāvies pats par to viņus sodīt? Nogalināt veselu izpildītāju trupu, kurai es biju izsniedzis atļauju? Viņš pārvilka roku pierei. Cik cilvēku tur bija?

- Deviņi.

- Augstais Dievs…

- Es domāju, ka viņš darīja pareizi! Meluāna dedzīgi iesaucās. Tev vajadzētu piešķirt viņam pārdesmit sargu un sūtīt viņu izdarīt to pašu ar katru Rū klaidoņu bandu, ko sastop tavās zemēs.

- Mīļā, Alverons iebilda ar bardzības pieskaņu balsī, man viņi nav daudz patīkamāki kā tev, bet likums paliek likums. Kad…

- Likums ir tas, ko nosaki tu! sieva viņu pārtrauca. Šis cilvēks tev ir izdarījis cēlu pakalpojumu. Tev vajadzētu piešķirt viņam zemes gabalu un titulu un uzņemt viņu savā padomē.

- Viņš ir nogalinājis deviņus manus pavalstniekus, Alverons skarbi atteica. Kad cilvēki pārkāpj likuma robežas, sākas anarhija. Ja es būtu to dzirdējis no nejaušiem avotiem, liktu pakārt viņu kā bandītu.

- Viņš nogalināja deviņus Rū izvarotājus. Deviņus slepkavīgus zagļus un klaidoņus. Ja pasaulē ir par deviņiem Edema Rū neliešiem vairāk, tas ir pakalpojums mums visiem. Meluāna paskatījās uz mani. Ser, jūs darījāt tieši to, kas bija pareizi un apstākļiem atbilstoši.

Šī nepamatotā uzslava tikai uzpūta manī karstākas dusmu liesmas, ko biju pūlējies savaldīt. Visi tie nebija vīrieši, kundze, es atbildēju.

To dzirdot, Meluāna mazliet nobālēja.

Alverons ar plaukstām saberzēja seju. Augstais Dievs, cilvēk! Tavs godīgums ir kā bendes cirvis!

- Un man jāpiebilst līdz ar atvainošanos jums abiem, es nopietni turpināju, ka tie, kurus es nogalināju, nebija Edema Rū ļaudis. Tie pat nebija īsta trupa.

Alverons gurdi papurināja galvu un ar pirkstiem uzsita pa doku­mentu, ko turēja priekšā. Te ir rakstīts pretējais. Gan Edema Rū ļaudis, gan ceļojošu aktieru trupa.

- Atļauja bija nozagta, jūsu gaišība. Tie, kurus es sastapu ceļā, bija nogalinājuši Edema Rū trupu un ieņēmuši viņu vietu.

Alverons ziņkārīgi paskatījās uz mani. Izklausās, ka tu par to esi pārliecināts.

- Viens no viņiem pats man to izstāstīja, jūsu gaišība. Atzinās, ka viņi ir tikai tēlojuši aktieru trupu. Izlikušies par Edema Rū ļaudīm.

Meluāna, šķiet, netika skaidrībā, vai tāda doma viņu mulsina vai iedveš riebumu. Kurš var gribēt izlikties par Edema Rū?

Alverons piekrītoši pamāja. Mana sieva izteica saprātīgu domu, viņš sacīja. Ticamāk liekas, ka viņi tev ir melojuši. Kurš necenstos noliegt tādu piederību? Kurš labprātīgi atzītos, ka ir viens no Edema Rū ļaudīm?

Man pāršalca karsts vilnis, un piepeši es izjutu kaunu par to, ka visu šo laiku esmu slēpis savas Edema Rū asinis. Es nešaubos, ka jūsu sākotnējā trupa bija Edema Rū ļaudis, jūsu gaišība. Bet tie, kurus es nogalināju, nebija tādi. Neviens pie Rū cilts piederīgais nedarītu to, ko darīja viņi!

Meluānas acis nikni iezibējās. Tu nepazīsti Rū ļaudis!

Es paskatījos viņai acīs. Milēdij, varu sacīt, ka es viņus pazīstu gluži labi.

- Bet kāpēc? Alverons jautāja. Kurš cilvēks veselā prātā lai mēģi­nātu izlikties par Edema Rū?

- Tā ir vieglāk ceļot, es atbildēju. Un jūsu vārds piedāvā teicamu aizsardzību.

Par tādu paskaidrojumu viņš tikai paraustīja plecus. Droši vien tie bija Rū ļaudis, kam apnicis godīgi strādāt, tāpēc tie nolēma labāk zagt un laupīt.

- Nē, jūsu gaišība, es teicu. Viņi nebija Edema Rū.

Alverons pārmetoši paskatījās uz mani. Ek, beidz! Kurš var pateikt atšķirību starp bandītiem un Rū baru?

- Tur nekādas atšķirības nav! Meluāna skarbi noskaldīja.

- Jūsu gaišība, es zinu atšķirību, es iekaisis teicu. Es pats esmu no Edema Rū cilts.

Istabā iestājās klusums. Maera sievas sejā trieciena neizpratni nomai­nīja neticība, kas pārtapa dusmās un riebumā. Meluāna piecēlās kājās, un bridi šķita, ka viņa raidīs man spļāvienu, bet tad viņa stīvi izgāja pa durvīm. Noklaudzēja papēži, viņas personīgajam sargam sastingstot miera stājā, un tas devās viņai līdzi uz tālākajām istabām.

Alverons bargu seju raudzījās manī, nenovērsdams skatienu. Ja tas bija joks, tad ļoti bezgaumīgs joks.

- Tas nebija joks, jūsu gaišība, es atbildēju, cenzdamies apvaldīt dusmas.

- Un kāpēc tu uzskatīji par vajadzīgu slēpt to no manis?

- Es to neesmu slēpis, jūsu gaišība. Jūs pats vairākkārt esat minējis, ka es nepavisam neesmu no augstas kārtas.

Viņš nikni uzsita pa krēsla paroci. Tu zini, ko es ar to domāju! Kāpēc tu nekad nepieminēji, ka esi no Edema Rū ļaudīm?

- Manuprāt, iemesls ir acīmredzams, jūsu gaišība, es stīvi sacīju, cenzdamies nemest vārdus viņam sejā ar naidu. Daudziem augstdzimušiem deguniem nepatīk “Edema Rū” vārdu smaka. Jūsu sieva pārlie­cinājās, ka viņas smaržas to nespēj piesegt.

- Milēdijai pagātnē ir bijusi nelaimīga pieredze ar Rū ļaudīm, viņš itin kā aizbildinādamies sacīja. To tev derētu ņemt vērā.

- Esmu dzirdējis par viņas māsu. Par visas ģimenes traģisko negodu. Iemīlēties un aizbēgt kopā ar ceļojošu aktieri! Cik briesmīgi! es indīgi teicu, iekaisis karstās dusmās. Viņas māsas veselais saprāts dara godu viņas dzimtai, bet par jūsu milēdijas rīcību gan to nevar sacīt. Manas asinis ir tikpat labas kā jebkura cita asinis un labākas nekā daudziem citiem. Un pat tad, ja tā nebūtu, viņai nav tiesību tā izturēties pret mani.

Alverona seja nocietinājās. Es gan teiktu, ka viņai ir tiesības iztu­rēties pret tevi tā, kā viņa vēlas! maers noskaldīja. Tavs pēkšņais paziņojums viņu vienkārši izbiedēja. Zinot, kā viņa jūtas attiecībā uz jums, klaidoņiem, es domāju, ka viņa parādīja apbrīnojamu savaldību.

- Bet es domāju, ka viņai nepatīk patiesība. Ceļojoša aktiera mēle viņu iedabūja gultā ātrāk nekā viņas māsu.

Līdzko biju to pateicis, sapratu, ka esmu gājis par tālu. Sakodu zobus, lai nepasacītu vēl ko ļaunāku.

- Tagad pietiks! Alverons salti un oficiāli noteica, un viņa acis bija bargas un naidīgas.

Devos projām, pauzdams aizskartu pašcieņu, cik tobrīd spēju to sakopot. Nevis tāpēc, ka man vairs nebūtu ko sacīt, bet tāpēc, ka viņš izsauktu sargus, ja es kavētos kaut minūti ilgāk, un sargu pavadībā es nevēlējos aiziet.