Vieda vīra bailes

SIMT SEPTIŅPADSMITĀ NODAĻA . barbara viltība

DIENAS PAGĀJA ātri, kā allaž mēdz notikt, ja tās ir ar ko piepildīt. Vašeta turpināja mani mācīt, un es, cik spēdams, centos būt gudrs un uzmanīgs audzēknis.

Turpinājās arī mūsu mīlas saskarsmes treniņu pārtraukumos. Es ne­kad pirmais neizrādīju iniciatīvu, bet Vašeta vienmēr nemaldīgi pama­nīja, kad kļūstu nelietderīgi izklaidīgs, un aši aizvilka mani uz krūmāju.

- Lai atvēsinātu tavu muļķīgo barbara galvu, viņa mēdza sacīt.

Pirms un pēc šīm reizēm es joprojām jutos neomulīgi. Taču tajā brīdī jebkādas raizes atkāpās nesasniedzamā tālumā. Šķita, ka arī Vašetai tas gluži labi patīk.

Tomēr viņa nejuta nekādu interesi par lielāko daļu no tā, ko man bija iemācījusi Feluriana. Vašetai nebija nekādas vēlēšanās spēlēt efeju, un, kaut gan tūkstoš plaukstas viņai patika itin labi, viņai tām nepie­tika pacietības, un parasti mēs netikām tālāk par septiņdesmit piecām plaukstām. īsāk sakot, līdzko mēs bijām atguvuši elpu, Vašeta neka­vējoties vilka mugurā savu sarkano algotnes apģērbu un atgādināja: ja es pastāvīgi aizmirsīšot pagriezt uz āru papēdi, mans sitiens nekad neizdošoties spēcīgāks kā sešgadīgam zēnam.

* * *

Nebūtu pareizi sacīt, ka viss mans laiks pagāja treniņos kopā ar Vašetu. Palaikam viņa bija aizņemta un lika man patstāvīgi vingrināties ketanā, pārdomāt lethani vai vērot citu audzēkņu cīņas.

Gadījās arī dažas pēcpusdienas vai vakari, kad Vašeta vienkārši aiz­sūtīja mani brīvsolī. Tad es staigāju, iepazīdamies ar pilsētiņu, un pār­liecinājos, ka Haerta ir daudz lielāka, nekā man sākumā bija licies. Visi nami un veikali šeit nebija sabūvēti vienuviet. Tie bija izkaisīti pa klin­šainu kalna nogāzi vairāku kvadrātjūdžu apkaimē.

Es jau agri atradu pirtis. Pareizāk sakot, mani uz tām aizsūtīja Vašeta, pieteikdama nomazgāt manu barbara smaku.

Tās bija apbrīnojamas. Virs vietas, kur acīmredzot atradās vai nu dabisks karstais avots, vai arī kāds inženiertehnikas meistardarbs, bija uzbūvēta plaša akmens ēka. Tajā bija lielas telpas, pilnas ar ūdeni, un mazas telpas, pilnas ar tvaiku. Telpas ar dziļiem baseiniem, kuros mēr­cēties, un telpas ar lielām misiņa bļodām, kurās mazgāties. Vienā telpā bija pat tik liels baseins, ka tajā varēja peldēt.

Ademi brīvi apgrozījās visās telpās neatkarīgi no vecuma, dzimuma vai kailuma pakāpes. Par to es vairs nebrīnījos tā, kā būtu brīnījies pirms mēneša, tomēr pie tā man joprojām vajadzēja pierast.

Sākumā man bija grūti neblenzt uz kailu sieviešu krūtīm. Vēlāk, kad tas vairs nebija jaunums, man tikpat grūti bija neblenzt uz rētām, kas izraibināja algotņu augumus. Pat tad, kad viņi bija bez drēbēm, varēju viegli uzminēt, kuri ir nopelnijuši sarkanās drānas.

Lai nebūtu jācīnās ar vēlmi blenzt uz citiem, es sāku apmeklēt pirtis agri no rīta vai vēlu vakarā, kad tās bija samērā tukšas. Nākt un iet visdažādākajos laikos šeit bija vienkārši, jo durvis nebija aizslēgtas. Ēka bija pieejama apmeklētājiem jebkurā diennakts stundā. Tajā vienmēr varēja dabūt dvieļus, sveces un ziepes. Pirtis, kā man paskaidroja Vašeta, uzturēja skola par saviem līdzekļiem.

Smēdi es atradu, vadīdamies pēc apstrādājamas dzelzs trokšņa. Vīrie­tis, kurš tajā strādāja, bija patīkami valodīgs. Viņš labprāt izrādīja man savus darbarīkus un pateica to nosaukumus ademu valodā.

Tagad, kad zināju, kurp skatīties, es redzēju virs veikalu durvīm izkārt­nes. Izgrebti vai apgleznoti koka gabali darīja zināmu, kas katrā vietā ir nopērkams: maize, garšaugi, mucu stīpas… Ne uz vienas izkārtnes nebija uzrakstu, un man tas bija ērti, jo lasīt ademu valodā es nepratu ne­maz.

Aizgāju uz aptieku, kur man pateica, ka es te neesot vēlams, un uz drēbnieka darbnīcu, kur mani uzņēma draudzīgi. Iztērēju trīs nozagtos rojālus, lai nopirktu divas jaunas apģērba kārtas, jo manas līdzšinējās drēbes nepārprotami vēstīja, cik ilgi kalpojušas un cik tālu ceļojušas. Krekliem un biksēm izvēlējos atturīgas krāsas, atbilstošas vietējām para­žām, jo cerēju, ka tā mazliet labāk iederēšos šajā vidē.

Turklāt es daudz stundu pavadīju, vērodams zobena koku. Sākumā darīju to pēc Vašetas norādījuma, bet drīz vien jutu, ka brīvajos brīžos kaut kas mani atkal vilina turp. Lapotnes kustības bija hipnotiskas, mie­rinošas. Brīžiem šķita, ka zari debesīs kaut ko raksta varbūt vēja vārdu.

* * *

Kā jau solījusi, Vašeta atrada man cīņas partneri.

- Viņu sauc Seleana, Vašeta pie brokastgalda man paskaidroja.

- Jūsu pirmā tikšanās būs dienas vidū pie zobena koka. Šārīta cēliens tev jāizmanto, lai sagatavotos cīņai tā, kā tev šķiet vislabāk.

Beidzot! Beidzot man būs izdevība sevi apliecināt. Izdevība mēroties spēkiem ar kādu, kas ir man līdzīgā līmenī. Tās būs īstas sacensības.

Pie zobena koka es, protams, ierados agri, un, kad redzēju viņas tuvojamies, mani īsu brīdi pārņēma panika un apjukums: man šķita, ka sīkais stāvs blakus Vašetai ir Penthe sieviete, kura bija uzvarējusi Šehinni.

Tad es sapratu, ka tā nevar būt Penthe. Nācēja blakus Vašetai bija augumā maza, bet vējš atklāja taisnas, stūrainas auguma līnijas bez Penthei raksturīgajiem izliekumiem. Turklāt mugurā viņai bija koši dzeltens krekls, nevis sarkanais algotnes ietērps.

Apspiedu savu vilšanos, kaut gan sapratu, cik muļķīgas ir tādas izjū­tas. Vašeta bija teikusi, ka ir atradusi man līdzvērtīgu pretinieku. Skaidrs, ka tas nevarēja būt cilvēks, kurš jau nopelnījis sarkanās drānas.

Kad viņas pienāca tuvāk, mana pacilātība noplaka un apdzisa.

Tā bija maza meitene. Tā nebija pat pusaudze ap gadiem četrpadsmit. Tā bija maza meitene, kurai nevarēja būt vairāk par desmit gadiem. Viņa bija kalsna kā žagars un tik sīka, ka viņas galva sniedzās man tikko līdz krūšu kaulam. Pelēkās acis mazajā sejā izskatījās neparasti lielas.

Jutos bezgala pazemots. No protesta izsaucieniem mani atturēja vie­nīgi apziņa, ka Vašeta uzskatītu to par nepiedodamu rupjību.

- Seleana, tas ir Kvouts, Vašeta teica ademu valodā.

Meitene pārlaida man vērtējošu skatienu un neapzināti paspēra pus­soli uz priekšu. Kompliments. Tātad viņa uzskatīja mani par pietiekami draudīgu, lai gribētu būt pietiekami tuvu, ja vajadzēs izdarīt sitienu. Tuvāk, nekā stāvētu pieaugušais, jo viņa bija augumā mazāka.

Es izdarīju kustību pieklājīgs sveiciens.

Seleana atbildēja ar tādu pašu žestu. Varbūt tā bija tikai mana iztēle, taču man šķita, ka viņas plaukstu leņķis pauž mazliet vairāk: pieklājīgs sveiciens bez pakļautības.

Ja Vašeta to redzēja, viņa neko neteica. Es vēlos, lai jūs cīnītos viens ar otru.

Seleana vēlreiz nomēroja mani ar skatienu, un viņas seja pauda ademiem raksturīgo bezkaislību. Vējš sapurināja meitenes matus, un es pamanīju, ka viņai no uzacs līdz matu līnijai stiepjas daļēji sadzijusi brūce.

- Kāpēc? meitene rāmi jautāja. Viņa neizskatījās nobijusies. Drīzāk balss tonis lika domāt, ka viņa nespēj iedomāties nekādu iemeslu, kālab lai gribētu ar mani cīnīties.

- Tāpēc, ka jūs viens no otra varat šo to mācīties, Vašeta atbildēja.

- Un tāpēc, ka tāds ir mans norādījums.

Vašeta pagriezās pret mani un izdarīja kustību ieklausies. Seleanas ketana prasme ir izcilā līmenī. Viņai ir vairāku gadu pieredze, un viņa viegli spēj pieveikt vienlaikus divas augumā līdzvērtīgas meitenes.

Vašeta divas reizes iesita Seleanai pa plecu. Piesardzība. Kvouts turpretī ir iesācējs ketana mākslā, un viņam vēl daudz jāmācās. Toties viņš ir stiprāks un lielāks par tevi, ar garāku rokas atvēzienu. Un viņam piemīt barbara viltība.

Paskatījos uz Vašetu, nesaprazdams, vai viņa cenšas mani izzobot vai runā nopietni.

- Turklāt ir pamats domāt, Vašeta turpināja stāstīt Seleanai, ka tu arī vēlāk būsi augumā tikpat maza kā tava māte, tāpēc tev jāvingrinās cīnīties ar pretiniekiem, kuri ir lielāki par tevi. Ieklausies. Un visbei­dzot viņš mūsu valodā ir iesācējs, un tu par to nedrīksti viņu izsmiet.

Meitene pamāja ar galvu. Es ievēroju, ka Vašeta nebija pieteikusi neizsmiet mani citu iemeslu dēļ.

Vašeta izslējās taisni un oficiālā tonī paziņoja: Neko nedrīkst darīt ar nolūku ievainot! Viņa pacēla pirkstus un sāka uzskaitīt noteikumus, kurus bija man mācījusi, kad uzsākām plaukstu cīņas. Sitiens drīkst būt spēcīgs, bet nedrīkst būt ļaundabīgs. Jābūt uzmanīgiem, tēmējot pret galvu un kaklu, un nedrīkst sist acu tuvumā. Jūs esat atbildīgi viens par otra drošību. Ja viens gūst redzamu pārsvaru pret otru, nemēģiniet iet tālāk! Dodiet godīgu signālu un uzskatiet, ka sacensība beigusies!

- Es to zinu, Seleana teica. Aizkaitinājums.

- Tas ir jāatkārto, Vašeta atbildēja. Stingrs pārmetums. Zaudēt cīņu ir pieļaujami. Zaudēt savaldību ne. Tieši tāpēc es atvedu šurp tevi, nevis kādu no mazajiem zēniem. Vai tā bija nepareiza izvēle?

Seleana nodūra skatienu. Vainīga nožēla. Neveikla piekrišana.

Vašeta uzrunāja mūs abus: Ievainot vienam otru neuzmanības dēļ nav lethani sekotāja cienīgi.

Nespēju saprast, kā sist mazai meitenei var būt lethani sekotāja cie­nīgi, tomēr gluži labi zināju, ka tas jāpatur pie sevis.

Visu to pateikusi, Vašeta atstāja mūs divatā un aizgāja apsēsties uz akmens sola pēdas četrdesmit attālāk, kur jau sēdēja cita sieviete sarka­najā algotnes apģērbā. Seleana izdarīja sarežģītu žestu pret promejošās Vašetas muguru, bet es to nesapratu.

Tad meitene pagriezās man pretī un nopētīja mani no galvas līdz kājām. Tu esi pirmais barbars, ar ko es cīnīšos! pēc krietna brīža viņa teica. Vai jūs visi esat sarkani? Viņa pacēla roku sev pie matiem, lai paskaidrotu, ko gribējusi teikt.

Es papurināju galvu. Tikai nedaudzi.

Viņa bridi vilcinājās, tad pastiepa roku. Vai drīkstu aptaustīt?

Es gandrīz pasmaidīju, tomēr laikus savaldījos. Mazliet pieliecu galvu, lai viņa to varētu aizsniegt.

Seleana pārlaida plaukstu maniem matiem, tad saberzēja šķipsnu starp īkšķi un rādītājpirkstu. Mīksti! Viņa īsi iesmējās. Bet izskatās pēc metāla.

Viņa atlaida manus matus un atkāpās, atkal nostādamās pieņemtajā attālumā. Pēc kustības pieklājīga pateicība viņa pacēla rokas. Vai esi gatavs?

Es nenoteikti pamāju ar galvu un arī pacēlu rokas.

Bet es nebiju gatavs. Seleana metās uz priekšu, pārsteigdama mani neatbilstošā stājā. Viņas roka šāvās pret manu cirksni. Kails instinkts lika man pietupties, tāpēc es saņēmu sitienu vēderā.

Par laimi, pašreizējā līmenī es jau zināju, kā jāsaņem belziens, un mēnesi ilgie, grūtie treniņi bija padarījuši manu vēderu par stingru mus­kuļu slāni. Tomēr sajūta bija tāda, it kā to būtu ķēris sparīgi mests akmens, un es zināju, ka līdz vakaram tajā vietā būs izpleties violets plankums.

Atguvu pēdu atbalstu un raidīju viņas virzienā izmēģinājuma kājas spērienu. Gribēju redzēt, cik viņa ir tramīga, un cerēju atvairīt viņu atpakaļ, lai pats iegūtu līdzsvarotāku stāvokli un varētu veiksmīgāk izmantot savu garāko rokas atvēzienu.

Izrādījās, ka Seleana nemaz nav tramīga. Viņa neatkāpās. Viņa pie­slīdēja tuvāk manai kājai un iesita man pa biezo muskuļu kamolu tieši virs ceļgala.

Šī iemesla dēļ es nespēju izvairīties no salīgošanās, nolaižot kāju atpakaļ zemē, un tas laupīja man līdzsvaru, bet Seleana tikmēr pievir­zījās man tik tuvu, ka varētu uzrāpties manī, ja vien to vēlētos. Viņa sakļāva plaukstas, stingri atbalstījās uz kājām un iesita man ar Kviešu Kulšanu. Trieciena spēks mani atmuguriski nogāza zemē.

Tā kā zāle bija bieza un mīksta, kritiens nebija sāpīgs. Es pavēlos sānis, lai panāktu zināmu attālumu, un atkal pielēcu kājās. Seleana nāca uzbrukumā, laizdama darbā Mesto Zibeni. Viņa bija aša, taču man bija garākas kājas, tāpēc izdevās atkāpties vai atvairīt viņas sitienus. Viņa izdarīja māņu spērienu, un es uzķēros, līdz ar to dodams viņai izdevību iesist man tieši virs ceļgala tajā pašā vietā, kur iepriekš.

Tas bija sāpīgi, tomēr šoreiz es nesagriļojos, tikai sāniski pakāpos projām. Viņa man sekoja ar nežēlīgu un pārcentīgu pacilātību. Un lielajā steigā atbrīvoja man vietu sitienam.

Tomēr, par spīti jau saņemtajiem zilumiem un kritienam, es nespēju saņemties, lai raidītu spēcīgu belzienu tik mazai meitenei. Zināju, cik stipri varu sist Tempi vai Vašetai. Bet Seleana bija mulsinoši sīka un tieva. Baidījos, ka nodarīšu viņai pāri. Vai tad Vašeta nebija teikusi, ka mēs esam atbildīgi viens par otra drošību?

Tāpēc es nesitu, bet centos viņu satvert ar Dzelzs Kāpienu. Ar kreiso roku kļūdījos, bet manas labās plaukstas garie, stiprie pirksti stingri sakļāvās ap viņas tievo plaukstas locītavu. Nebiju panācis viņas pilnīgu padošanos, tomēr tagad visu izšķīra spēks, tāpēc uzvara bija manā pusē. Viņas roka jau bija manā varā, un tagad atlika tikai sagrābt viņas plecu, lai īstenotu Guļošo Lāci, un tad…

Seleana izpildīja Uzvarēto Lauvu. Taču tas nebija tieši tāds paņēmiens, kādu biju mācījies es. Viņa savā variantā izmantoja abas rokas, sizdama un locīdamās ar tādu ašumu, ka mana plauksta asi iesmeldzās un at­laida viņu vaļā, pirms paguvu apzināti domāt. Tad viņa sagrāba manu plaukstas locītavu un rāva, vienlaikus ar līganu kustību iesperot man pa kāju. Es saliecos, sakņupu, un viņa visā garumā noguldīja mani zemē.

Šis kritiens nebija maigs tas bija skarbs atsitiens pret zemi. Nevaru teikt, ka tas mani būtu apdullinājis, taču tam nebija nozīmes, jo Seleana gluži vienkārši pastiepās un divreiz viegli iesita man pa galvu. Ar to viņa pauda, ka viegli būtu varējusi notriekt mani bezsamaņā, ja vien būtu to gribējusi.

Paveldamies sānis, es uzslējos sēdus. Man sāpīgi smeldza vairākas vietas un ievainotais lepnums. Tomēr tas nebija bezcerīgi ievainots. Kopā ar Tempi un Vašetu pavadītais laiks bija man iemācījis novērtēt preti­nieka prasmi, un Seleanas ketana prasme patiešām bija apbrīnojama.

- Tādu Uzvarēto Lauvu es agrāk nebiju redzējis, es teicu.

Seleana pasmaidīja. Tas bija pavisam skops smaidiņš, tomēr mazliet

atsedza viņas baltos zobus. Ademu neizteiksmības pasaulē tas bija kā saules stars, kas izspraucies cauri mākonim. Tas ir mans paņēmiens, viņa teica. Sevišķs lepnums. Es pati to izveidoju. Neesmu pietiekami stipra, lai ar Uzvarēto Lauvu stātos pretī savai mātei vai tava auguma cilvēkam.

- Vai tu varētu man to parādīt? es jautāju.

Seleana brīdi vilcinājās, tad pamāja ar galvu un panācās uz priekšu, paceldama roku. Satver plaukstas locītavu! viņa man teica.

Es to satvēru stingri, bet ne mežonīgi.

Viņa izpildīja paņēmienu vēlreiz, gluži kā burvju triku. Abas plaukstas izdarīja ziboši straujas kustības, un es atkal paliku ar tukšu, sāpošu roku.

Es pastiepos vēlreiz. Uzjautrinājums. Man ir lēnas barbara acis, es teicu. Vai tev nav iebildumu atkārtot to vēlreiz, lai es varu iemācīties?

Seleana atkāpās un paraustīja plecus. Vienaldzība. Vai es esmu tava skolotāja? Vai man jāatdod sava prasme barbaram, kurš pat nespēj man cīņā iesist? Viņa izslēja zodu un pievērsa skatienu kustīgajam zobena kokam, tomēr rotaļīgi pazibinādama acis uz manu pusi.

Es uzjautrināts uzslējos kājās un vēlreiz pacēlu rokas.

Viņa iesmējās un pagriezās man pretī. Aiziet!

Šoreiz es biju gatavs un zināju, uz ko Seleana ir spējīga. Viņa nebija vārs ziediņš. Viņa bija aša, bezbailīga un agresīva.

Tā nu es devos uzbrukumā, izmantodams savu garo roku un kāju priekšrocību. Izpildīju sitienu ar Dejojošo Jaunavu, bet viņa veikli izvai­rījās. Nē. Pareizāk būtu teikt, ka viņa aizslīdēja no manis, līgani pār­vietodama pēdas garajā zālē un ne mazākā mērā nezaudēdama līdz­svaru.

Tad Seleana piepeši mainīja virzienu un notvēra mani starp soļiem, izmantodama tikko jaušamo ritma maiņu. Viņa izdarīja māņu sitienu pret manu cirksni, tad mazliet satricināja manu līdzsvaru ar Dzirnakmens Pagriezienu. Es sagrīļojos, tomēr noturējos kājās.

Centos atgūt līdzsvaru, taču viņa vēlreiz nāca man virsū ar Dzirn­akmens Pagriezienu un pēc tam atkārtoja to vēl. Un vēlreiz. Katru reizi viņa atbīdīja mani tikai par pāris collām, tomēr man tas nozīmēja bezpa­līdzīgu, neveiklu atkāpšanos, līdz viņa pamanījās aizlikt kāju aiz manējās, paklupināt mani un nosviest augšpēdus zemē.

Pirms biju paguvis atsisties pret zemi, viņa jau bija saķērusi manu plaukstas locītavu un drīz vien bija cieši sasaistījusi manu roku ar Efeju Ozolā. Tas nozīmēja, ka mana seja bija iespiesta zālē, bet plaukstas locītavu un plecu žņaudza nepatīkams tvēriens.

Bridi prātoju, vai mēģināt atbrīvoties, tomēr ātri atmetu šo domu. Es biju stiprāks par Seleanu, bet tādiem stāvokļiem kā Efeja Ozolā un Guļo­šais Lācis galvenā būtība ir spiediens uz vārīgākajām ķermeņa daļām. Lai tiktu galā ar zaru, nav vajadzīgs liels spēks.

- Padodos! es teicu. To ir vieglāk pateikt ademu valodā: Veh. Viegli izdvešams vārds, ja ir aizcirsta elpa, ja virsroku ņem pagurums vai sāpes. Pēdējā laikā biju gluži pieradis to izrunāt.

Seleana palaida mani vaļā, atkāpās un noskatījās, kā es uzslejos sēdus.

- Tu patiešām neesi nekāds labais cīnītājs, viņa teica ar brutālu tiešumu.

- Neesmu pieradis sist jaunām meitenēm, es atbildēju.

- Kā tu pie tā varētu pierast? Seleana iesmējās. Lai pie kaut kā pierastu, tas jādara daudz un bieži. Manuprāt, tu nekad neesi pat reizi iesitis sievietei.

Viņa pastiepa roku. Es to satvēru, cerams, itin eleganti, un viņa pa­līdzēja man piecelties kājās.

- Tur, no kurienes es nāku, nav pieņemts cīnīties ar sievietēm.

- Es nesaprotu, Seleana teica. Vai jums tur neļauj cīnīties pēc vienādiem noteikumiem?

- Mūsu sievietes parasti vispār necīnās, es paskaidroju.

Seleana pagrieza plaukstu, sakļaudama to un atvērdama ar tādu kus­tību, it kā saujā būtu netīrumi, ko viņa izklaidīgi censtos nopurināt. Roku valodā tas nozīmēja apmēram to pašu, ko neizpratne, tādu kā ne­apmierinātu samulsumu. Kā tad viņas apgūst ketanu, ja nevingrinās? viņa jautāja.

- Tur, no kurienes es nāku, sievietes vispār nenodarbojas ar ketanu.

Meitenes acis savilkās šaurākas, tad iemirdzējās. Tu gribi teikt, ka

viņām ir savs slepenais ketans! viņa teica, vārdu “slepenais” izrunā­dama aturiešu valodā. Kaut gan viņas sejas izteiksme bija apvaldīta, sīkais augums vibrēja pacilātībā. Tāds ketans, ko zina tikai viņas, bet vīrieši nedrīkst redzēt!

Seleana norādīja uz solu, kur sēdēja mūsu skolotājas, nepievērsdamas mums uzmanību. Vašetai tāds ir. Es viņai daudz reižu esmu lūgusi man to parādīt, bet viņa nav ar mieru.

- Vašeta prot citu ketanu? es jautāju.

Seleana pamāja ar galvu. Viņa savā skolā mācījās prieka taku un tikai vēlāk atnāca pie mums. Meitene cieši lūkojās uz Vašetu. Un vi­ņas seja bija ļoti nopietna, it kā viņa gribētu izvilkt noslēpumu no vecākās sievietes ar tīro gribasspēku. Kādu dienu es arī došos turp un to iemācīšos. Es došos uz visām vietām un iemācīšos visus ketanus, kādi ir pasaulē. Iemācīšos slēptās gudrības, ko glabā lente, ķēde un kustīgais dīķis. Iemācīšos prieka taku, kaislību taku un savaldības taku. Es zināšu tās visas.

Seleana to neteica bērnišķas iegribas tonī, it kā sapņotu, cik jauki būtu apēst veselu, lielu torti. Viņas balsī nebija arī lielības, it kā viņa klāstītu pašas izdomātus plānus un iedomātos sevi par ļoti gudru.

Seleana to teica ar klusu, apvaldītu kvēli. It kā gribētu vienkārši paskaidrot, kas viņa ir. Un ne jau man. Viņa to stāstīja pati sev.

Tad viņa atkal pagriezās pret mani. Es došos arī uz tavu zemi, viņa teica. Pilnīga pārliecība. Un iemācīšos barbaru ketanu, ko jūsu sievietes glabā noslēpumā no jums.

- Tu piedzīvosi vilšanos, jutos spiests sacīt. Es nepārteicos. Es zinu, kas ir noslēpums. Gribēju teikt, ka tur, no kurienes es nāku, lielākā daļa sieviešu nekādās cīņās neiesaistās.

Seleana atkal neziņā pagrozīja plaukstu, un es sapratu, ka jāpaskaidro tuvāk. Tur, no kurienes es nāku, lielākā daļa sieviešu aizvada dzīvi, nekad neņemot rokā zobenu. Lielākā daļa uzaug, nezinādamas, kā jāsit ar dūri vai plaukstu. Viņas neko nezina ne par kādu ketanu. Viņas vispār necīnās. Uzsvēru pēdējos vārdus ar rokas kustību stingrs noliegums.

Šķiet, Seleana beidzot saprata, ko gribu teikt. Biju gandrīz gaidījis, ka viņa izskatīsies satriekta, taču viņa tikai stāvēja ar neizteiksmīgu seju un nekustīgām rokām, it kā nesaprazdama, ko domāt. It kā es būtu viņai atklājis, ka tur, no kurienes nāku, sievietēm nav galvu.

- Viņas necīnās? Seleana šaubīdamās pārjautāja. Ne ar vīriešiem, ne savā starpā, ne vispār ar kādu?

Es to apstiprināju.

Iestājās ilgs, ilgs klusums. Meitenes piere bija savilkta, un es redzēju, ka viņa pūlas aptvert dzirdēto jaunumu. Apjukums. Mulsums. Ko tad viņas dara? Seleana beidzot jautāja.

Atmiņā uznira sievietes, kuras pazinu: Mola, Fela, Devi. Daudz ko, es atbildēju, cenzdamies atrast aizstājējus vārdiem, kurus nezināju.

- Darina no akmeņiem tēlus. Pērk un pārdod naudu. Raksta grāmatas.

Klausīdamās manu uzskaitījumu, Seleana šķietami nomierinājās, it kā justos atvieglota, ka šīs svešās sievietes, kuras neko nezina par ketanu, nemētājas pa apkaimi, izkaisītas kā bezsaturīgi līķi.

- Viņas ārstē slimniekus un dziedē ievainojumus. Viņas spēlē… Gandrīz pateicu “spēlē mūziku un dzied dziesmas”, tomēr laikus attapos.

- Viņas spēlē spēles, sēj kviešus un cep maizi.

Seleana ilgi domāja. Man patiktu darīt gan to, par ko tu stāsti, gan arī cīnīties, viņa nešaubīdamās noteica.

- Dažas tā dara, bet parasti to neuzskata par rīcību, kas pieder pie lethani. Izmantoju frāzi par lethani tāpēc, ka nepratu ademu valodā pateikt “piedienīga uzvedība".

Seleanas žests teica skarbs nicinājums un pārmetums. Brīnījos, kāpēc tas mani aizskar daudz vairāk, kad to saka maza meitene koši dzeltenā kreklā, nekā tad, kad to pašu biju dzirdējis no Tempi un Vašetas. Let­hani visur ir vienāds, viņa noteikti sacīja. Tas nav vējš, kas mainās un katrā vietā pūš citādi.

- Lethani ir kā ūdens, es nedomādams atbildēju. Pats sevī tas ir nemainīgs, bet pielāgo savus apveidus tā, lai derētu ikvienai vietai. Tas ir kā upe un kā lietus.

Viņa uzmeta man dusmīgu skatienu. Tas nebija ļauns vai naidīgs, bet ademu vidē darīja ļoti līdzīgu iespaidu. Kas tu esi, lai varētu apgalvot, ka lethani ir tāds un tāds, nevis citāds?

- Un kas esi tu, lai darītu to pašu?

Seleana bridi skatījās uz mani, un starp bālajām uzacīm viņai iezī­mējās maza, nopietna rieviņa. Tad viņa gaiši iesmējās un pacēla rokas.

- Es esmu Seleana! viņa paziņoja. Mana māte ir no trešā akmens! Es esmu dzimusi ademu vidū un esmu tā, kas nosviedīs tevi zemē! Viņa turēja vārdu.