OTRĀ NODAĻA . akmeņozols

HRONISTS NOKĀPA lejā pa kāpnēm un iegāja “Ceļakmens” ēdamzālē, nesdams plecā savu plakano ādas somu. Viņš bridi apstājās durvis un noskatījās, kā sarkanmatainais viesnīcnieks salīcis kaut ko cītīgi dara uz bāra letes.

Dodamies tālāk, Hronists noklepojās. Piedod, ka nogulēju tik ilgi! viņš teica. Īstenībā nav… Redzēdams, kas atrodas uz letes, viņš aprāvās. Vai tu gatavo pīrāgu?

Kots atvilka pirkstus no uzritinātās mīklas malas un paskatījās aug­šup. Pīrāgus, viņš atbildēja, uzsvērdams daudzskaitļa galotni. jā. Kāpēc tu tā jautā?

Hronists pavēra muti, tad atkal to aizvēra. Viņa skatiens mirkli pie­vērsās zobenam, kas pelēks un mēms karājās aiz bāra, tad atgriezās pie sarkanmatainā vīrieša, kas rūpīgi līdzināja mīklu gar plāts malu. Kādu pīrāgu?

- Ar āboliem. Kots izslējās taisni un uzmanīgi izdarīja trīs griezumus pīrāga virskārtā. Vai tu zini, cik grūti ir izcept labu pīrāgu?

- Laikam nezinu vis, Hronists atzinās un bažīgi paskatījās apkārt.

- Kur ir tavs palīgs?

- To var uzminēt tikai pats Dievs, sacīja viesnīcnieks. Tas ir diez­gan grūti. Proti, gatavot pīrāgus. Diez vai tu gribēsi ticēt, bet tā ir ļoti sarežģīta norise. Maizi izcept ir viegli. Zupu izvārīt ir viegli. Pudiņu pagatavot ir viegli. Bet pīrāgs ir sarežģīta padarīšana. Tas nekad neienāk prātā, iekams pats neesi izmēģinājis roku.

Hronists itin kā piekrizdams nenoteikti pamāja ar galvu un šķita neziņā, ko vēl viņam pieklātos sacīt. Nokratījis somu no pleca, viņš nolika to uz tuvākā galdiņa.

Kots noslaucīja rokas priekšautā. Pēc tam kad esi izspiedis ābolus sidram, vai tu zini, kas jādara ar pārpalikušo masu?

- Ar čagām?

- Ar čagām, Kots atkārtoja, izskatīdamies nepārprotami atvieglots. -Jā, tāds ir pareizais nosaukums. Un ko ar tām dara pēc tam, kad sula ir izspiesta?

- No vīnogu čagām sanāk viegls vīns, Hronists teica. Vai eļļa, ja biezumu ir daudz. Bet ābolu čagas nekur lāgā nav derīgas. Tās var izmantot par mēslojumu vai mulču, bet arī tie nav nekas izcils. Visbiežāk cilvēki tās izbaro lopiem.

Kots domīgi pamāja ar galvu. Diez vai kāds tās vienkārši izmet. Šejienieši cenšas lietderīgi izmantot visu, kas iespējams. Čagas… Viņš izrunāja šo vārdu gluži kā izgaršodams. Šī doma man nedod miera jau divus gadus.

Hronists izskatījās izbrīnījies. To tev būtu varējis pateikt jebkurš pilsētiņas iedzīvotājs.

Viesnīcnieks sarauca pieri. Ja tas ir kaut kas tāds, ko zina visi, es nevaru atļauties jautāt, viņš teica.

Kaut kur ar troksni aizcirtās durvis, un pēc tam atskanēja moža, nevē­rīga svilpošana. No virtuves iznāca Basts, nesdams rokās klēpi akmeņ­ozola zaru, kas bija ievīstīti baltā palagā.

Kots drūmi paskatījās uz ienācēju un saberzēja plaukstas. Jauki! Un ko lai mēs… Viņa acis samiedzās šaurāk. Vai tie ir mani labie palagi?

Basts paskatījās uz vīstokli sev rokās. Bet, Reši, viņš lēni sacīja,

- viss atkarīgs, kā uz to skatās. Vai tev ir arī slikti palagi?

īsu brīdi viesnīcnieka acis dusmīgi iezibējās, bet tad viņš nopūtās.

- Labi, nav svarīgi! Pastiepis roku, viņš izvilka no klēpja vienu atse­višķu zaru. Nu, ko tad lai mēs ar šiem darām?

Basts paraustīja plecus. Es pats īsti nesaprotu, Reši. Zinu, ka sithi mēdza likt galvā akmeņozola vainagus, kad jāja medīt ādas dejo­tājus…

- Mēs nevaram staigāt apkārt ar akmeņozola vainagiem galvā! Kots noliedzoši atmeta. Cilvēki sāktu runāt.

- Man vienalga, ko domā šejienes lempji! Basts norūca un sāka vīt kopā vairākus garus, lokanus zarus. Ja tāds dejotājs iekļūst tavā ķermenī, tu kļūsti par raustāmu lelli. Viņš var piespiest tevi kaut nokost pašam savu mēli! Basts pacēla pusgatavo loku sev pie galvas, pārbau­dīdams, kā tas pieguļ. Tad viņš saviebās. Durstīgs!

- Stāstos, kurus es esmu dzirdējis, sacīja Kots, arī akmeņozols spēj ievilināt tos ķermenī.

- Vai mēs nevaram vienkārši nēsāt klāt dzelzi? Hronists jautāja. Abi vīri aiz letes izbrīnījušies paskatījās uz viņu, it kā būtu gandrīz aizmirsuši par viņa klātbūtni. Nu, ja tas ir kāds faelēns…

- Nesaki “faelēns”! Basts pikti pārtrauca. Tas izklausās pēc bērna valodas. Tie jāsauc par Fae zemes būtnēm. Ja gribi, par faeliešiem.

Hronists bridi klusēja, tad turpināja: Ja tāds radījums ielien cilvēkā, kurš nēsā klāt dzelzi, vai tad dzelzs viņu neievainos? Vai tāds radījums tūlīt neizlēks ārā?

- Viņi var piespiest tevi. Nokost. Pašam savu. Mēli, Basts atkārtoja, it kā runādams ar sevišķi neattapīgu bērnu. Kolīdz viņi ir iekļuvuši tevī, tā izmantos tevis paša roku, lai izrautu tev aci tikpat viegli kā noplūktu margrietiņu. Kāpēc tu domā, ka viņi neizmantos to bridi, lai norautu tev aproci vai gredzenu? Viņš papurināja galvu un paskatījās lejup, lai ievītu vēl vienu spoži zaļu akmeņozola zaru aplī, kuru turēja rokās. Turklāt lai mani pērkons sasper, ja es nēsāšu dzelzi!

- Ja viņi var izlēkt no ķermeņa, Hronists teica, kāpēc tad vaka­rējais radījums to nedarīja? Kāpēc neieskrēja kādā no mums?

Pagāja krietns bridis, iekams Basts saprata, ka abi pārējie vīri skatās uz viņu. Jūs jautājat man? viņš neticīgi iesmējās. Man nav ne jaus­mas! Anpauen. Pēdējos no šiem dejotājiem medīja pirms vairākiem gadu simtiem. Sen pirms manas dzimšanas. Esmu tikai dzirdējis stāstus.

- Kā tad mēs varam zināt, ka tas neizlēca ārā? Hronists lēni un it kā negribīgi jautāja. Kā mēs varam zināt, ka tas joprojām nav tepat? Viņa skatiens bija ļoti saspringts. Kā lai mēs zinām, ka tas pašlaik nav iekļuvis kādā no mums?

- Man šķita, ka tas nomira reizē ar algotņa ķermeni, Kots teica.

- Mēs būtu redzējuši, ja tas izlīstu ārā. Viņš paskatījās uz Bastu. Cik zinu, tie izskatās kā tumša ēna vai dūmi, kad pamet cilvēka ķermeni, vai tā nav?

Basts apstiprinoši pamāja ar galvu. Turklāt, ja tas briesmonis būtu izlēcis ārā, tas būtu meties nogalināt cilvēkus ar savu jauno ķermeni. Tā viņi parasti dara. Pārmetas no cita uz citu, līdz visi ir beigti.

Viesnīcnieks ar pārliecinošu smaidu paskatījās uz Hronistu. Nu, redzi? Tas pat varēja nebūt dejotājs. Varbūt tikai kaut kas līdzīgs.

Hronists joprojām izskatījās satraukts. Bet kā mēs varam to droši zināt? Tas šobrīd var būt ielīdis jebkurā pilsētiņas iedzīvotājā…

- Tas var būt ielīdis mani, Basts nevērīgi atmeta. Varbūt es paš­laik tikai gaidu, līdz tu zaudēsi modrību, un tad iekodīšos tev krūtīs, tieši virs sirds, un izdzeršu visas tavas asinis! Izsūkšu kā sulu no plū­mes.

Hronists saknieba lūpas. Tas nav smieklīgi.

Basts paskatījās augšup uz Hronistu un atsedza zobus platā, velnišķā smaidā. Taču viņa sejas izteiksmē bija kaut kas mazliet neparasts. Tā mazliet par ilgu kavējās viņa sejā. Smaids bija mazliet par platu. Basta acis lūkojās nevis tieši uz pierakstltāju, bet mazliet sānis no tā.

Basts bridi klusēja, un viņa veiklie pirksti bija pārstājuši ņirbēt starp zaļajām lapām. Viņš it kā ziņkārīgi paskatījās lejup uz savām rokām, tad nometa puspabeigto akmeņozola apli uz letes. Smīns viņa sejā pārtapa blāvā vienaldzībā, un viņš pārlaida neizteiksmīgu skatienu ēdamzālei.

- Te veyan? viņš dīvainā balsi teica, un aizplīvurotajās acīs vīdēja mulsums. Te-tanten ventelanet?

Tad zibens ātrumā Basts izlēca no savas vietas aiz letes un metās uz Hronista pusi. Pierakstītājs strauji pietrūkās kājās un pārbiedēts bēga projām. Viņš apgāza divus galdiņus un pusduci krēslu, tad aizķērās, paklupa un nokrita uz grīdas, izmisīgi vēcinādams rokas un kājas, un sāka drudžaini rāpties uz durvju pusi.

Kādā neprātīgā brīdī Hronists, bāls un pārbiedēts, pār plecu pameta ašu skatienu atpakaļ un ieraudzīja, ka Basts ir paspēris tikai dažus soļus. Tumšmatainais jaunais vīrietis stāvēja pie letes, saliecies čokurā un kra­tīdamies bezpalīdzīgos smieklos. Ar vienu roku pa pusei aizsedzis seju, ar otru viņš rādīja uz Hronistu. Viņš smējās tik aizrautīgi, ka gandrīz nespēja paelpot. Pēc brīža viņam vajadzēja pasniegties un pieturēties pie letes, lai noturētu līdzsvaru.

Hronista seja bija zilgani bāla. Tu, ēzelis tāds! viņš iesaucās, sāpīgi trausdamies kājās. Tu… tu… ēzelis!

Joprojām smiedamies gluži bez elpas, Basts pacēla abas rokas un savilka plaukstas līdzīgi nagotām ķepām kā bērns, kurš tēlo lāci.

- Bast! viesnīcnieks viņu aprāja. Nudien, Bast, izbeidz! Bet, kaut gan Kota balss skanēja bargi, viņa acīs dzirkstīja smiekli. Viņa lūpas noraustījās, slāpējot smaidu.

Ar katru kustību pauzdams aizskartu pašcieņu, Hronists pacēla un salika pa vietām galdiņus un krēslus, atsizdams tos pret grīdu mazliet skaļāk, nekā nepieciešams. Beidzot atgriezies savā sākotnējā vietā, viņš stīvi apsēdās. Tobrīd Basts bija atkal aizgājis aiz letes un uzkrītoši pie­vērsis uzmanību rokās saņemtajam akmeņozola zaram.

Hronists naidīgi paskatījās uz viņu un saberzēja sasisto stilbu. Basts apspieda skaņu, kas varēja būt arī klepus.

Kots guldzoši pasmējās pie sevis un, izvilcis no akmeņozolu klēpja vēl vienu zaru, pievienoja to garajai vītnei, ko bija sācis darināt. Pacē­lis galvu, viņš uztvēra Hronista skatienu. Kamēr neesmu aizmirsis: šodien te iegriezīsies daži cilvēki, ka vēlēsies izmantot tavus pierakstītāja pakalpojumus.

Hronists izskatījās pārsteigts. Patiešām?

Kots pamāja ar galvu un ērcīgi nopūtās. Jā. Ziņa par tevi ir apskrējusi apkārtni, un tur nekas vairs nav līdzams. Kad viņi nāks šurp, būs vien

jātiek galā. Par laimi, ikviens, kam rokas darbojas, līdz pusdienlaikam būs aizņemts labības laukā, tāpēc par to varam neraizēties līdz…

Viesnīcnieka pirksti neveikli aizķērās, aizlaužot akmeņozola zariņu, un viņa īkšķa mīkstumā dziļi iedūrās ērkšķis. Sarkanmatainais vīrietis nesarāvās un nenolamājās, tikai nikni paskatījās uz plaukstu, virs kuras izspiedās asins lāse, koša kā sarkana oga.

Saraucis pieri, viesnīcnieks pacēla īkšķi pie mutes. Smejošā izteiksme pazuda no viņa sejas, un acis kļuva skarbas un tumšas. Viņš pasvieda sānis nepabeigto akmeņozola vītni ar tik uzsvērti nevērīgu kustību, ka tā šķita gandrīz biedējoša.

Viņš vēlreiz paskatījās uz Hronistu, un viņa seja bija pilnīgi mierīga.

- Gribu teikt tikai to, ka mums saprātīgi jāizmanto laiks, pirms citi mūs pārtrauc, viņš sacīja. Bet man šķiet, ka pirms tam tu varētu vēlēties brokastis.

- Ja tas nesagādā pārāk daudz neērtību, Hronists atbildēja.

- Nepavisam ne, Kots teica un pagriezās uz virtuves pusi.

Basts noskatījās, kā viesnīcnieks iziet pa durvīm, un viņa sejā iegula raižpilna izteiksme. Tev vajadzēs noņemt sidru no plīts un nolikt to dzesēties aizmugures kambarī! Basts skaļi iesaucās viņam nopakaļ.

- No pēdējās porcijas sanāca drīzāk džems, nevis sula. Un ārā es atradu dažus garšaugus. Noliku tos uz lietusūdens mucas. Iesaku tev uzmest aci, vai tur ir kaut kas noderīgs vakariņām.

Palikuši ēdamzālē vieni, Basts un Hronists krietnu bridi raudzījās viens otrā pāri letei. Vienīgā skaņa bija attāls būkšķis, aizcērtoties pa­galma durvīm.

Basts pabeidza pēdējos pielabojumus vainagam, ko turēja rokās. Bet tad, šķietami pārdomājis, viņš dziļi ievilka krūtīs gaisu, aizvēra acis un izpūta elpu uz akmeņozola lapām tik maigi, ka tās gandrīz nesakustējās. <

Atkal atvēris acis, Basts uzklāja sejai pievilcīgu, aizbildinošu smaidu un piegāja pie Hronista. Viņš sniedza sēdošajam vīrietim akmeņozola vainagu.

Hronists nepakustējās, lai to paņemtu.

Smaids nenozuda no Basta sejas. Tu nepamanīji, jo biji aizņemts ar krišanu uz grīdas, jaunais vīrietis sacīja klusā, rāmi tīkamā balsī, bet viņš no sirds smējās, kad tu meties bēgt. Trīs sulīgi smējieni no pašiem dziļumiem! Viņam ir brīnišķīgi smiekli. Kā gatavi augļi. Kā mūzika. Nebiju tos dzirdējis mēnešiem ilgi.

Kautri smaidīdams, Basts vēlreiz sniedza Hronistam vainagu. Tāpēc tas ir tev. Es pievienoju tam visu gramāriju, kāda ir manā rīcībā. Tāpēc tas saglabāsies dzīvs un zaļš ilgāk, nekā tu vari iedomāties. Savācu akmeņozola zarus tieši tā, kā tas jādara, un veidoju to pats savām rokām.

Uzmeklēju, pagatavoju un apdarināju noteiktam mērķim. Viņš pastiepa vainagu vēl uz priekšu, kā nokaunējies zēns varētu sniegt kādam puķu pušķi. Ņem! H ir dāvana, kas dota pēc brīvas gribas. Dodu tev to bez jebkādām saistībām vai prasībām.

Hronists vilcinādamies pasniedzās un paņēma vainagu. Viņš to apska­tīja, grozīdams rokās. Tumši zaļajās lapās kā dārgakmeņi mirdzēja sar­kanas ogas, un vainags bija tik prasmīgi novīts, ka dzeloņi vērsās uz āru. Hronists piesardzīgi uzlika to galvā, un vijums ērti piekļāvās pierei.

Basts pasmīnēja. Lai dzīvo Nekārtību Valdnieks! viņš iesaucās, pasviezdams gaisā rokas, un sajūsmināti iesmējās.

Hronista lūpas savilkās smaida, un viņš noņēma vainagu. Nu, tā! viņš klusi sacīja, ielikdams rokas klēpī. Vai tas nozīmē, ka mēs esam nokārtojuši rēķinus?

Basts neizpratnē piešķieba galvu.

Hronists neveikli sagrozījās. Par to, ko tu teici… pagājušajā naktī…

Basts izskatījās pārsteigts. Ak nē! viņš nopietni atbildēja un papurināja galvu. Nē. Nepavisam ne. Tu piederi man līdz pat kaulu smadzenēm. Tu esi manas vēlmes instruments. Basts pameta ašu ska­tienu uz virtuvi, un viņa seja apmācās. Un tu zini, kāda ir mana vēlme. Liec viņam atcerēties, ka viņš ir kaut kas vairāk nekā viesnīcnieks, kurš prot gatavot pīrāgus! Pēdējais vārds izskanēja gluži kā spļāviens.

Hronists novērsa skatienu un neomulīgi sagrozījās sēdeklī. Es jo­projām nezinu, kā varu to izdarīt.

- Tu darīsi visu, ko spēsi, Basts klusi teica. Tu izvilksi viņu no čau­las. Tu viņu pamodināsi! Pēdējos vārdus viņš izrunāja ar īpašu degsmi.

Basts uzlika roku Hronistam uz pleca, un viņa zilās acis tikko jaušami savilkās. Tu liksi viņam atcerēties. Tu to izdarīsi.

Hronists brīdi vilcinājās, tad paskatījās uz akmeņozola vainagu sev klēpī un īsi pamāja ar galvu. Es darīšu, ko spēšu.

- Tas ir viss, ko mēs varam, Basts teica un draudzīgi paplikšķināja Hronistam pa muguru. Starp citu, kā jūtas tavs plecs?

Pierakstītājs to pagrozīja, un šī kustība šķita tāda kā neiederīga, jo pārējais ķermenis palika sastindzis un nekustīgs. Notirpis. Auksts. Bet nesāp.

-Tā tam jābūt. Es tavā vietā neraizētos. Basts uzmundrinoši pasmai­dīja. Jums, cilvēkiem, dzīve ir pārāk īsa, lai satrauktos par sīkumiem.

* * *

Pienāca un pagāja brokastu maltīte. Kartupeļi, grauzdēta maize, tomāti un olas. Hronists notiesāja pienācīgu porciju, un Basts ēda par trijiem. Kots rosījās turpat tuvumā: papildināja malkas krājumus, pie­meta ugunij pagales, gatavodamies pīrāgu cepšanai, un samaisīja dze­sēšanai nolikto sidru.

Kad viņš novietoja uz letes divas krūzes, ārpusē uz lieveņa koka grīdas atskanēja zābakos ieautu kāju troksnis, skaļāks par klauvējieniem. Brīdi vēlāk durvīs strauji parādījās kalēja māceklis. Kaut gan tikko sasniedzis sešpadsmit gadu vecumu, viņš bija plecīgs puisis muskuļotām rokām, viens no garākajiem vīriešiem pilsētiņas iedzīvotāju vidū.

- Sveiks, Aron! viesnīcnieks rāmi sacīja. Lūdzams, aizver durvis! Arā griežas putekļi.

Kad kalēja māceklis pagriezās pret durvīm, viesnīcnieks un Basts pēc neizteiktas vienošanās aši pabāza lielāko daļu akmeņozola zaru zem letes. Kad atnācējs pagriezās atpakaļ pret viņiem, Basts knibinājās ap kaut ko līdzīgu mazam, nepabeigtam vainagam. Itin kā nevērīgi nodar­binādams pirkstus, lai tiem dīkā nebūtu garlaicīgi.

Šķiet, nepamanījis nekādu atšķirību, Arons ātri piegāja pie letes.

- Kota kungs! viņš satraukti teica. Vai es varētu dabūt kādu ēdamo ceļam? Viņš pavēcināja tukšu rupja audekla maisu. Kārters teica, tu zināšot, kas tādā reizē vajadzīgs.

Viesnīcnieks pamāja ar galvu. Man ir maize un siers, desa un āboli. Viņš pamāja Bastam, kas paķēra maisu un pazuda virtuves durvīs. Vai Kārters šodien pošas kaut kur projām?

- Gan viņš, gan es, zēns atbildēja. Orrisoni šodien Trejā pārdod aitas gaļu. Viņi sarunāja, ka mēs ar Kārteru brauksim līdzi, jo ceļi pašlaik nav droši, un vispār…

- Trejā, viesnīcnieks domīgi atkārtoja. Tātad agrāk par rītdienu jūs nebūsiet atpakaļ.

Kalēja māceklis uzmanīgi nolika uz nospodrinātās sarkankoka letes plānu sudraba gabaliņu. Kārters cer arī atrast citu zirgu Nellijas vietā. Bet, ja tas neizdošoties, viņš laikam pāriešot karaļa maizē.

Kots savilka augšup uzacis. Kārters grasās pieteikties armijā?

Zēns pasmaidīja, un smaidā jautās dīvains smīna un rūgtuma sajau­kums. Nekas cits neatlikšot, viņš saka, ja nebūšot zirga, ko jūgt ratos. Armijā cilvēks vismaz esot apgādāts, paēdināts un dabūjot izceļoties pa pasauli. Puiša acis satraukti zibēja, un zēniska dedzība sejā mijās ar pieauguša vīrieša nopietnību un bažām. Un tagad par iestāšanos armijā vairs nedod sudraba noblu. Tagad viņi katram jaunpienācējam dod rojālu. Veselu zelta rojālu!

Viesnīcnieka seja sadrūma. Vai Kārters ir vienīgais, kurš domā par pāreju karaļa maizē? Viņš ieskatījās zēnam acīs.

- Rojāls ir liela nauda, kalēja māceklis atzina, un viņa lūpās pazi­bēja viltīgs smīns. Un, kopš nomira mans tēvs un mamma pārcēlās no Rannišas uz šejieni, dzīve ir gājusi uz slikto pusi.

- Un ko tava māte domā par to, ka tu varētu pieteikties armijā?

Zēna seja apmācās. Tikai nestājies viņas pusē! viņš neapmierināts

izmeta. Es cerēju, ka tu sapratīsi. Tu esi vīrietis un zini, ka māte ir jāapgādā.

- Es zinu, ka tava māte labāk gribētu redzēt tevi mājās un drošībā nekā peldēties zeltā, zēn.

- Man apnicis, ka visi sauc mani par “zēnu”! kalēja māceklis noskal­dīja, un viņa vaigos sakāpa sārtums. Armijā es sevi varētu labi parādīt. Līdzko mēs piedabūsim dumpiniekus zvērēt uzticību Nožēlnieku karalim, viss atkal ies uz labo pusi. Beigsies nodevu plēšana. Bentlijiem nebūs jāzaudē zeme. Ceļi atkal kļūs droši.

Pēc tam viņš sadrūma, un īsu mirkli viņa seja nemaz vairs neizskatījās jauna. Un manai mammai vairs nevajadzēs raizēties katru reizi, kad es nebūšu mājās, viņš sacīja nomāktā balsī. Viņai nebūs trīsreiz naktī jāceļas augšā, lai pārbaudītu logu slēģus un durvju aizbīdni.

Sastapis viesnīcnieka skatienu, viņš izslējās taisnāk. Kad zēns iztais­noja plecus, viņš bija gandrīz par galvas tiesu garāks nekā viesnīcnieks.

- Dažreiz cilvēkam pienākas atbalstīt savu karali un savu zemi.

- Un kā būs ar Rouzu? viesnīcnieks klusi jautāja.

Māceklis pietvīka un samulsis nodūra acis. Viņa pleci atkal saguma, un viņš kļuva līdzīgs sašļukušai burai, ko pametis vējš. Ak mūžs, vai tiešām par mums zina visi?

Viesnīcnieks apstiprinoši pamāja ar galvu un draudzīgi pasmaidīja.

- Tādā pilsētiņā kā mūsējā nemēdz būt noslēpumu.

- Nu labi! Arons apņēmīgi noteica. Es to daru arī viņas dēļ. Mūsu abu dēļ. Par to, ko nopelnīšu un iekrāšu, es varēšu nopirkt mums māju vai atvērt veikalu, nemeklējot palīdzību pie kāda draņķīga augļo­tāja.

Kots pavēra muti, tad atkal to aizvēra. Dompilnu seju viņš lēni un dziļi ievilka elpu un jautāja, šķiet, ļoti rūpīgi izvēlēdamies vārdus: Aron, vai tu zini, kas ir Kvouts?

Kalēja māceklis iepleta acis. Neesmu jau idiots! Vēl vakar vakarā mēs pārcilājām stāstus par viņu, atceries? Pāri viesnīcnieka plecam zēns pameta skatienu uz virtuves pusi. Paklau, man jāiet! Kārters būs nikns kā zvērs, ja es…

Kots mierinoši atmeta ar roku. Es gribu tev izteikt priekšlikumu, Aron. Noklausies, kas man sakāms, un tu dabūsi savu ēdamo par brīvu. -

Viņš pastūma sudraba gabaliņu atpakaļ pāri letei. Tad tu varēsi par šo Trejā nopirkt kaut ko skaistu Rouzai.

Arons piesardzīgi pamāja ar galvu. Izklausās pieņemami.

- Ko tu zini par Kvoutu no stāstiem, kurus esi dzirdējis? Kāds ir pieņemtais priekšstats par viņu?

Arons iesmējās. Piedevām tam, ka viņš ir miris?

Kots tikko jaušami pasmaidīja. Piedevām tam, ka viņš ir miris.

- Viņš zināja visas slepenās maģijas, Arons teica. Viņš zināja sešus vārdus, kuri jāiečukst zirgam ausī, lai tas noskrietu simt jūdžu auļos. Viņš mācēja pārvērst dzelzi zeltā un notvert zibeni kvartas tilpuma krūzē, lai paglabātu vēlākai vajadzībai. Viņš zināja dziesmu, kas atdarīja jebkuru atslēgu, un spēja ar vienu roku iedragāt stipras ozolkoka durvis…

Arona balss brīdi pieklusa. Īstenībā viss ir atkarīgs no konkrētā stāsta. Dažreiz viņš ir krietns vīrs, gluži kā Drosmīgais Princis. Reiz viņš izglāba vairākas meitenes no briesmoņu bara…

Kots vēlreiz bāli pasmaidīja. Es zinu.

- …bet citos stāstos viņš ir vistīrākais nelietis, Arons turpināja.

- Viņš nozaga Universitātei maģijas noslēpumus. Redzi, tāpēc jau viņu izsvieda no turienes. Un viņu nesauca par Kvoutu Karaļkāvēju, jo viņš labi spēlēja lautu.

Smaids bija pazudis no viesnīcnieka sejas, tomēr viņš pamāja ar galvu. Taisnība. Bet kāds viņš bija?

Arona pierē ievilkās dziļākas rievas. Viņam bija sarkani mati, ja to tu gribi zināt. H apgalvots visos stāstos. Ar zobenu rīkojās kā īstens velns. Bija briesmīgi gudrs. Un ar nepārspējamu sudraba mēli ar runāšanu mācēja izkulties cauri jebkādām nepatikšanām.

Viesnīcnieks pamāja ar galvu. Jā. Tātad, ja tu būtu Kvouts un bries­mīgi gudrs, kā pats saki, un piepeši izrādītos, ka tava galva ir tūkstoš rojālu vērta un par tās nociršanu varētu dabūt veselu hercogisti, ko tu darītu?

Kalēja māceklis pakratīja galvu un pilnīgā neziņā paraustīja plecus.

- Nu labi, ja es būtu Kvouts, viesnīcnieks teica, es notēlotu savu nāvi, mainītu vārdu un sameklētu mazu pilsētiņu kaut kur nekurienes vidū. Tad es atvērtu viesnīcu un darītu visu iespējamo, lai pazustu no publikas acīm. Viņš ieskatījās jaunā vīrieša acīs. Lūk, ko es darītu!

Arona skatiens pārskrēja viesnīcnieka sarkanajiem matiem, pēc tam zobenam, kas karājās virs letes, un atkal sastapās ar viesnīcnieka acīm.

Kots lēni pamāja ar galvu un norādīja uz Hronistu. Šis vīrs nav parasts pierakstītājs. Viņš ir vēsturnieks, kas atnācis šurp, lai pierakstītu manas dzīves patieso stāstu. Sākumu tu esi nokavējis, tomēr, ja vēlies, vari palikt un noklausīties pārējo. Viņš nepiespiesti pasmaidīja. Es varu tev pastāstīt stāstus, kurus neviens vēl nav dzirdējis. Stāstus, kurus neviens nekad nedzirdēs. Stāstus par Felurianu un par to, kā es no ademiem mācījos cīņas prasmi. Patiesību par princesi Arielu.

Viesnīcnieks pastiepa roku pāri letei un pieskārās zēna elkonim.

- Patiesība ir tāda, Aron, ka tu man patīc. Man šķiet, ka tu esi neparasti asredzīgs, un man ļoti negribētos, lai tu nevērtīgi aizsvied savu dzīvi. Viņš dziļi ievilka elpu un cieši ieskatījās kalēja māceklim acīs. Viņa acis bija dzirkstoši zaļas. Es zinu, kā sākās šis karš. Es zinu patiesību par šo karu. Kad tu būsi to noklausījies, tev pāries dedzīgā vēlēšanās traukties projām un zaudēt dzīvību visas šīs karošanas vārdā.

Viesnīcnieks pamāja uz vienu no tukšajiem krēsliem pie Hronista galdiņa un pasmaidīja tik pievilcīgu un nepiespiestu smaidu, kāds pie­derētos pasaku princim. Nu, ko tu saki?

Ārons raudzījās viesnīcniekā ar ilgu un ciešu skatienu, un viņa acis vairākkārt uzzibēja augšup līdz zobenam un atpakaļ. Ja tu patiešām esi… Viņa balss aprāvās, bet sejas izteiksme nepārprotami pauda jau­tājumu.

- Es patiešām esmu, Kots saudzīgi un pārliecinoši atbildēja.

- … vai tad es varu redzēt tavu apmetni, kuram nav noteiktas krā­sas? māceklis smīnēdams noprasīja.

Viesnīcnieka pievilcīgais smaids kļuva stings un trausls kā saplaisā­jusi stikla rūts.

-Tu jauc Kvoutu ar Taborlinu Lielo, Hronists lietišķi sacīja no savas telpas malas. Apmetnis bez noteiktas krāsas piederēja Taborlinam.

Ārons samulsušu seju pagriezās pret pierakstītāju. Un kas tad pie­derēja Kvoutam?

- Ēnu apmetnis, Hronists atbildēja. Tas ir, ja es pareizi atceros.

Zēns pagriezās atpakaļ pret bāra leti. Ja tā, vai tu vari parādīt

man savu ēnu apmetni? viņš jautāja. Vai kaut ko no maģijas? Man to vienmēr ir gribējies redzēt. Pietiktu ar nelielu uguni vai zibeni. Es negribu tevi nogurdināt.

Pirms viesnīcnieks paguva atbildēt, Ārons skaļi un negaidīti iesmē­jās. Es tikai drusku pajokoju, Kota kungs! Viņš atkal pasmīnēja, un šoreiz smīns bija platāks nekā iepriekš. Augstie kungi, nekad mūžā vēl neesmu redzējis tādu meli kā tu! Pat mans tēvocis Alvans nespēja melot ar tik svēti nopietnu seju!

Viesnīcnieks nolaida skatienu un nomurmināja kaut ko nesaprotamu.

Ārons pastiepās pāri letei un uzlika plato plaukstu Kotam uz pleca.

- Es saprotu, ka tu gribi palīdzēt, Kota kungs, viņš draudzīgi teica. Tu esi labs cilvēks, un es padomāšu par to, ko tu sacīji. Vēl jau es neskrienu pieteikties. Es tikai gribu kārtīgi apsvērt visas iespējas.

Viņš skumīgi pakratīja galvu. Nē, nudien! Šorīt visi cenšas man iestāstīt, ko kurš spēj. Mamma paziņoja, ka viņai esot dilonis. Rouza pateica, ka esot stāvokli. Kalēja māceklis izlaida plaukstu caur matiem un guldzoši iesmējās. Bet tavam stāstam pienākas pirmā godalga, teikšu, kā ir!

- Saproti… Kots piespieda sevi nevarīgi pasmaidīt. Es nespētu skatīties tavai mammai acis, ja nebūtu mēģinājis tevi aizkavēt.

-Ja tu būtu izvēlējies pieticīgāku ēsmu, varbūt es būtu to norijis, zēns teica. Bet visiem taču ir zināms, ka Kvouta zobens bija no sudraba. Viņš pameta skatienu augšup uz zobenu, kas karājās pie sienas. Un to nesauca “Neprāts”. To sauca “Kaisera”, dzejnieku kāvējs.

Pēc šiem vārdiem viesnīcnieks mazliet atrāvās atpakaļ. Dzejnieku kāvējs?

Arons ietiepīgā apņēmībā pamāja ar galvu. Jā gan! Un tavam pierakstītājam ir taisnība. Kvouta apmetnis bija darināts no zirnekļu tīkliem un ēnām, un viņš nēsāja gredzenus visos pirkstos. Kā tur bija?

“Pieci gredzeni viņam uz vienas rokas Dzintara, kaula, dzelzs, akmens un koka.

Otrā rokā…”

Kalēja māceklis sarauca pieri. Pārējo neatceros. Tur bija kaut kas par uguni…

Viesnīcnieka sejā parādījās neizdibināma izteiksme. Viņš pievērsa ska­tienu paša plaukstām, kas gulēja uz bāra letes, un pēc brīža sāka runāt:

"Otras rokas gredzenus neredz acs.

Pirmais asins svītra, tieva kā mats,

Otrajā pirkstā gredzens no gaisa vīts,

Trešajā vizošas ledus adatas stīdz,

Ceturtais mirgo kā liesmiņa sārta,

Un vispēdējais gredzens bez vārda."

- Pareizi! Ārons smaidīdams iesaucās. Tev tur aiz letes nekā tāda nav, vai ne? Viņš pastiepās uz pirkstgaliem, it kā gribēdams kaut ko saskatīt.

Kots izspieda bālu, neveiklu smaidu. Nē. Tur nekā tāda nav.

Abi satrūkās, jo Basts ar troksni uzsvieda uz letes piepildīto Arona maisu. Tur jums abiem ar Kārteru pietiks divām dienām un vēl daudz paliks pāri! Basts skarbi noskaldīja.

Arons uzmeta maisu plecā un sāka iet uz durvju pusi, bet tad apstā­jās un paskatījās atpakaļ uz abiem vīriem aiz letes. Man ļoti nepatīk lūgt pakalpojumus. Vecais Kobs teica, ka paturēšot acīs manu mammu, bet…

Basts izgāja letes otrā pusē un sāka bīdīt Aronu uz durvju pusi. Viņai noteikti klāsies labi. Es iegriezīšos arī pie Rouzas, ja tu tā vēlies. Viņš paskatījās uz kalēja mācekli ar platu, juteklisku smaidu. Gādāšu, lai viņa nejūtas vientuļa un tamlīdzīgi.

- Es par to būtu ļoti pateicīgs, Arons sacīja ar atvieglojumu balsī.

- Kad gāju projām, viņa bija diezgan izmisusi. Viņai nekaitētu kāds mierinājums.

Basts pa pusei pavēra viesnīcas ārdurvis un pārlaida plecīgajam pui­sis pārsteigtu, neticīgu skatienu. Tad viņš papurināja galvu un atgrūda durvis līdz galam. Labi, dodies prom! Izpriecājies pa lielpilsētu! Nedzer pliku ūdeni!

Aizvēris durvis, Basts piespieda pieri pie koka, it kā pēkšņi justos paguris. Viņai nekaitētu kāds mierinājums? viņš neticīgi atkārtoja. Es ņemu atpakaļ visus agrākos vārdus par to, ka šis zēns ir gudrs! Basts pagriezās ar seju pret bāru, vienlaikus pārmetoši pastiepis pirkstu pret aizvērtajām durvīm. Lūk, kas notiek, ja cilvēks diendienā strādā ar dzelzi! viņš bargi noteica, gluži kā uzrunādams visu ēdamzāli.

Viesnīcnieks neskanīgi pasmējās un atspiedās pret leti. Te nu bija mana leģendārā sudraba mēle!

Basts nicinoši nosēcās. Tas zēns ir idiots, Reši!

- Vai man jājūtas labāk, zinot, ka es neesmu spējis pārliecināt idi­otu, Bast?

Hronists paklusi noklepojās. Drīzāk tas apliecina tavu prasmi tei­cami izpildīt lomu, kuru tu šeit spēlē, viņš teica. Tu tik meistarīgi esi tēlojis viesnīcnieku, ka viņi nav spējīgi redzēt tevī kaut ko citu. Viņš aplaida roku tukšajai kroga zālei. Atklāti sakot, es brīnos, ka tu sadomāji riskēt ar visu savu šejienes dzīvi tikai tādēļ, lai atturētu to zēnu no armijas.

- Nekāda dižā riska tur nebija, viesnīcnieks atbildēja. No manas dzīves tikpat nav lielas jēgas. Viņš izslējās taisni un, aizgājis letes otrā pusē, devās pie galdiņa, pie kura sēdēja Hronists. Es esmu atbildīgs par ikvienu, kurš mirst šajā bezjēdzīgajā karā. Cerēju paglābt no tā vismaz vienu cilvēku. Acīmredzot es nespēju pat to.

Viņš apsēdās krēslā pretī Hronistam. Pie kā mēs vakar palikām? Nebūtu jēdzīgi atkārtoties, ja bez tā var iztikt.

- Tu nupat biji izsaucis vēju un sadevis Ambrozam pēc nopelniem, sacīja Basts, joprojām stāvēdams pie durvīm. Un kā ķerts sēroji par savu iemīļoto.

Kots paskatījās uz viņu. Es nemēdzu sērot, Bast.

Hronists paņēma savu plakano ādas somu un izvilka papīra lapu, kurai trīs ceturtdaļas bija aprakstītas sīkā, precīzā rokrakstā. Ja gribi, es varu izlasīt tev priekšā pēdējos teikumus.

Kots pacēla roku. Es pietiekami labi atceros tavu šifru, lai mācētu izlasīt to pats, viņš gurdi sacīja. Padod šurp! Varbūt tas dos jaunu sparu. Viņš paskatījās uz Bastu. Nāc un apsēdies, ja gribi klausīties! Es necietīšu, ka tu zibinies apkārt.

Basts pienāca un apsēdās. Kots dziļi ievilka elpu un pārlaida skatienu vakardienas stāsta pēdējai lappusei. Viesnīcnieks ilgi klusēja. Viņš savilka lūpas vaibstā, kas varēja nozīmēt neapmierinātību, taču pēc brīža tajās parādījās kaut kas līdzīgs smaidam.

Viņš domīgi pamāja ar galvu, neatraudams acis no papīra lapas. Cik lielu dalu no sava neilgā mūža es veltīju tam, lai iekļūtu Universitātē! viņš teica. Es gribēju tur nokļūt jau krietni pirms manas trupas bojā­ejas. Vēl pirms uzzināju, ka čandriāni nav tikai pasaka, izdomāts laika kavēklis pie nometnes ugunskura. Pirms sāku meklēt ziņas par Amiru.

Viesnīcnieks atspiedās pret krēsla atzveltni, un gurdumu viņa sejā nomainīja dompilna izteiksme. Man šķita, līdzko es būšu tur, viss turp­mākais ritēs viegli. Es iemācīšos maģiju un atradīšu atbildes uz visiem saviem jautājumiem. Es domāju, ka viss notiks tik vienkārši kā grā­matā.

Kvouts mulsi, tikko jaušami pasmaidīja, un pēkšņi viņa seja izskatījās neparasti jauna. Un varbūt tā būtu noticis, ja es nebūtu apveltīts ar talantu iemantot ienaidniekus un iekulties nepatikšanās. Es gribēju tikai spēlēt lautu, apmeklēt nodarbības un meklēt atbildes uz jautājumiem. Viss, ko es gribēju, bija atrodams Universitātē. Es gribēju tikai palikt tur. Viņš domīgi pamāja ar galvu. No tās vietas mums ari jāsāk.

Viesnīcnieks atdeva papīra lapu Hronistam, kas izklaidīgi nogludināja to ar plaukstu. Atdarījis tintes pudelīti, viņš iemērca tajā rakstāmspalvu. Basts dedzīgi saliecās uz priekšu, smīnēdams kā pacilāts bērns.

Kvouta možās acis apskrēja istabai, ietverot skatienā katru sīkumu. Viņš dziļi ievilka elpu, tad piepeši atplauka smaidā un īsu mirkli nemaz vairs nelīdzinājās viesnīcniekam. Viņa acis bija vērīgas, mirdzošas un zaļas kā zāles stiebri. Vai esi gatavs?

Загрузка...