Vieda vīra bailes

SEŠDESMIT DEVĪTĀ NODAĻA . neprātīgs solis

VAIRĀKOS CEĻOJUMOS uz Lejas Severenu es iegādājos vajadzīgos mate­riālus Alverona grammam. Neapstrādātu zeltu. Niķeli un dzelzi. Ogles un kodināšanas skābes. Naudu šiem pirkumiem ieguvu, pārdodams dažā­das iekārtu daļas no Kaudika darbnīcas. Es būtu varējis palūgt naudu maeram, taču man labāk gribējās, lai viņš mani uzlūkotu par patstāvīgu un attapīgu cilvēku, nevis par regulāru naudas sūknētāju.

Tīrās sagadīšanās dēļ es šīs pirkšanas un pārdošanas gaitā iegriezos daudzās vietās, kurās mēs ar Dennu bijām kopā pavadījuši laiku.

Biju tik pieradis viņu vienmēr atrast, ka tagad šķitu ieraugām viņu pat tur, kur viņas nebija. Katru dienu mana cerību pārņemtā sirds strauji salēcās, ieraugot viņu no stūra iegriežamies ielā, ieejam kurpnieka darb­nīcā, mājam man sveicienu no pagalma pretējās puses. Bet tā nekad nebija viņa, un katru vakaru es atgriezos maera muižā tikpat nomākts kā iepriekšējā dienā.

Stāvokli vēl vairāk apgrūtināja tas, ka Bredons pirms vairākām die­nām bija aizbraucis no Lejas Severenas, lai apciemotu netālu mītošos tuviniekus. Tikai tagad, kad viņš bija projām, es aptvēru, cik ļoti esmu kļuvis atkarīgs no viņa sabiedrības.

Kā esmu teicis jau agrāk, grammu pagatavot nav pārāk sarežģīti, ja vien ir atbilstošā iekārta, shēma un Alars, ciets kā Ramstona tērauds. Metāla apstrādes rīki Kaudika tornī bija pieņemami, kaut gan ne tuvu tik labi kā “Frakcijā”. Arī shēma nesagādāja grūtības, jo tādās lietās man ir teicama atmiņa.

Strādādams pie maera gramma, es sāku gatavot arī otru, lai aizvie­totu to, kuru biju zaudējis ceļojumā uz Vintasu. Diemžēl iekārta, ar kuru vajadzēja strādāt, bija diezgan primitīva, tāpēc man nepietika laika to pienācīgi pabeigt.

Maera grammu es pabeidzu trīs dienas pēc sarunas ar maeru un sešas dienas pēc Dennas piepešās pazušanas. Nākamajā dienā metu pie malas savus bezcerīgos meklējumus un apsēdos kādā no brīvdabas kafej­nīcām, kur dzēju kafiju un pūlējos atrast iedvesmu maeram apsolītajai dziesmai. Pavadīju tur desmit stundas, un mans vienīgais radošais vei­kums bija tāds, ka es maģiski pārstrādāju gandrīz galonu kafijas lieliskos, aromātiskos mīzalos.

Tovakar es izdzēru nesaprātīgu daudzumu skutena un aizmigu pie rakstāmgalda. Meluānas dziesma joprojām nebija pabeigta. Maers nepa­visam nejutās iepriecināts.

* * *

Denna parādījās septītajā dienā, kad es Lejas Severenā klejoju pa mūsu ierastajām tikšanās vietām. Par spīti maniem meklējumiem, viņa mani ieraudzīja pirmā un smiedamās pieskrēja man blakus, tūlīt jūsmīgi sākdama stāstīt par kādu dziesmu, kuru dzirdējusi iepriekšējā dienā. Mēs pavadījām kopīgu dienu tik patīkami, it kā viņa nemaz nebūtu bijusi projām.

Es neiztaujāju viņu par piepešās nozušanas iemeslu. Biju pazinis Dennu ilgāk nekā gadu un izpratu šo to no neredzamajām norisēm viņas sirdī. Zināju, ka viņai ir noslēpumi.

Tovakar mēs sēdējām nelielā dārzā, kas pletās pašā Kraujas malā. Sēdējām uz koka sola un skatījāmies lejup uz satumsušo pilsētu, kur nevienādi izkaisītas lampu gaismas mijās ar ielu lākturu un gāzes apgais­mojumu, ko retumis pārtrauca krasi atšķirīgais simpātijas gaismekļu starojums.

- Zini, man ļoti žēl! viņa klusi teica.

Mēs gandrīz stundas ceturksni bijām sēdējuši, klusi vērodami pilsētas ugunis. Ja Denna turpināja iepriekš iesāktu sarunu, es nespēju atcerēties, kāda tā bija. Ko tu teici?

Kad Denna tūlīt neatbildēja, es pagriezos un paskatījos uz viņu. Mē­ness nespīdēja, un nakts bija tumša. Viņas seju tikko jaušami apspīdēja blāzma no daudzajām lejas gaismām.

- Dažreiz es mēdzu pazust, viņa beidzot teica. Ātri un klusi nakts tumsā.

Denna runājot neskatījās uz mani, un viņas tumšo acu skatiens bija pievērsts pilsētai dziļi lejā. Tā es daru, viņa klusi turpināja. Pazūdu un aizceļoju. Iepriekš nebrīdinu un neatvados. Vēlāk neko nepaskaidroju. Reizēm tas ir vienīgais, ko varu darīt.

Tad viņa pagriezās un ieskatījās man acīs, un viņas seja blāvajā gaismā bija ļoti nopietna. Ceru, ka tu zini bez teikšanas! viņa sacīja.

- Ceru, ka man nav jāsaka…

Denna atkal pievērsa skatienu mirgojošajām gaismām lejā. Šā vai tā, man žēl.

Pēc tam mēs kādu laiku sēdējām, patīkama klusuma apņemti. Es gribēju kaut ko sacīt. Gribēju sacīt, ka tas mani neuztrauc, taču tie būtu meli. Gribēju sacīt, ka man ir svarīgi tikai tas, ka viņa atgriežas, taču es baidījos, ka tas būtu pārāk tuvu patiesībai.

Tāpēc, nevēlēdamies riskēt un pateikt nevēlamos vārdus, es nesacīju neko. Zināju, kādu likteni piedzīvo vīrieši, kuri tiecas pārāk cieši saistīties ar viņu. Tāda bija atšķirība starp mani un pārējiem. Es necentos viņu piesaistīt, padarīt par savu īpašumu. Necentos apskaut viņas vidukli, ('ukstēt ausī maigus vārdus vai negaidot noskūpstīt vaigu.

Protams, es par to domāju. Joprojām glabāju atmiņā viņas siltumu, kad viņa bija apskāvusi mani, satiekoties pie Kraujas pacēlāja. Bija brīži, kad jutos gatavs atdot savu roku, lai tikai vēlreiz izjustu viņas skāvienu.

Bet tad atcerējos pārējo vīriešu sejas, kad tie aptvēra, ka Denna grā­vis viņus atstāt. Iedomājos visus citus, kuri bija mēģinājuši piesaistīt viņu pie zemes un cietuši neveiksmi. Tāpēc apspiedu vilinājumu parādīt viņai dziesmas un dzeju, ko biju sacerējis, apzinādamies, ka pārāk daudz patiesības visu var sabojāt.

Un, ja tas nozīmēja, ka viņa nav gluži mana, kas par to? Es būšu tas, pie kura viņa vienmēr varēs atgriezties, nebaidīdamās no pārmetu­miem vai jautājumiem. Tāpēc es necentos viņu iekarot un apmierinājos ar skaistu spēli.

Tomēr kāda apslēpta daļa manī vienmēr loloja cerību pēc vēl kaut kā, un kāda apslēpta daļa manī vienmēr zināja, ka esmu muļķis.

* * *

Dienas ritēja, un mēs ar Dennu staigājām pa Severenas ielām. Sēdē­jām kafejnīcās, gājām uz izrādēm, devāmies izjādēs. Uzkāpām Kraujas virsotnē pa šauro ceļu tādēļ vien, lai būtu to izdarījuši. Apstaigājām krastmalas tirgus, apskatījām ceļojošu zvērnīcu un vairākas retu sen­lietu kolekcijas,

Dažas dienas mēs pavadījām tikai sēdēdami un sarunādamies, un tajās dienās mūsu galvenais sarunu temats bija mūzika.

Šo mākslu mēs apspriedām neskaitāmas stundas. Runājām par to, kā dziesmas sader cita ar citu. Kā piedziedājums sasaucas ar pārējo tekstu, par toni, intonāciju un ritmu.

To visu es biju iemācījies jau agrā vecumā un bieži par to domājis. Un, kaut gan Dennai šīs zinības bija jaunas, reizēm tā bija pat viņas priekšrocība. Es mūziku biju apguvis, pirms iemācījos runāt. Es zināju desmittūkstoš melodiju un teksta likumu labāk nekā savu roku pirkstus.

Denna to nezināja. Savā ziņā tas viņu kavēja, tomēr reizē tas darīja viņas mūziku savādu un brīnumainu…

Es lāgā neprotu to paskaidrot. Iedomājieties, ka mūzika ir līdzīga milzīgai, juceklīgai pilsētai kā Tarbeana. Tur pavadītajos gados es iepa­zinu tās ielas. Ne tikai galvenās ielas. Ne tikai šķērsielas. Es zināju īsākos ceļus, jumtus un daļu no kloākas. Tāpēc spēju pārvietoties pilsētā tikpat brivi kā trusis krūmu biezokni. Biju ašs, izmanīgs un gudrs.

Turpretī Denna to visu nebija mācījusies. Viņa neko nezināja par īsākajiem ceļiem. Jūs varētu domāt, ka viņa būtu spiesta klīst pa pilsētu, bezpalīdzīga un pazudusi līčloču labirinta akmeņu un ķieģeļu gūstā.

Taču viņa gluži vienkārši gāja cauri sienām. Neko labāku viņa nezi­nāja. Neviens viņai nebija teicis, ka tas nav iespējams. Tāpēc viņa pār­vietojās pa pilsētu kā fejai līdzīga būtne. Viņa gāja pa ceļiem, kurus citi nespēja ieraudzīt, un tas darīja viņas mūziku neapvaldītu, savādu un brīvu.

* * *

Beigu beigās mans veikums bija divdesmit trīs vēstules, sešas dzies­mas un kauns atzīties viens dzejolis.

Tas, protams, nebija gluži viss. Ar vēstulēm vien nevar iekarot sie­vietes sirdi. Ari Alverons no savas puses darīja, ko spēja, lai apliecinātu savu uzmanību. Un atklāsme, ka viņš ir bijis Meluānas anonīmais pie­lūdzējs, panāca galveno: maers ar maigu bijību pamazām piesaistīja sev iemīļoto sievieti.

Taču vispirms Meluānas interesi bija iemantojušas manas vēstules. Manas dziesmas tuvināja viņu Alveronam un deva viņam iespēju atklāt Meluānai savu rāmo, valodīgo šarmu.

Un tomēr manās vēstulēs un dziesmās bija tikai niecīga daļiņa manis paša nopelnu. Un, ja runājam par dzejoli, pasaulē ir tikai viens spēks, kas spēja iedvesmot mani uz tik neprātīgu soli.