Vieda vīra bailes

SIMT ČETRDESMIT ASTOTĀ NODAĻA . stāsti par akmeņiem

GARAJĀ ATPAKAĻCEĻĀ uz Imri mēs ar Dennu sarunājāmies par neskai­tāmām maznozīmigām lietām. Viņa man stāstīja par pilsētām, kuras bija redzējusi, Tinuē, Varteretu, Andenivanu. Es viņai pastāstīju par Ademri un parādīju dažas roku valodas kustības.

Denna zobojās par manu augošo slavu, un es viņai darīju zināmu patiesību, kas slēpās aiz stāstiem. Pastāstīju, kā beigušās mūsu attiecības ar maeru, un viņa jutās ļoti sašutusi manis dēļ.

Tomēr daudz ko mēs nepārrunājām. Ne viņa, ne es nepieminējām mūsu pēdējo tikšanos Severenā. Es nezināju, vai Denna pēc mūsu strīda ir aizceļojusi dusmu karstumā vai dzīvojusi ar domu, ka esmu viņu pametis. Jautājumi šķita bīstami. Tāda saruna labākajā gadījumā liktu justies neomulīgi. Sliktākajā gadījumā tā varētu no jauna iededzināt toreizējās nesaskaņas, un no tā es izmisīgi vēlējos izvairīties.

Denna veda līdzi savu arfu un lielu ceļojuma lādi. Nojautu, ka viņa ir pabeigusi savu dziesmu un palaikam izpilda to publikai. Man bažas darīja doma, ka viņa izpildīs to Imrē, kur priekšnesumu klausīsies neskaitāmi dziedoņi un menestreli, kas aiznesīs to tālāk pasaulē.

Tomēr es neko nesacīju. Zināju, ka tā būtu smaga saruna, kurai ļoti rūpīgi jāizvēlas piemērots brīdis.

Nepieminēju arī Dennas patronu, kaut gan Kteha stāsts man nedeva mieru. Es pastāvīgi domāju par dzirdēto. Redzēju to sapņos.

Ari par Felurianu mēs nerunājām. Denna daudz ķircināja mani par izglābtiem bandītiem un nogalinātām jaunavām, bet nekad nepieminēja Felurianu. Viņa noteikti bija dzirdējusi manu sacerēto dziesmu, jo tā bija kļuvusi daudz plašāk pazīstama nekā citi stāsti, kurus Denna, pēc visa spriežot, zināja ļoti labi. Tomēr viņa ne reizi to nepieminēja, un es nebiju tik nesaprātīgs, lai pats par to ierunātos.

Tā nu daudz kas starp mums palika neizrunāts. Ratu riteņi kratījās ceļa grambās, aiz muguras palika jūdze pēc jūdzes, un gaisā ap mums brieda arvien lielāks sasprindzinājums. Saruna laiku pa laikam pārtrūka, un klusuma brīži stiepās arvien garāki. Tie nebija ilgi, bet biedēja ar savu dziļumu.

Kādā no šiem klusuma brīžiem mēs beidzot iebraucām Imrē. Es izlaidu Dennu pie “Mežakuiļa” viesnīcas, kurā viņa bija iecerējusi apmesties.

Palīdzēju uznest augšā ceļojuma lādi, bet klusums starp mums kļuva arvien dziļāks. Gribēdams no tā izvairīties, es draudzīgi atvadījos un metos bēgt, pat nenoskūpstījis viņai roku.

* * *

Tajā nakti es pārcilāju desmittūkstoš domu par to, ko būtu varējis viņai sacīt. Gulēju nomodā, skatījos griestos un nespēju aizmigt līdz melnākajai nakts stundai.

Pamodos agri, juzdamies neizgulējies un noraizējies. Paēdu brokastis kopā ar Simmonu un Felu un devos uz padziļinātās simpātijas nodarbību, kurā Fentons mani bez lielām pūlēm pieveica trīs divkaujās pēc kārtas un ierindojās pirmajā vietā pirmo reizi, kopš biju atgriezies Universitātē.

Tā kā citu nodarbību man todien nebija, es nomazgājos un krietnu laiku pārcilāju savus apģērbus, līdz izvēlējos vienkāršu kreklu un zaļo vesti, kura, pēc Felas vārdiem, izcēla manu acu krāsu. Pārveidoju ēnsegu par īsu apmetni, bet tad nolēmu to nemaz nevilkt. Negribēju, lai Dennai mūsu tikšanās laikā būtu jādomā par Felurianu.

Beidzot ieliku vestes kabatā Dennas gredzenu un devos pāri upei uz Imri.

Nokļuvis pie “Mežakuiļa”, nepaguvu pat pieskarties rokturim, kad durvis jau atvērās, un pa tām iznāca Denna, sniegdama man groziņu ar līdzpaņemtu ēdamo.

Jutos bezgala izbrīnījies. Kā tu zināji…?

Denna bija ģērbusies bāli zilā kleitā, kas viņai teicami piestāvēja. Apburoši smaidīdama, viņa ieslidināja roku man elkonī. Sievietes intuī­cija!

- Ā! es atsaucos, cenzdamies ielikt balsī visgudru skanējumu. Viņas tuvums bija gandrīz vai sāpīgs. Jutu plaukstas siltumu uz sava elkoņa un elpoju smaržu, kas vēstīja par zaļām lapām un gaisu pirms vasaras vētras. Vai tu zini arī to, kurp mēs ejam?

- Zinu tikai to, ka tu mani aizvedīsi turp. Runādama viņa pagrieza seju pret mani, un es sajutu uz kakla viņas elpu. Es ar prieku tev uzticēšos!

Paskatījos uz viņu, gribēdams sacīt kādu no daudzajām gudrībām, ko biju pārdomājis iepriekšējā naktī. Bet, kad mūsu acis sastapās, visi vārdi pazuda. Labu bridi es biju pilnīgi viņas varā…

Denna iesmējās un paraustīja manu elkoni, pamodinādama mani no sapņainības, kas bija ilgusi nenosakāmu laika sprīdi. Izgājām no pilsē­tas, sarunādamies tik brīvi, it kā starp mums vienmēr būtu bijusi tikai saulesgaisma un pavasara gaiss.

Aizvedu viņu uz vietu, kuru biju atklājis agrāk pavasari, uz nelielu, koku ieskautu ieplaku. Blakus mazam strautiņam gulēja liels pelēkakmens, un saule mirdzēja pār dzidri baltām margrietiņām, kas lūkojās debesis.

Kad nokļuvām ieplakas malā un Denna ieraudzīja pretī margrietiņu paklāju, viņa pacilātībā aizturēja elpu. Es jau sen gribēju parādīt šim puķēm, cik tu esi skaista, es teicu.

Par to es nopelnīju jūsmīgu apskāvienu un skūpstu, kas dedzināja vaigu. Kā viens, tā otrs bija galā, pirms es paguvu attapties. Samulsis un neveikli smaidīdams, vedu viņu cauri margrietiņām uz pelēkakmeni pie strauta.

Novilku apavus un zeķes. Denna nometa kurpes un, uzspraudusi svārkus, ieskrēja strautā, līdz ūdens sniedzās viņai virs ceļiem.

- Vai tu zini akmeņu noslēpumu? viņa jautāja un iemērca roku straumē. Viņas svārku apakšmala ieslīga ūdenī, bet šķita, ka tas viņu neuztrauc.

- Kas tas ir par noslēpumu?

Denna izvilka no ūdens gludu, tumšu akmeni un pacēla to man pretī.

- Nāc un apskaties!

Uzrotījīs bikses, es iebridu strautā. Denna pastiepa pilošo akmeni man pretī. Ja to cieši saņem plaukstā un ieklausās… Izdarījusi to, viņa aizvēra acis. Tā viņa stāvēja ilgi, pavērsusi seju augšup kā puķe.

Es ļoti vēlējos viņu noskūpstīt, tomēr atturējos.

Beidzot viņa atvēra tumšās acis. Tajās mirdzēja smaids. Ja uzmanīgi ieklausīsies, tu dzirdēsi akmens stāstu.

- Kādu stāstu tu dzirdēji? es jautāju.

- Reiz dzīvoja zēns, kas aizgāja pie upes… Denna iesāka. Tas ir stāsts par meiteni, kas aizgāja pie upes kopā ar zēnu. Viņi sarunājās, un zēns mētāja akmeņus, sviezdams to projām no sevis. Meitenei nebija akmeņu, un zēns iedeva viņai dažus no savējiem. Tad viņa atdeva zēnam pati sevi, un zēns viņu aizsvieda projām tāpat kā akmeni, nedomādams par to, kā viņa izjutīs kritienu.

Es bridi klusēju, skaidri nezinādams, vai stāsts ir galā. Tātad tas ir skumjš akmens?

Denna noskūpstīja akmeni un palaida to vaļā, skatīdamās, kā tas iegulst smiltis. Nē, skumjš tas nav. Bet tas ir izjutis metienu. Tas pazīst kustības sajūtu. Tam ir grūti gulēt uz vietas kā citiem akmeņiem. Tas tiecas līdzi ūdenim un reizēm pārvietojas. Viņa paskatījās uz mani ar atklātu smaidu. Pārvietodamies tas domā par savu sviedēju.

īsti nezināju, ko domāt par šo stāstu, tāpēc mēģināju mainīt tematu.

- Kā tu iemācījies klausīties akmeņu stāstus?

- Var tikai brīnīties, cik daudz iespējams dzirdēt, ja vien pacenšas ieklausīties. Viņa pamāja uz oļiem nosēto strauta gultni. Pamēģini! Nekad nevar zināt, ko dzirdēsi.

Neizprazdams, kādu spēli viņa spēlē, es ar acīm sameklēju akmeni, tad uzrotīju piedurkni un pasniedzos to paņemt.

- Klausies! Denna nopietni teica.

Mācības pie Elodina bija man iemācījušas izturēties iecietīgi pret smieklīgo. Pacēlu akmeni pie auss un aizvēru acis. Prātoju, vai man vajadzētu izlikties, ka dzirdu stāstu.

Nākamajā brīdī gulēju ūdenī spļaudīdamies un slapjš līdz ādai. Spraus­lādams pūlējos piecelties, kamēr Denna smējās locīdamās un aiz smiek­liem gandrīz nespēja nostāvēt.

Paspēru soli uz viņas pusi, bet viņa iespiegdamās palēca sānis un smējās vēl sirsnīgāk. Nemēģināju vairs viņu notvert un demonstratīvi slaucīju ūdeni no sejas un rokām.

- Tik viegli padodies? viņa ķircināja. Vai pēkšņi pietrūka spēka?

Iegremdēju roku ūdenī. Cerēju vēlreiz atrast savu akmeni, es

teicu, izlikdamies, ka to meklēju.

Denna smiedamās papurināja galvu. Mani tik viegli nepiemānīsi!

- Pavisam nopietni, es teicu. Gribēju dzirdēt savu stāstu līdz beigām.

- Kas tas bija par stāstu? viņa zobgalīgi jautāja, bet nenāca tuvāk.

- Tas bija stāsts par meiteni, kura spēlējās ar varenu arkanistu, es teicu. Izsmēja viņu un zobojās par viņu. Nicīgi smējās par viņu. Kādu dienu viņš to notvēra strautā un ar skaistiem vārdiem noslāpēja viņas bailes. Meitene aizmirsa paskatīties aiz muguras, un par to viņai bija jāmaksā ar asarām.

Es pasmīnēju un izvilku roku no ūdens.

Denna pagriezās un paskatījās atpakaļ tieši tajā brīdī, kad viņai trā­pīja vilnis. Tas sniedzās tikai līdz viduklim, bet ar to pietika, lai viņa zaudētu līdzsvaru. Viņa pazuda zem ūdens, kleitai, matiem un burbuļiem saplūstot kopējā virpulī.

Straume atnesa viņu pie manis, un es smiedamies palīdzēju viņai piecelties.

Denna iznira virspusē, izskatīdamās kā trīs dienas veca slīkone. Tas bija nejauki! viņa sašutusi izgrūda. Negodīgi un nejauki!

- Nevaru tev piekrist, es teicu. Tu esi visjaukākā ūdensmeita, kādu man gadījies ieraudzīt.

Viņa uzšļakstīja man ūdeni. Glaimo, cik gribi, Dievs tik un tā redz patiesību! Tu krāpies. Es izmantoju godīgu viltību.

Denna mēģināja pagrūst mani zem ūdens, bet es biju sagatavojies. Kādu laiku mēs patīkami cīnījāmies, līdz abi palikām bez elpas. Tikai tad es aptvēru, cik viņa man ir tuvu. Cik viņa ir brīnišķa. Cik niecīgi mūs šķir slapjās drēbes.

Šķiet, viņa to aptvēra tajā pašā brīdī, kad es, un piepešas kautrības uzplūdā mēs mazliet atkāpāmies viens no otra. Mums pāršalca vēja brāzma, atgādinot, cik esam samirkuši. Denna vieglā solī izlēca krastā, bez jebkādas vilcināšanās norāva slapjo kleitu un uzmeta to uz pelēkak­mens žāvēties. Tad viņa iebrida atpakaļ strautā, un baltais apakškrekls pievilcīgi piekļāvās viņas augumam. Skriedama garām, viņa mani rotaļīgi pagrūda un pēc tam apmetās uz gluda, melna laukakmens, kas gulēja strauta vidū, pa pusei iegrimis ūdenī.

Tas bija izcili piemērots akmens, uz kura gozēties saulē: nogludināts bazalts, tikpat tumšs kā viņas acis. Baltā āda un tikpat baltais krekls, kas atklāja vairāk nekā slēpa, krasi iezīmējās uz melnā akmens fona ar tik spožu mirdzumu, ka žilbināja acis. Viņa gulēja uz muguras, izkliedējusi matus ap galvu, lai labāk tos izžāvētu. Matu slapjais raksts iezīmēja uz akmens rakstu, kas līdzinājās vēja vārdam. Viņa aizvēra acis un pavērsa seju pret sauli. Pat Feluriana nebūtu izskatījusies pievilcīgāka un brī­nišķāk atraisīta.

Es izgāju krastā un novilku izmērcēto kreklu un vesti. Slapjās bikses vajadzēja pieciest, jo man nebija nekā cita, ko uzvilkt vietā. Ko tev stāsta šis akmens? es jautāju, lai aizpildītu klusumu, un izklāju kreklu uz pelēkakmens blakus viņas kleitai.

Denna pārlaida plaukstu akmens gludajai virsmai un ierunājās, ne­atvērdama acis. Šis akmens man stāsta, ko nozīmē dzīvot ūdenī, bet nebūt zivij. Viņa izstaipījās kā kaķis. Vai tu varētu atnest šurp ēdienu groziņu?

Paņēmu groziņu un aizbridu pie Dennas, cenzdamies iet lēni, lai nešļakstītos. Viņa gulēja pilnīgi nekustīgi, gluži kā aizmigusi. Tomēr vērodams redzēju, ka viņas lūpas savelkas smaidā. Tu ej ļoti klusi, Denna teica. Bet es tevi jūtu pēc smaržas.

- Ceru, ka tā nav nepatīkama smarža.

Viņa viegli papurināja galvu, joprojām neatvērdama acis. Tu smaržo pēc kaltētām puķēm. Pēc savādiem garšaugiem, kas gruzd un jebkurā brīdī var iekvēloties liesmā.

- Un pēc upes ūdens, ja drīkstu izteikt pats savu minējumu.

Viņa vēlreiz izstaipījās un gaiši pasmaidīja, atklādama zobu nevaino­jamo baltumu un lūpu nevainojamo sārtumu. Tad viņa pavirzījās mazliet sānis. Gandrīz tā, it kā gribētu atbrīvot man vietu. Gandrīz. Prātoju, vai varētu viņai pievienoties. Akmens bija pietiekami liels diviem, ja šie divi vēlētos gulēt cieši blakus…

- Jā, Denna teica.

- Kas par jā? es nesapratu.

- Atbilde uz tavu jautājumu, viņa sacīja, pavērsusi seju pret mani, bet joprojām aizvērusi acis. Tu man gribi kaut ko jautāt. Viņa mazliet sagrozījās uz akmens. Atbilde ir “jā”.

Kā man vajadzēja to uzņemt? Ko vajadzēja viņai jautāt? Vai drīkstu tevi noskūpstīt? Vai drīkstu vairāk? Cik daudz es drīkstēju vēlēties, lai nepārkāptu robežu? Vai šī bija pārbaude? Es zināju, ka vēlēties par daudz nozīmētu viņu atgrūst.

- Gribēju jautāt, vai tu esi ar mieru drusku pavirzīties, es uzma­nīgi teicu.

- Jā. Denna vēlreiz sakustējās, atbrīvodama sev blakus plašāku vietu. Tad viņa atvēra acis un plati tās iepleta, redzēdama mani stā­vam blakus bez krekla. Pēc tam viņas skatiens noslīdēja zemāk, un viņa nomierinājās, redzēdama man kājās bikses.

Es iesmējos, bet Dennas izbiedētais skatiens atkal darīja mani pie­sardzīgu. Vietā, kur biju gribējis atlaisties, noliku ēdienu groziņu. Par ko jūs nupat domājāt, milēdij?

Viņa mazliet mulsi pietvīka. Es nedomāju, ka tu esi no tiem, kas varētu atnest meitenei ēdamo, būdams kails līdz ādai. Viņa paskatījās uz groziņu un pēc tam uz mani. Bet šāds tu man patīc. Mans puskailais vergs! Viņa atkal aizvēra acis. Pacienā mani ar zemenēm!

Es ar prieku paklausīju, un tā mēs aizvadījām pēcpusdienu.

* * *

Maltīte sen bija notiesāta, un saule bija mūs nožāvējusi un sasildī­jusi. Pirmo reizi kopš mūsu strīda Severenā es jutu, ka starp mums viss atkal ir kārtībā. Klusuma brīži vairs negulēja ap mums kā bedres uz ceļa. Tātad bija vajadzējis tikai pacietīgi gaidīt, līdz sasprindzinājums iz­gaisīs.

Pēcpusdiena lēni tuvojās vakaram, un es sapratu, ka šis ir īstais brī­dis, lai sāktu runāt par to, ko ilgi biju apvaldījis klusējot. Redzēju uz Dennas roku augšdelmiem zaļganus, daļēji izgaisušus plankumus un apdzijušu rētu uz muguras. Virs ceļgala viņai stiepās brūce, tik svaiga, ka apsarkums rēgojās cauri baltajam apakškreklam.

Vajadzēja tikai saņemties un pajautāt viņai, ko tas nozīmē. Ja uzma­nīgi izvēlēšos vārdus, varbūt viņa atzīsies, ka to nodarījis viņas patrons. Pēc tam vairs nebūtu grūti viņu pārliecināt. Iestāstīt, ka viņa pelnījusi

kaut ko labāku. Ka tāda apiešanās neatsver nekādus ieguvumus, ko šis cilvēks varēja viņai dot.

Un pirmoreiz mūžā man bija iespēja piedāvāt viņai izeju. Alverona pabalsts un mans darbs “Frakcijā” nozīmēja, ka par naudu man galva vairs nav jālauza. Pirmoreiz mūžā es biju bagāts. Varēju palīdzēt viņai izkļūt no šī stāvokļa…

- Kas noticis ar tavu muguru? Denna klusi jautāja, pārtraukdama manu domu gaitu. Viņa joprojām gulēja uz akmens, un es pret to bal­stījos, stāvēdams strautā.

- Ko? es atjautāju un neapzināti pagriezos sānis.

- Tev visa mugura ir rētās, viņa saudzīgi teica. Jutu, kā viņas vēsā roka pieskaras manai saulē sasilušajai ādai un pārslīd tajā iezīmētajām svītrām. Es sākumā pat nesapratu, ka tās ir rētas. 1ās izskatās pievilcī­gas. Viņas pirksti pārslīdēja citai svītrai uz manas muguras. Tādas, it kā milža mazulis būtu noturējis tevi par papīra lapu un mācījies rakstīt uz tevis burtus ar sudraba rakstāmspalvu.

Denna atvilka roku, un es pagriezos pret viņu. Kur tu tās dabūji? viņa jautāja.

- Iekūlos nepatikšanās Universitātē, mazliet nokaunējies, es atbil­dēju.

- Tevi pēra? Denna neticīgi jautāja.

- Divreiz, es apstiprināju.

- Un tu paliki turpat? viņa jautāja, šķiet, joprojām negribēdama noticēt. Pēc tam kad viņi tev to nodarīja?

Es nevērīgi paraustīju plecus. Pēriens nav ļaunākais dzīvē. Nekur citur es nevaru iemācīties to, ko māca tikai tur. Un, ja es kaut ko gribu, tad nieka asinis nav iemesls, lai…

Tikai tajā brīdī es aptvēru, ko saku. Maģistri piesprieda man pērienu. Dennas patrons viņu sita. Un mēs abi palikām turpat, kur bijām. Kā lai pārliecinu Dennu, ka viņas stāvoklis ir citāds? Kā lai pierunāju viņu aiziet?

Denna piešķieba galvu uz sāniem un ziņkārīgi paskatījās uz mani.

- Kas notiek, ja tu kaut ko gribi?

Paraustīju plecus. Es tikai gribēju teikt, ka mani tik viegli nevar apturēt.

- To es esmu dzirdējusi, Denna sacīja un uzmeta man zinošu ska­tienu. To stāsta daudzas Imres meitenes. Viņa piecēlās sēdus un sāka virzīties uz akmens malu. Baltais krekls, viņai kustoties, sagriezās

• un lēni savilkās augstāk.

Gribēju sacīt kaut ko par viņas ievainoto kāju, joprojām cerēdams, ka sarunu izdosies pievērst viņas patronam, bet tad pamanīju, ka Denna

ir pārstājusi kustēties un skatās, kā es blenžu uz viņas atkailinātajām kājām.

- Un ko tad viņas stāsta? es jautāju. Drīzāk tādēļ, lai kaut ko teiktu, nevis tāpēc, ka mani tas īpaši interesētu.

Denna paraustīja plecus. Runā, ka tu cenšoties ņemt desmito tiesu no Imres sieviešu kārtas iedzīvotājām. Viņa pievirzījās vēl tuvāk ak­mens malai. Baltais krekls atkal vilinoši sakustējās.

- Desmitā tiesa nozīmētu katru desmito sievieti, es teicu, mēģinā­dams pārvērst to jokā. Tas būtu par daudz pat manai godkārei.

- Cik uzmundrinoši! viņa izmeta. Vai tu viņas visas… īsi ieelsodamās, Denna sāka slīdēt lejup pa akmens sānu. Viņai izdevās noturēties tieši tajā brīdī, kad es pastiepos palīdzēt.

- Ko “viņas visas”? es jautāju.

- Apdāvini ar rozēm, muļķi? viņa skarbi attrauca. Vai varbūt to lappusi tu jau esi aizšķīris?

- Vai gribi, lai es tevi iznesu malā? es jautāju.

- Jā, Denna atbildēja. Taču es nepaguvu viņu satvert, jo tajā pašā brīdī viņa noslīdēja atlikušo gabalu pār akmens malu un iešļūca ūdenī, kreklam uzraujoties tracinoši augstu. Ūdens sniedzās viņai līdz ceļiem, un baltā stērbele atkal kļuva slapja.

Mēs izbridām malā, aizgājām pie pelēkakmens un klusēdami uzvil­kām saulē izžuvušās drēbes. Denna piktojās par samērcēto krekla apakš­malu.

- Es tomēr būtu varējis iznest tevi malā, es klusi sacīju.

Denna piespieda plaukstu pie pieres. Atkal septiņi vārdi. Man grie­žas galva! Viņa apvēdināja seju ar otru plaukstu. Ko sieviete tādā brīdī var darīt?

- Mīlēt mani. Biju domājis pateikt to pēc iespējas gaisīgā tonī. Zobgalīgi. Pa jokam. Taču es izdarīju kļūdu un, to sacīdams, paskatījos viņai acīs. Tās mani apskurbināja, un vārdi izskanēja pavisam citādi, nekā biju gribējis.

Pavisam īsu mirkli viņa lūkojās pretī ar dziļu maigumu. Tad viņas lūpu kaktiņi savilkās skumjā smaidā. Nu nē! viņa sacīja. Tajā slazdā es neiekritīšu. Nebūšu viena no daudzām.

Es sakodu zobus, juzdams uzviļņojam sevī kaut ko starp mulsumu, neziņu un bailēm. Biju atļāvies pārdrošību un visu sabojājis, kā vienmēr tiku baidījies. Kurā brīdī es ļāvu sarunai aiziet nevēlamā virzienā?

- Man ļoti žēl, es muļķīgi teicu.

- Es domāju gan! Denna neparasti stīvām kustībām izlīdzināja apģērbu un, saglaudusi matus, sāka pīt tos biezā bizē. Viņas pirksti veidoja pinuma rakstu, un īsu mirkli es tajā pavisam skaidri izlasīju: “Nerunā ar mani!”

Varbūt es neesmu gana attapīgs, tomēr tik skaidru zīmi nevarēju nesaprast. Klusēdams noriju to, ko nupat biju gribējis sacīt.

Tad Denna pamanīja, ka vēroju viņas matus, un samulsusi nolaida rokas, nesasējusi bizes galu. Bize ātri atrisa, un mati izplūda klaidā pār pleciem. Pacēlusi rokas, viņa nervozi pavirpināja vienu no gredzeniem.

- Vienu mirkli! es iesaucos. Gandrīz vai aizmirsu. Iebāzu roku vestes iekškabatā. Es tev atnesu dāvanu.

Dennas mute sakniebās šaurā svītrā, un viņa ar nepatiku uzlūkoja manu pastiepto roku. Arī tu? viņa sacīja. Es patiesi domāju, ka tu esi citāds.

- Ceru, ka esmu, es teicu un atvēru plaukstu. Biju nopulējis gre­dzenu, un saules stars spoži atmirdzēja bāli zilajā akmeni.

- Ai! Denna aizsedza muti ar plaukstu, un acīs viņai spēji sakāpa asaras. Vai tiešām tas pats? Pasniegusies viņa to cieši satvēra ar abām rokām.

- Tas pats, es apstiprināju.

Denna pagrozīja to rokās, tad noņēma vienu no pārējiem gredzeniem un uzvilka pirkstā savējo. Tas pats, viņa pārsteigta atkārtoja, un pāris asaru izlauzās viņai uz vaiga. Bet kā tu…?

- Dabūju to no Ambroza, es atbildēju.

- Ai! Denna klusi iesaucās. Viņa pamīņājās no vienas kājas uz otru, un es jutu, ka starp mums atkal briest klusums.

- Tas nebija grūti, es teicu. Žēl tikai, ka vajadzēja tik daudz laika.

- Nezinu, kā tev pateikties! Denna pasniedzās un saņēma manu plaukstu abās savējās.

Varbūt jūs domājat, ka tas uzlaboja stāvokli. Ka dāvana un sakļautās plaukstas gaisināja jebkādu sasprindzinājumu mūsu starpā. Taču klu­sums bija atgriezies un samilzis vēl spēcīgāk nekā iepriekš. Tik sabiezējis, ka to varētu ziest uz maizes kā sviestu. Ir klusuma brīži, kurus nespēj kliedēt nekādi vārdi. Un, kaut gan Denna bija pieskārusies manai rokai, viņa to neturēja. Atšķirība ir neaprakstāmi liela.

Denna paskatījās uz debesīm. Laiks mainās, viņa teica. Droši vien vajadzētu iet atpakaļ, pirms sācies lietus.

Es piekrītoši pamāju, un mēs devāmies atpakaļ. Klajumu aiz muguras izraibināja mākoņu ēnas.