SEPTĪTĀ NODAĻA . eksāmeni

NĀKAMAJĀ RĪTĀ es ar aukstu ūdeni noskaloju seju un smagi devos lejā pa kāpnēm. “Ankera” kroga zālē nupat sāka pulcēties pirmie apmeklētāji, kuri tīkoja pēc agrīnām pusdienām, un daži sevišķi nomākti studenti, kas vēlējās jau laikus meklēt glābiņu dzēriena kausā.

Joprojām apdullis pēc slikti gulētas nakts, es apsēdos pie sava ierastā stūra galdiņa un sāku bažīgi domāt par gaidāmo eksāmenu.

Kilvins un Elksa Dals mani neuztrauca. Viņu jautājumiem es biju gatavs. To pašu varēju sacīt par Arvilu. Taču visi pārējie maģistri man joprojām bija grūti izdibināmas dažāda līmeņa mīklas.

Katru dimestri ikviens maģistrs izvietoja noteiktu grāmatu izlasi re­dzamā vietā “Sējumos” Arhīvu lasāmzālē. Tur bija pamatliteratūra, kas jāapgūst zemākā līmeņa E’liriem, un arvien sarežģītāki darbi, kas domāti Re’laru un El’thu tālākai izglītībai. Šīs grāmatas lika saprast, ko maģistri uzskata par vērtīgām zināšanām. Tie bija darbi, kurus tālredzīgs students lasīja pirms eksāmeniem.

Taču es nevarēju ieiet “Sējumos” tāpat kā pārējie. Biju vienīgais stu­dents, kurš pēdējo divpadsmit gadu laikā izraidīts no Arhīviem, un visi to zināja. “Sējumi” bija vienīgā labi apgaismotā telpa visā Arhīvu ēkā, un eksāmenu laikā tā vienmēr bija apmeklētāju pārpilna.

Tāpēc es biju spiests meklēt maģistru sacerējumu kopijas, kas gla­bājās “Krātuvē”. Jūs pabrīnītos, uzzinot, cik vienai grāmatai var būt daudz variāciju. Ja laimējās, grāmata, kuru es atradu, bija identiska tai, kuru maģistrs nolicis “Sējumu” pārskatāmajā plauktā. Biežāk gadījās, ka manis sameklētie darbi bija novecojuši, pārstrādāti vai slikti pārtulkoti.

Dažu pēdējo vakaru laikā biju izlasījis tik daudz, cik vien iespējams, tomēr grāmatu meklēšana paņēma daudz vērtīgā laika, un es joprojām biju nepietiekami sagatavojies.

Kamēr es kavējos šajās drūmajās pārdomās, manu uzmanību piesais­tīja Ankera balss: Kvouts sēž, rau, tur, pie tā galdiņa!

Pacēlis skatienu, ieraudzīju pie bāra sēžam nepazīstamu sievieti. Viņa nebija ģērbusies kā studente. Viņai mugurā bija izsmalcināts, vīnsarkans tērps ar gariem svārkiem un piegulošu vidukli un rokās pieskaņoti, tumšsarkani pirkstaiņi, kas sniedzās līdz elkoņiem.

Viņa nesteidzīgām kustībām noslīdēja no augstā bāra soliņa, ar kā­jām neaizķerdamās svārkos, un, izgājusi cauri ēdamzālei, nostājās pie mana galdiņa. Viņas gaišie mati bija ieveidoti mākslīgās cirtās un lūpas nokrāsotas sulīgi sarkanas. Nespēju iedomāties, kas viņai varētu būt meklējams tādā vietā kā “Ankers”.

- Vai tu esi tas, kurš salauza roku lecīgajam Ambrozam Džekisam? sieviete jautāja. Viņa runāja aturiešu valodā ar spēcīgu, melodisku Modegas akcentu. Kaut gan tāpēc viņas teiktais bija grūtāk saprotams, es melotu, ja apgalvotu, ka šajā balsī nebija patīkami klausīties. Modegas akcents burtiski izstrāvo seksualitāti.

- Jā, es atbildēju. Tas nenotika gluži tīšām. Bet es to izdarīju.

- Tad man tev jāizmaksā dzēriens, viņa teica tādā tonī kā sieviete, kas pieradusi panākt savu.

Es pasmaidīju, vēlēdamies, kaut būtu pamodies mazliet agrāk nekā pirms desmit minūtēm un mana galva būtu kaut cik skaidrāka. Tu nebūsi pirmā, kas man izmaksā dzērienu šī iemesla dēļ, es atklāti sacīju. Ja tiešām gribi tā darīt, es vēlētos Greisdeila medaļu.

Noskatījos, kā viņa pagriežas un aiziet atpakaļ pie bāra letes. Ja viņa tomēr bija studente, tad noteikti jaunpienācēja. Ja viņa būtu ieradusies Universitātē kaut vai pirms nedaudzām dienām, es būtu dzirdējis par viņu no Simmona, kurš ievēroja visas glītākās pilsētiņas meitenes un dedzīgi, bet nemākulīgi pūlējās tās aplidot.

Pēc brīža modegiete atgriezās un, apsēdusies pretī, piebīdīja man pāri galdam koka krūzi. Acīmredzot Ankers tikai pirms brīža bija to nomazgājis, jo viņas vīnsarkanā cimda pirksti satvēriena vietās bija slapji.

Sieviete pacēla savu glāzi ar tumši sarkanu vīnu. Par Ambrozu Džekisu! viņa teica ar piepešu kaismi balsī. Par to, lai viņš iekristu akā un noslīktu!

Es pacēlu krūzi un iedzēru malku, prātodams, vai tuvāko piecdesmit jūdžu apkaimē ir sastopama kāda sieviete, kurai Ambrozs Džekiss nebūtu nodarījis pāri. Neuzkrītoši notrinu plaukstu gar biksēm.

Svešiniece iedzēra prāvu malku vīna un sparīgi nolika glāzi uz galda. Viņas acu zīlītes bija neparasti lielas. Kaut gan vēl bija agra stunda, viņa, šķiet, bija paguvusi jau diezgan daudz iedzert.

Pēkšņi es sajutu muskatrieksta un plūmju aromātu. Paodu savu krūzi, tad paskatījos, vai kāds nav izlaistījis uz galda savu dzeramo. Tomēr nekā tamlīdzīga tuvumā neredzēju.

Pavisam negaidot mana pretī sēdētāja izplūda asarās. Tās nebija klu­sas, apslāpētas raudas. Tas bija piepeši pārrauts aizsprosts.

Sieviete paskatījās uz savām cimdotajām rokām un papurināja galvu. Novilkusi vienu slapjo pirkstaini, viņa pacēla acis pret mani un šņukstē­dama izgrūda duci vārdu modegiešu valodā.

- Man ļoti žēl, es bezpalīdzīgi teicu, bet es nesaprotu…

Taču sieviete jau bija piecēlusies un atstūmusi krēslu no galda. Susi­nādama seju, viņa skriešus metās uz durvīm.

Ankers neizpratnē blenza uz mani, stāvēdams aiz bāra letes, un to pašu darīja citi klātesošie.

- la nebija mana vaina, es teicu, pamādams uz durvju pusi. Viņai vienkārši kaut kas notika!

Es labprāt būtu steidzies sievietei pakaļ, lai kaut kā labotu stāvokli, taču viņa jau bija pazudusi aiz durvīm, un man pēc nepilnas stundas bija jādodas uz eksāmenu. Turklāt, ja es mēģinātu palīdzēt katrai sie­vietei, kura cietusi no Ambroza laipnības, man vairs neatliktu laika ne ēšanai, ne gulēšanai.

Dīvainā tikšanās laikam tomēr bija darījusi manu galvu mazliet skaid­rāku, un es vairs nejutos tik īdzīgs un apdullis pēc slikti gulētās nakts. Nospriedu, ka derētu to izmantot un drīzāk nokratīt no kakla eksāmenu. Agrāk sāksi, agrāk beigsi, mēdza sacīt mans tēvs.

* * *

Ceļā uz “Dobumu” es apstājos pie tirgotāja ratiem, lai nopirktu zel­taini brūnu gaļas pīrāgu. Zināju, ka mācību maksas dēļ man būtu jātaupa katrs penijs, tomēr viena kārtīga maltīte taču nevarēja jūtami mainīt stāvokli uz vienu vai otru pusi. Pīrāgs bija karsts un stingrs, pildīts ar vistas gaļu, burkāniem un salviju. Gāju tālāk, ēzdams un baudīdams labsajūtu par to, ka esmu nopircis kaut ko tādu, kas man patiešām garšo, nevis apmierinājies ar “Ankera” nejaušajiem pārpalikumiem.

Tiesādams pēdējo kumosu, es sajutu tuvumā mandeļu un medus smaržu. Nopirku palielu devu, kas bija iebērta interesanti darinātā mai­siņā no kukurūzas vālītes apvalka. Tas man maksāja četrus drabus, bet es nebiju ēdis mandeles medū vairākus gadus un spriedu, ka augstāks cukura līmenis asinīs eksāmena laikā man nenāktu par ļaunu.

Pagalmā jau stāvēja citi studenti, gaidīdami katrs savu kārtu. Rinda nebija gara, tomēr kaitinoša. Ieraudzīju pazīstamu seju un nostājos bla­kus jaunai, zaļacainai sievietei, kura jau bija ieņēmusi vietu rindā.

- Sveika! es teicu. Tevi sauc Amlija, vai ne?

Viņa nervozi paskatījās uz mani un pamāja ar galvu.

- Es esmu Kvouts, es teicu un viegli paklanījos.

- Es zinu, kas tu esi, viņa sacīja. Esmu redzējusi tevi Artefakcijā.

- Pareizāk būtu saukt to par “Frakciju”, es teicu. Pastiepu viņai pretī nopirkto maisiņu. Vai gribi mandeles medū?

Amlija papurināja galvu.

- Tās ir ļoti garšīgas, es sacīju un vilinoši sakratīju kukurūzas vālītes apvalku.

Viņa stomīgi pastiepa roku un paņēma vienu mandeli.

- Vai šī ir rinda uz pusdienlaika eksāmeniem? es jautāju, pamā­dams uz stāvētāju pusi.

Viņa papurināja galvu. Mēs varēsim stāties rindā tikai pēc dažām minūtēm.

- Cik smieklīgi, ka viņi liek mums tā gaidīt! es teicu. Kā aitām aplokā. Visa šī norise laupa ikvienam dārgo laiku, turklāt tā ir klaji aizskaroša! Pamanīju, ka Amlijas sejā uzzib raižpilna izteiksme. Kas noticis? es apjautājos.

- Tu vienkārši pārāk skaļi runā, viņa teica, paskatīdamās apkārt.

- Es tikai nebaidos pateikt to, ko visi citi klusībā domā, es teicu.

- Visa šī eksāmenu norise ir bezjēdzīga līdz pilnīgam idiotismam! Maģistrs Kilvins zina, uz ko es esmu spējīgs. To zina arī Elksa Dals. Branders par mani nezina vispār neko. Kāpēc lai viņam būtu līdzvērtīga balss, izlemjot manu mācību maksu?

Amlija paraustīja plecus, vairīdamās no mana skatiena.

Es nokodu vēl vienu mandeles gabaliņu un izspļāvu to uz bruģak­meņiem. Fū! Pastiepu plaukstu viņai pretī. Vai tev tās garšo pēc plūmēm?

Amlija uzmeta man izklaidīgu, negribīgu skatienu, bet tad viņas ska­tiens cieši pievērsās kaut kam mums aiz muguras.

Es pagriezos un ieraudzīju, ka pāri pagalmam uz mūsu pusi nāk Ambrozs. Kā vienmēr, viņš izskatījās itin iespaidīgs ģērbies spodri baltā linā, samtā un brokātā. Galvā viņam bija cepure ar lielu, baltu spalvu pušķi, un tas manī iesvēla gluži nesaprātīgu niknumu. Dīvainā kārtā Ambrozs šoreiz bija viens, bez ierastās izdabātāju un roklaižu svītas.

- Brīnišķīgi! es teicu, līdzko viņš bija pienācis pietiekami tuvu.

- Ambroz, tava klātbūtne ir kā sūda glazūra uz sūda kūkas, ko mēs saucam par kārtējo eksāmenu norisi!

Man par izbrīnu, Ambrozs par to tikai pasmaidīja. A, Kvouts! Ari man prieks tevi redzēt.

- Es šodien iepazinos ar vienu no tavām kādreizējām sirdsdāmām, es teicu. Viņa cīnījās ar smagu emocionālu traumu, ko acīmredzot bija pārcietusi, kad redzēja tevi kailu.

Pēc šiem vārdiem Ambroza seja mazliet apmācās, un es pieliecos tuvāk Amlijai, skatuves čukstā teikdams: Es no drošiem avotiem zinu, ka Ambrozam ir ne vien ļoti maziņš penis, bet viņš turklāt spēj uzbu­dināties tikai beigta suņa, Gibejas hercoga portreta un puskaila galeru bundzinieka klātbūtnē.

Amlijas sejas izteiksme ledaini sastinga.

Ambrozs paskatījās uz viņu. Es tev ieteiktu iet projām! viņš teica Amlijai. Tev nav nekādas vajadzības klausīties tādas nejēdzības!

Amlija gandrīz skriešus aizskrēja projām.

- Gods, kam gods pienākas! es teicu, noskatīdamies viņai pakaļ.

- Neviens labāk par tevi nespēj piespiest sievieti mesties bēgt. Piesitu pirkstus pie neesošas platmales. Tu varētu pasniegt mācību stundas. Varētu apmācīt veselu kursu.

Ambrozs mierīgi stāvēja, pašapzinīgi mādams ar galvu un vērodams mani ar dīvaini īpašniecisku skatienu.

- Ar šo platmali tu izskaties pēc tāda, kam patīk jauni zēni, es piebildu. Un man ir liela vēlēšanās notriekt to tev no galvas, ja tu pēc iespējas drīzāk nevāksies projām. Es cieši ieskatījos viņam acīs. Starp citu, kā jūtas tava roka?

- Pašlaik krietni vien labāk, Ambrozs draudzīgi atbildēja. Neizkus­tēdamies no vietas, viņš to izklaidīgi paberzēja un pasmaidīja.

Es iemetu mutē vēl vienu mandeli, tad saviebos un atkal to izspļāvu.

- Kas noticis? Ambrozs jautāja. Vai tev negaršo plūmes? Tad, negaidīdams atbildi, viņš pagriezās un devās projām. No viņa sejas nenozuda smaids.

Es nedarīju neko, tikai neizpratnē noskatījos viņam pakaļ, un tas skaidri raksturo manu prāta stāvokli. Pacēlu mandeļu maisiņu pie sejas un dziļi ievilku elpu. Sajutu viegli appelējušas kukurūzas, medus un kanēļa aromātu. Tur nebija ne jausmas no plūmēm vai muskatrieksta. Kā Ambrozs varēja zināt…?

Tad spējā atklāsmes bridi man viss kļuva skaidrs. Tajā pašā mirklī nodimdēja zvans, vēstīdams dienas vidu, un visi, kuriem bija tāda pati plāksnīte kā man, pievienojās garajai rindai, kas stiepās pāri pagalmam. Bija pienācis mans eksāmena laiks.

Es metos projām no pagalma, cik ātri vien kājas nesa.

* * *

Palicis gluži bez elpas pēc skrējiena līdz “Steliņģu” trešajam stāvam, es drudžaini dauzīju pa istabas durvīm. Simmon! es saucu. Atver durvis un atsaucies!

Gaiteni atvērās vairākas durvis, un istabu iemītnieki neizpratnē rau­dzījās mani. Viena no izbāztajām galvām ar izspūrušiem smilškrāsas matiem piederēja Simmonam. Kvout? viņš noprasīja. Ko tu dari? Tās taču vispār nav manas durvis!

Es pieskrēju klāt, iegrūdu viņu istabā un aizvēru durvis no iekšpuses.

- Simmon! Ambrozs mani sazāļoja! Es jūtu, ka man galvā kaut kas nav kārtībā, bet nesaprotu, kas notiek!

Simmons pasmīnēja. Es biju domājis, ka… Viņš aprāvās, neticīgi blenzdams uz mani. Ko tu dari? Nespļauj uz manas grīdas!

- Man mutē ir dīvaina garša, es paskaidroju.

- Nav svarīgi! viņš pikti atcirta, izskatīdamies gluži apstulbis. Kas tev uznācis? Šķūni esi dzimis, vai?

Es spēcīgi iesitu viņam pa seju ar plaukstu, un viņš atmuguriski aiz­streipuļoja līdz sienai. Jā, es patiešām esmu dzimis šķūnī! es drūmi izgrūdu. Vai tev kaut kas nepatīk?

Simmons stāvēja, ar vienu roku atbalstījies pret sienu, otru piespiedis pie vaiga, uz kura pletās arvien sārtāks laukums. Viņa seja pauda grūti aprakstāmu pārsteigumu. Dieva dēļ, kas ar tevi notiek?

- Nekas nenotiek! es atbildēju. Tikai tev derētu uzmanīt savu toni! Tu man patīc, bet tas vien, ka man nav bagātu vecāku, nenozīmē, ka tu būtu kaut mata tiesu labāks par mani! Es saraucu pieri un no­spļāvos vēlreiz. Fū, cik pretīgs, ciest nevaru muskatriekstu! Jau kopš bērnu dienām.

Simmona sejā atplaiksnīja piepeša atskārsme. Tā garša tev mutē… viņš teica. Vai tā atgādina plūmes ar garšvielām?

Es pamāju ar galvu. Kaut kas izcili riebīgs!

- Pie Dieva pelniem! Simmons klusi izmeta, un viņa balsi skanēja drūma nopietnība. Tā ir. Tu nemaldies. Tu esi sazāļots. Es zinu, kas tas ir. Viņš aprāvās un noskatījās, kā es pagriežos un dodos uz dur­vīm. Ko tu dari?

- Eju nogalināt Ambrozu, es teicu. Par to, ka viņš mani saindēja.

- Tā nav inde. Tā ir… Viņš spēji apklusa, tad turpināja rāmā, nosvērtā balsī: Kur tu dabūji to nazi?

- Es to nēsāju piesaitētu pie kājas, zem biksēm, es atbildēju. Ār­kārtas vajadzībai.

Simmons dziļi ievilka elpu un sparīgi to izpūta. Vai tu varētu ļaut man mirkli kaut ko paskaidrot, pirms ej nogalināt Ambrozu?

Es paraustīju plecus. Labi.

- Varbūt tu varētu apsēsties, kamēr mēs runājam? Viņš pamāja uz krēslu.

Es nopūtos un apsēdos. Lai notiek! Bet nerunā gari! Man drīz jābūt eksāmenā.

Simmons rāmi pamāja ar galvu un apsēdās uz gultas malas man pretī. Tu taču zini, kā ir, kad cilvēks piedzeras un sadomā darīt kaut ko stulbu? Un viņu no tā nevar atrunāt, kaut gan skaidri redzams, ka tā ir nejēdzība?

Es iesmējos. Tā kā toreiz pie “Eolijas”, kad tu gribēji bužināties ap to artisti un apvēmi viņas zirgu?

Viņš apstiprinoši pamāja. Tieši tā! Un alķīmiķi spēj pagatavot vielas, kas iedarbojas līdzīgi, tikai to iespaids ir krietni spēcīgāks.

Es papurināju galvu. Es nepavisam nejūtos piedzēries. Mana galva ir pilnīgi skaidra.

Simmons vēlreiz piekrītoši pamāja. Tās vielas nerada dzēruma sa­jūtu, viņš teica. Līdzība ir tikai vienā ziņā. Nav reiboņa, nav gurduma. Ir tikai tieksme darīt kaut ko muļķīgu.

Es brīdi pārdomāju viņa vārdus. Nē, tas nevar būt! es sacīju.

- Man nav nekādas vēlēšanās darīt kaut ko muļķīgu.

- To ir iespējams pārbaudīt, Simmons teica. Vai tu pašlaik vari iedomāties kaut ko tādu, kas tev liktos muļķīgi darīts?

Es kavējos domās, izklaidīgi sizdams ar naža asmeni pa zābaka malu.

- Muļķīgi būtu, teiksim… es iesāku un apklusu.

Kādu laiku sēdēju prātodams. Simmons gaidoši lūkojās uz mani.

- …lēkt lejā no jumta? Mana balss izskanēja ar kāpjošu intonāciju, itin kā uzdodot jautājumu.

Simmons klusēja. Viņš nenovērsa acis no manis.

- Laikam es saprotu, kur ir problēma, es lēni teicu. Šķiet, ka man nav nekādu uzvedības bremžu.

Simmons atviegloti pasmaidīja un uzmundrinoši pamāja ar galvu.

- Pilnīgi pareizi! Visas tavas aiztures ir nolikvidētas tik meistarīgi, ka tu to pat neapzinies. Bet citādā ziņā tavs prāts nav mainījies. Tu stingri stāvi uz kājām, spēj skaidri runāt un sakarīgi domāt.

- Tu runā ar mani no tēvišķiem augstumiem, es teicu, pavērsdams nazi pret viņu. Nedari tā!

Simmons sarāvās. Labs ir. Vai tu vari iedomāties kādu risinājumu šai problēmai?

- Protams. Man ir vajadzīgs kāds uzvedības regulētājs. Tev vajadzēs būt par manu kompasu, jo tavas aiztures joprojām ir savā vietā.

- Es domāju tieši to pašu, viņš teica. Tātad tu man uzticē­sies?

Es piekrītoši pamāju. Tikai ne tur, kur darīšana ar sievietēm. Attie­cībā uz sievietēm tu esi idiots. Paņēmu no galda glāzi ar ūdeni un izskaloju muti, spļaudams uz grīdas.

Simmons nevarīgi pasmaidīja. Nu labi! Pirmkārt, tu nedrīksti iet un nogalināt Ambrozu.

Es vilcinājos. Vai tu esi pārliecināts?

- Pilnīgi pārliecināts. Patiesībā gandrīz viss, ko tu sagribētu darīt ar šo savu nazi, būtu aplami. Tev derētu atdot to man.

Paraustīju plecus, pamētāju nazi plaukstā un pastiepu viņam paš­darināto ādas spalu.

Simmons izskatījās pārsteigts, bet paņēma nazi. Žēlīgais Tehlu! viņš izmeta, smagi nopūtās un nolika to uz gultas. Paldies!

- Vai tā būtu galējība? es jautāju un vēlreiz izskaloju muti. Mums laikam derētu sakārtot visas izdarības pa noteiktiem līmeņiem. Kā desmit punktu vērtējumā.

- Viens punkts: tu spļauj uz manas grīdas, viņš sacīja.

- Ā! Piedod! es teicu un noliku glāzi atpakaļ uz galda.

- Viss kārtībā, Simmons nevērīgi atmeta.

- Vai “viens” ir augsts vai zems līmenis? es noprasīju.

- Zems, viņš atbildēja. Nogalināt Ambrozu būtu desmit punkti. Simmons brīdi klusēja. Nu, varbūt astoņi. Viņš neveikli sagrozījās.

- Vai septiņi.

- Tiešām? es pārjautāju. Tik daudz? Nu labi! Es saliecos uz priekšu. Tev jādod man daži padomi par eksāmenu. Man pēc iespējas drīzāk jāatgriežas rindā.

Simmons enerģiski papurināja galvu. Nē. Tas būtu pavisam aplami. Astoņi punkti.

- Tiešām?

- Tiešām, viņš apstiprināja. Tā ir smalki niansēta sociāla situācija. Tur pārāk daudz kas var sarežģīties.

- Bet ja…

Simmons nopūtās un atbīdīja no acīm gaišo matu šķipsnas. Vai es esmu tavs kompass vai ne? Ja man viss būs jāatkārto vairākas reizes, lai piedabūtu tevi klausīties, tas kļūs ļoti apgrūtinoši.

Es bridi domāju. Tev taisnība, ja es patiešām varu pastrādāt kaut ko bīstamu. Paskatījos visapkārt. Cik ilgi tas vilksies?

- Ne ilgāk par astoņām stundām. Viņš pavēra muti, gribēdams turpināt, bet atkal apklusa.

- Ko? es iesaucos.

Simmons nopūtās. Ir iespējamas blakusparādibas. Tas ir lipīds, tātad kādu laiku paliks tavā organismā. Var gadīties, ka stress, spēcīgas emo­cijas vai piepūle izraisa īslaicīgas atkārtotas izpausmes… Viņš itin kā vainīgi paskatījās uz mani. Kaut kas līdzīgs tavu pašreizējo sajūtu atbalsīm.

- Par to varēšu raizēties vēlāk, es teicu un pastiepu roku. Dod man savu izlozes plāksnīti! Tu vari iet uz eksāmenu tagad. Es iešu tavā vietā.

Simmons bezpalīdzīgi noplātīja rokas. Es jau nokārtoju, viņš paskaidroja.

- Pie Tehlu pupiem! es nolamājos. Nu labi! Ej, pasauc Felu!

Viņš enerģiski savēcināja rokas. Nē! Nē, nē, nē! Desmit punktu!

Es iesmējos. Ne jau tāpēc! Viņa izlozēja Ugunskura dienu, pēcpus­dienas laiku.

- Tu domā, ka viņa ar tevi mainīsies?

- Viņa jau piedāvājās.

Simmons piecēlās. Iešu viņu sameklēt.

- Es palikšu tepat, es teicu.

Simmons dedzīgi piekrita un pārlaida nervozu skatienu istabai. Vis­drošāk būtu, ja tu neko nedarītu, kamēr esmu projām, viņš teica, atvērdams durvis. Sēdi virsū plaukstām un gaidi, kad būšu atpakaļ!

* * *

Simmons bija projām tikai piecas minūtes, un tas droši vien bija labi.

Pie durvīm atskanēja klauvējiens. Tas esmu es! aiz tām atskanēja Simmona balss. Vai tev tur iekšā viss ir kārtībā?

- Vai zini, kas ir dīvaini? es jautāju cauri durvīm. Kamēr tu biji projām, es centos izgudrot kaut ko jocīgu, ko varētu darīt, bet man nekas nenāca prātā. Es pārlaidu skatienu istabai. Tas laikam nozīmē, ka humors sakņojas sociāli nepieņemamā uzvedībā. Es nevaru neko nostrā­dāt, jo nesaprotu, kas ir sociāli nepieņemams. Man viss šķiet vienāds.

- Varbūt tur ir sava jēga, Simmons teica un tad noprasīja: Bet vai tu kaut ko tomēr darīji?

- Nē, es atbildēju. Nolēmu uzvesties labi. Vai tu atradi Felu?

- Jā. Viņa ir šeit. Bet, pirms mēs ejam iekšā, tev jāapsola, ka neko nedarīsi, iepriekš nepajautājis man. Norunāts?

Es iesmējos. Norunāts! Tikai neliec man viņas klātbūtnē darīt kaut ko muļķīgu!

- Apsolu, Simmons teica. Tagad apsēdies! Drošības dēļ.

- Bet es jau sēžu, es atbildēju.

Simmons atvēra durvis. Fela stāvēja aizmugurē, raudzīdamās viņam pār plecu.

- Sveika, Fela! es teicu. Mums jāapmainās ar eksāmenu laikiem.

- Pirmkārt, sacīja Simmons, tev derētu uzvilkt atpakaļ kreklu. Apmēram divi punkti.

- Ā! es izmetu. Piedošanu! Man kļuva karsti.

- Tu varēji atvērt logu.

- Man šķita, ka būs drošāk, ja pēc iespējas mazāk pieskaršos jebkā­diem priekšmetiem, es teicu.

Simmons izbrīnā savilka uzacis. Patiesībā tā ir laba doma. Tikai šajā gadījumā tā aizveda tevi mazliet aplamā virzienā.

- Ak mūžs! no gaiteņa atskanēja Felas balss. Vai viņš runā no­pietni?

- Pilnīgi nopietni, Simmons atbildēja. Vai zini, ko es teikšu? Tev būtu drošāk palikt ārpusē.

Es uzrāvu mugurā kreklu. Esmu apģērbies! Un varu kaut vai sēdēt sev uz plaukstām, ja tā tu jutīsies labāk. Izdarīju teikto un pabāzu plaukstas zem sevis.

Simmons ielaida Felu istabā un aizvēra durvis.

- Fela, tu izskaties satriecoši! es teicu. Es atdotu visu naudu, kas ir manā makā, lai divas minūtes redzētu tevi kailu. Atdotu visu, kas man pieder. Tikai lautu ne.

Grūti pateikt, kurš no viņiem pietvīka tumšāk. Man šķiet, ka tas bija Simmons.

- Laikam tā nevajadzēja teikt, vai ne? es jautāju.

- Nevajadzēja gan, Simmons atbildēja. Pieci punkti.

- Bet tur nav nekādas jēgas! es teicu. Gleznās ir daudz kailu sie­viešu. Un cilvēki taču pērk gleznas, vai ne. Sievietes pozē gleznotājiem.

Simmons pamāja ar galvu. Taisnība. Tomēr paklausies! Pasēdi kādu brīdi mierīgi, neko nedari un nerunā! Labi?

Es piekrītoši pamāju.

- Es nespēju noticēt! sacīja Fela, un pietvīkums pamazām pazuda no viņas vaigiem. Man tā vien gribas domāt, ka jūs abi cenšaties izstrādāt ar mani kādu sevišķi izsmalcinātu joku.

- Kaut tā būtu! Simmons atbildēja. Šī viela ir ļoti bīstama.

- Kā viņš var atcerēties gleznas ar kailām sievietēm, bet nespēj patu­rēt prātā, ka publiskā vietā nedrīkst novilkt kreklu? nenovērsdama acis no manis, Fela jautāja Simmonam.

- Man tas vienkārši nelikās svarīgi, es paskaidroju. Kad mani pēra, es arī novilku kreklu. Tas notika publiskā vietā. Cik savādi, ka tāds nieks var izraisīt nepatikšanas.

- Vai tu saproti, kas notiktu, ja tu uzbruktu Ambrozam ar nazi? Simmons jautāja.

Es īsu bridi domāju. Tas bija tikpat kā atcerēties, ko pirms mēneša esmu ēdis brokastis. Droši vien mani tiesātu, es lēni sacīju, un daudzi steigtos man izmaksāt dzeramo.

Fela apslāpēti iesmējās, aizsegusi muti ar roku.

- Un ko tu teiksi par tādu salīdzinājumu? Simmons jautāja. Kas būtu sliktāk: nozagt pīrāgu vai nogalināt Ambrozu?

Es sasprindzināju domas. Gaļas pīrāgu vai augļu pīrāgu?

- Ak mūžs! Fela ievaidējās, elpai ķeroties. Tas ir… Viņa papu­rināja galvu. Man šermuļi skrien pār kauliem!

Simmons piekrītoši pamāja. Tas ir atbaidošs alķīmijas meistarojums. Sedatīva paveids, ko sauc par “plūmju miksli”. Tas nav pat jānorij. Iesūcas taisnā ceļā caur ādu.

Fela paskatījās uz viņu. Kā tu visu to zini?

Simmons bāli pasmaidīja. Mandrags runā par to katrā savā alķī­mijas nodarbībā. Esmu dzirdējis šo stāstu jau reizes desmit. Tas ir viņa iecienītais piemērs alķīmijas ļaunprātīgam izmantojumam. Pirms piec­desmit gadiem kāds alķīmiķis tādā veidā sabojāja dzīvi diviem Aturas valdības ierēdņiem. Viņu pieķēra tikai tāpēc, ka kāzu ceremonijas laikā kāda grāfiene sāka trakot, nogalināja duci cilvēku un…

Simmons apklusa un papurināja galvu. Vai nav vienalga? Tas draņķis ir briesmīgs. Sekas bija tik atbaidošas, ka alķīmiķa mīļākā pati nodeva viņu sardzei.

- Ceru, ka viņš saņēma pēc nopelniem.

- Ar uzviju, Simmons drūmi atbildēja. Lieta tāda, ka šī viela uz dažādiem cilvēkiem iedarbojas mazliet atšķirīgi. Tā ne tikai likvidē aiztures. Tā spēcīgi sakāpina emocijas. Slēptu vēlmju izlaušanās kopā ar dīvainu selektīvās atmiņas veidu nozīmē kaut ko līdzīgu morālai am­nēzijai.

- Man nekas nekait! es teicu. Īstenībā es jūtos pat ļoti labi. Bet es raizējos par eksāmenu.

Simmons noplātīja rokas. Nu, redzi? Viņš atceras eksāmenu. Tas viņam ir svarīgs. Bet citas lietas… vienkārši pazūd.

- Vai tam ir kāds pretlīdzeklis? Fela nervozi jautāja. Varbūt vaja­dzētu aizvest viņu uz “Mediķu”?

Simmons rādīja bažīgu seju. Diezin vai. Viņi tur var izmēģināt caurejas līdzekli, bet galvenais nav izskalot no viņa kādu vielu. Alķīmija darbojas citādi. Viņš ir neiegrožotu principu varā. Tos nevar vienkārši izvadīt ārā kā ofalu vai dzīvsudrabu.

- Caurejas līdzeklis mani nesajūsmina, es piebildu. Tas ir, ja manai balsij šeit vispār ir kāda nozīme.

- Un pastāv iespēja, ka viņi nodomās: Kvouts ir nojūdzies pēc eksā­menu stresa, Simmons sacīja Felai. Tas katru dimestri notiek ar vairākiem studentiem. Iespundēs viņu “Patvērumā”, līdz pārliecināsies…

Es pielēcu kājās, sažņaudzis plaukstas dūrēs. Drīzāk viņi sagriezīs mani gabalos nekā iebāzīs “Patvērumā”! es saniknots iesaucos. Pat uz vienu stundu ne! Pat uz minūti ne!

Simmons nobālēja un pakāpās soli atpakaļ, kā aizstāvēdamies pacēlis rokas ar izvērstām plaukstām. Tomēr viņa balss bija noteikta un mierīga.

- Kvout, es tev saku trīs reizes: mitējies!

Es mitējos. Fela vēroja mani platām, izbiedētām acīm.

Simmons apņēmīgi turpināja: Kvout, es tev saku trīs reizes: apsē­dies!

Es apsēdos.

Fela, stāvēdama Simmonam aiz muguras, pārsteigta raudzījās uz viņu.

- Paldies! Simmons galanti teica un nolaida rokas. Es piekrītu. “Mediķa” tev nebūtu labākā vieta. Mēs varam šito pārlaist tepat.

- Tas jau izklausās labāk, es atzinu.

- Pat tad, ja “Medikā” viss ietu gludi, Simmons piebilda, jārēķinās ar to, ka tu vairāk nekā parasti gribēsi izteikt savas domas. Viņš savilka lūpu kaktiņus sājā smaidā. Noslēpumi ir civilizācijas pamatakmens, un es zinu, ka tev to ir drusku vairāk nekā citiem ļaudīm.

- Nedomāju vis, ka man ir kādi noslēpumi, es teicu.

Simmons un Fela vienlaikus skaļi iesmējās. Šķiet, ka tu tikko apstip­rināji Simmona vārdus, Fela teica. Es droši zinu, ka tev ir vismaz daži noslēpumi.

- Es arī zinu, piebilda Simmons.

- Tu esi mans pārbaudes akmens, es teicu un paraustīju plecus. Pēc tam uzsmaidīju Felai un izvilku naudas maku.

Simmons papurināja galvu. Nē, nē, nē! Es tev jau teicu. Redzēt viņu kailu pašlaik būtu sliktākais, kas ar tevi var notikt.

Felas acis savilkās mazliet šaurākas.

- Kas noticis? es noprasīju. Vai tu baidies, ka es nogāzīšu viņu zemē un izvarošu? Es iesmējos.

Simmons paskatījās uz mani. Tu esi pārliecināts, ka ne?

- Protams, ne! es atmetu.

Viņš palūkojās uz Felu un pēc tam atkal uz mani. Vai vari pateikt, kāpēc? viņš ziņkāri jautāja.

Es bridi domāju. Tāpēc, ka… Tad apklusu un papurināju galvu.

- Tas… es vienkārši nevaru. Zinu, ka nevaru apēst akmeni vai iziet cauri sienai. Tas ir līdzīgi.

Es saspringti sakopoju domas, un man sāka reibt galva. Piespiedu vienu plaukstu pie acīm un centos nepievērst uzmanību pēkšņajam līdz­svara zudumam. Lūdzu, saki, ka man ir taisnība! es teicu, sajuzdams piepešas bailes. Es taču nevaru apēst akmeni, vai ne?

- Taisnība, Fela teica. Tu to nevari.

Es pārstāju rakņāties prāta iekšienē un meklēt atbildes, un dīvainais reibonis atkāpās.

Simmons nemitējās mani cieši vērot. Gribētos zināt, ko tas nozī­mēja, viņš teica.

- Man ir diezgan droša nojauta, Fela klusi nomurmināja.

Es izvilku no maka savu ziloņkaula krāsas plāksnīti ar eksāmena laiku. Gribēju tikai samainīt laikus, es teicu. Ja tu patiešām neparko negribi, lai es redzu tevi kailu. Pasvārstīju maku otrā rokā un sastapu Felas skatienu. Sims teica, ka tas esot slikti, bet attiecībā uz sievie­tēm viņš ir idiots. Varbūt pašlaik man galva nav gluži tik skaidra, kā es vēlētos, bet to es atceros pavisam noteikti.

* * *

Pēc četrām stundām mani aiztures procesi sāka atjaunoties, un vēl divas stundas vēlāk viss bija atgriezies vietā. Simmons visu dienu pava­dīja kopā ar mani, bija pacietīgs kā priesteris un nemitīgi skaidroja: nē, man nevajag doties pirkt pudeli brendija. Nē, man nevajag iet un spert sunim, kas rej ārā uz ielas. Nē, man nevajag iet uz Imri un meklēt Dennu. Nē. Trīs reizes nē.

Līdz saulrieta stundai es biju atguvis savu parasto, nosacīti morālo patību. Iepriekš sīki un pamatīgi pārliecinājies par stāvokli, Simmons pavadīja mani līdz Ankera viesnīcai un lika man zvērēt pie mātes piena, ka līdz rītam es neiziešu no savas istabas. Es zvērēju.

Tomēr viss vēl nebija kārtībā. Manas emocijas joprojām sita augstu vilni, un es aizsvilos par katru mazāko nieku. Vēl ļaunāk: mana atmiņa bija nevis vienkārši atgriezusies agrākajā līmeni, bet kļuvusi ļoti spilgta un nevaldāma.

Būdams kopā ar Simmonu, es biju juties krietni labāk. Viņa klātbūtne patīkami nomierināja un pavērsa domas citā virzienā. Taču, palicis viens savā mazajā viesnīcas jumtistabā, es drīz nokļuvu atmiņu gūstā. Šķita, ka mans prāts apņēmies pārcilāt un no jauna izjust ikvienu sāpīgo brīdi, ko biju piedzīvojis.

Jūs varētu domāt, ka visļaunākās atmiņas saistījās ar dienu, kad bojā gāja mana trupa. Atmiņas par brīdi, kad atgriezos apmetnē un ieraudzīju visu degam liesmās. Par manu vecāku nedabiskajiem ķermeņu apveidiem zilganajā vakara krēslā. Par gruzdoša brezenta, asiņu un degošu matu smaku. Atmiņas par tiem, kas viņus bija nonāvējuši. Par čandriāniem. Par vīrieti, kurš runāja ar mani, visu laiku smīnēdams. Par Ogli.

Hs bija smagas atmiņas, tomēr gadu gaitā es tajās biju atgriezies un kavējies tik daudz reižu, ka to skaudrums bija gandrīz notrulinājies. Es atcerējos Haliaksa balss toni un tembru tikpat skaidri kā sava tēva balsi. Bez jebkādas piepūles varēju atsaukt atmiņā Ogles seju. Viņa nevaino­jamos, smaidā atsegtos zobus. Viņa baltos, cirtainos matus. Viņa acis, melnas kā ogles, kā tintes lāses. Viņa balsi, kas skanēja salti kā ziemas spelgonis: Kāda vecāki šeit dziedāja pilnīgi nepieļaujamas dziesmas.

Jūs varētu domāt, ka tās bija manas visļaunākās atmiņas. Tomēr jūs maldītos.

Nē. Vissāpīgākās atmiņas bija tās, kas saistījās ar maniem zēna ga­diem. Atmiņas par ratu nesteidzīgo ripojumu un zvārošanos, kamēr tēvs nepiespiesti turēja grožus un es sēdēju līdzās. Par to, kā viņš uzlika roku man uz pleca, mācīdams pareizi nostāties uz skatuves, lai augums bez vārdiem teiktu: lepns, skumjš vai bikls. Par viņa pirkstiem, kas virzīja manējos pār lautas stīgām.

Atmiņas par māti, kas bužināja manus matus. Par viņas roku apskā­vienu. Par to, cik cieši mana galva piekļāvās viņas kakla izliekumam. Par vakariem pie ugunskura, kad sēdēju, ieritinājies viņai klēpī, juzdamies miegains, laimīgs un drošs.

Tās bija vissmagākās atmiņas. Dārgas un nedziestoši skaidras. Skaud­ras un asas kā stikla drumslas mutē. Es gulēju gultā, sarāvies drebošā kamolā, nespēdams aizmigt, nespēdams pievērst domas nekam citam, nespēdams atvairīt atmiņu ainas. Atkal. Un atkal. Un atkal.

Tad pēkšņi pie loga atskanēja kluss klauvējiens. Tas bija tik niecīgs, ka es ievēroju to tikai pēc tam, kad tas bija apklusis. Pēc tam aiz muguras dzirdēju atslīdam loga aizbīdni.

- Kvout? klusi atskanēja Auri balss.

Es sakodu zobus, lai apvaldītu šņukstus, un centos gulēt pēc iespējas nekustīgi, lai viņa nodomātu, ka esmu aizmidzis un dotos projām.

- Kvout? viņa iesaucās vēlreiz. Es tev atnesu… Brīdi iestājās klusums, un tad viņa'izdvesa: Ai!

Dzirdēju aiz muguras klusus soļus. Mēnesgaismā uz sienas parādījās viņas sīciņā ēna: Auri pa logu iekāpa istabā. Gulta viegli nodrebēja, viņai apsēžoties man blakus.

Manai sejai pieskārās maza, vēsa plauksta.

- Būs labi! viņa teica. Nāc tuvāk!

Es sāku klusi raudāt, un viņa saudzīgi atraisīja mezglu, par ko bija pārvērties mans ķermenis, un ielika manu galvu sev klēpī. Klusi murmi­nādama, viņa atglauda matus man no pieres, un es jutu viņas plaukstu vēsumu pie savas karstās sejas.

- Es zinu, viņa teica. Dažreiz ir grūti, vai ne?

Auri maigi glāstīja manus matus, un es raudāju arvien nevaldāmāk. Nespēju atcerēties, kad pēdējo reizi biju izjutis mīlošas rokas pieskārienu.

- Es zinu, viņa teica. Tev uz sirds guļ akmens, un reizēm tas ir tik smags, ka nav iespējams palīdzēt. Bet tāpēc tev nav jābūt vienam. Tev vajadzēja atnākt pie manis. Es saprotu.

Mans augums saspringti savilkās, un pēkšņi mutē atkal ieplūda plūm­ju garša. Man viņas pietrūkst, es teicu, pat neaptverdams, ka esmu ierunājies. Tad aprāvos, iekams biju pateicis vairāk. Sakodu zobus un neganti sapurināju galvu kā zirgs, kas cīnās ar grožiem.

- Tu droši vari to teikt, Auri maigi sacīja.

Es vēlreiz papurināju galvu, vēlreiz sajutu plūmju garšu, un piepeši vārdi sāka nevaldāmā straumē lauzties uz āru. Viņa teica, ka dziedāt es esot sācis agrāk nekā runāt. Turēdama mani rokās, viņa parasti esot kaut ko dungojusi. Ne jau dziesmu. Tikai lejupejošu tercu. Tikai kaut ko rāmu un mierinošu. Un kādu dienu, kad viņa nēsājusi mani pa nometni, es esot sācis to atkārtot. Divas oktāvas augstāk. Sīku, spiedzīgu tercu. Viņa teica, ka tā bijusi mana pirmā dziesma. Mēs daudz reižu to dziedājām viens otram. Gadiem ilgi. Man aizžņaudzās balss, un es sakodu zobus.

- Tu vari runāt, Auri klusi teica. Tā būs labāk.

- Es viņu nekad vairs neredzēšu, es aizžņaugtā balsī izgrūdu. Pēc tam sāku neapvaldīti un nevaldāmi raudāt.

- Būs labi, Auri teica. Es esmu šeit. Tu esi drošībā.

Загрузка...