Vieda vīra bailes

SEPTIŅDESMIT PIEKTĀ NODAĻA . dalībnieki

DAŽU NĀKAMO stundu laikā es darīju, ko spēju, lai labāk iepazītu vīrus, kuriem Alverons bija mani piesaistījis. Patiesībā es izsakos pārāk vispā­rēji, jo viņu vidū bija ari viena sieviete.

Vispirms manu skatienu piesaistīja Tempi, kam es veltīju visvairāk uzmanības, jo viņš bija pirmais ademu algotnis, kuru es redzēju savām acīm. Tempi nepavisam neizskatījās pēc barga, iespaidīga slepkavotāja, kādu biju gatavojies ieraudzīt, bet šķita pavisam necils vīrietis. Viņš nebija ne īpaši garš, ne plecīgs, viņam bija gaiša āda, gaiši mati un bāli pelēkas acis. Viņa seja bija neizteiksmīga kā neaprakstīta lapa. Dīvaini neizteiksmīga. Apzināti neizteiksmīga.

Es zināju, ka ademu algotņi valkā asinssarkanu apģērbu: tā ir viņu pazīšanas zīme. Taču Tempi apģērbs izskatījās citāds, nekā biju gaidījis. Ducis mīkstas ādas siksnu kļāva viņa kreklu cieši pie auguma. Arī bikses ap augšstilbu, ceļgalu un apakšstilbu bija apsietas ar ādas saitēm. Visas drānas bija nokrāsotas vienlīdz košā, asinssarkanā tonī un cieši piekļāvās viņam kā pirkstains cimds augstmaņa rokai.

Kad diena kļuva siltāka, ievēroju, ka viņš sāk svīst. Acīmredzot pēc dzīves dzestrajā, retinātajā kalnu gaisā šāds laiks viņam šķita nesamērīgi karsts. Stundu pirms pusdienlaika viņš atraisīja siksnas un novilka kreklu, lai ar to noslaucītu sviedrus no sejas un rokām. Šķita, ka viņš ne mazākā mērā nejūtas neveikli, soļodams pa Karaļa lielceļu līdz pusei kails.

Tempi āda bija ļoti bāla, gandrīz krēmkrāsas tonī, viņa augums bija kalsns un spīdīgs kā medību sunim, un muskuļi zem ādas kustējās ar dzīvniekam raksturīgu grāciju. Centos viņu uzkrītoši nepētīt, taču mans skatiens vēl un vēlreiz neviļus pievērsās bālajām, tievajām rētām, kas krustām šķērsām klāja viņa rokas, krūtis un muguru.

Viņš ne reizes nežēlojās par karstumu. Jebkādi vārdi no viņa puses atskanēja reti, un atbildes vietā viņš parasti pamāja vai papurināja galvu. Viņa ceļamaiss bija līdzīgs manējam, un zobens nepavisam neizskatījās biedējošs: tas bija samērā īss un neuzkrītošs.

Dedans bija pilnīgs Tempi pretstats. Viņš bija garš un plecīgs, masīvu kaklu un krūtīm. Viņš bija bruņojies ar smagu zobenu un garu nazi un tērpies nesaderīgās cietinātas ādas bruņās, kas bija vairākkārt lāpītas un

IIk cietas, ka pa tām varēja dobji pieklaudzināt. Ja kādreiz esat redzējuši karavānu sargu, tad esat redzējuši ari Dedanu vai vismaz cilvēku, kas mīcīts no tāda paša māla.

Viņš visvairāk ēda, visvairāk žēlojās un visvairāk lamājās, un viņa .1 urgalvība bija cietāka par ozolkoka dēli. Tomēr godīguma labad jāteic, ka viņa izturēšanās kopumā bija draudzīga un smiekli nepiespiesti un gaiši. Dedana varenās miesasbūves un manieru dēļ man bija vilinājums uzskatīt viņu par neaptēstu, tomēr viņa prāts bija itin ass, ja vien viņš velējās to lietot.

Hespe bija sieviešu kārtas algotne. Tas nav tāds retums, kā daži mēdz domāt. Izskata, ietērpa un apbruņojuma ziņā viņa bija gandrīz Dedana •itspulgs. Tādas pašas ādas bruņas, smags zobens, tāda kā gurda un pieredzes notrulināta izturēšanās. Viņai bija plati pleci, spēcīgas rokas un lepna seja ar zodu, kas atgādināja cepļa ķieģeli. Gaišie, smalkie mati bija apgriezti īsi kā vīrietim.

Tomēr maldīgi būtu uzskatīt viņu par Dedana sievišķo versiju. Pret­statā Dedana bravūrai Hespe bija ļoti atturīga. Turklāt Dedana izturēša­nās pat dusmu uzplūdos bija viegla un vienkārša, turpretī Hespe allaž nēsāja grūti izprotamas bardzības masku, it kā nemitīgi gaidītu, vai kāds viņai nesagādās nepatīkamus brīžus.

Martens mūsu pulkā bija visvecākais. Viņš bija mūsu pēddzinis. Ādas ietērps viņam bija mīkstāks un labāk kopts par Dedana un Hespes bru­ņojumu. Viņš nesa līdzi garu nazi, īsu nazi un mednieka loku.

Martens bija kalpojis par mednieku pie kāda baroneta, bet tad zau­dējis mežu īpašnieka labvēlību. Salīdzinājumā ar agrāko dzīvi algotņa darbs bija visai nožēlojams, tomēr tas nodrošināja viņam iztiku. Martens bija prasmīgs loka šāvējs, un tas nozīmēja lielu vērtību, kaut ari viņš fiziski ne tuvu nebija tik iespaidīgs kā Dedans vai Hespe.

Šī trijotne pirms dažiem mēnešiem bija apvienojusi spēkus un kopš tā laika sniedza pakalpojumus kā grupa. Martens man pastāstīja, ka maers jau agrāk esot nolīdzis viņus dažādiem darbiem, un pēdējais viņu uzdevums bijis izlūkot dažas zemes Tinuē apkaimē.

Desmit minūšu laikā man kļuva skaidrs, ka šīs ekspedīcijas vadītājam vajadzētu būt Martenam. Viņam bija vairāk meža zināšanu nekā mums visiem pārējiem kopā, un pāris reižu viņš bija pat meklējis cilvēkus pēc izziņotas atlīdzības. Kad es Martenam par to ieminējos, viņš smaidīdams papurināja galvu un atbildēja, ka spēt kaut ko darīt un gribēt to darīt esot divas dažādas lietas.

Pēdējais grupā biju es viņu bezbailīgais vadonis. Maera iepazīsti­nāšanas vēstule bija raksturojusi mani kā “vērīgu jaunu cilvēku ar labu izglītību un daudzpusīgām noderīgām īpašībām”. Kaut gan tas pilnīgi atbilda patiesībai, tāds apraksts radīja iespaidu, ka es esmu nožēlojams, nekam nederīgs galma švīts.

Stāvokli vēl vairāk apgrūtināja tas, ka es biju jaunāks par visiem pārējiem un mans apģērbs izskatījās drīzāk piemērots vakara mielastam, nevis pārgājienam. Es nesu līdzi tikai lautu un maera naudas maku. Man nebija ne zobena, ne bruņu, ne naža.

Diezgan droši varu teikt: viņi nezināja, ko par mani domāt.

* * *

Apmēram stundu pirms saulrieta mēs uz ceļa sastapām skārdnieku. Viņam mugurā bija tradicionālais ietērps garš, brūns uzsvārcis, vidukli sasiets ar auklu. Viņam nebija ratu, bet viņš veda pavadā ēzeli, kas bija tik apkrauts ar dažādu sīkpreču saiņiem, ka izskatījās pēc staigājošas sēnes.

Viņš lēni nāca mums pretī, dziedādams:

“Ja salabot vai lodēt nevajag neko.

Tu tomēr nopirkt vari šo vai to!

Kaut saule šķiet spoža

Un pasaule droša,

Nav gudri skārdniekam uz ceļa garām doties!

Jo parīt vai rīt

Lietus var līt,

Un tad tu nožēlosi atceroties."

Es smiedamies aplaudēju. īsti ceļojoši skārdnieki ir reti sastopami, un es vienmēr priecājos, satiekot kādu no viņiem. Mana māte bija teikusi, ka skārdnieki nesot veiksmi, un tēvs bija viņus atzinīgi vērtējis tāpēc, ka no viņiem vienmēr varēja uzzināt pēdējos jaunumus. Tā kā man bija ļoti vajadzīgas dažas lietas, šī sastapšanās mani iepriecināja vēl jo vairāk.

- Hei, skārdniek! Dedans smaidīdams teica. Man vajadzīgs kamīns un pinte dzeramā. Cik tālu ir līdz tuvākajai viesnīcai?

Skārdnieks pastiepa pirkstu uz to pusi, no kuras bija nācis. Nebūs ne divdesmit minūtes, viņš ar skatienu nomēroja Dedanu. Bet tu man neiestāstīsi, ka tev vairāk nekas nav vajadzīgs! viņš brīdinoši teica. Katram kaut kas ir vajadzīgs.

Dedans laipni papurināja galvu. Piedod, skārdniek! Mans maks ir pārāk plāns.

- Un ko teiksi tu? Skārdnieks pārlaida man skatienu no galvas līdz k.ijām. Tu izskaties pēc jaunekļa, kuram šo to vajag.

- Man patiešām šo to vajag, es atzinos. Redzēdams, ka pārējie nepacietīgi skatās uz ceļu, es pamāju, lai viņi dodas tālāk. Ejiet vien! es teicu. Panākšu jūs pēc dažām minūtēm.

Kad viņi aizgāja, skārdnieks smīnēdams saberzēja rokas. Nu tad saki, kas tev vajadzīgs!

- Vispirms kāda drusciņa sāls.

- Un doze, kur to glabāt, viņš sacija un sāka rakņāties ēzelim uz­krautajos saiņos.

- Arī nazis man noderētu, ja vien tev tāds atrastos.

- Tas sevišķi noderētu, ja tu ej uz ziemeļiem, skārdnieks nevilcinā­damies atteica. Tur ir bīstami ceļi. Bez naža nav ko iesākt.

- Vai tev ir bijusi kāda saķeršanās? es jautāju, cerēdams, ka viņš varētu palīdzēt ar kādu ziņu par mūsu tvarstāmajiem bandītiem.

- A, nē! viņš atsaucās, pārmeklēdams saiņus. Tik traki laiki nav pienākuši, lai kāds uzdrošinātos ķerties klāt skārdniekam. Bet tas ceļa gabals nav labs. Viņš izvilka garu, tievu nazi ādas makstī un pasniedza to man. Ramstona tērauds.

Izvilku nazi no maksts un rūpīgi apskatīju asmeni. Tas tiešām bija Ramstona tērauds. Tik smalku man nevajag, es teicu, atdodams to atpakaļ. Gribu kaut ko ikdienas vajadzībām, galvenokārt ēdienrei­zēm.

- Ramstons ir ļoti noderīgs ikdienas vajadzībām, skārdnieks apgal­voja un iespieda to atpakaļ man rokās. Ar to var saplēst skalus uguns­kuram un pēc tam vēl noskūties, ja gribi. Tas vienmēr paliek ass.

- Man var rasties vajadzība darīt smagākus darbus, es paskaidroju.

- Un Ramstons ir trausls.

- Tiesa gan, skārdnieks nemulsdams atzinās. Mans tēvs allaž teica: vislabākais nazis, kāds var būt, līdz brīdim, kad salūst. Bet to pašu var sacīt par ikvienu nazi. Un, patiesību sakot, šis nazis man ir vienīgais.

Es nopūtos. Zinu, kad jāpadodas. Un vēl man vajag iekura kārbu.

Viņš to izvilka, līdzko biju paguvis izrunāt vārdu līdz galam. Es pamanīju, ka tev uz pirkstiem ir tinte. Viņš pamāja uz manām rokām.

- Man te ir papīrs, labas kvalitātes manta. Un spalva un tinte ari. Nav nekā ļaunāka par to, ja galvā rodas dziesma, bet nevar to pierakstīt. Viņš izvilka ādas sainīti ar papīru, rakstāmspalvām un tinti.

Es papurināju galvu, zinādams, ka maera maks tādā gadījumā iztuk­šotos pavisam. Dziesmu rakstīšanu es pagaidām esmu metis pie malas, skārdniek.

Viņš paraustīja plecus, bet nelika sainīti atpakaļ. Nu tad vajadzēs vēstuļu rakstīšanai. Es pazīstu vīru, kam vajadzēja pārgriezt sev vēnu, lai uzrakstītu vēstuli sirdsdāmai. Tas ir dramatiski. Protams, ari simbo­liski. Bet sāpigi, nehigiēniski un diezgan šaušalīgi. Tagad viņš ņem līdzi rakstāmspalvu un papīru visur, kurp vien iet.

Jutu, ka mana seja nobāl, jo skārdnieka vārdi man atgādināja vēl kaut ko svarīgu, ko biju aizmirsis, steigā pametot Severenu: Denna! Maera stāsti par laupītājiem, divas pudeles stipra vīna un negulēta nakts bija izspieduši man no galvas visas domas par viņu. Pēc mūsu atbaidošā strīda es biju aizgājis projām, neatstādams nevienu vārdu. Ko viņa domās, kad es pēc saviem cietsirdīgajiem vārdiem gluži vienkārši būšu pa­zudis?

Ceļā no Severenas bija pagājusi jau vesela diena. Skaidrs, ka es neva­rēju steigties atpakaļ, lai pateiktu viņai, ka man jādodas projām. Brīdi es tomēr apsvēru tādu domu. Nē. Turklāt Denna pati mēdza pazust uz daudzām dienām, neatstājusi nevienu brīdinājuma vārdu. Viņa jāsaprot, ja es darīšu to pašu…

Nejēga. Nejēga. Nejēga. Domām riņķojot, es centos izvēlēties kādu no vairākām nepatīkamām iespējām.

Skārdnieka ēzelis skarbi nosprauslojās, un es satrūkos, piepeši kaut ko iedomājies. Vai tu ej uz Severenu, skārdniek?

- Drīzāk “caur” nekā “uz”, viņš atbildēja. Bet varētu teikt, ka jā.

- Es nupat atcerējos, ka man jānosūta kāda vēstule. Ja es tev to iedotu, vai tu varētu aiznest to uz kādu viesnīcu?

Viņš lēni pamāja ar galvu. Varētu gan. Ja tev vajadzēs papīru un tinti… Viņš smaidīdams vēlreiz pavicināja ādas sainīti.

Es saviebos. Labi, skārdniek, vajadzēs. Bet cik tas viss kopā maksās?

Viņš pārlaida skatienu malā atliktajām lietām. Sāls un doze: četri biti. Nazis: piecpadsmit bitu. Papīrs, rakstāmspalvas un tinte: astoņpadsmit bitu. Iekuru kārba: trīs biti.

- Un vēstules piegāde, es sacīju.

- Steidzama piegāde, skārdnieks ar smaidu piebilda. Dāmai, ja tava seja mani neviļ.

Es apstiprināju.

- Skaidrs. Viņš domīgi paberzēja zodu. Parasti es prasītu ap trīs­desmit pieci un tad rāmi un jauki pakaulētos ar tevi, līdz nonāktu pie trīsdesmit.

Cena bija saprātīga, jo vairāk tāpēc, ka labu papiru atrast bija grūti. Tomēr tā bija trešā daļa no visas maera iedotās naudas. Mums to vaja­dzēja ēdienam, naktsmājām un vēl dažām nepieciešamām lietām.

Taču es neko vēl nepaguvu pateikt, kad skārdnieks turpināja: Es jau ivdzu, ka tev tas būtu par daudz, viņš teica. Un ceru, ka neuzska­tīsi mani par nekaunīgu, ja atļaušos sacīt, ka tev mugurā ir ļoti smalks apmetnis. Es vienmēr esmu gatavs izdevīgam darījumam.

Es bažīgi savilku ciešāk savu skaisto vīna krāsas apmetni. Laikam |.iu es būtu ar mieru to atdot. Man nebija jācenšas ielikt balsī mākslotu nožēlu. Bet tad es paliktu vispār bez apmetņa. Ja uznāks lietus, ko tad?

- la nav nekāda bēda, skārdnieks atteica. Izvilcis no saiņa savīstitu auduma gabalu, viņš iedeva man to apskatīt. Kādreiz šis apmetnis bija lepojies ar melnu krāsu, bet pēc ilga lietojuma un daudzkārtējas mazgāšanas pabalojis un kļuvis tumši zaļgans.

- Drusku noskrandis! es teicu un pārlaidu pirkstu apspurušai vīlei.

- Tikai palietots, citādi bez vainas! skārdnieks bezrūpīgi attrauca un uzlika apmetni man uz pleciem. Der labi. Krāsa tev labi piestāv, jo izceļ tavas acis. Turklāt visu to lielceļa laupītāju dēļ tev nav ieteicams izskatīties pārāk turīgam.

Es nopūtos. Un ko tu man dosi no savas puses? es jautāju, pa­sniegdams viņam savu krāšņo apmetni. Šis te ir valkāts tikai nepilnu mēnesi un nav redzējis nevienu lietus lāsi.

Skārdnieks pārlaida plaukstu manam elegantajam apģērba gabalam.

Tam ir daudz mazu kabatiņu! viņš iepriecināts teica. Tas ir lieliski.

Es aptaustīju skārdnieka dotā apmetņa plāno audumu. Ja tu pie­metīsi adatu un diegu, esmu gatavs atdot tev savu apmetni, piepešas iedvesmas pārņemts, es teicu. Un vēl es tev došu dzelzs peniju, vara peniju un sudraba peniju.

Es pasmīnēju. Tā bija niecīga maksa. Bet stāstos tādu parasti prasa ceļojošs skārdnieks, kad tas iztirgo pasakainu maģijas piederumu vien­tiesīgam atraitnes dēlam, kurš dodas pasaulē meklēt laimi.

Skārdnieks atmeta galvu un iesmējās. Es nupat gribēju ierosināt to pašu, viņš teica. Tad, pārmetis manu apmetni pār roku, viņš cieši paspieda manu plaukstu.

Pameklējos makā un izvilku dzelzs drabu, divus Vintasas puspenijus un, pašam par patīkamu pārsteigumu, Aturas cieto peniju. Tā man bija veiksme, jo šī monēta nozīmēja tikai daļiņu no Vintasas sudraba raunda. Iztukšoju daudzās vīna krāsas apmetņa kabatas, saliku saturu ceļamaisā un pievienoju tam savus jaunos ieguvumus.

Pēc tam ātri uzrakstīju vēstuli Dennai, paskaidrodams, ka patrons mani ir negaidot aizsūtījis projām. Atvainojos par skarbajiem vārdiem, ko biju viņai teicis, un apsolīju satikties, līdzko būšu atgriezies Severenā. Man būtu gribējies veltīt vēstulei ilgāku laiku. Atvainoties būtu vajadzējis izmeklētākos vārdos, un nekaitētu sīkāki paskaidrojumi, bet skārdnieks jau bija sakravājis savus saiņus un ar acīmredzamu nepacietību gaidīja, kad varēs doties tālāk.

Tā kā man nebija aizzīmogošanas vaska, es izmantoju triku, ko biju apguvis, rakstīdams zīmītes maera vārdā. Pārlocīju papīra lapu un nostip­rināju malas tādā veidā, ka atlocīt to varētu tikai saplēšot.

Iedevu vēstuli skārdniekam. Tā domāta skaistai, tumšmatainai sie­vietei, vārdā Denna. Viņa ir apmetusies viesnīcā “Četras Sveces”.

- Tas liek man atcerēties vēl kaut ko, viņš teica, iebāzdams vēstuli kabatā. Sveces! Iebāzis roku seglu somā, viņš izvilka vairākas resnas tauku sveces. 1as ir vajadzīgas ikvienam!

Lai cik jocīgi, man tās patiešām varēja noderēt, tikai citādai vajadzī­bai, nekā domāja skārdnieks.

- Un vēl man ir laba ziede taviem zābakiem, viņš turpināja, mek­lēdamies savās mantās. Šajā gadalaikā reizēm uznāk pamatīgs lietus.

Es smiedamies pacēlu rokas. Es došu tev vienu bitu par svecēm, bet neko vairāk nevaru atļauties. Ja mēs tā turpināsim, man vajadzēs atpirkt tavu ēzeli, lai nogādātu visu tālāk.

- Labi jau labi! skārdnieks atteica, nevērīgi paraustīdams plecus.

- Bija prieks kārtot darījumus ar tevi, jaunais cilvēk!