Vieda vīra bailes

SEPTIŅDESMIT ASTOTĀ NODAĻA . cits ceļš

NENOLIEGŠU, KA izjutu drusciņu ļauna prieka, kad nākamajā rītā pirms saules lēkta redzēju paģiraino Dedanu soļojam pa ceļu. Lielais vīrs cen­tās turēties, cik spēdams, un viņam par godu jāteic, ka viņš ne reizes nežēlojās, ja vien par žēlošanos nevar uzskatīt dažus klusus vaidus.

Tagad, ieskatīdamies Dedanā uzmanīgāk, arī es pamanīju viņā apmā­tības pazīmes. Intonācijā, ar kādu viņš izrunāja Hespes vārdu. Primitī­vajos jokos, ko viņš centās plēst, sarunājoties ar viņu. Ik pēc brīža viņš atrada ieganstu, lai pamestu acis uz Hespes pusi. Tam vienmēr bija kāds aizsegs: vēlēšanās izstaipīties, uzmanīgāks skatiens uz ceļu, rokas mājiens uz apkārtējo mežu.

Par spīti tam visam, Dedans palika akls pret atsevišķajiem uzmanības apliecinājumiem no Hespes puses. Reizēm to vērot bija tikpat uzjautri­noši kā skatīties labi iestudētu Modegas traģēdiju. Reizēm man gribējās viņus abus nožņaugt.

Tempi klusēdams soļoja kopā ar mums kā mēms, paklausīgs kucēns. Viņš vēroja visu kokus, ceļu, mākoņus. Ja viņa acis neliecinātu par neapstrīdamu prāta asumu, es viņu droši vien būtu sācis uzskatīt par pamuļķi. Uz nedaudzajiem jautājumiem, kurus viņam uzdevu, viņš allaž atbildēja ar neveiklu sagrozīšanos, galvas mājieniem, plecu raustīšanu vai noraidošām kustībām.

Tomēr ziņkāre man nekādi nedeva mieru. Es zināju, ka īethani ir pasakgrāmatu blēņas, tomēr kaut kas manī arvien uzvandīja šīs domas un jautājumus. Vai viņš patiešām taupa vārdus? Vai viņš patiešām spēj izmantot klusēšanu kā bruņas? Kustēties tik veikli kā čūska? Patiesību sakot, pēc tam kad biju redzējis, ko Elksa Dals un Fela spēja izdarīt, izsaucot uguns un akmens vārdu, doma par to, ka cilvēks var sakrāt vārdus kā degvielu, lai tos aizdedzinātu, man nebūt vairs nelikās tik muļķīga kā agrāk.

* * *

Mēs visi pieci pakāpeniski iepazinām cits citu un pieņēmām cits cita īpatnības. Dedans rūpīgi sakopa zemi vietā, kur grasījās atritināt guļammatraci: viņš ne vien novāca visus sīkos zariņus un akmentiņus, bet turklāt vēl ar kājām nomīdīja plakanu ikvienu zāles ceru vai zemes cilni.

Hespe mēdza neskanīgi svilpot, kad viņai šķita, ka neviens to nedzird, un pēc katras maltītes rūpīgi izbakstīja zobus. Martens neēda gaļu, ja tajā bija kaut mazākais sārtumiņš, un nedzēra ūdeni, ja tas nebija vārīts vai sajaukts ar vīnu. Vismaz pāris reižu dienā viņš mums atgādināja, ka mēs esot nejēgas, ka nedarot tāpat.

Bet, ja runa ir par uzvedības dīvainībām, pirmo godalgu bija pel­nījis Tempi. Viņš neskatījās man acīs. Viņš nesmaidīja. Nerauca pieri. Nerunāja.

Kopš aiziešanas no “Penija” viesnīcas viņš bez aicinājuma bija izteicis līkai vienu piezīmi: Lietus padarīs šo ceļu par citu ceļu un šo mežu par citu mežu. Katru vārdu viņš izrunāja skaidri un uzsvērti, it kā būtu domā­jis par šo paziņojumu visu dienu. Manuprāt, viņš tā patiešām bija darījis.

Viņš mazgājās kā apsēsts. Mēs pārējie izmantojām pirts telpu, kad bijām apmetušies viesnīcā, bet Tempi mazgājās katru dienu. Ja tuvumā bija upe, viņš mazgājās gan vakarā, gan no rīta pēc piecelšanās. Citās reizēs viņš berza sevi ar audekla gabalu, izmantodams daļu no sev atvē­lētā dzeramā ūdens.

Un divas reizes dienā viņš neiztrūkstoši izpildīja izsmalcinātu stiepša­nās rituālu, ar plaukstām rūpīgi veidodams gaisā noteiktas līnijas un raks­tus. Tas man atgādināja lēnās galma dejas, kas ir plaši izplatītas Modegā.

Šis izdarības noteikti palīdzēja viņam saglabāt ķermeņa vingrumu, tomēr vērot tās bija savādi. Hespe reizēm jokoja: ja laupītāji pavēlētu mums dejot, mūsu algotnis ar svaigo smaržu būtu neatsverams palīgs. Taču to viņa teica klusi un tikai tad, ja Tempi bija pietiekami tālu, lai nedzirdētu viņas vārdus.

Ja runa ir par dīvainībām, nojaušu, ka man nepavisam nebūtu iemesla mest pirmo akmeni. Gandrīz katru vakaru, ja vien nebiju pārguris pēc dienas ceļojuma, es spēlēju lautu. Diezgan droši varu sacīt, ka tas nepa­lielināja manu labo slavu viņu acīs un neradīja iespaidu, ka esmu teicams taktiskais vadonis vai arkanists.

Tuvojoties mūsu galamērķim, es kļuvu arvien nervozāks. No mums visiem pieciem vienīgi Martens bija īsteni piemērots paredzētajam uzde­vumam. Dedans un Hespe atbilstošā brīdi būtu labi karotāji, bet ar viņiem bija grūti sadarboties. Dedans bija ķildīgs un stūrgalvīgs. Hespe bija slinka. Viņa reti palīdzēja gatavot vakariņas vai nokopt maltītes vietu, ja viņu īpaši nelūdza to darīt, un pat tad viņas palīdzība bija tik negribīga, ka diez vai to vispār varēja saukt par palīdzību.

Un vēl bija Tempi, nolīgtais slepkavotājs, kas neparko neskatījās man acīs un neielaidās sarunā. Algotnis, kas pēc manas ciešas pārliecības varētu īstenot gluži labu karjeru Modegas teātri…

* * *

Piektajā dienā pēc aiziešanas no Severenas mēs sasniedzām vietu, kurā bija notikuši laupītāju uzbrukumi. Tas bija divdesmit jūdžu garš, līkumots ceļa posms cauri Eldas mežam, un tajā nebija ne ciemu, ne vies­nīcu vai pat pamestu lauku sētu. Pavisam vientulīgs, nošķirts Karaļa liel­ceļa posms nepārredzama un senatnīga meža vidū. Dabiska vide lāčiem, jukušiem eremītiem un malumedniekiem. Lielceļu laupītāju paradīze.

Kamēr mēs iekārtojām apmetni, Martens aizgāja izlūkot apkārtni. Pēc stundas viņš iznira no kokiem aizelsies, taču labā noskaņojumā. Viņš apgalvoja, ka šajā apkaimē neesot atradis nekādas citu cilvēku klātbūtnes pazīmes.

- Nespēju ticēt, ka es aizsargāju nodevu vācējus, Dedans nepatikā norūca. Hespe dobji iesmējās.

- Tu aizsargā civilizāciju, es izlaboju. Un gādā par ceļu drošību. Turklāt maers Alverons šīs nodevas izmanto svarīgiem nolūkiem. Es pasmīnēju. Piemēram, mūsu algām.

- Par tām gādāju es! Martens iebilda.

Pēc vakariņām es izklāstīju vienīgo stratēģiju, ko biju spējis izstrādāt piecu garu dienu domāšanas gaitā. Ar nūju ievilku smiltīs izliektu līniju.

- Tā! Šis ir mūsu ceļš, apmēram divdesmit jūdžu garš posms.

-Jūdežu? Klusais jautājums atskanēja no Tempi puses.

- Kā, lūdzu? es pārjautāju. Šis bija pirmais vārds, ko es no viņa biju dzirdējis pēdējās pusotras dienas laikā.

-Jūžu? Viņa akcents, izrunājot nepazīstamo vārdu, bija tik uzkrī­tošs, ka es krietnu brīdi nesapratu, ka viņš runā par jūdzēm.

- Divdesmit jūdžu, es uzsvērti atkārtoju. Norādīju uz ceļa pusi un pacēlu vienu pirkstu. No šejienes līdz ceļam ir viena jūdze. Šodien mēs nogājām piecpadsmit jūdzes.

Tempi pamāja ar galvu.

Es atkal pievēros savam zīmējumam. Mēs puslīdz droši varam pieņemt, ka bandīti atrodas desmit jūdžu apkaimē uz abām pusēm no ceļa. Apvilku četrstūri savai primitīvajai ceļa skicei. Tātad mums jāpārmeklē četrsimt kvadrātjūdžu meža.

Kamēr visi centās aptvert šo faktu, valdīja klusums. Beidzot Tempi teica: Tas ir daudz.

Es nopietni pamāju ar galvu. Lai pārmeklētu tik plašu teritoriju, mums būtu vajadzīgi mēneši, bet mēs gādāsim, lai tā nenotiktu. Pie­vienoju savam zīmējumam vēl pāris līniju. Martens katru dienu ies mums pa priekšu un izlūkos apkārtni. Es paskatījos uz viņu. Cik lielu teritoriju tu katru dienu droši spēj pārlūkot?

Martens brīdi domāja, skatienam slīdot pār apkārtējo koku lapot­nēm. Šajā mežā? Ar tik biezu pamežu? Apmēram vienu kvadrātjūdzi.

- Un tādā gadījumā, ja darīsi to piesardzīgi?

Viņš pasmaidīja. Es vienmēr daru to piesardzīgi.

Es pamāju ar galvu un novilku paralēlu līniju ceļam. Martens izlūkos joslu aptuveni pusjūdzes platumā apmēram jūdzi no ceļa. Viņš raudzīsies pēc laupītāju apmetnes vai sargiem, lai mēs pārējie nejauši neuzskrietu viņiem virsū.

Hespe papurināja galvu. Tam nav jēgas. Tik tuvu ceļam viņi nebūs apmetušies. Ja viņi grib slēpties, tad jāmeklē dziļāk. Vismaz divas vai tris jūdzes projām no ceļa.

Dedans piekrītoši pamāja. Ja es gribētu paslēpties un slepeni kādam uzbrukt, es apmestos vismaz četru jūdžu attālumā no ceļa.

- Arī es tā domāju, es piekritu. Bet agri vai vēlu viņiem ir jāiziet uz ceļa. Jāizsūta izlūki, jāmeklē vieta slēpņiem. Un palaikam jāpiegādā sev pārtika. 11 kā viņi te mājo jau vairākus mēnešus, diezgan droši var spriest, ka viņiem kaut kur ir iemīta taciņa.

Ar nūju ievilku savā smilšu kartē vēl pāris ķeburu. Pēc Martena izlūkgājiena divi no mums ies uz priekšu un vēlreiz visu rūpīgi pārlūkos. Mēs izstaigāsim šauru meža strēli, meklējot jebkādas pēdas no viņu taciņas. Pārējie divi tikmēr uzmanīs nometni.

Tādā veidā mēs varēsim nostaigāt apmēram divas jūdzes dienā. Mēs sāksim no ceļa ziemeļu puses un pētīsim apkārtni no rietumiem uz austrumiem. Ja neatradīsim nekādu taku, pāriesim ceļa dienvidu pusē un nāksim atpakaļ no austrumiem uz rietumiem. Es pārstāju zīmēt smiltīs un izslējos taisni. Dienkopas laikā mēs atradīsim viņu iemīto taciņu. Varbūt vajadzēs divas dienkopas, viss atkarīgs no veiksmes. Iespraudu nūju smiltīs.

Dedans drūmi raudzījās primitīvajā kartē. Mums vajadzēs papil­dināt savus krājumus.

Es piekrītoši pamāju. Katru piekto dienu mēs mainīsim nometnes vietu. Divi no mums dosies uz Krosonu papildināt pārtikas krājumus. Divi pārvietos nometni. Martens atpūtīsies.

- Turpmāk mums ar ugunskuru būs ļoti jāuzmanās, Martens teica.

- Ja atradīsimies vēja pusē, dūmu smarža mūs nodos.

Es piekritu. Mums katru vakaru būs jāizrok ugunskura bedre un vajadzēs vērīgi raudzīties pēc rennela kokiem. Es paskatījos uz Martenu. Tu taču zini, kāds izskatās rennela koks, vai ne? Viņš izskatījās izbrīnījies.

Hespe nopētīja mūs abus pēc kārtas. Kas ir rennels? viņa jautāja.

- Tas ir koks, Martens paskaidroja. Labs materiāls ugunskuram. Deg tīri un ar karstu liesmu. Tikpat kā nav dūmu un gandrīz nav ari nekādas dūmu smakas.

- Pat tad, ja koks ir zaļš, es piebildu. Un tādas pašas ir rennela lapas. Ļoti noderīga manta. Visur tie neaug, bet dažus es šajā apkārtnē esmu redzējis.

- Kā tāds pilsētas puika kā tu var visu to zināt? Dedans jautāja.

- Zināt ir mans uzdevums, es nopietni atbildēju. Un kāda velna pēc tu iedomājies, ka es esmu uzaudzis pilsētā?

Dedans paraustīja plecus un novērsās.

- Tas ir vienīgais koks, ko mēs turpmāk drīkstam dedzināt, es teicu. Ja tā nebūs pietiekami daudz, mēs to izmantosim tikai ēdiena vārīšanai. Ja tā nebūs vispār, vajadzēs iztikt ar aukstām maltītēm. Tāpēc raugieties vērīgi!

Visi piekrita, bet Tempi pamāja ar galvu mazliet vēlāk nekā pā­rējie.

- Un visbeidzot, mums jau iepriekš jāizdomā kāds sakāmais, ja viņi meklēšanas laikā uzduras mums pirmie. Es norādīju uz Martenu. Ko tu teiksi, ja kāds tevi pieķers izlūkošanas laikā?

Martens izskatījās izbrīnījies, tomēr ar atbildi nevilcinājās. Es esmu malumednieks. Viņš norādīja uz neuzvilkto loku, kas stāvēja, atsliets pret koku. Tas nebūs tālu no patiesības.

- Un no kurienes tu esi?

Viņš mirkli sastomījās. No Krosonas, dienas gājienā uz rietumu pusi.

- Un kā tevi sauc?

- M…Meriss, viņš neveikli atbildēja. Dedans iesmējās.

Es greizi pasmaidīju. Par savu vārdu labāk nemelo! To ir grūti izdarīt pārliecinoši. Ja viņi tevi noķers un palaidīs, tad viss kārtībā. Tikai neatved viņus šurp uz mūsu nometni. Ja viņi gribēs vest tevi līdzi, paliec mierīgs. Izliecies, ka tu labprāt viņiem pievienotos. Nemēģini bēgt.

Martens acīmredzami jutās neomulīgi. Lai es vienkārši palieku pie viņiem?

Es pamāju ar galvu. Ja viņi uzskatīs tevi par nejēgu, tad gaidīs, ka tu bēgsi pirmajā naktī. Ja uzskatīs tevi par gudru, tad gaidīs, ka tu bēgsi otrajā naktī. Bet līdz trešajai naktij viņi būs jau sākuši tev mazliet uzticēties. Pagaidi līdz pusnaktij un tad izraisi kādas nekārtības. Pielaid uguni pāris teltīm vai tamlīdzīgi. Mēs nogaidīsim, līdz sāksies panika un tad ņemsim viņus no ārpuses ciet.

Es paskatījos uz pārējiem trim. Tas pats attiecas uz katru no jums. Nogaidiet līdz trešajai naktij!

- Kā tu atradīsi viņu nometni? Martens jautāja, un uz pieres viņam .pidēja plāna sviedru kārtiņa. Es viņu nevainoju. Mēs bijām iesaistīti bīstamā spēlē. Ja mani notvers, es nevarēšu parādīt jums ceļu.

- Viņus es neatradīšu, es atbildēju. Es atradīšu tevi. Jebkuru no ļums es mežā pratīšu atrast.

Aplaidu skatienu ugunskuram, gaidīdams vismaz kādu protesta rū(ienu no Dedana, taču šķita, ka neviens no viņiem neapšauba manas maģijas prasmes. Interesanti, cik lielas spējas viņi man piedēvēja?

Patiesība bija tāda, ka dažu pēdējo dienu laikā es biju slepeni savācis no katra ceļabiedra pa matam. Tāpēc es bez pūlēm nepilnas minūtes laikā varēju pagatavot meklēšanas ierīci katram mūsu pulciņa dalīb­niekam. Pazīdams vintasiešu māņticību, nolēmu, ka konkrētas detaļas viņiem labāk nestāstīt.

- Un kādi stāsti jāsacer mums? Hespe ar savilktu plaukstu iesita Dedanam pa krūtīm, un viņas pirkstu kauliņi dobji noskanēja pret cieto adas vesti.

- Kā jums šķiet, vai jūs varētu pārliecināt viņus, ka esat karavānu sargi, kas nav apmierināti ar dzīvi un nolēmuši pāriet pie laupītājiem?

Dedans iesprauslojās. Es pāris reižu patiešām esmu par to domājis. Sastapis Hespes skatienu, viņš pikti nosēcās. Nestāstiet, ka pašiem tas nav ienācis prātā! Neskaitāmas dienas soļot pa lietu, ēst pupas, gulēt uz zemes! Un tas viss par vienu peniju dienā! Viņš paraustīja plecus. Pie Dieva zobiem! Brīnos, ka puse no mums jau sen nav aizbēgusi mežā.

Es pasmaidīju. Tev viss izdosies teicami.

- Un viņš? Hespe pastiepa īkšķi pret Tempi. Neviens neticēs, ka viņš ir nolēmis aiziet savvaļā. Adems par dienas darbu nopelna desmit­reiz vairāk nekā mēs.

- Divdesmit reižu vairāk, Dedans norūca.

Arī es par to biju domājis. Tempi, ko tu darīsi, ja bandīti tevi notvers?

Tempi mazliet sagrozījās, bet neko neatbildēja. Viņš uzmeta man īsu skatienu, tad novērsās, raudzīdamies iesāņus zemē. Nevarēju pateikt, vai viņš domā vai vienkārši jūtas samulsis.

- Ja viņam nebūtu tās sarkanās ademu drēbes, viņš izskatītos pēc ļoti parasta cilvēka, Martens teica. Pat viņa zobens ir pavisam necils.

- Divdesmit reižu necilāks par manējo, tas jau nu ir skaidrs. Dedans runāja klusu, bet pietiekami skaļi, lai visi varētu dzirdēt.

Ari es raizējos Tempi apģērba dēļ. Vairākas reizes biju mēģinājis iesaistīt viņu sarunā, cerēdams apspriesties par šo jautājumu, taču tikpat labi būtu varējis apspriesties ar kaķi.

Tomēr tas apstāklis, ka viņš nebija sapratis vārdu “jūdzes”, lika man aptvert to, par ko būtu vajadzējis padomāt jau krietni agrāk. Aturiešu valoda nebija viņa dzimtā valoda. Tā kā es pats Universitātē nesen biju pūlējies tekoši apgūt siaru valodu, es gluži labi sapratu tieksmi labprātāk klusēt nekā runāt un padarīt sevi smieklīgu.

- Viņš varētu mēģināt to pašu, ko mēs, Hespe šaubīdamās teica.

- Ja nepārvalda valodu, pārliecinoši melot ir grūti, es sacīju.

Tempi bālās acis pārskrēja mums visiem pēc kārtas, tomēr viņš neteica

ne vārda.

- Cilvēki necik augstu nevērtē tādus, kas neprot labi runāt, Hespe sacīja. Varbūt viņš varētu… tēlot pamuļķi? Izlikties, ka ir apjucis, ap­maldījies?

- Viņam nav jātēlo pamuļķis, Dedans paklusām norūca. Viņš var vienkārši tāds būt.

Tempi paskatījās uz Dedanu tikpat neizteiksmīgi kā vienmēr, taču šoreiz viņa sejā bija jaušams tāds kā sasprindzinājums. Viņš lēni un izteiksmīgi ievilka elpu, pirms sāka runāt. Kluss nav muļķis, viņš neskanīgā balsī teica. Un tu? Vienmēr runā. Čak čak Čak čak čak. Tempi ar plaukstu atdarināja mutes kustības, tai atveroties un aizvero­ties. Vienmēr. Kā suns, kas visu nakti rej uz koku. Centies būt liels. Nē. Vienkārši skaļš. Kā suns.

Man nevajadzēja smieties, bet tas notika pārāk negaidīti. Daļēji tāpēc, ka biju pieradis uzskatīt Tempi par ļoti klusu un pasīvu, un daļēji tāpēc, ka viņam bija pilnīga taisnība. Ja Dedans būtu suns, viņš būtu tāds suns, kas nemitīgi rej tukšumā. Rej tikai tādēļ, lai dzirdētu pats sevi.

Un tomēr man nevajadzēja smieties. Bet es iesmējos. Arī Hespe iesmē­jās un mēģināja to apslēpt, bet tas tikai pasliktināja stāvokli.

Dedana seja niknumā satumsa, un viņš piecēlās kājās. Nāc šurp un pasaki to vēlreiz!

Tikpat neizteiksmīgu seju Tempi piecēlās, apgāja apkārt ugunsku­ram un nostājās Dedanam blakus. Tas ir… ja es saku “blakus”, tas var radīt nepareizu priekšstatu. Cilvēki parasti nostājas divu vai trīs pēdu attālumā no tā, ar ko grasās runāt. Bet Tempi nostājās nepilnu pēdu no Dedana. Tuvāk pieiet viņš varētu tikai tad, ja grasītos Dedanu apskaut vai kāpt tam uz pleciem.

Es varētu melot un teikt, ka viss notika pārāk strauji, lai es pagūtu iejaukties, taču tā nebūtu patiesība. Vienkāršā patiesība bija tāda, ka es neredzēju izeju no šīs situācijas. Bet sarežģītākā patiesība bija tāda, ka man pašam Dedana izturēšanās jau sen bija līdz kaklam.

Turklāt es nekad vēl nebiju dzirdējis Tempi pasakām tik daudz kā Horeiz. Pirmo reizi mūsu pazīšanās laikā viņš izturējās kā dzīvs cilvēks, nevis kā mēma, ceļojoša lelle.

Un man ļoti gribējās redzēt, kā viņš cīnās. Es biju daudz dzirdējis par .idemu leģendāro izveicību un klusībā cerēju, ka tā satrieks biezgalvainā Dedana īgno kurnēšanu.

Tempi nostājās Dedanam tik tuvu, ka varētu apkampt viņu ar rokām.

Dedans bija par galvas tiesu garāks, platākiem pleciem un masīvāku rumpi. Tempi paskatījās augšup uz pretinieku, un viņa sejā nebija nekā no tā, ko varētu gaidīt. Nekādas bravūras. Nekāda izsmejoša smīna.

Nekā.

- Vienkārši suns, Tempi klusi, bez īpašas izteiksmes teica. Trokš­ņains suns. Viņš pacēla roku un vēlreiz atdarināja mutes vārstīšanu.

Čak. Čak. Čak.

Dedans pacēla roku un iebelza Tempi pa krūtīm. Krodziņos Universi­tātes tuvumā es līdzīgu rīcību biju redzējis neskaitāmas reizes. Pēc tāda grūdiena cilvēks aizstreipuļo atpakaļ, zaudē līdzsvaru, nereti paklūp un krīt.

Bet Tempi nestreipuļoja. Viņš tikai… atkāpās soli tālāk. Pēc tam viņš pastiepās un nevērīgi iesita Dedanam pa ausi, apmēram tā, kā tēvs tirgus laukumā varētu iepliķēt nepaklausīgu bērnu. Sitiens pat nebija tik stiprs, lai satricinātu Dedana galvu, tomēr mēs visi dzirdējām klusu paff, un Dedana mati vienā galvas pusē izslējās un sabozās uz āru kā pārsista pāksts.

Dedans brīdi stāvēja, īsti neaptverdams, kas noticis. Tad viņš sarauca pieri, pacēla abas rokas un ar krietni lielāku sparu trieca tās pret Tempi.

Tempi atkal atkāpās un pēc tam iesita Dedanam pa otru ausi.

Dedana acis iezvērojās, viņš neganti ierūcās un savilka abas rokas <

dūrēs. Viņš bija iespaidīgi noaudzis vīrietis, un viņa ādas ietērps ple­cos iekrakstējās un nočīkstēja, kad viņš pacēla rokas. Bridi viņš gaidīja, acīmredzot cerēdams, ka Tempi sakustēsies pirmais, tad spēra soli uz priekšu, atvilka roku atpakaļ un zvēla. Sitiens bija spēcīgs un smags kā zemnieka cirvja vēziens.

Tempi to laikus redzēja un atkāpās vēlreiz. Taču lempīgais vēziens vēl bija pusceļā, kad Dedana stāja viscaur mainījās. Viņš pacēlās uz pirkst­galiem, un smagnējais zemnieka belziens izzuda gaisā. Piepeši Dedans no masīva buļļa kļuva par zibensuzbrucēju, un, paskrējies uz priekšu, viņš izdarīja trīs sitienus, ašus kā putna spārnu vēzieni.

No pirmā Tempi izvairījās, otru atsita sānis, bet trešais trāpīja viņam pa plecu, atsviežot viņu sānis un atpakaļ. Tempi paspēra divus ātrus

soļus tālāk no Dedana un, atgūdams līdzsvaru, viegli nopurinājās. Tad viņš iesmējās spalgus, līksmus smieklus.

To dzirdot, Dedana sejas izteiksme mazliet atmaiga, un arī viņš pasmī­nēja, tomēr nenolaida rokas un saglabāja stāju uz pirkstgaliem. Tomēr Tempi devās uz priekšu, izvairījās no vēl viena sitiena un ar saliektas plaukstas virspusi iesita Dedanam pa seju. Nevis pa vaigu, kā darītu saķildojušies mīlnieki uz skatuves. Tempi plauksta kustējās no augšas uz leju un skāra Dedana seju no pieres līdz pat zodam.

- Āāāā! Dedans iekliedzās. Nolādēts! Viņš grīļodamies atkāpās, piespiedis roku pie deguna. Kas tev tie par gājieniem? Ko tu mani pļaukā? Viņš pablenza uz Tempi gar saliekto plaukstu. Tu cīnies kā sieviete!

īsu brīdi Tempi izskatījās tāds, it kā gribētu iebilst. Tad viņš pasmai­dīja kaut ko tādu es redzēju pirmo reizi un piekrītoši pamāja ar galvu. Jā. Es cīnos kā sieviete.

Dedans brīdi vilcinājās, tad iesmējās un rupji uzsita Tempi pa plecu. Es gandrīz gaidīju, ka Tempi no viņa pieskāriena atrausies atpakaļ, taču adems atkārtoja tādu pašu kustību, gandrīz satverdams Dedana plecu un rotaļīgi viņu pagrūstīdams.

Man šķita dīvaini, ka tādu teatrālu žestu izdara cilvēks, kurš visas šīs dienas bija izturējies ļoti noslēgti, tomēr es nolēmu uzlūkot to par savdabīgu dāvanu, un dāvātam zirgam, kā zināms, nemēdz skatīties zobos. Jebkas, ko šis adems darīja, kad nebija apņēmies nervozi klusēt, šķita gluži kā dāvana.

Turklāt tagad man bija priekšstats par Tempi cīņas spējām. Kaut ari Dedans to nevēlējās atzīt, Tempi viņu nenoliedzami bija pārspējis. Sapratu, ka izslavētā ademu cīņas prasme nebūt nav tukša pasaka.

Martens noskatījās, kā Tempi atgriežas agrākajā vietā. Tāds apģērbs tomēr ir problēma, viņš teica, it kā nekas sevišķs tostarp nebūtu noti­cis, un kritiski nopētīja Tempi asinssarkano kreklu un bikses. Ja tādā staigā pa mežu, tikpat labi var iet un vicināt karogu.

- Mēs par to parunāsim, es sacīju pārējiem. Ja Tempi kautrējas savas aturiešu valodas prasmes dēļ, es spriedu, tad saruna ritēs raitāk bez publikas klātbūtnes. Un es noskaidrošu, ko viņš grasās darīt, ja saskriesies ar bandītiem. Jūs visi trīs varat sākt iekārtoties un gādāt par vakariņām.

Trijotne izklīda uz dažādām pusēm, un katrs steidzās atrast labāko vietu savai guļvietai. Tempi noskatījās viņiem pakaļ, tad pagriezās atpa­kaļ un aši paskatījās uz mani. Pēc tam viņš pievērsa skatienu zemei un paspēra šļūcošu soli, grasīdamies iet projām.

- Tempi?

Viņš piešķieba galvu un palūkojās uz mani.

- Mums jāaprunājas par tavu apģērbu.

Viss notika tāpat kā ikreiz, kad es sāku runāt. Tempi uzmanība lēni aizslīdēja projām, un skatiens novērsās uz sāniem un lejup. It kā viņš nevēlētos apgrūtināt sevi ar klausīšanos. Kā ietiepīgs bērns.

Droši vien man nav jums jāstāsta, cik tracinoši ir censties iesaistīt sarunā cilvēku, kurš neparko neskatās acīs. Tomēr es nevarēju atļauties l adu greznību kā apvainoties vai atlikt sarunu uz vēlāku laiku. Jau līdz sim biju to atlicis pārāk ilgi.

- Tempi! Es apspiedu vēlēšanos noklakstināt pirkstus, lai pievērstu viņa uzmanību. Tavas drēbes ir sarkanas, es teicu, cenzdamies runāt pēc iespējas ikdienišķi. Viegli ieraugāmas. Tas ir bīstami.

Tempi krietnu brīdi neko neatbildēja. Tad viņa bālās acis pavērsās augšup, sastapa manējās, un viņš īsi pamāja ar galvu.

Man radās nelāgas aizdomas, ka viņš varbūt nemaz nesaprot, ko mēs šeit, Eldas mežā, darām. Tempi, vai tu zini, kāpēc mēs esam iera­dušies šajā mežā?

Tempi skatiens aizslīdēja līdz manam primitīvajam zīmējumam smil­tīs, tad atgriezās pie manis. Viņš paraustīja plecus un izdarīja neizpro­tamu kustību ar abām rokām. Kas ir daudz, bet ne visi?

Pirmajā brīdī man šķita, ka viņš uzdod dīvainu filozofisku jautājumu, bet tad apjautu, ka viņš vienkārši grib uzzināt kādu vārdu. Pacēlu plaukstu un satvēru divus pirkstus. Daži? es jautāju. Lielākā daļa?

Tempi cītīgi vēroja manas rokas un piekrītoši pamāja. Lielākā daļa, viņš, nemierīgi grozīdamies, teica. Es zinu lielāko daļu. Visi runā ātri.

- Mēs meklējam cilvēkus. Līdzko es sāku runāt, viņa skatiens aiz­slīdēja projām, un es apspiedu vēlmi nopūsties. Mēs cenšamies atrast cilvēkus.

Galvas mājiens. Jā. Medījam cilvēkus. Viņš uzsvēra pirmo vārdu.

- Medījam visantha.

Tātad viņš vismaz zina, kāpēc mēs esam šeit. Sarkans? Es pastiepu roku un pieskāros sarkanajai ādas siksnai, ar ko viņa krekls bija cieši piesaitēts pie auguma. Tā bija negaidīti mīksta. Medīšanai? Vai tev ir citas drēbes? lādas, kas nav sarkanas?

Nervozi grozīdamies, Tempi paskatījās lejup uz savu ietērpu. Tad viņš pamāja ar galvu un, aizgājis pie sava mantu saiņa, izvilka vienkāršu, pelēku pašaustu kreklu. Viņš pastiepa man to apskatīt. Medīšanai. Bet cīņai ne.

Netiku gudrs, ko tāds dalījums nozīmē, tomēr nolēmu pagaidām to neapspriest. Ko tu darīsi, ja visantha sastaps tevi mežā? es jautāju.

- Runāsi vai cīnīsies?

Kādu bridi viņš, šķiet, kavējās domās. Runāt ir grūti, viņš atzi­nās. Visantha? Cinīšos.

Es pamāju ar galvu. Ja viens bandīts, cīnies! Ja divi, runā!

Tempi paraustīja plecus. Ar diviem var cīnīties.

- Cīnīties un uzvarēt?

Viņš vēlreiz nevērīgi paraustīja plecus un parādīja uz Dedanu, kas rūpīgi lasīja starp velēnām sīkos zariņus. Ja tādi kā viņš? Ar trim vai četriem. Tempi pastiepa roku ar augšup pavērstu plaukstu, it kā kaut ko piedāvādams. Ja trīs bandīti, cīnos. Ja četri, labāk mēģinu runāt. Nogaidu trīs naktis. Tad… Viņš ar abām rokām izdarīja dīvainu, izsmal­cinātu kustību. Uguni teltīs.

Es jutos atvieglots, redzēdams, ka viņš ir sapratis mūsu agrākās sarunas. Jā. Labi. Paldies!

Visi pieci paēdām mierīgas vakariņas zupu, maizi un diezgan nepie­vilcīgu, lipīgu sieru, ko bijām nopirkuši Krosonā. Dedans un Hespe pār­mija draudzīgas dzēlības, un mēs ar Martenu spriedām, kādus laika apstākļus varētu gaidīt turpmākajās dienās.

Citas sarunas īpaši nerisinājās. Divi no mums jau bija saskrējušies ar pierēm. Mēs bijām nostaigājuši simt jūdžu no Severenas un visi apzinā­jāmies, cik drūms ir mūsu gaidāmais uzdevums.

- Turpināsim! Martens teica. Kas notiks, ja viņi notvers tevi? Viņš nopietni paskatījās uz mani. Mums katram ir savs plāns, ko darīt, ja nonākam bandītu nagos. Tādā gadījumā mēs ejam kopā ar viņiem un tu mūs atradīsi trešajā dienā.

Es apstiprinoši pamāju ar galvu. Un neaizmirsti, ka jānovērš viņu uzmanība.

Martens rādīja raižpilnu seju. Bet kas notiks, ja viņi notvers tevi? Es nekādas burvības neprotu. Nevaru apsolīt, ka uziešu viņu pēdas līdz tai tavai trešajai naktij. Iespējams, ka tas izdosies. Bet pēdu dzīšana ir ļoti nenosakāms pasākums…

- Es esmu tikai nekaitīgs mūziķis, atbildēju, cenzdamies viņu no­mierināt. Esmu iekūlies nelielā ķezā ar baroneta Banbridža brāļameitu un nolēmis, ka prātīgākais būs uz laiku paslēpties mežā. Es pasmī­nēju. Varbūt viņi mani aplaupīs, bet man nekā liela nav, tāpēc viņi mani, visticamāk, palaidīs vaļā. Es protu pierunāt un neizskatos īpaši bīstams.

Dedans kaut ko kiusi norūca, un es priecājos, ka neesmu to sadzir­dējis.

- Un tomēr? Hespe neatlaidās. Martena atgādinājums bija ļoti prātīgs. Ja nu viņi aizved tevi sev līdzi?

Tādu iespēju es vēl nebiju pārdomājis, tomēr nevēlējos, lai vakars licigtos drūmā noskaņā, tāpēc uzklāju sejai ļoti pašpārliecinātu smaidu.

Ja viņi aizvedis mani uz savu nometni, gan es spēšu viņus bez īpašām imlēm nogalināt. Paraustīju plecus, tēlodams pārspīlētu nevērību. Kad darbs būs padarīts, satiksimies tepat mūsu apmetnē! Dobji uzsitu ar kāju pa zemi un plati pasmaidīju.

Biju iecerējis pateikt to kā joku, tātad vismaz Martenam vajadzēja icķiķināties par tādu vieglprātīgu piezīmi. Taču es nebiju pietiekami novērtējis vintasiešu māņticības līmeni, un maniem vārdiem sekoja neomulīgs klusums.

Pēc tam sarunas vairs lāgā negribēja risināties. Izlozējām nakts sar­dzes kārtību, apdzēsām ugunskuru un cits pēc cita likāmies gulēt.