Vieda vīra bailes

DIVDESMIT PIRMĀ NODAĻA . gabaldarbi

SĀPES CEĻGALOS man tonakt neļāva izgulēties. Kad debesīs aiz loga sāka parādīties pirmie bālie ausmas stari, es piecēlos, apģērbos un lēniem, sāpīgiem soļiem devos uz pilsētas nomali, lai sameklētu košļājamu vītola mizu. Iedams atklāju vēl citus traucējošus zilumus, kurus iepriekšējā vakarā nebiju pamanījis.

Gājiens bija ļoti sāpīgs, bet es priecājos, ka esmu tam izvēlējies rīta krēslas stundu, kad ielas bija tukšas. Varēja gaidīt, ka valodas par iepriek­šējā vakara satraucošajiem notikumiem “Zelta Ponijā” izplatīsies ātri un plaši. Ja kāds redzētu mani klibojam, viņam nenāktos grūti izdarīt atbilstošus secinājumus.

Par laimi, pastaiga palīdzēja man iekustināt stīvās kājas, un vītola miza mazināja sāpju skaudrumu. Līdz saullēkta brīdim jutos pietiekami labi, lai varētu parādīties cilvēkos. Tāpēc devos uz “Frakciju”, cerē­dams pirms padziļinātās simpātijas nodarbības dažas stundas veltīt gabaldarbiem. Bija jāsāk pelnīt naudu nākamā dimestra mācību mak­sai un Devi parādam, un vēl vajadzēja domāt par pārsējiem un jaunu kreklu.

* * *

Kad ierados “Novietnē”, Džeksima tur nebija, bet es pazinu studentu, kurš tobrīd stāvēja aiz lodziņa. Mēs bijām vienā laikā iestājušies Uni­versitātē, un īsajā laikposmā, ko pavadīju “Steliņģos”, mūsu guļvietas bija atradušās tuvu viena otrai. Man šis puisis patika. Viņš nebija aris­tokrātijas pārstāvis, kuri mēdz bezbēdīgi izpeldēt cauri mācību gadiem ar dzimtas vārda un naudas palīdzību. Viņa vecāki bija vilnas tirgotāji, un viņš strādāja, lai nopelnītu mācību maksu.

- Bazil, es teicu, man šķiet, ka tu pagājušajā dimestrī kļuvi par E’liru. Ko tu dari te, “Novietnē”?

Viņš mazliet pietvīka un izskatījās samulsis. Kilvins mani pieķēra, kad lēju skābei klāt ūdeni.

Es papurināju galvu un bargi paskatījos uz viņu. Tas ir pretēji pie­ņemtajai kārtībai, E’lir Bazil! es teicu oktāvu zemākā balsī. Artefakcijas meistaram visos sīkumos jāievēro precizitāte!

Bazils pasmīnēja. Tev labi padodas viņa akcents. Viņš atvēra reģistru grāmatu. Ko lai es tev atnesu?

- Ķeršos pie kāda gabaldarba, jo pašlaik nekam sarežģītākam nejūtos gatavs, es teicu. Kā būtu…

- Pagaidi! Bazils mani pārtrauca, ar sarauktu pieri skatīdamies reģistru grāmatā.

- Kas ir?

Viņš apgrieza grāmatu pret mani un pabakstīja ar pirkstu. Tavam vārdam blakus ir piezīme.

Es paskatījos lejup. Kilvina dīvaini bērnišķīgajā rokrakstā ar zīmuli bija uzrakstīti daži vārdi: “Neizsniegt Re’laram Kvoutam nekādus mate­riālus vai instrumentus. Sūtīt viņu pie manis. Klvn.”

Bazils līdzjūtīgi paskatījās uz mani. Skābe ir jāpievieno ūdenim, viņš draudzīgi pajokoja. Vai tu ari biji to aizmirsis?

- Kaut tā būtu! es teicu. Tad es vismaz zinātu, kas sagaidāms. Bazils nervozi paskatījās apkārt, tad paliecās uz priekšu un pučukstā

teica: Paklausies, es redzēju to meiteni vēlreiz!

Es neizpratnē pablisināju acis pret viņu. Ko?

- To meiteni, kura bija atnākusi un meklēja tevi! viņš paskaidroja.

- Tāda jauniņa skuķe, kura meklēja sarkanmatainu burvi un teica, ka viņš tai pārdevis amuletu.

Es aizvēru acis un saberzēju seju. Viņa bija vēlreiz atnākusi šurp? Tas nu ir pēdējais, kas man šobrīd vajadzīgs!

Bazils papurināja galvu. Viņa nebija ienākusi te, iekšā, viņš teica.

- Vismaz man tas nav zināms. Bet es pāris reižu esmu redzējis viņu ārā. Grozāmies pa pagalmu. Bazils ar galvas mājienu norādīja uz “Frakci­jas” dienvidu durvīm.

- Vai tu kādam esi to teicis? es jautāju.

Bazils rādīja gauži apvainotu vaigu. Kaut ko tādu es neparko neda­rītu! viņš teica. Bet varbūt tā skuķe ir runājusi ar kādu citu. Tev nudien derētu tikt no viņas vaļā. Kilvins spļaus uguni un naglas, ja uzzinās, ka tu esi pārdevis amuletus.

- Nekad neesmu to darījis, es atbildēju. Man nav ne jausmas, kas tā par meiteni. Kāda viņa izskatās?

- Jauna, Bazils atbildēja un paraustīja plecus. Keldiete nevarētu būt. Šķiet, viņai bija gaiši mati. Mugurā zils apmetnis un galvā kapuce. Es mēģināju iet klāt un runāt ar viņu, bet viņa vienkārši aizbēga projām.

Es saberzēju pieri. Brīnišķīgi!

Bazils veltīja man līdzjūtīgu skatienu. Gribēju tikai tevi pabrīdināt. Ja viņa patiešām nāks iekšā un taujās pēc tevis, man būs jāziņo

Kilvinam. Viņš savilka seju vainīgā izteiksmē. Piedod, bet man tāpat jau ir pietiekami daudz nepatikšanu.

- Saprotu, es atbildēju. Paldies par brīdinājumu!

* * *

Kad iegāju darbnīcā, mani tūlīt pārsteidza telpas savādais apgais­mojums. Vispirms es paskatījos augšup, lai pārliecinātos, vai Kilvins nav pievienojis vēl kādu jaunu lampu savām stikla lodēm, kas karājās starp jumta spārēm. Cerēju, ka gaismas pārmaiņa ir saistīta ar jaunu lampu. Kilvins vienmēr bija sliktā omā, ja kāds viņa gaismeklis negaidot atteicās spīdēt.

Tomēr, pētīdams griestus, es neredzēju nevienu satumsušu lampu. Tikai pēc krietna brīža aptvēru, ka neparastās gaismas cēlonis ir reālā saulesgaisma, kas slīpi spīdēja iekšā pa zemajiem logiem austrumu puses sienā. Parasti es darbnīcā ierados tikai vēlāk.

Šajā rīta stundā darbnīcā valdīja neparasts, gandrīz rēgains klusums. Milzīgā telpa šķita tukša un nedzīva, un tikai daži studenti strādāja pie saviem projektiem. Reizē ar neparasto apgaismojumu un Kilvina negai­dīto uzaicinājumu tas viesa manī jūtamu neomulību. Es nervozi šķērsoju darbnīcu, iedams uz Kilvina kabinetu.

Kaut gan vēl bija ļoti agrs, nelielā ēze Kilvina kabineta kaktā bija jau pamatīgi sakarsusi. Nostājies atvērtajās durvīs, jutu garām aizšalcam karstuma viļņus. Pēc agrīnās ziemas aukstuma, kas valdija ārā, tas bija patīkams brīdis. Kilvins stāvēja, pagriezies pret mani ar muguru, un nemainīgā ritmā darbināja plēšas.

Skaļi pieklauvēju pie durvju aplodas, lai pievērstu viņa uzmanību.

- Maģistr Kilvin? Es nupat gribēju paņemt “Novietnē” dažus materiālus. Vai kaut kas noticis?

Kilvins pameta skatienu uz manu pusi. Re'lar Kvout, es tūlīt beigšu. Nāc iekšā!

Iegāju kabinetā un cieši aizvēru smagās durvis. Ja man draud nepa­tikšanas, labāk lai citi to nenoklausās.

Kilvins vēl labu brīdi darbojās ar plēšām. Tikai tad, kad viņš izvilka garu cauruli, es aptvēru, ka viņš nekurina ēzi, bet darina kaut ko no stikla. Izveicīgām kustībām viņš caurules galā uzmeta kausēta stikla piku un sāka pūst stikla burbuli, kas auga arvien lielāks.

Pēc īsa brīža stikls zaudēja oranžo košumu. Plēšas! Kilvins izmeta, nepaskatīdamies uz mani, un ievietoja cauruli atpakaļ stikla darinājumā.

Es steidzos paklausīt un ritmiski darbināju plēšas, līdz stikls atkal ugunīgi iekvēlojās. Kilvins pamāja, lai pārtraucu, izvilka cauruli un vēl­reiz ilgi pūta, līdz stikla burbulis bija muskatmelones lielumā.

Tad viņš atkal to ielika stikla priekšmetā, un es iedarbināju plēšas, negaidot uzaicinājumu. Kad mēs atkārtojām visu norisi trešoreiz, es biju noplūdis sviedriem. Vēlējos, kaut nebūtu aizvēris kabineta durvis, tomēr negribēju pamest plēšas, lai ietu tās atkal atvērt.

Kilvins, šķiet, nejuta karstumu. Stikla burbulis izauga manas galvas lielumā un pēc tam piepūtās kā ķirbis. Bet piektajā reizē, kad viņš izvilka to no karstuma un sāka pūst, burbulis caurules galā sašļuka, saplaka un nokrita uz grīdas.

- Kist, crayle, en kote! Kilvins neganti nolamājās un nosvieda metāla cauruli, kas spalgi nošķindēja, atsitoties pret akmens grīdu. Kraemet brevetan Aerin!

Apspiedu spēju vēlēšanos smieties. Manas siaru valodas zināšanas nebija teicamas, tomēr biju pārliecināts, ka Kilvins ir teicis: “Sūdi Dieva bārdā!”

Lācim līdzīgais maģistrs ilgi stāvēja, lūkodamies sasistajās stikla šķembās uz grīdas. Tad viņš gari un aizkaitināti nosēcās caur degunu, norāva brilles un pagriezās, lai paskatītos uz mani.

- Trīs komplekti sinhronizētu zvanu, misiņš, viņš bez jebkāda ievada teica. Viens vītņurbis un vītņgriezis, dzelzs. Četras karstuma piltuves, dzelzs. Seši sifoni, skārds. Divdesmit divas divkāršas stiprības stikla plātnes un vēl daži nejauši gabaldarbi.

Tas bija visa mana “Frakcijā” izdarītā darba uzskaitījums šajā dimestri. Vienkāršas lietas, kuras varēju īsā laikā pabeigt un pārdot “Novietnei” par tūlītēju samaksu.

Kilvins ieurbās manī ar savām tumšajām acīm. Vai šis darbs tevi apmierina, Re’lar Kvout?

- Šie projekti ir samērā viegli, maģistr Kilvin, es atbildēju.

- Tu tagad esi Re’lars, viņš teica ar bargu pārmetumu balsī. Vai tevi apmierina viegla peļņa, darinot spēļlietas bagātiem slaistiem? viņš noprasīja. Vai tāds ir tavs mērķis, strādājot “Frakcijā”? Viegls darbs?

Jutu, ka sviedru lāses krājas man matos un rit pār muguru lejup. Es lāgā neuzdrošinos sākt kaut ko patstāvīgu un nopietnu, es atbildēju.

- Jums īsti nepatika papildinājumi, ko es ieviesu savā rokaslampā.

- Tā ir gļēvuļa valoda! Kilvins noskaldīja. Ja vienreiz saņemsi rājienu, tu nekad vairs neiesi ārā no mājas? Viņš paskatījās uz mani.

- Es tev jautāju vēlreiz. Zvani. Lējumi. Vai tāds darbs tevi iepriecina, Re’lar Kvout?

- Mani iepriecina tas, ja varu samaksāt nākamā dimestra mācību maksu, maģistr Kilvin. Sviedri lija man pār seju. Mēģināju noslaucīt tos ar piedurkni, bet krekls bija jau viscaur izmircis. Pametu skatienu uz Kilvina kabineta durvīm.

- Bet pats darbs? Kilvins nerimās. Arī uz viņa tumšās pieres rasoja sviedru lāses, tomēr nebija jaušams, ka karstums viņu apgrūtinātu.

- Vai atbildēt atklāti, maģistr Kilvin? es jautāju, juzdams vieglu reiboni.

Viņš izskatījās mazliet aizvainots. Man vienmēr un visur patīk patiesība, Re’lar Kvout.

- Patiesība ir tāda, ka pagājušā gada laikā es pagatavoju astoņas klā­ja lampas, maģistr Kilvin. Ja vajadzēs gatavot vēl vienu, es droši vien apvemšos no garlaicības.

Kilvins izdvesa kaut ko līdzīgu smējienam, tad atplauka platā smaidā.

- Labi! Tieši tā jājūtas kārtīgam Re’laram. Viņš pastiepa pret mani savu resno pirkstu. Tu esi gudrs, un tev ir prasmīgas rokas. Es no tevis gaidu lielas lietas. Nevis vienmuļus ikdienas darbus. Pagatavo kaut ko gudru, un tu nopelnīsi vairāk nekā par lampu! Katrā ziņā vairāk nekā par gabaldarbu. Tādus niekus atstāj E’liriem! Viņš nevērīgi pamāja uz logu, kas pavēra skatu uz darbnīcu.

- Darīšu, ko spēšu, maģistr Kilvin, es teicu. Paša balss man izklau­sījās savāda, tālīna un neskanīga. Vai jums nebūs iebildumu, ja es atvēršu durvis un ielaidīšu šeit mazliet svaiga gaisa?

Kilvins piekrītoši noņurdēja, un es paspēru soli uz durvju pusi. Taču manas kājas bija ļenganas, un galva reiba. Es sagrīļojos un gandrīz no­kritu uz grīdas, tomēr paspēju pieķerties pie darbgalda malas un nosligu tikai uz ceļiem.

Brīdis, kad mani cietušie ceļgali atsitās pret grīdu, bija mokošs. Tomēr es neiekliedzos un pat neievaidējos. Patiesībā sāpes šķita nākam no liela attāluma.

* * *

Atguvos apdullis, un mute šķita sausāka par zāģskaidām. Acis miglo­jās, un domas bija tik neskaidras, ka es krietnu brīdi nejutu un nepa­zinu kodīgo antiseptiskā līdzekļa smaržu, kas valdīja gaisā. Kad to apjautu un secināju, ka guļu zem palaga kails, sapratu, ka atrodos “Medikā”.

Pagriezu galvu un ieraudzīju īsus gaišus matus un tumšo mediķu formas tērpu. Atslīgu atpakaļ spilvenā. Sveika, Mola! es ieplaisājušā balsī izdvesu.

Viņa pagriezās un nopietni paskatījās uz mani. Kvout, kā tu jūties? viņa profesionālā tonī jautāja.

Vēl nebiju īsti atguvies, tāpēc man vajadzēja padomāt. Apdullis, es teicu. Tad piebildu: Man slāpst.

Mola atnesa man glāzi un palīdzēja padzerties. Šķidrums šķita saldens un tāds kā čirkstigi smilšains. Pagāja krietns bridis, līdz iztukšoju glāzi, tomēr jau pirms tam sāku justies ievērojami labāk.

- Kas man notika? es jautāju.

- Tu “Frakcijā” zaudēji samaņu, viņa paskaidroja. Kilvins pats atnesa tevi šurp. Vispār tas bija diezgan aizkustinoši. Man vajadzēja viņu gandrīz vai dzīšus aizdzīt projām.

Jutu, ka visu mani ķermeni pārņem svelošs kauns, iedomājoties, ka lācīgais maģistrs ir stiepis mani šurp pa Universitātes ielām. Droši vien es viņa rokās izskatījos pēc lupatu lelles. Es zaudēju samaņu?

- Kilvins paskaidroja, ka tu esot uzturējies ļoti karstā telpā, Mola teica. Un visas tavas drēbes bija sasvīdušas slapjas. Tu burtiski pludoji sviedros. Viņa norādīja uz galdu, kur gulēja mans krekls un bikses.

- Karstuma dūriens? es jautāju.

Mola pacēla roku, pārtraucot mani. Tāda bija mana pirmā diagnoze, viņa teica. Apskatot tevi tuvāk, es secināju, ka tu vakar vakarā esi cietis no sāpīga kritiena pa logu. Viņa zīmīgi paskatījās uz mani.

Es spēji samulsu. Nevis par savu kailumu, bet par nepārprotamajiem ievainojumiem, ko biju ieguvis, krizdams no “Zelta Ponija” jumta. Pametu skatienu uz durvīm un ar atvieglojumu redzēju, ka tās ir aizvērtas. Mola stāvēja un lūkojās manī ar piesardzīgi neizteiksmīgu seju.

- Vai to ir redzējis vēl kāds? es jautāju.

Mola papurināja galvu. Mums bija ļoti aizņemta diena.

Jutu nelielu atvieglojumu. Tas jau ir labāk.

Viņas seja bija drūma. Šorīt Arvils deva rīkojumu ziņot par jebkā­diem aizdomīgiem ievainojumiem. Iemesls ir skaidrs. Ambrozs ir izsludi­nājis ievērojamu atlīdzību tam, kurš palīdzēs viņam notvert zagli. Kāds esot ielauzies viņa istabās un nozadzis vairākas vērtslietas, to skaitā gredzenu, ko māte nodevusi viņam, gulēdama uz miršanu.

- Nelietis! es saniknots izgrūdu. Es neko nenozagu!

Mola izbrīnā sarauca uzacis. Tik vienkārši? Nekādas liegšanās? Nekāda… vispār nekā?

Izpūtu garu izelpu pa degunu, cenzdamies savaldīties. Es nedomāju mest apvainojumu tavam saprātam. Tāpat skaidri redzams, ka es neesmu nokritis pa kādām nezināmām kāpnēm. Dziļi ievilku elpu. Paklausies, Mola! Ja tu kādam to pastāstīsi, mani izslēgs. Es neko nenozagu. Bija iespēja, bet es to neizmantoju.

- Tad kāpēc… Viņa vilcinājās, acīmredzami juzdamās neveikli. Ko tu tur darīji?

Es nopūtos. Vai tu ticēsi, ja teikšu, ka tas bija pakalpojums draugam?

Mola vērīgi paskatījās uz mani, un viņas zaļās acis cieši lūkojās ma­nējās. Tā vien izskatās, ka tu pēdējā laikā aktīvi nodarbojies ar pakal­pojumiem!

- Es… ko? Manas domas joprojām ritēja pārāk gausi, lai es saprastu viņas teikto.

- Kad tu biji šeit iepriekšējā reizē, es tev ārstēju apdegumus un saindēšanos ar dūmiem pēc tam, kad tu biji iznesis no ugunsgrēka Felu.

- Ā! es atmetu. Tas nebija nekāds pakalpojums. Tā būtu darījis katrs.

Mola pētoši raudzījās manī. Tu tā patiešām domā, vai ne? Viņa mazliet papurināja galvu, tad paņēma žurnālu cietos vākos un kaut ko tajā pierakstīja, acīmredzot ziņas par ārstēšanu. Es tomēr uzskatu to par pakalpojumu. Kad mēs ar Felu šeit bijām jauniņās, mūsu kopmītnes guļvietas atradās blakus. Kaut arī tu domā citādi, ļoti daudzi tomēr to nebūtu darījuši.

Pie durvīm atskanēja klauvējiens, un no gaiteņa atplūda Simmona balss: Vai drīkstam ienākt? Negaidīdams atbildi, viņš atvēra durvis un ievilka istabā samulsušo Vilemu.

- Mēs dzirdējām… Simmons aprāvās un paskatījās uz Molu. Viņš izķepurosies, vai ne?

- Viņš būs vesels kā rutks! Mola atbildēja. Ja vien nesacelsies temperatūra. Paņēmusi termometru, viņa iebāza to man mutē. Es zinu, ka tev būs grūti, bet pacenties vienu minūti turēt muti ciet!

- Tādā gadījumā runāšu es, Simmons smīnēdams teica. Mēs dzirdējām, ka Kilvins esot tevi paaicinājis zem četrām acīm un parādījis kaut ko tādu, no kā tu noģībis kā jaunkundze.

Es nikni pablenzu uz viņu, tomēr neatvēru muti.

Mola atkal pievērsās Vilemam un Simmonam. Kājas viņam kādu laiku sāpēs, bet paliekošas sekas nav gaidāmas. Ari elkonim drīz vaja­dzētu sadzīt, kaut ari šuves nekur neder. Bet, sasodīts, kas jums visiem bija meklējams Ambroza istabās?

Vilems vienkārši paskatījās uz viņu rāmām, tumšām acīm un sev raksturīgo savaldību.

Ar Simmonu nebija tādas veiksmes. Kvoutam vajadzēja atrast savas sirdspuķītes gredzenu! viņš bezbēdīgi nočiepstēja.

Mola pagriezās pret mani ar dusmīgu sejas izteiksmi. Ir nu gan tev iekšas, ka tu varēji man tā melot, acīs skatoties! viņa izmeta, un acis viņai bija dzedras un saniknotas kā aizkaitinātai kaķei. Labi vismaz, ka tu negribēji mest apvainojumu manam saprātam un tā tālāk!

Es dziļi ievilku elpu un pasniedzos, lai izņemtu termometru no mutes.

- Pie velna, Sim! es pikti iesaucos. Kādu dienu es tevi iemācīšu melot!

Simmons vairākas reizes paskatījās no manis uz Molu un atpakaļ, pietvīcis panikā un samulsumā. Kvoutam tajā upes pusē dzīvo sirdsdāma, viņš aizstāvēdamies paskaidroja. Ambrozs bija pievācis viņas gredzenu un nedeva atpakaļ. Mēs tikai…

Mola ar asu kustību viņu pārtrauca. Kāpēc tu man to neteici? viņa man pikti noprasīja. Visi taču zina, kāds Ambrozs ir pret sievietēm!

- Tāpēc arī neteicu, es atbildēju. Tas izklausītos pēc ļoti ērtiem meliem. Un vēl jāpiebilst, ka tā nepavisam nav tava darīšana.

Molas sejas izteiksme nocietinājās. Tu esi ļoti pašpārliecināts un varens savā…

- Izbeidziet! Vienkārši izbeidziet! iesaucās Vilems, spēji pārtrauk­dams mūsu vārdu apmaiņu. Viņš pievērsās Molai. Ko tu vispirms darīji, kad Kvoutu atnesa šurp bez samaņas?

- Pārbaudīju viņa acu zīlītes, lai zinātu, vai bijusi galvas trauma, Mola automātiski atbildēja. Sasodīts, kāds tam sakars ar visu pārējo?

Vilems norādīja uz manu pusi. Paskaties tagad viņam acīs!

Mola paskatījās. Tās ir tumšas, viņa izbrīnījusies teica. Tumši zaļas. Kā priedes zars.

Vilems turpināja: Kad viņa acis tā satumst, nestrīdies ar viņu! Tur nekas labs nesanāks.

- Tas ir kaut kas līdzīgs klaburčūskas troksnim, piebilda Simmons.

- Drīzāk jau saboztai suņa spalvai, Vilems izlaboja. No tā redzams, ka viņš ir gatavs kost.

- Ejiet jūs visi ellē! es iesaucos. Vai arī iedodiet man spoguli, lai es redzu, par ko jūs runājat! Man vienalga, vai jūs darīsiet vienu vai otru.

Vilems nepievērsa man uzmanību. Mūsu jaukajam Kvoutam tem­peraments ir kā karsta panna, bet, ja ļausi tai mirkli atdzist, viņš pats sapratīs patiesību. Vilems izteiksmīgi paskatījās uz mani. Viņš nepār­dzīvo to, ka tu viņam neuzticējies, vai to, ka tu izprovocēji Simu. Viņš pārdzīvo to, ka tu atklāji, līdz kādai ēzelībai viņš ir gatavs iet, lai atstātu iespaidu uz sievieti. Vilems vēlreiz paskatījās uz mani. Vai ēzelība ir pareizs vārds?

Es dziļi ievilku elpu un ļāvu tai izplūst. Puslīdz jā, es atzinu.

- Es to izvēlējos tāpēc, ka tas izklausās pēc ēzeļa, Vilems paskaidroja.

- Es zināju, ka jūs abi noteikti esat tur iesaistīti! Mola teica, un viņas balsī skanēja tāda kā atvainošanās. Godīgi sakot, jūs visi trīs esat mīcīti no viena māla, un to es saku no tiesas un ar visiem iespējamiem gudriem zemtekstiem. Viņa apgāja apkārt gultai un kritiski nopētīja manu savainoto elkoni. Kurš no jums abiem uzlika šuves?

- Es, Simmons atbildēja un saviebās. Zinu, ka nesanāca, kā vajag.

- Tas ir maigi sacīts, Mola teica, nicinoši pētīdama Sima veikumu.

- Iespaids ir tāds, it kā tu būtu mēģinājis iešūt tur savu vārdu, bet kļūdījies ar pareizrakstību.

- Manuprāt, viņš visu izdarīja gluži labi, Vilems iebilda un paskatījās Molai tieši acīs. Ņemot vērā, ka viņam nav atbilstošas apmācības un viņš palīdzēja draugam nebūt ne ideālos apstākļos.

Mola pietvīka. Es tā negribēju! viņa aši teica. Strādājot šeit, ir viegli aizmirst, ka ne jau katrs… Viņa pagriezās pret Simmonu.

- Piedod!

Simmons izlaida pirkstus caur saviem smilškrāsas matiem. Varbūt tu kādreiz varētu man to kompensēt, viņš ar puicisku smīnu teica.

- Kā būtu ar rītdienas pēcpusdienu? Ja tu ļautu man izmaksāt pusdie­nas? Viņš ar cerību paraudzījās uz Molu.

Mola pablisināja acis un nopūtās, un uzjautrinājums viņā jaucās ar aizkaitinājumu. Nu labi!

- Es savu esmu izdarījis! Vilems paziņoja. Eju projām. Es neciešu šo vietu.

- Paldies, Vil! es teicu.

Viņš nevērīgi pamāja pāri plecam un aizvēra durvis no ārpuses.

* * *

Mola piekrita neminēt ziņojumā manus aizdomīgos ievainojumus un palikt pie sākotnējās diagnozes par karstuma dūrienu. Viņa turklāt atārdīja Simmona uzliktās šuves un no jauna iztīrīja, sašuva un pārsēja manu roku. Tas nebija patīkams pārdzīvojums, taču es zināju, ka pēc viņas pieredzējušā pieskāriena un rūpēm brūce sadzīs ātrāk.

Pirms promiešanas viņa ieteica man dzert daudz ūdens, izgulēties un citreiz nākamajā dienā pēc kritiena no jumta atturēties no lielas fiziskas piepūles karstā telpā.