Vieda vīra bailes

ASTOŅDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA . lethani

NĀKAMAJĀ DIENĀ mēs ar Tempi devāmies uz Krosonu pēc pārtikas papildinājumiem. Tas nozīmēja garu gājienu, bet, tā kā uz katra soļa nebija jālūkojas pēc takas zīmēm, šķita, ka mēs gluži vai lidojam.

Iedami mēs pārmijām abu valodu vārdus. Es iemācījos, kā viņa valodā ir “sapnis”, “smarža” un “kauls”. Uzzināju, ka ademiem ir dažādi apzī­mējumi dzelzij un zobena dzelzij.

Pēc tam mēs veselu stundu pavadījām neauglīgā sarunā: Tempi centās palīdzēt man saprast, ko nozīmē tas, ja viņš ar pirkstiem berzē uzaci. Šķita, ka tas ir gandrīz tas pats, kas plecu raustīšana, taču Tempi lika skaidri saprast, ka tas nav tas pats. Vai tā būtu vienaldzība? Nenoteiktība?

- Vai tā jūtas, ja kāds tev piedāvā izvēli? es mēģināju vēlreiz. Ja kāds tev piedāvā izvēlēties ābolu vai plūmi? Es pacēlu abas rokas sev priekšā. Bet tev vienlīdz garšo abi. Saspiedu pirkstus kopā un divreiz pārvilku tos pār uzaci. Vai tā ir tāda sajūta?

Tempi papurināja galvu. Nē. Viņš brīdi apstājās, tad atkal atsāka iet. Viņa kreisā roka pie sāniem teica: negodīgums. Kas ir plūme? Cita kustība: uzmanīgi.

Es samulsis paskatījos uz viņu. Ko?

- Ko nozīmē “plūme”? Tempi atkal izdarīja rokas kustību. Ļoti no­pietni.. Uzmanīgi.

Es pievērsu uzmanību kokiem un tūlīt sapratu: pamežā bija dzirdama kustība.

Skaņa nāca no ceļa dienvidu puses. To pusi mēs vēl nebijām pār­meklējuši. Bandīti! Man krūtīs uzbangoja satraukums un bailes. Vai viņi mums uzbruks? Šaubījos, vai es savā apvalkātajā apmetnī izskatījos pēc vērtīga mērķa, taču es nesu līdzi lautu, kas gulēja dārgā futrālī.

Gājienam uz pilsētu Tempi bija uzvilcis savas piegulošās, sarkanās algotņa drānas. Vai tās atbaidītu uzbrucēju, kas bruņojies ar garo loku? Vai varbūt es izskatos pēc turīga menestrela, kurš var atļauties nolīgt sev ademu miesassargu? Varbūt mēs izskatāmies pēc kārdinoša augļa, ko vērts noplūkt?

Ar skumjām atcerējos bultu ķērāju, ko biju pārdevis Kilvinam, un sapratu, ka viņam bijusi taisnība. Cilvēki par tiem maksās lielu naudu. Arī es šobrīd jutos gatavs atdot par to pēdējo peniju, kas palicis makā.

Ar kustībām pavēstīju Tempi: Pieņemts. Negodīgums. Piekrītu. Plūme

ii salds auglis, es teicu, sasprindzinādams dzirdi un klausīdamies, vai no apkārtējiem kokiem neatskanēs nodevīgs troksnis.

Vai labāk būtu bēgt un paslēpties koku aizsegā vai izlikties, ka ne­esam viņus manījuši? Ko darīt, ja viņi uzbruks? Pie jostas man karājās nazis, ko biju nopircis no skārdnieka, taču man nebija ne jausmas, kā to lietot. Piepeši aptvēru, ka esmu ārkārtīgi nesagatavots. Dieva dēļ, ko es šeit vispār daru? Es šajā situācijā neiederos. Kāpēc maers mani atsūtīja šurp?

Tieši tad, kad biju sācis svīst īstus baiļu sviedrus, izdzirdēju pamežā krakstu un čaboņu. No koku aizsega izskrēja ragains briedis un trīs vieglos lēcienos pārskrēja pāri ceļam. Pēc brīža viņam sekoja divas briežumātes. Viena no tām apstājās ceļa vidū un pagriezusies mūs ziņkārīgi nopētīja. Viņas garā auss noraustījās, un nākamajā mirklī viņa pazuda mežā.

Mana sirds dauzījās, un es izdvesu skaļu, nervozu smieklu šalti. Pa­griezos pret Tempi un ieraudzīju, ka viņš ir izvilcis zobenu. Viņa kreisās rokas pirksti savilkās, sakot: samulsums, un pēc tam viņš izdarīja vairākas ašas kustības, kuras es nesapratu.

Tempi bez uzkrītoša vēziena iebāza zobenu atpakaļ makstī. Tikpat nevērīgi, it kā bāztu kabatā roku. Bezcerība.

Es pamāju ar galvu. Lai cik patīkami bija apzināties, ka mugurā nav ieurbušās bultas, slēpnis un negaidīts uzbrukums vismaz dotu mums nojausmu par bandītu apmešanās vietu. Piekrītu. Mīkstināts iztei­kums.

Mēs klusēdami turpinājām ceļu uz Krosonu.

* * *

Krosona nebija nekāda dižā pilsēta. Divdesmit vai trīsdesmit ēku un abās pusēs biezs mežs. Ja tā neatrastos blakus Karaļa lielceļam, diez vai tā vispār būtu ieguvusi sev vārdu.

Bet, tā kā tā atradās blakus Karaļa lielceļam, tajā bija plaša apjoma preču veikals, kas apgādāja ar nepieciešamo ceļiniekus un dažas apkaimē izkaisītās lauku sētas. Krosonā bija ari neliela pasta stacija, kas vienlaikus kalpoja par zirgu maiņas punktu un piedāvāja kalēja pakalpojumus; tur bija arī neliela baznīca, un turpat darbojās alus darītava.

Protams, tur bija arī viesnīca. Kaut gan “Smejošais Mēness” nebija ne treštik liels kā “Penija” viesnīca, tas tomēr atstāja krietni cienīja­māku iespaidu, nekā tik nomaļā vietā varētu gaidīt. Tā bija divstāvu ēka ar trijām atsevišķām istabām un mazgāšanās telpu. Liela, ar roku zīmēta izkārtne attēloja līku mēness ragu, kam mugurā uzvilkta veste, un mēness smējās, vēderu turēdams.

Es torīt biju paņēmis līdzi lautu, cerēdams, ka varbūt izdosies ietirgot spēli pret pusdienām. Tomēr tas bija tikai iegansts. Patiesībā es izmisīgi meklēju jebkādu ieganstu spēlēt. Uzspiestā klusēšana mani nomāca tik­pat smagi kā Dedana burkšķēšana. Tik ilgi es nebiju dzīvojis bez mūzikas kopš saviem bezpajumtnieka laikiem Tarbeanā.

Mēs nodevām vajadzīgo lietu sarakstu pavecai sievietei, kas vadīja veikalu. Četri lieli sausas maizes klaipi, pusmārciņa sviesta, ceturtdaļmārciņa sāls, milti, kaltēti āboli, speķa šķēle, maisiņš rāceņu, sešas olas, divas pogas, papildu spalvas Martena medību bultām, apavu auklas, zie­pes un jauna galoda Dedana saplēstās vietā. Viss kopā maksāja astoņus sudraba bitus no maera strauji dilstošā maka.

Tad mēs ar Tempi devāmies uz viesnīcu paēst pusdienas, zinādami, ka paies stunda vai divas, līdz mums tās pasniegs. Izbrīnījies dzirdēju, ka no kroga zāles viņā ielas pusē plūst skaļas čalas. Tādās vietās rosība parasti sākas tikai vakarā, kad ceļinieki meklē naktsmājas, nevis dienas vidū, kad cilvēki strādā laukos vai turpina iesākto ceļu.

Kad atvērām durvis, troksnis telpā pieklusa. Pirmajā brīdī es cerēju, ka apmeklētāji priecājas, ieraugot mūziķi, bet tad ievēroju, ka visu acis ir pievērstas Tempi un viņa sarkanajām algotņa drānām.

Viesnīcas ēdamzālē kavējās piecpadsmit vai divdesmit cilvēku. Daži grozījās pie bāra, citi sēdēja pie galdiņiem. Telpa nebija tik pārpildīta, lai mēs nevarētu atrast galdiņu, tomēr pagāja vairākas minūtes, līdz pie mums pienāca vienīgā viesu apkalpotāja ar visai nervozu izteiksmi sejā.

- Nu, ko tad jums vajadzēs? viņa noprasīja, atbīdīdama no sejas sasvīdušu matu šķipsnu. Mums ir zirņu zupa ar speķi un maizes pudiņš.

- Izklausās jauki! es teicu. Vai mēs varam dabūt ari ābolus un sieru?

- Ko dzersiet?

- Man vieglo sidru, es teicu.

- Man alu, sacīja Tempi un pēc tam ar diviem pirkstiem uzsita pa galda virsmu. Mazo viskiju. Labu viskiju.

Apkalpotāja pamāja ar galvu. Es gribu redzēt jūsu naudu.

Es izbrīnā savilku uzacis. Vai jums pēdējā laikā ir gadījušies sarež­ģījumi?

Meitene nopūtās un pablisināja acis.

Iedevu viņai trīs puspenijus, un viņa aizsteidzās. Līdz tam brīdim man bija jau skaidrs, ka tās nav bijušas tikai manas iedomas: ēdamzālē sēdošie vīrieši raudzījās uz Tempi ar tumšiem, draudīgiem skatieniem.

Es pagriezos pret vīrieti, kurš sēdēja pie blakusgaldiņa un rāmi tuk­šoja savu zupas bļodiņu. Vai šodien ir tirgus diena vai kas tamlīdzīgs?

Viņš paskatījās uz mani tā, it kā es būtu plānprātiņš, un es ievēroju, ka viņam uz zoda ir zilums, kas plešas arvien lielāks un tumšāks. Krosonā nav tirgus dienu. Te nav nekāda tirgus.

- Es šeit ierados pavisam nesen, un viss šķita klusu. Kāpēc te ir tik daudz ļaužu?

- Kā vienmēr, viņš atbildēja. Cilvēki meklē darbu. Krosona ir pē­dējā vieta, pēc kuras Eldas mežs kļūst biezs un pirmatnējs. Gudrs kara­vānas braucējs sev nolīgst dažus papildu sargus. Vīrietis iedzēra malku no kausa. Bet pēdējā laikā pārāk daudziem tur, mežos, ir noplūktas spalvas. Karavānas te necik bieži vairs nebrauc.

Es pārlaidu skatienu kroga zālei. Cilvēkiem, kuri te uzturējās, nebija bruņu, tomēr, ieskatoties ciešāk, lielākajā daļā no viņiem es redzēju algotņu dzives zīmogu. Viņi izskatījās raupjāki nekā parastie iedzīvo­tāji. Vairāk rētu, vairāk lauztu degunu, vairāk nažu, vairāk dižmanīgas uzvedības.

Vīrietis iemeta karoti iztukšotajā bļodā un piecēlās. Manis pēc tu vari te tupēt, ja gribi, viņš teica. Esmu bijis te sešas dienas un redzējis izbraucam cauri tikai četrus vezumus. Un tikai idiots varētu sagribēt braukt uz ziemeļiem nieka naudas dēļ.

Viņš pacēla lielu saini un pārmeta to pār plecu. Un, zinot, cik dau­dzi te ir pazuduši bez pēdām, tikai idiots tādā vietā gribēs tērēt naudu papildu sargiem. Varu teikt tev par velti: puse no šitiem kretīniem ir gatavi pārgriezt tev rīkli jau pirmajā ceļojuma naktī.

Plecīgs vīrietis ar melnu, nekoptu bārdu ņirdzīgi iesmējās, stāvēdams pie bāra letes. Netaisi mani par bandītu tāpēc vien, ka pats nemāki spēlēt kauliņus! viņš teica ar spēcīgu ziemeļu akcentu. Pasaki to vēlreiz, un tu dabūsi to pašu, ko vakar vakarā! Un klāt vēl procentus.

Vīrietis, ar kuru biju sarunājies, izdarīja žestu, kas labi saprotams ne tikai ademiem, un sparīgā solī izgāja pa durvīm. Bārdainais vīrs nodārdināja smieklus.

Tajā brīdī mums atnesa dzērienus. Tempi izdzēra pusi sava viskija vienā paņēmienā un ar garu, tīksmīgu nopūtu atlaidās pret krēsla at­zveltni. Es lēni malkoju sidru. Biju cerējis stundu vai divas spēlēt šeit lautu un ar to nopelnīt mums abiem pusdienas. Taču nebiju tik nesaprā­tīgs, lai spēlētu publikai, kas sastāvēja tikai no drūmiem, neveiksmīgiem algotņiem.

Protams, es būtu to varējis. Būtu spējis panākt, lai pēc stundas viņi visi smietos un dziedātu. Pēc divām stundām viņi šņukstētu virs saviem alus kausiem un atvainotos viesu apkalpotājai. Bet es nebiju gatavs spēlēt tikai tādēļ, lai nopelnītu pusdienas. To es darītu tikai bezizejas stāvoklī. Šajā telpā gaiss oda pēc nepatikšanām. Šeit brieda ķildas, kas tiecās lauzties uz āru. To pamanītu ikviens daudzmaz redzīgs ceļinieks, kas pavadījis gadus aktieru trupā.

Plecīgais vīrietis paņēma koka kausu un nesteidzīgi, ar demonstratīvu nevērību atnāca līdz mūsu galdiņam, tad atvilka sev krēslu un apsēdās. Plati, samāksloti pasmaidījis cauri melnajai, biezajai bārdai, viņš pastiepa roku uz Tempi pusi. Sveiks, tu tur! viņš teica pietiekami skaļi, lai visi klātesošie varētu dzirdēt. Mani sauc Tams. Un tevi?

Tempi pasniedzās un paspieda viņa roku, un vīrieša masīvajā, spal­vainajā ķetnā viņa plauksta izskatījās neparasti maza un bāla. Tempi.

Tams atsedza zobus smīnā. Un ko tu te dari?

- Mēs gājām garām, es teicu. Satikāmies uz ceļa, un viņš laipni piekrita iet kopā ar mani.

Tams pārlaida man nevērīgu skatienu. Es nerunāju ar tevi, puika! viņš norūca. Proties uzvesties!

Tempi klusēdams vēroja milzīgo vīrieti ar tikpat rāmu un uzmanīgu sejas izteiksmi kā vienmēr. Redzēju, ka viņš paceļ kreiso roku pie auss, taču šo kustību es nesapratu.

Tams iedzēra malku, nenovērsdams skatienu no Tempi. Kad viņš nolaida kausu uz galda, tumšā bārda ap muti bija slapja, un viņš pār­vilka sejai piedurkni, lai to nosusinātu. Vienmēr esmu gribējis zināt, viņš teica, joprojām runādams tik skaļi, lai balss būtu dzirdama visā telpā. Zināt par ademiem. Cik saņem tādi smukuļi kā tu?

Tempi paskatījās uz mani, mazliet piešķiebis galvu. Redzēju, ka viņš nesaprot vīrieša teikto acīmredzot spēcīgā akcenta dēļ.

- Viņš grib zināt, cik tu pelni, es paskaidroju.

Tempi ar plaukstu izdarīja mājienam līdzīgu kustību. Sarežģīti.

Tams saliecās uz priekšu pāri galdam. Ja tevi nolīgtu apsargāt karavānu? Cik tu prasītu par dienu?

- Divus džotus, Tempi atbildēja un paraustīja plecus. Vai trīs.

Tams iesmējās tik skaļi un sparīgi, ka es sajutu viņa elpu. Biju iedo­mājies, ka tā smirdēs, taču tā nebija. Tā smaržoja pēc sidra un saldenām karstvīna garšvielām. Jūs dzirdējāt, zēni? viņš uzsauca pāri plecam.

- Trīs džoti dienā! Un viņš gandrīz nemāk runāt!

Tagad jau gandrīz visi klātesošie skatījās un klausījās, un pēc šīs ziņas telpā atskanēja klusa, aizkaitināta murdoņa.

Tams atkal pievērsās mūsu galdiņam. Mēs parasti nopelnām peniju dienā, ja vispār atrodas darbs. Es nopelnu divus, jo māku apieties ar zirgiem un, ja vajag, varu pacelt ratu pakaļu. Viņš izstaipīja platos plecus. Vai tu kautiņā atsver divdesmit vīrus?

Nezinu, cik daudz Tempi no visa tā saprata, taču pēdējais jautājums, šķiet, viņam bija itin skaidrs. Divdesmit? viņš aplaida apkārt vērtējošu skatienu. Nē. Četrus. Viņš nenoteikti pagrozīja izplestu plaukstu. Piecus.

Tas istabas gaisotni neuzlaboja. Tams papurināja galvu, tēlodams pārspīlētu izbrīnu. Pat tad, ja es tev kaut mirkli ticētu, viņš teica, tas nozīmētu, ka tev jāsaņem četri vai pieci peniji dienā, nevis div­desmit! Kāpēc…

Uzklājis sejai pēc iespējas labsirdīgu smaidu, es iejaucos sarunā. Paklausieties, es…

Tama kauss sparīgi atsitās pret galda virsmu, un gaisā uzšļācās sidra salts. Viņš uzmeta man draudīgu skatienu, kurā nebija ne vēsts no māk­slotā, jautrā viegluma, kādā viņš sarunājās ar Tempi. Puika! viņš izmeta. Ja tu vēlreiz mani pārtrauksi, es tev izdauzīšu zobus! To viņš pateica bez īpaša uzsvara, kā ikdienišķu patiesību, it kā atgādinādams: ja es ielēkšu upē, tad neizbēgami saslapināšos.

Tams atkal pievērsās Tempi. Kāpēc tu iedomājies, ka esi tik vērtīgs, lai prasītu trīs džotus par dienu?

- Kas mani nolīgst, tas maksā par šo, Tempi pacēla roku. Un par šo. Viņš norādīja uz sava zobena spalu. Un par šo. Viņš ar pirkstiem iesita pa ādas lenti, kas turēja spilgti sarkano ademu kreklu cieši piesaistētu pie krūtīm.

Masīvais vīrietis ar plaukstu spēcīgi uzsita pa galdu. Ak tad tāds ir noslēpums! viņš iesaucās. Man jādabū sarkans krekls! Istabā atskanēja paklusi smiekli.

Tempi papurināja galvu. Nē.

Tams saliecās uz priekšu un ar resno pirkstu pabakstīja vienu no ādas strēmelēm pie Tempi pleca. Vai tu gribi teikt, ka es neesmu tik labs, lai valkātu tādu smalku, sarkanu kreklu? Viņš uzsita knipi pa ādas saiti.

Tempi nepiespiesti pamāja ar galvu. Jā. Tu neesi tik labs.

Tama sejā parādījās atbaidošs smīns. Un ja es teikšu, ka tava māte bija mauka?

Telpā iestājās klusums. Tempi pagriezās un paskatījās uz mani. Ziņ­kāre. Kas ir mauka?

Gluži saprotams, ka šis nebija no tiem vārdiem, kurus mēs pēdējo desmit dienu laikā bijām pārmijuši. īsu brīdi es prātoju, vai ķerties pie meliem, tomēr šajā stāvoklī neredzēju tādu iespēju. Viņš teica, ka tava māte esot sieviete, kurai vīrieši maksā par seksu.

Tempi atkal pievērsās bārdainajam sarunu biedram un pieklājīgi palo­cīja galvu. Tu esi ļoti laipns. Paldies.

Tama seja satumsa, it kā viņš saprastu, ka tiek izsmiets. Jā gan, gļēvuli! Par pliku peniju es tev varētu dot tādu spērienu, ka tavs daikts ieskrietu pakaļā!

Tempi atkal pagriezās pret mani. Es nesaprotu šo cilvēku, viņš teica. Vai viņš man piesola seksu par naudu? Vai ari viņš grib kauties?

Ēdamzāli sadrebināja skaļi smiekli, un Tama seja aiz bārdas pietvīka tumši sarkana.

- Es diezgan droši teiktu, ka viņš grib kauties, es atbildēju, pats cenzdamies apvaldīt smieklus.

- Ā! Tempi teica. Kāpēc tad viņš to nesaka? Kāpēc vajag… Viņš pazibināja pirkstus turp un atpakaļ un jautājoši paskatījās uz mani.

- Grābstīties apkārt? es pabeidzu. Tempi rāmā pašpārliecība iedar­bojās nomierinoši uz mani, un es jutos gatavs pateikt kādu dzēlību ari no savas puses. Kopš biju redzējis, cik viegli adems tika galā ar Dedanu, es ar patiku gaidīju, ka viņš izdauzīs kādu tiesu iedomības arī no šī stulbā kretīna.

Tempi atkal paskatījās uz Tamu. Ja gribi kauties, tad beidz grāb­stīties apkārt. Adems ar plašu žestu aplaida roku apkārt telpai. Ej un sameklē, ar ko kauties. Ej un sameklē sev sievietes. Labi? Mans neilgais atvieglojums izgaisa, jo Tempi aizgriezās un atkal pievērsās man. Viņa balsī skanēja dziļa nepatika. Jūs, cilvēki, vienmēr runājat.

Tams aizgāja atpakaļ pie galdiņa, kur viņa draugi spēlēja kauliņu spēles. Nu tā! Jūs viņu dzirdējāt. Tas sīkais sūds teica, ka esot mūsu četru vērts, tāpēc parādīsim viņam, ko mēs četri varam izdarīt! Brenden, Ven, Džeina, vai piedalāties?

Plikgalvains vīrietis un gara auguma sieviete smaidīdami piecēlās kājās. Taču trešais negribīgi atmeta ar roku. Es esmu pārāk sadzēries, lai labi kautos, Tam. Bet tik sadzēries neesmu, lai līstu kauties ar sarkankreklu. Šitie cīnās kā nelabie. Pats esmu redzējis.

Krogu kautiņi man nebija sveši. Varētu domāt, ka Universitātes tu­vumā nekas tāds nenotiek, taču stiprs dzēriens izdara daudz. Pēc sešām vai septiņām glāzēm tikpat kā nav atšķirības starp melderi, kurš salecies ar sievu, un jaunu alķīmiķi, kurš slikti nokārtojis eksāmenu. Kā viens, tā otrs dedzīgi tīko nobrāzt rokas pret cita zobiem.

Pat “Eolijā”, lai cik izsmalcināta vieta tā bija, palaikam gadījās ķildas. Ja apmeklētājs nosēdēja tur līdz vēlai stundai, tam bija diezgan lielas izredzes noskatīties, kā divi izšuvumiem greznoti aristokrāti sit viens otram pļaukas.

Vārdu sakot, ja esi mūziķis, nākas redzēt daudz ķildu. Daži iet pie bāra iedzert. Citi grib ripināt kauliņus. Daži meklē kautiņu, un citi lab­prāt steidzas to skatīties.

Ievainojumi nav tik bieži, kā varētu gaidīt. Visbiežāk tiek iemantoti zilumi vai pārsistas lūpas, ja neveicas, var zaudēt zobu vai tikt pie lauz­tas rokas, tomēr atšķirība starp draudzīgu kroga kautiņu un sadursmi tumšā šķērsielā ir ļoti liela. Kroga kautiņiem ir savi noteikumi, un tos liek ievērot daudzi neoficiāli tiesneši, kas stāv visapkārt. Ja notikums pieņem nevēlamu virzienu, skatītāji metas vidū un pārtrauc cīņu, jo to pašu viņi līdzīgā reizē gaidītu no citiem.

Protams, gadās izņēmumi. Gadās nepatīkamas nejaušības, un no “Medikā” pavadītā laika es zināju, cik viegli ir izmežģīt plaukstas locītavu vai izsist no vietas pirkstu. Lopu dzinējam vai viesnīcniekam tie būtu niecīgi ievainojumi, bet man, kam roku prasme un meistarība bija nozīmīgs iztikas avots, doma par lauztu īkšķi šķita nepieļaujama un biedējoša.

Man pakrūtē sažņaudzās kamols, redzot, ka Tempi iedzer vēl vienu prāvu viskija malku un pieceļas kājās. Stāvokli sarežģīja tas, ka mēs šeit bijām svešinieki. Ja tiks pārkāptas robežas, vai varēju cerēt, ka aiz­kaitinātie algotņi iejauksies un apturēs kautiņu? Trīs pret vienu nebija godīga cīņa, un bēdīgas sekas varēja izpausties ļoti drīz.

Tempi iedzēra malku alus un mierīgi paskatījās uz mani. Vēro manu mugurpusi! viņš teica un devās turp, kur stāvēja pārējie algotņi.

Pirmajā brīdī mani pārsteidza viņa labā aturiešu valodas prasme. Mūsu pazīšanās laikā tā bija mainījusies gandrīz no nulles līdz itin sa­režģītām frāzēm. Tomēr nākamajā brīdī mans lepnums par šiem panā­kumiem izgaisa, jo es izmisīgi domāju, ko darīt, ja stāvoklis kļūs nekon­trolējams.

Domāju, bet neko jēdzīgu nespēju izdomāt. Nebiju paredzējis tādu notikumu virzību, un man padomā nebija nevienas viltības. Neko labāku nezinādams, izvilku no maksts savu nazi un neuzkrītoši turēju to zem galda. Man nepavisam negribējās kādu sadurt, taču es varēju vismaz piedraudēt un iegūt laiku, lai mēs tiktu ārā pa durvīm.

Tempi pārlaida visiem trim pretiniekiem vērtējošu skatienu. Tams bija krietni garāks par viņu, un pleci tam bija kā vērsim. Plikgalvainajam algotnim bija rētaina seja un ļaunīgs smīns. Gaišmatainā sieviete bija par plaukstas tiesu garāka par Tempi.

- Tikai viena sieviete, Tempi teica, skatīdamies Tamam acīs. Pie­tiek? Vari atvest vēl vienu.

Sieviete pikti saslējās. Plātīzeris! viņa izspļāva. Es tev parādīšu, kā sieviete prot cīnīties!

Tempi pieklājīgi palocīja galvu.

Viņa nesatricināmā bezrūpība ļāva man pamazām atslābt. Protams, es biju dzirdējis stāstus par to, kā viens ademu algotnis sakauj duci parastu karavīru. Vai Tempi tiešām tiks galā vienlaikus ar šiem trim? Viņš pats acīmredzot par to bija pārliecināts…

Tempi paskatījās uz viņiem. Tāda cīņa man ir pirmoreiz. Kā jāsāk?

Mana plauksta nosvīda, un es ciešāk satvēru nazi.

Tams paspēra soli uz priekšu, un tagad abus šķīra tikai pāris collu. Viņš draudīgi raudzījās uz Tempi no augšas. Mēs sāksim ar to, ka nopēr­sim tevi, līdz āda šķīdīs. Un pēc tam saspārdīsim. Pēc tam atkārtosim visu no gala, lai nekas nepaliktu pusceļā. Pēdējos vārdus teikdams, viņš ar pieri ietriecās Tempi sejā.

Elpa man iestrēga krūtīs, bet es lāgā nepaguvu to atdabūt, kad cīņa jau bija galā.

Kad bārdainais milzenis triecās ar pieri uz priekšu, biju gaidījis, ka Tempi atmuguriski nokritīs zemē ar asiņainu seju un lauztu degunu. Taču atpakaļ atstreipuļoja nevis viņš, bet Tams, kaukdams un sagrābis seju rokās, starp kurām sūcās asinis.

Tempi paspēra soli uz priekšu, satvēra plaukstā lielā vīra skaustu un bez redzamas piepūles nogāza viņu zemē, kur Tams palika guļam, sabrucis bezveida kaudzē.

Ne mirkli nevilcinādamies, Tempi pagriezās un iespēra gaišmataina­jai sievietei pa gurnu, un viņa sazvārojās. Kamēr kareivīgā uzbrucēja grīļojās, Tempi zibenīgi iebelza viņai pa vaigu, un viņa mīksti saļima uz grīdas.

Tad iejaucās plikgalvis, izpletis rokas kā cīkstonis. Ar čūskas veiklību viņš ar vienu roku sagrāba Tempi plecu, ar otru saķēra viņu aiz skausta.

Es patiešām nevaru pateikt, kas notika tālāk. Redzēju tikai ņirbošas kustības, un nākamajā brīdī Tempi cieši turēja plikgalvja plaukstas locī­tavu un plecu. Vīrietis, neganti rūkdams, centās izlocīties. Bet Tempi tikai grieza viņa roku, līdz viņš saliecās līkumā un blenza grīdā. Tad Tempi iespēra viņam pa kāju, un vīrietis, zaudējis pamatu, nokūleņoja zemē.

Tas viss notika īsākā laikā, nekā es spēju izstāstīt. Ja es nebūtu tik apstulbis, būtu sācis vētraini aplaudēt.

Tams un sieviete nekustīgi gulēja dziļā nemaņā. Turpretī plikgalvis ieņurdējās un sāka nevarīgi slieties kājās. Tempi piegāja tuvāk un ar nevērīgu precizitāti iesita viņam pa galvu, tad rāmi noskatījās, kā viņš ļengani sabrūk uz grīdas.

Mulsi nodomāju, ka tas bijis labsirdīgākais sitiens, kādu man gadījies redzēt. Tas bija prasmīga galdnieka precīzais sitiens, viņam iedzenot naglu: pietiekami stiprs, lai iedzītu to līdz galam, bet ne tik stiprs, lai bojātu apkārtējo koku.

Pēc tam kroga zālē iestājās pilnīgs klusums. Brīdi vēlāk garais vīrielis, kurš bija atteicies no cīņas, sveicienā pacēla dzēriena krūzi, mazliet aplaistot galdu. Tas bija labi! viņš smiedamies skaļi uzrunāja Tempi.

Neviens tev nepārmetīs, ja liksi Tamam just savu zābaku, kamēr viņš guļ zemē! Dievs zina, cik viņš pats daudz tā ir darījis…

Tempi paskatījās lejup, it kā pārdomādams, tad papurināja galvu un rāmi atgriezās pie mūsu galdiņa. Visu acis joprojām sekoja viņam, taču skatieni vairs nebija tik tumši un draudigi kā iepriekš.

Tempi apsēdās agrākajā vietā. Vai tu vēroji manu mugurpusi?

Es brīdi apstulbis skatījos uz viņu, tad pamāju ar galvu.

- Ko tu redzēji?

Tikai tad es sapratu, ko viņš īstenībā gribējis teikt. Tava mugura bija ļoti taisna.

Atzinība. Tava mugura nav taisna. Viņš pacēla plaukstu un pašķieba to uz vienu pusi. Tāpēc tu ketanā klūpi. Tas ir… Paskatījies lejup, viņš apklusa, jo bija ieraudzījis manu skrandainajā apmetnī daļēji paslēpto nazi. Viņš sarauca pieri. Patiesībā viņš sarauca visu seju. Tādu grimasi es viņā redzēju pirmoreiz, un tā mani negaidīti nobiedēja.

- Parunāsim par to vēlāk, viņš teica. Roka pie sāniem izdarīja kus­tību: liela neatzinība.

Juzdams smagāku nosodījumu nekā tad, ja būtu pavadījis veselu stundu “uz ragiem”, es nokāru galvu un iebāzu nazi makstī.

* * *

Bijām nogājuši vairākas stundas, nesdami plecos smagos maisus ar pārtiku, kad Tempi beidzot ierunājās. Ir viena lieta, kas man tev jāie­māca. Nopietnība.

- Es vienmēr mācos ar prieku, atbildēju, izdarīdams kustību, kas nozīmēja patiešām. Vismaz es tā cerēju.

Tempi aizgāja ceļa malā, apstājās un nometa smago saini zālē. Mums jārunā par lethani.

Man bija krietni jāsaņemas, lai neizplūstu spējā, apskurbušā smaidā. Jau sen biju gribējis sākt ar viņu sarunu par šo jautājumu, jo mēs bijām kļuvuši daudz tuvāki nekā tad, kad viņam to vaicāju pirmoreiz. Tomēr nebiju uzdrīkstējies riskēt un apvainot viņu vēlreiz.

Kādu laiku sēdēju klusēdams gan tādēļ, lai atgūtu savaldību, gan tādēļ, lai Tempi zinātu, ka izturos pret šo tematu ar cieņu. Lethani, es atkārtoju. Tu teici, ka es nedrīkstot par to jautāt.

- Toreiz nedrīkstēji. Tagad varbūt. Es… Nenoteiktība. Man ir dau­dzas domas. Bet tagad drīkst jautāt.

Vēl kādu laiku gaidīju, lai redzētu, vai viņš turpinās pats. Kad tas nenotika, es uzdevu acīmredzamo jautājumu: Kas ir lethani?

Nopietnība. Tempi ilgi raudzījās manī un tad piepeši iesmējās. Es nezinu. Un nevaru tev pateikt. Viņš vēlreiz iesmējās. Mīkstināts iztei­kums. Tomēr mums par to jārunā.

Es vilcinājos un mēģināju uzminēt, vai šis ir viņa kārtējais joks, kurus es nekad, šķiet, nespēju saprast.

- Tas ir sarežģīti, viņš teica. Grūti arī manā valodā. Tavējā? Bezcerība. Pastāsti, ko tu zini par lethani!

Centos izdomāt, kā varētu aprakstīt savas niecīgās zināšanas par lethani vārdos, kurus viņš saprastu. Esmu dzirdējis, ka lethani ir noslē­pums, kas dara ademus stiprus.

Tempi pamāja ar galvu. Jā. Tā ir taisnība.

- Stāsta, ka tas, kurš zinot lethani, nevarot cīņā zaudēt.

Vēl viens apstiprinājums.

Es papurināju galvu, juzdams, ka nespēju pateikt īsto būtību. Let­hani esot slepens spēks. Ademi paturot vārdus sevī. Es izdarīju kustību, it kā vāktu kaut ko cieši sev klāt un noglabātu. Tad šie vārdi kļūstot kā ugunij iekurs. Tāda vārdu uguns darot ademus ļoti stiprus. Ļoti ātrus. Ada kā dzelzs. Tāpēc var karot ar daudziem un uzvarēt.

Tempi cieši lūkojās manī. Viņš izdarīja kustību, kuru es nepazinu.

- Tas ir jucis stāsts, viņš beidzot teica. Vai tāds ir pareizais vārds? Jucis? Viņš izbāza mēli, izvalbīja acis un, pacēlis rokas pie deniņiem, ņirbināja pirkstus.

Nespēju novaldīt nervozus smieklus par šo izrādi. Jā. “Jucis” ir pareizais vārds. Arī plānprātīgs.

- Tad tas, ko tu teici, ir jucis un plānprātīgs stāsts.

- Bet tas, ko es šodien redzēju? es jautāju. Kad tas vīrs ietrieca tev sejā galvu, viņš tev nepārlauza degunu. Tas nav dabiski.

Tempi papurināja galvu un uztrausās kājās. Nāc. Stāvi.

Es nostājos, un Tempi pienāca man pavisam tuvu. Sitiens ar galvu ir gudrs. Tas ir ātrs. Var pārsteigt, ja pretinieks ir negatavs. Bet es ne­esmu negatavs.

Viņš pienāca vēl tuvāk, līdz mūsu krūtis gandrīz saskārās. Tu esi tas skaļais vīrs, viņš teica. Tava galva ir cieta. Mans deguns ir mīksts. Tempi pastiepās un satvēra manu galvu abās plaukstās. Tu gribi šitā. Viņš lēnām nolieca manu galvu uz leju un piespieda pieri sev pie deguna.

Tempi atlaida manu galvu. Sitiens ar galvu ir ātrs. Man ir maz laika. Vai es varu kustēties? Viņš atkal nolieca manu galvu lejup un parāvās nost, un šoreiz mana piere pieskārās viņa mutei, it kā viņš gribētu mani skūpstīt. Tas nav labi. Mute ir mīksta.

Viņš atkal atlaida manu galvu. Ja es esmu ļoti ātrs… Tempi paspēra soli atpakaļ un nolieca manu galvu, līdz tā pieskārās viņa krūtīm. Tad viņš vēlreiz palaida mani vaļā, un es izslējos taisni. Arī nav labi. Manas krūtis nav mīkstas. Bet tam vīram galva ir cietāka nekā daudziem. Viņa acis brīdi iedzirkstījās, un es iesmējos, nojauzdams, ka viņš pateicis joku.

- Tā. Tempi atgriezās tur, kur bija stāvējis sākumā. Ko Tempi var darīt? Viņš pamāja man ar roku. Sit ar galvu. Lēnām. Es parādīšu.

Drusku uztraucies, es lēnām laidu galvu lejup, it kā gribētu salauzt viņam degunu.

Pielāgodamies manai lēnajai kustībai, Tempi paliecās uz priekšu un mazliet parāva krūtis atpakaļ. Pārmaiņa nebija liela, bet šoreiz mana galva saskaroties atdūrās pret viņa galvas virsu.

Tempi atkāpās. Redzi? Gudrība. Nevis jucis vārdu uguns.

- Tas notika ļoti ātri, es, mazliet samulsis, teicu. Nevarēju pamanīt.

- Jā. Cīņa ir ātra. Treniņš māca ātrumu. Treniņš, nevis vārdu uguns.

Tempi izdarīja kustību nopietnība un ieskatījās man acīs; tas bija rets

gadījums. Es tev to stāstu, jo tu esi vadonis. Tev jāzina. Ja domāsi, ka man ir noslēpums un dzelzs āda… Viņš novērsās un papurināja galvu. Bīstami.

Abi apsēdāmies blakus saviem saiņiem.

- Es to dzirdēju stāstā, mēģināju paskaidrot. Tādā, ko mēs vakaros stāstām pie ugunskura.

- Bet tu pats, viņš teica, norādīdams uz mani. Tev rokās ir uguns. Tev ir… Viņš noklakstināja pirkstus un pēc tam izdarīja kustību, atda­rinādams piepeši uzliesmojušu uguni. Tu proti to izdarīt, un tu domā, ka ademiem iekšā ir vārdu uguns?

Es paraustīju plecus. Tāpēc es jautāju par lethani. Tas izklausās kaut kas jucis, bet es esmu redzējis, kā notiek jukušas lietas, un mani tas interesē. Brīdi vilcinājies, uzdevu savu otro jautājumu. Tu teici, ka tas, kurš prot lethani, nevar zaudēt cīņu.

-Jā. Bet ne ar sakrātu vārdu uguni. Lethani ir zināšanu veids. Tempi apklusa un acīmredzot rūpīgi centās atrast atbilstošus vārdus. Lethani ir pats svarīgākais. Visi ademi mācās. Algotņi mācās divreiz. Šehinni trīsreiz. Ļoti svarīgi. Bet sarežģīti. Lethani ir… daudz kas. Bet nekas tāds, ko var aizskart vai parādīt ar pirkstu. Ademi visu mūžu domā par lethani. Ļoti pamatīgi.

- Problēma, viņš turpināja. Man nepienākas mācīt savu vadoni. Bet tu esi mans valodas audzēknis. Sievietes māca lethani. Es ne. Tā ir daļa no civilizācijas, un tu esi barbars. Maigas skumjas. Bet tu gribi civilizāciju. Un tev vajag lethani.

- Paskaidro! es teicu. Es mēģināšu saprast.

Viņš pamāja ar galvu. Lethani nozīmē darīt to, kas ir pareizi.

Es pacietīgi gaidīju turpinājumu. Pēc brīža Tempi izdarīja rokas kus­tību: bezcerība. Tagad uzdod jautājumus! Viņš dziļi ievilka elpu un atkārtoja: Lethani nozīmē darīt to, kas ir pareizi.

Es mēģināju iztēloties arhetipisku piemēru, kas pauž kaut ko labu.

- Tātad lethani nozīmē dot izsalkušam bērnam ēdienu.

Tempi izdarīja kustību, kas nozīmēja jā un nē. Lethani nenozīmē darīt. Lethani ir tas, kas mums rāda, kā vajag.

- Vai lethani nozīmē noteikumus? Likumus?

Tempi papurināja galvu. Nē. Viņš ar roku pamāja uz mežu mums visapkārt. Likums ir no ārpuses, tas kontrolē. Tas ir… zirgs, kam mutē metāls. Un galvas striķi. Jautājums.

- Iemaukti un laužņi? es minēju. Mēģināju atdarināt kustību, it kā ar pavadām vilktu atpakaļ zirga galvu.

-Jā. Likums ir iemaukti un laužņi. Kontrole no ārpuses. Lethani… Tempi pieskārās sev starp acīm, tad piedūra pirkstu pie krūtīm. -… dzīvo iekšpusē. Lethani palīdz izlemt. Likumi vajadzīgi tāpēc, ka daudziem nav saprašanas par lethani.

- Tātad cilvēkam ar lethani vairs nav svarīgi likumi?

Klusuma brīdis. Varbūt. Bezcerība. Viņš izvilka no maksts savu zobenu un pagrieza to paralēli zemei ar asmeni uz augšu. Ja tu būtu mazs, iet pa šo zobenu būtu tas pats, kas lethani.

- Sāpīgi pēdām? es jautāju, gribēdams kaut cik atslābināt gaisotni. Uzjautrinājums.

Dusmas. Neatzinība. Nē. Grūti iet. Viegli nokrist vienā pusē. Grūti noturēties.

- Lethani ir taisna līnija?

- Nē. Pauze. Kā to sauc, kad ir daudz kalnu un viena vieta iešanai?

- Taka? Pāreja?

- Pāreja, Tempi apstiprināja. Lethani ir kā pāreja kalnos. Līkumi. Sarežģīti. Pāreja ir viegls ceļš cauri. Tikai ceļš cauri. Bet nav viegli redzēt. Viegla pāreja daudzreiz neved cauri kalniem. Dažreiz aizved nekur. Bado­šanās. Kritiens dziļumā.

- Tātad lethani ir pareizais ceļš cauri kalniem.

Daļēja piekrišana. Satraukums. Tas ir pareizais ceļš cauri kalniem. Bet lethani ir arī pareizā ceļa zināšana. Abi. Un kalni nav tikai kalni. Kalni ir viss.

- Tātad lethani ir civilizācija.

Pauze. Jā un nē. Tempi papurināja galvu. Bezcerība.

Atcerējos, ko viņš bija teicis par to, ka algotņiem lethani jāmācās divreiz. Vai lethani nozīmē cīnīšanos? es jautāju.

- Nē.

Viņš to teica ar tik stingru pārliecību, ka man vajadzēja pārjautāt pretējo, lai zinātu pavisam skaidri. Vai lethani nozīmē necīnīšanos?

- Nē. Tas, kurš zina lethani, zina, kad cīnīties un kad necīnīties. Ļoti svarīgi.

Nolēmu mainīt virzienu. Vai tava šodienas cīnīšanās piederēja pie lethani?

-Jā. Lai parādītu, ka adems nebaidās. Mēs zinām, ka barbariem ne­cīnīties ir gļēvums. Gļēvums ir vājums. Nav labi viņiem tā domāt. Daudzi skatās, jācīnās. Un lai parādītu, ka viens adems atsver daudzus.

- Bet ja viņi būtu uzvarējuši?

- Tad barbari zinātu, ka Tempi neatsver daudzus. Viegls uzjautri­nājums.

-Ja viņi būtu uzvarējuši, vai tad šodienas cīņa nepiederētu pie lethani?

- Piederētu. Ja kalnu pārejā krīt un salauž kāju, tā tomēr ir pār­eja. Ja es zaudēju, sekodams lethani, tas tomēr ir lethani. Nopietnība.

- Tāpēc mēs tagad runājam. Šodien. Tavs nazis. Tas nebija lethani. Tas nebija pareizi.

- Es baidījos, ka tevi ievainos.

- Lethani nedzen saknes bailēs, viņš teica tā, it kā deklamētu dze­jas rindu.

- Vai tas būtu lethani, ja ļautu tevi ievainot?

Viņš nevērīgi paraustīja plecus. Varbūt.

- Vai tas piederētu pie lethani, ja ļautu tevi… Sevišķs uzsvars.

- …ievainot?

- Varbūt nē. Bet neievainoja. Pirmajam uzbrukt ar nazi nepieder pie lethani. Ja tu uzvari, kad pirmais uzbrūc ar nazi, tu neuzvari. Liela neatzinība.

Netiku skaidrībā, ko viņš domājis ar pēdējo teikumu. Nesaprotu, es teicu.

- Lethani ir pareiza rīcība. Pareizs veids. Pareizs laiks. Tempi seja piepeši apskaidrojās. -Tas vīrs, kas labo un tirgo lietas, viņš ar jaušamu pacilātību sacīja, kas stāstos staigā pa ceļu ar saiņiem. Kā viņu sauc?

- Skārdnieks?

- Jā. Skārdnieks. Kā pret tādiem jāizturas?

To es zināju, bet gribēju redzēt, ko domā adems. Kā?

Tempi paskatījās uz mani un saspieda kopā pirkstgalus. Aizkaitinā­jums. Jābūt laipnam un jāpalīdz. Un jārunā labi. Vienmēr pieklājīgi. Vienmēr.

Es piekrītoši pamāju. Un, ja viņš kaut ko piedāvā, jāpadomā, vai nevar nopirkt.

Tempi izdarīja triumfējošu žestu. Jā! Kad satiek skārdnieku, var darīt daudz ko. Bet pareizi ir tikai viens. Viņš mazliet pierima. Piesardzība.

- Darīt vien nav lethani. Papriekš zināt, pēc tam darīt. Tas ir lethani.

Es brīdi to pārdomāju. Tātad būt pieklājīgam ir lethani?

- Pieklājīgs ne. Laipns ne. Labsirdīgs ne. Pienākums ne. Tie neviens nav lethani. Katrs brīdis. Katra izvēle. Viss citādi. Viņš vērīgi paskatījās uz mani. Vai tu saproti?

- Nē.

Apmierinājums. Atzinība. Tempi pamāja ar galvu un piecēlās kājās. Ir labi, ja tu zini, ka nezini. Labi, ja to pasaki. Tas arī pieder pie lethani.