Vieda vīra bailes

DEVIŅDESMIT ASTOTĀ NODAĻA . balāde par felurianu

TIKAI PĒC krietna laika es atguvu savaldīšanos tiktāl, lai paskatītos augšup. Gaisā valdīja tāda kā stomīga neziņa, it kā mēs būtu jauni mī­lētāji, kas nesaprot, ko darīt tālāk un kāda loma tiem jāspēlē.

Pacēlu lautu un piespiedu to sev pie krūtīm. Tā bija gluži instinktīva kustība, kā satverot ievainotu roku. Mehāniski nospēlēju akordu, tad atkārtoju to minorā, un lauta šķita sakām: skumji.

Nedomādams un neskatīdamies augšup, sāku spēlēt vienu no dzies­mām, ko biju sacerējis mēnešos pēc vecāku nāves. Tās nosaukums bija “Atmiņas ūdensmalā”. Mani pirksti strinkšķināja skumjas vakara gaisā. Tikai pēc vairākām minūtēm es aptvēru, ko daru, un vēl pēc pāris minū­tēm pārstāju spēlēt. Es nebiju pabeidzis dziesmu. Nezinu, vai tai vispār ir beigas.

Jutos labāk; nepavisam nejutos labi, tomēr labāk. Tukšums bija sarā­vies mazāks. Mūzika man vienmēr palīdzēja. Kamēr man bija mūzika, neviena nasta nebija par smagu.

Paskatījos augšup un redzēju Felurianai uz vaigiem asaras. Tas palī­dzēja pārvarēt kaunu par paša asarām.

Jutu, ka alkstu pēc viņas. Smeldzošā sāpe krūtīs slāpēja šo sajūtu, tomēr fiziskās vēlmes pieskāriens atgādināja, kas man šobrīd ir pirmais un galvenais. Palikt dzīvam. Bēgt.

Feluriana, šķiet, bija kaut ko izlēmusi un pāri spilveniem virzījās uz manu pusi. Viņa rāpās piesardzīgi un, apstājusies vairāku pēdu attālumā, paskatījās uz mani.

- vai manam saldajam dzejniekam ir vārds? Viņas balss skanēja tik maigi, ka es satrūkos.

Pavēru muti, lai kaut ko teiktu, tad aprāvos. Atcerējos mēness meitu, ko sagūstīja viņas pašas vārds, un neskaitāmus brīnumstāstus, ko biju dzirdējis bērnībā. Ja varēja ticēt Elodinam, vārdi ir pasaules pamats. īsu mirkli vilcinājos, bet tad sapratu, ka esmu nodevis Felurianas rokās jau krietni vairāk nekā savu vārdu.

- Mani sauc Kvouts. Vārda skanējums šķita atdodam man līdzsvaru, atgriežam mani sevī pašā.

- kvouts, viņa maigi atkārtoja, un tas skanēja kā putna sauciens.

- dziedi man vēl savas saldās dziesmas! Viņa lēni pastiepa roku, it kā baidīdamās apdedzināties, un viegli uzlika plaukstu uz mana elkoņa.

- lūdzu! tavas dziesmas ir kā glāsti, mans kvout!

Viņa izrunāja manu vārdu kā dziesmas sākumu. Tas bija patīkami. Tomēr es nejutos īsti omulīgi, dzirdot, ka esmu viņas Kvouts.

Pasmaidīju un pamāju ar galvu. Galvenokārt tāpēc, ka nezināju, ko citu varētu darīt. Nospēlēju dažus uzskaņošanas akordus un brīdi domīgi klusēju.

Tad sāku spēlēt “Feju valstības mežu”. Tā bija dziesma par Felurianu pašu. Tā nebija nekas izcils. Tajā bija trīs akordi un daži desmiti vārdu. Bet tā panāca cerēto iespaidu.

Dzirdēdama savu vārdu, Feluriana atplauka. Viņā nebija nekā no tēlo­tas kautrības. Viņa zināja, ka ir pati skaistākā, pati prasmīgākā. Viņa zināja, ka vīrieši sacer stāstus par viņu, un zināja, kāda ir viņas slava. Neviens vīrietis nespēja atvairīt viņas burvību, neviens vīrietis nespēja izturēt viņas tuvumu. Līdz dziesmas beigām viņa bija izslējusies staltāk un lepnāk.

Es pabeidzu dziedāt. Vai gribi dzirdēt vēl?

Viņa apstiprinādama pamāja ar galvu un gaidoši, dedzīgi pasmaidīja. Viņa sēdēja spilvenos stalti un lepni kā karaliene.

Sāku spēlēt nākamo dziesmu, kas bija līdzīga pirmajai. To sauca “Fae valdniece” vai kaut kā tamlīdzīgi. Nezināju, kas to sacerējis, bet autoram bija kaitinošs paradums iespraust rindās papildu zilbes. Dziesma nebija tik slikta, lai kroga klausītāji man mestu ar to, kas gadās pie rokas, bet nebija arī daudz labāka.

Spēlēdams es uzmanīgi vēroju Felurianu. Viņa jutās glaimota, tomēr redzēju, ka viņas sejā pamazām viešas neapmierinātība. It kā viņa justos aizkaitināta, bet pati nesaprastu, kāpēc. Ļoti labi.

Beigās nospēlēju dziesmu, kas sacerēta karalienei Serulai. Esmu pār­liecināts, ka jūs to neesat dzirdējuši, taču noteikti pazīstat šo stilu. Tādas sacer iztapīgi dziedoņi, kas meklē sev patronu, un tēvs man bija to iemācījis kā piemēru tam, no kā jāvairās, rakstot dziesmu. Tas bija uzkrītošs viduvējības paraugs. Viegli varēja pateikt, ka sacerētājs ir vai nu īsts nepraša un nekad nav redzējis Serulu, vai arī nepavisam nav uzskatījis viņu par pievilcīgu.

Dziedādams es gluži vienkārši Serulas vārda vietā ieliku Felurianu. Turklāt dažas labākās dzejas rindas aizstāju ar vājākām. Uz beigām dziesma kļuva pavisam nožēlojama, un Felurianas seja pauda neslēptu nepatiku.

Ilgi sēdēju klusēdams, it kā nopietni kaut ko pārdomātu. Kad beidzot ierunājos, mana balss skanēja klusināti un stomīgi. Vai es varētu pats tev sacerēt dziesmu, mana kundze? Veltīju viņai padevīgu smaidu.

Viņas smaids bija kā mēness mākoņu starpā. Viņa sasita plaukstas un ar maza kaķēna sajūsmu metās pie manis un apbēra mani skūpstiem. Vienīgi bailes, ka varētu ciest mana lauta, traucēja man patiesi izbaudīt šo pārdzīvojumu.

Feluriana atrāvās un palika ļoti klusi sēžam. Es izmēģināju vairākas akordu kombinācijas, tad apturēju plaukstas un paskatījos uz viņu. Es to nosaukšu “Balāde par Felurianu”. Viņa mazliet pietvīka un paskatījās uz mani caur puspievērtiem plakstiņiem, un viņas sejas izteiksme bija vienlaikus bikla un nekautrīga.

Bez īpašas dižošanās varu teikt, ka spēju sacerēt teicamu dziesmu, ja veltīju tai pietiekamu uzmanību, turklāt pēdējā laikā manas prasmes bija slīpējis darbs maera dienestā. Neesmu pats labākais šajā jomā, bet viens no labākajiem gan. Uzdrošinos sacīt: ja manā rīcībā ir pietiekami daudz laika, vērtīgs temats un vajadzīgā motivācija, es spēju sacerēt gandrīz tikpat labu dziesmu kā Iljens. Gandrīz.

Aizvēris acis, izvilināju no lautas maigu melodiju. Mani pirksti lidoja pār stīgām, un es radīju mūziku no vēja un lapu šalkoņas kokos.

Tad ielūkojos sava prāta attālākajā nostūrī, kur mana apdullusī, pļāpīgā esības daļa visu šo laiku sacerēja Felurianai dzeju. Pārgāju uz vieglākām pirkstu kustībām un sāku dziedāt.

“Mēness sudrabs, pusnakts zilgums acīs,

Daiļums neredzēts un nepasacīts.

Puspievērto plakstu vizmojums Skurbina kā teiksmains solījums.

Feluriana!

Brīnišķā valdniece mana!

Kaira elpa liegi gaisā vijas,

Melnos matos meža ēnas mijas.”

Sēdēdama pavisam nekustīgi, Feluriana klausījās manā dziesmā. Piedziedājuma beigās bija grūti pateikt, vai viņa vēl elpo. Draiski dejo­dami, pie mums atgriezās daži tauriņi, ko bija aizbiedējusi mūsu nesenā sadursme. Viens apmetās Felurianai uz plaukstas un vairākkārt saber­zēja spārnus, it kā brīnīdamies, kāpēc viņa valdniece piepeši kļuvusi tik klusa. Atkal pievērsu skatienu lautai, un manas skaņas krita kā lietus lāses pret koku lapām.

“Sveču gaisma spīganīgi spīd,

Kur tā valdzinošā dejā slīd.

Viņas smaids ir dedzinoša liesma,

Viņas balss ir pasakaina dziesma.

Feluriana!

Pasaules rota!

Kāds medus ir tavā skūpstā!

Ak, žēl to vīriešu, kuriem nav dota

Laime būt tavā gūstā!"

Vēroju viņu ar acs kaktiņu. Feluriana sēdēja tā, it kā klausītos ar visu savu augumu. Viņas acis bija plati ieplestas. Viņa pacēla roku pie mutes, iztraucēdama tauriņu, kas bija apmeties uz viņas plaukstas, un otru roku piespieda pie krūtīm, lēni ievilkdama elpu. Tieši to es biju vēlējies un tomēr nožēloju.

Noliecos pār lautu, un mani pirksti turpināja dejot. Raisīju akordus, kas aizskanēja kā ūdens čalas pār upes oļiem un skurbināja kā maiga elpa uz vaiga.

“Zilmelnās acis vilinoši viz

Kā zvaigznes skaidrās pusnakts debesīs.

Ar mīlas prasmēm…"

Mani pirksti uz stīgām tikko jaušami sastomījās un īsu mirkli kavējās tādā kā neziņā. Redzēju, ka Feluriana sāk atgūties no sapņainības, un turpināju:

- “Ar jaukām mīlas prasmēm aplaimot

Tā cilvēkbērnu patīkami prot.

Feluriana! Daiļais brīnumstāsts!

Par zeltu dārgāks man tavs maigais glāsts.

Es…"

- ko? Kaut gan biju paredzējis, ka viņa mani pārtrauks, ledainais saltums viņas balsī bija tik negaidīts, ka sasvieda manas skaņas šķindošā jūklī un vairāki tauriņi izbiedēti pacēlās gaisā. Ievilku elpu, uzklāju sejai pēc iespējas nevainīgu izteiksmi un paskatījos uz viņu.

Felurianas seja pauda vētrainu niknumu un neticību. “patīkami”? Viņas tonis lika man nobālēt. Viņas balss joprojām skanēja līgani un maigi kā tālīna flauta. Bet tas neko nenozīmēja. Tālīns pērkons nedārdina ausīs, tas iespiežas krūtīs'. Felurianas rāmā balss iespiedās manī līdzīgi tālīnam pērkonam. “patīkami”?

- Tas bija patīkami, es teicu, lai viņu nomierinātu, un nevainīgā vaļsirdība man nebija īpaši jātēlo.

Feluriana pavēra muti, it kā gribēdama kaut ko teikt, tad atkal to aizvēra. Viņas acīs zibsnīja baltas dusmas.

- Piedod! es teicu. Laikam man nevajadzēja mēģināt. Ieliku balsī salauzta gara un nopērta bērna sāpīgās izjūtas. Noņēmu rokas no lautas stīgām.

Liesmainais naids Felurianas acīs mazliet noplaka, tomēr balss ska­nēja saspringti un biedējoši. manas mīlas prasmes ir jaukas? Pēdējo vārdu viņa šķita izrunājam ar mokošu piepūli. Viņas mute savilkās tievā, naidīgā svītrā.

Es iedegos, un mana balss nodimdēja kā pērkona dārds. Pie velna, kā es to varu zināt? Es taču nekad to neesmu darījis!

Mani dedzīgie vārdi viņu iztrūcināja, un viņa atlaidās spilvenā, un šķita, ka viņas dusmas mazliet pieklust. ko tu ar to gribi teikt? Jau­tājums skanēja ar tādu kā mulsu izbrīnu.

- To pašu! Izdarīju neveiklu rokas kustību, pamādams uz sevi, uz viņu, uz spilveniem un mūsu mītni, it kā ar to viss būtu pateikts.

Redzēju, kā viņas sejā lēnām ataust atskārsme un līdz ar to izgaist pēdējās dusmas. tu…

- Tieši tā. Nodūru skatienu, juzdams, kā sejā ieplūst karstums. Es nekad neesmu bijis kopā ar sievieti. Tad izslējos taisni un izaicinoši paskatījos viņai acīs, likdams saprast, ka tas nav ārkārtēji nozīmīgs apstāklis.

Feluriana brīdi klusēja, un tad viņas mute savilkās neticīgā smaidā.

- tagad tu stāsti pasaku, mans kvout.

Jutu, ka mana seja kļūst skarba un drūma. Man nav iebildumu, ja mani nosauc par meli. Es tāds esmu. Esmu izcils melis. Bet es neciešu, ja mani sauc par meli tad, kad es runāju vistīrāko patiesību.

Lai kāds būtu iemesls, šķita, ka mana sejas izteiksme viņu ir pārlie­cinājusi. bet tu biji maigs kā vasaras negaiss. Viņa pavēcināja roku.

- kā brīnišķs jauns dejotājs zem klajas debess. Viņas acis velnišķi iemirdzējās.

Noglabāju šo cildinājumu vēlākam gadījumam, kad ievajadzēsies uzspodrināt savu ego. Mana atbilde skanēja mazliet aizskarti: Piedod, es neesmu galīgs stulbenis! Esmu izlasījis vairākas grāmatas…

Feluriana klusināti iesmējās, un viņas smiekli skanēja kā strauta čalas. tu mācījies no grāmatām! Viņa paskatījās uz mani, it kā nesaprazdama, vai uzlūkot mani nopietni. Viņa iesmējās, apklusa un atkal iesmējās. Netiku skaidrībā, vai man vajadzētu apvainoties.

- Ari tu biji diezgan laba, steigšus sacīju, apzinādamies, ka tas izklausās tā, it kā pēdējais vakariņu viesis izteiktu atzinību par nama­mātes salātiem. Patiesību sakot, es esmu lasījis…

- grāmatas? grāmatas! tu mani salīdzini ar grāmatām! Viņas dus­mas atkal nobira pār mani kā krusa. Tad, nenogaidījusi pat mirkli, Feluriana vēlreiz iesmējās spalgus un sajūsminātus smieklus. Viņas smiekli bija mežonīgi kā lapsas rējiens, dzidri un asi kā putna rīta dziesma. Tā nebija skaņa no cilvēku pasaules.

Es lūkojos viņā ar nevainīgi atklātu seju. Vai tad tā nav vienmēr? Saglabāju ārēju mieru, kaut gan iekšēji biju sasprindzis un gatavs jaunam Felurianas dusmu izvirdumam.

Bet viņa tikai izslējās sēdus. Es esmu Feluriana!

Tas nebija vienkāršs sava vārda atkārtojums. Tas bija vēstījums, kas nepakļaujas šaubām. Tas bija lepns, gaisā pacelts karogs.

Kādu brīdi izturēju viņas skatienu, tad nopūtos un pievērsu acis lautai. Piedod man par to dziesmu! Es negribēju tevi aizvainot.

- tā bija brīnišķāka par rietošu sauli, Feluriana iebilda, un viņas balsī ieskanējās gandrīz vai asaras. bet… manas mīlas prasmes ir jaukas? Šis vārds viņai šķita rūgts kā vērmeles.

Ieliku lautu atpakaļ futrālī. Piedod, bet es nevaru runāt, ja man nav salīdzinājuma… Es nopūtos. Žēl, jo tā bija laba dziesma. Cilvēki to būtu dziedājuši tūkstošiem gadu. Manā balsī skanēja dziļa nožēla.

Felurianas seja atplauka, it kā viņai būtu dzimusi pacilājoša doma, un tad viņas acis savilkās šaurāk. Viņa raudzījās manī tā, it kā censtos izlasīt kaut ko manos prāta dziļumos.

Viņa zināja. Viņa zināja, ka es vēlos paturēt nepabeigto dziesmu kā ķīlu. Mans vārdos neizteiktais vēstījums bija skaidrs: ja es no šejienes neaiziešu, tad dziesmu nekad nevarēšu pabeigt. Ja es no šejienes neaiz­iešu, neviens nekad nedzirdēs brīnišķos vārdus, ko esmu tev veltījis. Ja es no šejienes neaiziešu un nenobaudīšu augli, ko var piedāvāt mirstīgās sievietes, es nekad uzzināšu, cik nepārspējama ir tava mīlas māksla.

Sēdēdami starp spilveniem zem mūžīgā mijkrēšļa debesīm, mēs ar Felurianu cieši lūkojāmies viens otrā. Viņa turēja rokā tauriņu, un mana plauksta gulēja uz lautas līdzenā koka. Divi bruņinieki, kas ar ieročiem rokās uzlūko viens otru pāri asiņainam kaujas laukam, diezin vai pār­spētu mūs ar savu skatienu spīvumu.

Feluriana lēni ierunājās, novērtēdama manu reakciju: ja tu aiziesi no šejienes, vai pabeigsi dziesmu? Mēģināju tēlot izbrīnu, taču tas viņu nepiemānīja. Pamāju ar galvu. vai atgriezīsies pie manis un to nodziedāsi? y

Tagad mans izbrīns bija neviltots. Tādu jautājumu es nebiju gaidījis. Zināju, ka otrajā reizē viņa man vairs neļaus aiziet. Mirkli vilcinājos, taču tas bija ļoti īss mirklis. Puse klaipa ir vairāk nekā nemaz. Es pie­krītoši pamāju.

- vai tu apsoli? Es pamāju vēlreiz. vai apsoli ar skūpstiem? Viņa aizvēra acis un atlieca galvu atpakaļ kā puķe, kas tiecas pret sauli.

Dzīve ir pārāk īsa, lai atteiktos no tāda piedāvājuma. Pieliecos viņai klāt, piespiedu viņas kailo augumu savējam un skūpstīju viņu tik kvēli, cik ļāva mana ierobežotā mīlas pieredze. Šķiet, tas izdevās gluži labi.

Kad atkāpos atpakaļ, Feluriana paskatījās uz mani un nopūtās. tavi skūpsti ir kā sniegpārslas uz manām lūpām. Viņa atlaidās spilvenos un aizlika roku aiz galvas. Ar brīvo roku viņa noglauda manu vaigu.

Sacīt, ka viņa bija pievilcīga, nozīmētu nepasacīt neko. Pavisam skaidri es to sapratu dažu pēdējo minūšu laikā, kad viņa vairs nemēģināja mani iekvēlināt vai vismaz nedarīja to pārdabiskā veidā.

Viņa viegli pārvilka lūpas manai plaukstai un palaida to vaļā. Pēc tam viņa palika nekustīgi guļam un spraigi vēroja mani.

Es jutos glaimots. Līdz pat šai dienai es zinu tikai vienu atbildi uz tik pieklājīgi paustu jautājumu. Noliecos viņu noskūpstīt. Un viņa smie­damās ieslēdza mani savās skaujās.