Vieda vīra bailes

DIVDESMIT PIEKTĀ NODAĻA . nelikumīga piesavināšanās

PAR SPĪTI Vilema un Simmona pārliecībai, es nespēju ticēt, ka ļaunprātībā pret mani būtu vainojama Devi. Kaut gan es sāpīgi apzinājos, ka par sievietēm nezinu gandrīz neko, viņa pret mani vienmēr bija izturējusies draudzīgi. Brīžiem pat mīļi.

Tiesa, viņai bija biedējoša slava. Taču es labāk par daudziem citiem zināju, cik aši sīkas baumas var pārvērsties brīnumstāstos.

Daudz ticamāk likās, ka mans nezināmais uzbrucējs varētu būt kāds nelabvēlīgs students, kuram skauž mani panākumi Arkanumā. Lielākā daļa studentu mācījās vairākus gadus, pirms kļuva par Re’lariem, tur­pretī es biju to panācis triju dimestru laikā. Tas varēja būt arī kāds, kurš vienkārši neieredzēja Edema Rū cilti. Ne jau pirmoreiz man tāpēc būtu jāsastopas ar naidu.

Savā ziņā pat nebija svarīgi, kurš tieši ir atbildīgs par šiem uzbru­kumiem. Svarīgi bija tos apturēt. Es nevarēju gaidīt, lai Simmons un Vilems mani uzmanītu visu turpmāko mūžu.

Man bija vajadzīgs noturīgāks risinājums. Man bija vajadzīgs gramms.

Gramms ir meistarīgs artefakcijas izgudrojums, kas paredzēts tieši šādu problēmu risināšanai. Tās ir savdabīgas simpātijas bruņas, kas nevienam neļauj izdarīt sasaisti ar tavu ķermeni. Es nezināju, kā tieši tās darbojas, taču zināju, ka tādas pastāv. Un zināju, kur izdibināt, kā tādas var pagatavot.

* * *

Kad tuvojos Kilvina kabinetam, viņš pacēla galvu un paskatījās uz mani. Ar atvieglojumu redzēju, ka viņa stikla darināšanas iekārta ir auksta un tumša.

- Ceru, ka tu esi vesels, Re’lar Kvout? Kilvins jautāja, nepiecelda­mies no darbgalda. Vienā rokā viņš turēja lielu stikla puslodi, bet otrā dimanta irbuli.

- Jā, maģistr Kilvin, es meloju,

- Vai esi padomājis par savu nākamo projektu? viņš jautāja. Vai esi sapņojis gudrus sapņus?

- Patiesībā es meklēju shēmu gramma pagatavošanai, maģistr Kilvin. Taču man nav izdevies to atrast nevienā slēptuvē vai rokasgrāmatā.

Kilvins uzmeta man savādu skatienu. Un kāpēc tev būtu vajadzīgs gramms, Re’lar Kvout? Tāda vēlme neliecina par labticību pret līdzbied­riem arkanistiem.

Nesaprazdams, vai viņš runā nopietni vai joko, es nolēmu iet vienkār­šāko ceļu. Mēs padziļinātās simpātijas kursā mācāmies par izslīdēm. Es domāju, ja gramms atvaira ārēju iedarbību…

Kilvins klusi pasmējās. Elksa Dals tevi ir sabiedējis, ko? Labi. Un tev ir taisnība: gramms palīdzētu nodrošināties pret izslīdi… Viņš vērīgi paskatījās uz mani ar savām tumšajām keldieša acīm. Līdz zi­nāmai robežai. Tomēr šķiet, ka gudram studentam vajadzētu vienkārši iemācīties uzdoto un izvairīties no izslīdēs ar pienācīgu uzmanību un piesardzību.

- Esmu apņēmies to darīt, maģistr Kilvin, es teicu. Tomēr gramms man šķiet ļoti noderīgs darinājums.

- Tur ir sava taisnība, Kilvins atzina, pamādams ar pinkaino galvu.

- Bet dažādu remontdarbu un mūsu rudens pasūtījumu dēļ mums trūkst darbaroku. Viņš pamāja uz logu, kas pavēra skatu uz darbnīcu. Es nevaru atļauties nodarbināt savus ļaudis ar tādu meistarojumu. Un pat tad, ja varētu, man būtu jādomā par izmaksām. Gramms prasa rūpīgu, izsmalcinātu darbu, un zelts ir vajadzīgs inkrustācijām.

- Es labprāt pagatavotu to pats sev, maģistr Kilvin.

Kilvins papurināja galvu. Ne jau bez iemesla tu rokasgrāmatās neatradi nevienu shēmu. Tu vēl neesi ticis tik tālu, lai gatavotu pats savu grammu. Darbojoties ar sigaldriju un savām asinīm, ir jābūt ārkārtīgi uzmanīgam.

Es pavēru muti, lai kaut ko sacītu, bet viņš mani apturēja. Un vēl svarīgāk ir tas, ka tādai ierīcei nepieciešamā sigaldrija tiek uzticēta tikai tiem, kuri sasnieguši El’thes līmeni. Rūnām, kas saistītas ar asinīm un kauliem, piemīt pārāk liels nevēlama izmantojuma potenciāls.

Viņa tonis lika saprast, ka turpmāka uzstājība ir veltīga, tāpēc es tikai atmetu ar roku, it kā man tas nemaz nerūpētu. Labi, nav sva­rīgi, maģistr Kilvin! Man prātā ir pietiekami daudz citu projektu, ar ko aizpildīt savu darbalaiku.

Kilvins plati pasmaidīja. Par to es nešaubos, Re’lar Kvout! Ar lielu nepacietību gaidīšu, ko tu man pagatavosi.

Man kaut kas iešāvās prātā. Vai es šim nolūkam varētu izmantot kādu no privātajām darbistabām? Patīkamāk būtu, ja neviens neskatītos man pār plecu, kamēr es strādāju.

Kilvins savilka uzacis. Tas izklausās arvien interesantāk. Viņš nolika stikla puslodi, piecēlās un atvēra galda atvilktni. Vai kāda no pirmā stāva darbistabām būs tev pa prātam? Vai varbūt sagaidāma kāda sprādzienblstamība? Tādā gadījumā es ierādīšu tev istabu trešajā stāvā. Tur ir aukstāks, taču jumts tādiem eksperimentiem ir piemērotāks.

Es brīdi raudzījos viņā, cenzdamies noprast, vai viņš joko. Pirmā stāva darbistaba man derēs ļoti labi, maģistr Kilvin. Bet man būs vaja­dzīga neliela kausētava un drusku vairāk telpas, lai iespējams elpot.

Kilvins kaut ko norūca pie sevis un izvilka atslēgu. Cik daudz tu grasies elpot? Divdesmit septītā istaba ir piecsimt kvadrātpēdu liela.

- Ar to vajadzētu pietikt, es teicu. Un varbūt man vēl vajadzēs atļauju saņemt “Novietnē" dārgmetālus.

Kilvins atkal klusi pasmējās un, pamājis ar galvu, iedeva man atslēgu.

- Par to es parūpēšos, Re’lar Kvout. Ar lielu interesi gaidīšu, ko tu man celsi priekšā!

* * *

Ziņa, ka piekļuve vajadzīgajai shēmai ir ierobežota, man sagādāja nepatīkamu vilšanos. Tomēr informāciju vienmēr iespējams iegūt arī citādos veidos, un vienmēr atrodas cilvēki, kuri zina vairāk, nekā tiem būtu jāzina.

Es, piemēram, nešaubījos, ka Manets zina, kā pagatavot grammu. Visi zināja, ka viņš ir E’lirs tikai nosaukuma pēc. Taču nebija nekādu cerību, ka viņš man sniegs informāciju pretēji Kilvina rīkojumiem. Universitāte bija Maneta mājas jau trīsdesmit gadu, un viņš, šķiet, bija vienīgais students, kuru izslēgšana biedēja vēl vairāk nekā mani.

Tas nozīmēja, ka manas iespējas ir ierobežotas. Vienīgais ceļš, kā patstāvīgi atrast vajadzīgo shēmu, man būtu ilgstoša Arhīvu pārmek­lēšana. Kādu laiku lauzīju galvu, gudrodams labāku ceļu, un beidzot devos uz “Ķīpu un Miežiem”.

“Ķīpa” bija viens no apšaubāmākās slavas krogiem šajā upes pusē. Ankera krogs nebija noplucis vārda tiešā nozīmē: tam vienkārši trūka pretencioza smalkuma. Tas bija tīrs, bet bez puķu smaržas; lēts, bet bez vulgāras bezgaumības. Cilvēki nāca uz “Ankeru”, lai ēstu, dzertu, klausītos mūziku un paretam draudzīgi izkautos.

“Ķīpa” ierindojās vairākus pakāpienus zemāk. Tā bija netīra, tajā īpaši necienīja mūziku, un tās apmeklētājiem kautiņi bija viena no ierastā­kajām izklaidēm.

Gribu atgādināt, ka “Ķīpa” nebija ne tuvu tik nožēlojama kā puse no Tarbeanas krogiem. Tomēr tā bija bēdīgākā vieta Universitātes tuvākajā apkaimē. Kaut gan krogs bija noplucis, tajā bija koka grīdas un stikloti logi. Un, ja apmeklētājs dzērumā atslēdzās un pēc atgūšanās secināja, ka palicis bez naudas maka, viņš varēja uzelpot, ka nav dabūjis nazi ribās vai zaudējis turklāt ari zābakus.

Tā kā vēl bija agra stunda, kroga zālē kavējās tikai nedaudzi apmek­lētāji. Es nopriecājos, redzēdams aizmugurē sēžam Slitu. Mēs nebijām pazīstami, taču es zināju, kas viņš ir. Biju dzirdējis stāstus.

Silts bija viens no retajiem cilvēkiem, bez kuriem nav iespējams iztikt, jo viņam piemita ķēriens visu nokārtot. Biju dzirdējis, ka viņš pēdējo desmit gadu laikā esot vairākas reizes pārmaiņus gan bijis students, gan pārtraucis studēt.

Tobrīd viņš sarunājās ar kādu nervoza izskata vīrieti, un es nemēģi­nāju viņus pārtraukt. Tāpēc paņēmu divas krūzes viegla alus un gaidī­dams izlikos nesteidzīgi malkojam vienu no tām.

Silts bija izskatīgs vīrietis tumšiem matiem un tumšām acīm. Kaut gan viņš nenēsāja raksturīgo bārdu, es nojautu, ka viņš vismaz pa pusei ir keldietis. Viņa ķermeņa valoda kliedzoši pauda varas apziņu. Katra kustība radīja iespaidu, ka viņš ir noteicējs par visu, kas atrodas tu­vumā.

Es nebrīnītos, ja tā tas patiešām būtu. Iespējams, ka viņš pat bija “Ķīpas” īpašnieks. Tādi cilvēki kā Slīts mēdz draudzēties ar naudu.

Beidzot Slīts un raižpilnais vīrietis šķita nonākuši pie kādas vieno­šanās. Abi sarokojās, Silts draudzīgi pasmaidīja un paplikšķināja viņam pa plecu, un vīrietis devās projām.

Nogaidījis piemērotu bridi, es piegāju pie viņa galdiņa. Tuvodamies ievēroju, ka no pārējiem zāles galdiņiem to šķir brīva grīdas josla. Tā nebija plata, tomēr jūtami mazinātu noklausīšanās iespēju.

Kad pienācu klāt, Slīts paskatījās augšup.

- Gribēju vaicāt, vai varam aprunāties, es sacīju.

Viņš ar plašu žestu norādīja uz brīvo krēslu. Tas nu gan ir pārstei­gums, viņš teica.

- Kāpēc tā?

- Gudri cilvēki pie manis parasti nenāk. Pie manis nāk izmisušie. Viņš paskatījās uz krūzēm. Vai tās abas ir tev?

- Tu vari ņemt, kuru gribi, vai abas. Es parādīju uz krūzi pa labi.

- Bet šai jau ir pieskārusies mana mute.

Viņš pārlaida krūzēm īsu, piesardzīgu skatienu, tad plati pasmaidīja, atsegdams baltus zobus, un paņēma krūzi kreisajā pusē. Spriežot pēc tā, ko es zinu par tevi, tu neesi no indētājiem.

- Izskatās, ka tu daudz zini par mani, es teicu.

Viņš paraustīja plecus tik nevērīgi, ka tā acīmredzot bija ietrenēta kustība. Es daudz zinu par visiem, viņš atbildēja. Bet par tevi zinu vairāk.

- Kāpēc?

Silts saliecās uz priekšu, atspiedās pret galdu un sazvērnieciskā toni teica: Vai tev ir kāda nojausma, cik garlaicīgs ir vidusmēra students? Puse no viņiem ir bagāti tūristi, kam mācīšanās pilnīgi nerūp. Viņš pabolīja acis un ar kustību atdarināja kaut ko līdzīgu metienam pār plecu. Otra puse ir grāmatu tārpi, kas tik ilgi ir sapņojuši par šo vietu, ka neuzdrīkstas pat elpot, beidzot iekļuvuši tajā. Staigā uz pirkstgaliem, pazemīgi kā baznīcas kalpi. Dzīvo bailēs, ka tik kāds maģistrs nepaska­tītos viņu virzienā ar pārmetošu aci.

Viņš nicīgi nošņaukājās un atlaidās atpakaļ, atspiezdamies pret atzveltni. Pietiks, ja teikšu, ka tu esi tāda kā svaiga vēsma. Visi runā… Viņš apklusa un atkal ietrenēti paraustīja plecus. Nu, pats zini.

- Patiesībā nezinu gan, es atbildēju. Ko tad visi runā?

Silts veltīja man skaistu, izteiksmīgu smaidu. Ā, laikam jau tipisks gadījums! Visi zina cilvēka reputāciju, tikai viņš pats to nezina. Lielā­kajai daļai tas nesagādā neērtības. Bet daži ļoti pūlas spodrināt savu reputāciju. Es savējo esmu uzbūvējis ķieģeli pa ķieģelim. Tā ir noderīgs līdzeklis. Viņš viltīgi paskatījās uz mani. Cerams, tu saproti, par ko es runāju?

Es atļāvos pasmaidīt. Varbūt.

- Nu, un ko tad par mani runā? Pastāsti, un es atbildēšu ar to pašu.

- Šo un to, es atbildēju. Ka tu labi mākot uzzināt, kas jāuzzina. Ka tu esot diskrēts, bet dārgs.

Viņš pikti atmeta ar roku. Blēņas un iedomas! Stāsta skeletu veido detaļas. Dod šurp skeletu!

Es bridi domāju. Esmu dzirdējis, ka tu pagājušajā dimestrl esot pārdevis vairākas pudelītes ar Regim Ignaul Neratum. Tas esot noticis pēc ugunsgrēka Kilvina darbnīcā, kur tās visas, pēc kopējā atzinuma, bija aizgājušas bojā.

Slīts pamāja ar galvu, un viņa seja nenodeva nekādas emocijas.

- Tu esot pamanījies nogādāt ziņu Veiana tēvam uz Emlinu par spīti tam, ka tur ir ieildzis aplenkums. Vēl viens galvas mājiens. Jaunai prostitūtai, kas strādājusi “Pogās”, tu esot pagādājis dokumentus, kuri pierāda viņas attālu radniecību ar baronetu Gamri, tāpēc viņa bez skan­dāla varējusi apprecēt kādu cienījamu jaunu džentlmeni.

Silts pasmaidīja. Ar to es lepojos.

- Kad tu biji E’lirs, es turpināju, tev uz diviem dimestriem apturēja studiju tiesības, pamatojoties uz apsūdzību “par nelikumīgu piesavināšanos”. Divus gadus vēlāk tev piesprieda soda naudu un aptu­rēja studijas vēlreiz “par neatļautu Universitātes iekārtas izmantojumu “Tīģelī””. Stāsta, ka Džamisonam esot zināms, ar ko tu nodarbojies, bet viņš saņemot maksu, lai pievērtu acis. Starp citu, pēdējai ziņai es neticu.

- Pareizi, Slīts sacīja. Es arī ne.

- Par spīti tavām daudzpusīgajām aktivitātēm, tu tikai vienu reizi esi tiesāts pēc dzelzs likuma, es turpināju. Par kontrabandas vielu pārvadāšanu, vai ne?

Slīts pablenza uz mani. Sasodīts, arī to tu zini? Bet toreiz es biju bez vainas. Hefrona puikas samaksāja konsteblam par viltus liecībām. Apsūdzību atcēla jau pēc divām dienām. Viņš pikti sarauca pieri.

- Bet maģistrus tas pilnīgi neinteresēja. Viņiem rūpēja tikai tas, ka es esmu metis ēnu uz Universitātes labo vārdu. Slīta balsī skanēja dziļš rūgtums. Pēc tam viņi uzkrāva man trīsreiz augstāku mācību maksu.

Nolēmu rīkoties mazliet aktīvāk. Pirms pāris mēnešiem tu saindēji jaunu grāfa meitu ar venitasīnu un iedevi viņai pretindi tikai pēc tam, kad viņa pārrakstīja tev lielākās lēņu muižas, ko bija paredzējusi man­tot. Pēc tam tu nokārtoji visu tā, it kā viņa būtu tās zaudējusi, spēlējot “faraonu” uz augstām likmēm.

Slīts savilka uzacis. Vai cilvēki runā arī par iemesliem?

- Nē, es atbildēju. Domāju, ka viņa mēģināja izvairīties no parāda, ko vajadzēja tev atdot.

- Tur ir daļa taisnības, viņš atzina. Tomēr situācija bija drusku sarežģītāka. Un tas nebija venitasīns. Tā būtu nepieļaujama pārdrošība. Slīts nopurināja piedurkni, izskatīdamies aizvainots un acīmredzami aizkaitināts. Vai vēl kas?

Brīdi klusēju, prātodams, vai derētu iegūt apstiprinājumu tam, kas man jau ilgāku laiku bija izraisījis aizdomas. Vēl nesen, pagājušajā dimestri, tu savedi Ambrozu Džekisu kopā ar diviem vīriem, kuri ir pa­zīstami algoti slepkavas.

Slīta seja palika bezkaislīga, augums rāms un atbrīvots. Tomēr es redzēju, ka viņa pleci ir mazliet saspringti. Ja es kaut ko uzmanīgi vēroju, man reti kas paslīd garām nepamanīts. Ak par to ari runā?

Es paraustīju plecus vēl izteiksmīgāk nekā viņš. Tas izdevās tik nevē­rīgi, ka pat sētas kaķī varētu iesvelt skaudību. Es esmu mūziķis. Katru dienkopu es trīs vakarus spēlēju ļaužu pilnā krogā. Tur var uzzināt visu, ko vēlies. Es pasniedzos pēc alus krūzes. Un ko tu esi dzirdējis par mani?

- To pašu, ko visi citi, protams. Tu pārliecināji maģistrus, ka tevi jāuzņem Universitātē, kaut gan biji tīrais kucēns, neņem ļaunā. Divas dienas vēlāk tu apkaunoji maģistru Hemmi viņa nodarbībā, visu studentu priekšā, un tiki cauri sveikā.

- Ja neņem vērā pērienu.

-Ja neņem vērā pērienu, viņš apstiprināja. Un tā laikā nepūlējies ne drusciņas iebļauties, ne asiņot. Es neticētu, ja to nebūtu redzējuši vairāki simti liecinieku.

- Pūlis bija iespaidīgs, es piekritu. Todien bija pērienam labvēlīgi laika apstākļi.

- Esmu dzirdējis, ka daži pārmēru jūtelīgi cilvēki tāpēc sauc tevi par Bezasiņu Kvoutu, viņš teica. Tomēr nojaušu, ka daļēji tāds apzīmē­jums radies tāpēc, ka tu esi no Edema Rū cilts, un tas nozīmē, ka tevī nav nekā no tīrasiņu aristokrāta.

Es pasmaidīju. Laikam iemesls ir gan viens, gan otrs.

Slīts brīdi kavējās domās. Esmu dzirdējis, ka tu esot “Patvērumā” cīnījies ar maģistru Elodinu. Jūs esot ņēmuši talkā visādas baigas bur­vestības, un beigu beigās viņš uzvarējis, izmetis tevi cauri akmens sienai un pēc tam nosviedis lejā no jumta.

- Vai cilvēki runā arī par cīniņa iemeslu? es jautāju.

- Runā visu ko, viņš izvairīgi atbildēja. Apvainojums. Pārpratums. Tu esot mēģinājis pievākt viņa maģiju. Viņš esot mēģinājis pievākt tavu sievieti. Parastās blēņas.

Slīts saberzēja seju. Apkoposim ziņas! Tu diezgan labi spēlē lautu un esi lepns kā patriekts kaķis. Tev ir sliktas manieres, asa mēle un pilnīgs cieņas trūkums pret augstākstāvošajiem, tātad faktiski gandrīz pret visiem, ja atceras tavu zemo izcelsmi.

Jutu, ka man sejā ieplūst dusmu sārtums un visam augumam pāršalc karsts, durstīgs vilnis. Es esmu vislabākais mūziķis, kādu tev jebkad izdosies redzēt pat pa gabalu! es teicu, visiem spēkiem cenzdamies runāt mierīgi. Un es esmu Edema Rū cilts piederīgais no papēžiem līdz matu galiem. Tas nozīmē, ka manas asinis ir sarkanas. Tas nozīmē, ka es brīvi elpoju un eju turp, kur kājas mani nes. Es nezemojos un neklanos goda nosaukumiem kā nožēlojams pakalpiņš. Cilvēkiem, kuri visu mūžu iztapīgi locījuši muguru, tā šķiet nepieļaujama lepnība.

Slīts laiski pasmaidīja, un es sapratu, ka viņš cenšas mani izaicināt.

- Vēl esmu dzirdējis, ka tev esot ellīga daba. Un zinu vēl veselu lēveni līdzīgu blēņu stāstu, kas riņķo ap tavu personu. Tu naktī guļot tikai vienu stundu. Tev esot dēmona asinis. Tu spējot sarunāties ar mirušajiem…

Es ieinteresēts saliecos uz priekšu. Tādas baumas es pats nebiju izrai­sījis. Patiešām? Vai es sarunājos ar gariem vai izroku līķus no ze­mes?

/

- Laikam ar gariem, viņš atbildēja. Par kapu aplaupīšanu es neko neesmu dzirdējis.

Es pamāju ar galvu. Vai vēl kas?

- Tikai tas, ka pagājušajā dimestrī divi algoti slepkavas esot iedzi­nuši tevi tumšā šķērsielā. Un, kaut gan abi bijuši bruņoti ar nažiem un pārsteiguši tevi pavisam negaidot, tu vienu esot padarījis aklu, bet otru piekāvis līdz nesamaņai, izsaukdams uguni un zibeni kā Taborlins Lielais.

Labu laiku mēs lūkojāmies viens otrā. Klusums bija visai neomulīgs.

- Vai tu savedi viņus kopā ar Ambrozu? es beidzot jautāju.

- Tas nav labs jautājums, Slīts atklāti atbildēja. Tas nozīmē, ka es pārrunāju privātus darījumus pēc notikuša fakta. Viņš paskatījās man tieši acīs, un ne acīs, ne lūpās nebija jaušama ne mazākā smaida atblāzma. Turklāt vai tu gribētu dzirdēt godīgu atbildi?

Es saraucu pieri.

- Tomēr droši varu teikt, ka šo stāstu dēļ neviens vairs nevēlas uzņem­ties līdzīgu darbu, Slīts it kā starp citu izmeta. Patiesībā jau šajā apkaimē tāds pieprasījums ir diezgan niecīgs. Mēs visi esam satriecoši civilizēti.

- Ja tādi darījumi tomēr notiktu, diez vai tu par tiem uzzinātu.

Smaids atgriezās viņa sejā. Tieši tā! Viņš saliecās uz priekšu.

- Labi, gana pļāpāts! Ko tu īsti meklē?

- Man vajadzīga shēma vienam artefakcijas darinājumam.

Slīts atbalstīja elkoņus pret galdu. Un…

- Tas ietver sigaldriju, ko Kilvins ļauj izmantot tikai tiem, kuri ir El’thes vai augstākā pakāpē.

Slīts lietišķi pamāja ar galvu. Un cik drīz tev to vajag? Pēc dažām stundām? Pēc dažām dienām?

Iedomājos Vilemu un Simmonu, kuriem būs jāstāv sardzē vairākas naktis. Jo drīzāk, jo labāk.

Slīta skatiens domīgi kavējās tukšumā. Tas šo to maksās, un es nevaru garantēt, ka sagādāšu to precīzi norunātajā laikā. Viņš paska­tījās uz mani. Un, ja tiksi pieķerts, apsūdzība būs vismaz “par neli­kumīgu piesavināšanos”.

Es pamāju ar galvu.

- Un tu zini, kāds par to ir sods?

- “Par maģijas noslēpumu nelikumīgu piesavināšanos, kas nenodara kaitējumu citam cilvēkam,” es noskaitīju, “vainīgajam studentam var piespriest soda naudu ne vairāk kā divdesmit talantu apmērā, pērienu ne vairāk kā desmit sitienu robežās, Arcanum tiesību atņemšanu uz noteiktu laiku vai izslēgšanu no Universitātes.”

- Man piesprieda samaksāt visus divdesmit talantus un izmeta uz diviem dimestriem, Silts ar rūgtumu noteica. Un tā bija tikai nieka Re’lara pakāpes alķīmija. Ja mums ir darīšana ar El’thes līmeņa mate­riālu, tev var klāties sliktāk.

- Cik? es noprasīju.

- Lai to sagādātu dažās dienās… Viņš brīdi lūkojās griestos. Trīs­desmit talantu.

Jutos kā saņēmis mokošu triecienu pakrūtē, tomēr saglabāju neiz­teiksmīgu seju. Vai varam kādās robežās patirgoties?

Silts atkal plati pasmaidīja, pazibinādams spoži baltus zobus. Varam vienoties arī par pakalpojumiem, viņš teica. Bet trīsdesmit talantu vērts pakalpojums būs ļoti nopietns. Viņš pārlaida man domīgu ska­tienu. Par kaut ko tādu mēs varam padomāt. Bet tādā gadījumā mans pienākums ir paziņot: kad es teikšu, ka šis pakalpojums jāveic, tad tas būs jāveic. Par to vairs nekādas kaulēšanās nebūs.

Rāmi pamāju ar galvu, apliecinādams, ka esmu sapratis. Tomēr pa­krūtē jutu žņaudzošu kamolu. Šī nebija laba doma. To es apjautu kaut kur pašos dziļumos.

- Vai tu esi vēl kādam parādā? Slīts jautāja. Un nemelo, jo es tikpat uzzināšu!

- Sešus talantus, es nevērīgi atbildēju. Jāatdod dimestra beigās.

Viņš saprotoši pamāja. Es nojaušu, ka tev neizdevās dabūt naudu

no ģildes augļotāja. Vai tu gāji pie Hefrona?

Es papurināju galvu. Pie Devi.

Pirmo reizi mūsu sarunas laikā Slīts zaudēja savaldību un viņa pie­vilcīgais smaids pazuda bez pēdām. Devi? Viņš izslējās krēslā taisni, un viņa augums spēji saspringa. Nē, nedomāju vis, ka mēs varēsim vienoties. Ja tev būtu skaidra nauda, tad cita lieta. Viņš papurināja galvu. Bet tagad nē. Ja Devi jau pieder daļa no tevis…

Viņa reakcija mani izbiedēja, bet tad es sapratu, ka viņš gluži vien­kārši mēģina uzsist cenu. Un ja nu es aizņemtos naudu no tevis, lai nokārtotu parādu ar viņu?

Slīts papurināja galvu, atgūdams savu satricināto nevērību. 71 būtu visīstākā svešu tiesību aizskaršana, viņš atbildēja. Devi ir tevī iegul­dījusi zināmas intereses. Tu esi viņas investīcija. Viņš iedzēra malku un zīmīgi nokremšļojās. Viņa nav sajūsmā, ja citi iejaucas viņas inte­rešu jomā.

Es izbrīnījies savilku uzacis. Laikam jau esmu ļāvis tavai reputācijai aizmiglot acis, es teicu. Nudien, muļķīgi no manas puses!

Viņa seja īdzīgi savilkās. Ko tu ar to gribi teikt?

Es atmetu ar roku. Lūdzams, pagodini mani kaut tik daudz, lai piedēvētu man pusi no tās gudrības, ko esi saklausījis! es teicu. Ja tu nevari dabūt to, kas man vajadzīgs, tad saki skaidri! Netērē manu laiku, nosakot nesasniedzamas cenas vai aizbildinoties ar samudžinā­tiem ieganstiem!

Slīts izskatījās neziņā, vai viņam pienāktos apvainoties vai ne. Kas tev tur likās samudžināts?

- Izbeidz! es atmetu. Tu esi gatavs pārkāpt Universitātes liku­mus, riskēt ar maģistru nelabvēlību, konsteblu iejaukšanos un Aturas dzelzs likumu. Un sīks skuķēns liek tev raustīties? Es nicīgi nosēcos un atdarināju viņa neseno žestu, izlikdamies, ka saņemu kaut ko saujā un aizsviežu pāri plecam.

Slīts brīdi raudzījās manī, tad ļāva vaļu smiekliem. Jā, tieši tā tas ir! viņš teica, notrauzdams no vaigiem neviltota uzjautrinājuma asa­ras. Acīmredzot arī man tava reputācija aizmigloja acis. Ja tu uzskati Devi par sīku skuķēnu, tad ne tuvu neesi tik gudrs, kā biju iedomājies!

Skatīdamies man pāri plecam, Slīts pamāja kādam, ko es neredzēju, un noraidoši atmeta ar roku. Taisies projām! viņš teica. Es veicu darījumus ar racionāliem cilvēkiem, kuri daudzmaz pazīst pasauli. Tu lieki tērē manu laiku!

Manī uzbangoja durstošs aizkaitinājums, tomēr es papūlējos neielaist to sejā. Vēl man ir vajadzīgs stops, es teicu.

Viņš noraidoši papurināja galvu. Es jau sacīju: nē! Es nenodarbojos ne ar aizdevumiem, ne ar labdarību.

- Es varu piedāvāt kaut ko pretī.

Slīts skeptiski paskatījās uz mani. Kādu stopu tev vajag?

- Jebkādu, es atbildēju. Nav jābūt smalkam. Pietiek, ja tas dar­bojas.

- Astoņi talanti, viņš teica.

Es bargi paskatījos uz viņu. Neapvaino mani! Tā ir ikdienišķa manta. Varu likt desmit pret vienu, ka tu to vari sagādāt pāris stundās. Ja gribi mani apkrāpt, es došos pāri upei un dabūšu to no Hefrona.

- Ja dabūsi no Hefrona, tev tas būs jānes visu ceļu no Imres, viņš sacīja. Konstebliem būs interesanti to redzēt.

Paraustīju plecus un cēlos kājās.

- Trīs talanti un pieci, viņš teica. Bet ņem vērā, ka tas būs lietots. Un ar kāpsli, nevis ar kloķi.

Izdarīju galvā aprēķinus. Vai tu pieņemsi unci sudraba un spoli smalkas zelta stieples? es jautāju un izvilku no apmetņa kabatas minētās lietas.

Slita acis mazliet aizplīvurojās, kamēr viņš izdarīja pats savus aprēķi­nus. Tu proti kaulēties! Viņš paņēma zelta stieples spoli un sudraba stienīti. Aiz Grimsona miecētavas stāv lietusūdens muca. Stops tevi gai­dīs tajā pēc piecpadsmit minūtēm. Viņš uzmeta man aizskartu ska­tienu. Pāris stundās? Tu par mani nezini vispār neko!

* * *

Dažas stundas vēlāk starp Arhīvu plauktiem iznira Fela un ieraudzīja mani stāvam ar paceltu roku pie četru plātņu durvīm. Es necentos tās dabūt vaļā. Tikai viegli piespiedu. Tikai pārbaudīju, vai tās ir stingri aizdarītas. Jā, tās bija ciet.

- Laikam jau skriviem nestāsta, kas aiz tām slēpjas? es jautāju bez īpašām cerībām.

- Vismaz man līdz šim nav nekas stāstīts, Fela atbildēja un, pie­nākusi tuvāk, pārlaida pirkstus akmeni iekaltajiem burtiem: Valaritas.

- Reiz es sapņoju par šīm durvīm, viņa teica. Valaritas bija sena, miruša karaļa vārds. Aiz durvīm atradās viņa kapenes.

- Oho! es izmetu. Tas ir labāk par sapņiem, kādi rādās man.

- Kādi ir tavi sapņi? Fela jautāja.

- Reiz es sapņoju, ka pa atslēgas caurumiem redzu gaismu, es teicu. Bet visbiežāk es vienkārši te stāvu, skatos un mēģinu tikt iekšā. Uzmetu durvīm piktu skatienu. It kā nepietiktu ar nomācošu stāvēšanu ārpusē, kad esmu nomodā, vēl tas jādara arī miegā!

Fela klusi iesmējās, tad aizgriezās no durvīm un palūkojās uz mani.

- Es saņēmu tavu zīmīti, viņa teica. Kas tas par pētījumu projektu, par ko tu tik neskaidri izteicies?

- Aiziesim aprunāties kādā privātā vietā! es ierosināju. Tas ir garāks stāsts.

Mēs aizgājām uz vienu no lasāmkambariem, un, kad durvis bija aiz­vērtas, es izstāstīju viņai visu: gan notikumus, gan savu apjukumu un neizpratni. Kāds pret mani īsteno ļaunprātīgu darbību. Pie maģistriem vērsties es nevaru, jo baidos, ka līdz ar to viņi atklātu, kurš bija ielau­zies Ambroza istabās. Man vajadzīgs gramms, lai sevi pasargātu, bet es nezinu vajadzīgo sigaldriju, lai to pagatavotu.

- Ļaunprātība, Fela klusi sacīja, satraukti papurinādama galvu.

- Vai tu esi pārliecināts?

Es atpogāju kreklu un atsedzu plecu, parādīdams tumšo zilumu pēc uzbrukuma, kuru man tikai daļēji bija izdevies novērst.

Viņa pieliecās tuvāk, lai to nopētītu. Un tu patiešām nezini, kurš tas varētu būt?

- īsti nezinu, es atbildēju, cenzdamies nedomāt par Devi. Šo nepatī­kamo pieļāvumu es pagaidām gribēju paturēt pie sevis. Man patiešām žēl, ka es ievelku tevi šai lietā, bet tu esi vienīgā…

Fela enerģiski savēcināja rokas. Beidz par to runāt! Es tev jau teicu, lai tu runā ar mani, kad vien tev vajadzīgs pakalpojums, un priecājos, ka tu to dari.

- Es priecājos, ka tu priecājies, es teicu. Ja tu mani šai sakarā izpestīsi, tad es kļūšu tavs parādnieks. Es pamazām apgūstu Arhīvu pārmeklēšanas gudrības, tomēr esmu vēl jauns un zaļš.

Fela apstiprinoši pamāja. Lai apgūtu “Krātuves” iemaņas, ir vaja­dzīgi gadi. Tā ir gluži kā vesela pilsēta.

Es pasmaidīju. Tieši tā es jūtos. Neesmu šajā pilsētā dzīvojis tik ilgi, lai būtu iepazinis visus taisnākos ceļus.

Fela mazliet saviebās. Un es nojaušu, ka tev tādi būs vajadzīgi. Ja Kilvins patiešām uzskata, ka sigaldrija ir bīstama, tad lielākā daļa tev vajadzīgo grāmatu atrodas viņa privātajā bibliotēkā.

Jutu, ka man uzgulst vilšanās mākonis. Privātajā bibliotēkā?

- Visiem maģistriem ir savas privātās bibliotēkas, Fela lietišķi pa­skaidroja. Es zinu šo to no alķīmijas, tāpēc palīdzu atrast grāmatas ar formulām, kuras Mandrags negribētu nodot nevēlamās rokās. Skrīvi, kuri pārzina sigaldriju, to pašu dara attiecībā uz Kilvinu.

- Bet tad jau tam visam nav vairs jēgas! es teicu. Ja Kilvins visas attiecīgās grāmatas ir ieslēdzis savos plauktos, man nav iespējas atrast to, ko es meklēju.

Fela pasmaidīja un papurināja galvu. Šī sistēma nav perfekta. Tikai aptuveni trešā daļa no Arhīvu krājumiem ir iekļauta sistemātiskos kata­logos. Tas, ko tu meklē, visticamāk, joprojām atrodas kaut kur “Krātuvē”. Galvenais ir to atrast.

- Man nebūtu vajadzīga pat visa shēma, es teicu. Ja es zinātu kaut vai dažas atbilstošās rūnas, droši vien pārējo es spētu izprātot pats.

Fela uzmeta man noraizējušos skatienu. Vai tas būtu gudri darīts?

- Gudrība ir greznība, ko es nevaru atļauties, es teicu. Vilems un Simmons jau divas naktis ir sēdējuši pie manis sardzē. Viņi nevar pārmaiņus sargāt mani vēl nākamos desmit gadus.

Fela dziļi ievilka elpu un lēnām izelpoja. Labi. Mēs varam sākt ar katalogos iekļautajām grāmatām. Varbūt tas, kas tev vajadzīgs, ir paslīdējis skrīviem garām.

Mēs izvēlējāmies vairākus dučus grāmatu par sigaldriju un apmetā­mies nomaļā ceturtā stāva lasāmkambarī. Tad sākām tās citu pēc citas pārlapot.

Mēs sākām ar cerību atrast pilnīgu gramma shēmu, tomēr, stundām ritot, mūsu cerības sašaurinājās. Ja neatradīsim veselu shēmu, varbūt uziesim kādas shēmas aprakstu. Varbūt kādu norādi uz izmantotajām rūnām. Varbūt vienas atsevišķas rūnas nosaukumu. Mājienu. Pavedienu. Kādu drumstalu. Gabaliņu no risināmās mīklas.

Aizvēru pēdējo grāmatu no visām, ko bijām atnesuši uz mazo lasī­tavu. Vāki ar cienīgu būkšķi sakļāvās ap lapām.

- Nekā? Fela gurdi jautāja.

- Nekā. Es ar abām plaukstām saberzēju seju. Vai es neesmu veiksminieks?

Fela paraustīja plecus un mazliet saviebās, tad piešķieba galvu uz sāniem, lai izvingrinātu stīvo kaklu. Bija vien jāsāk ar visredzamāko, viņa teica, bet šīs ir tās pašas vietas, ko skrīvi ir daudzkārt pārcilājuši Kilvina vajadzībām. Mums jārokas dziļāk.

Es izdzirdēju tālīnu zvana torņa skaņu un pārsteigts satrūkos, saskai­tījis sitienus. Mēs bijām darbojušies vairāk nekā četras stundas. Tu esi nokavējusi nodarbību, es teicu.

- 11 bija tikai ģeometrija, Fela atbildēja.

- Tu esi vienkārši brīnišķīga! es sacīju. Un ko vislabāk būtu darīt tālāk?

- Lēni un ilgi ķemmēt “Krātuvi”, viņa teica. Bet tas būtu līdzīgi zelta meklēšanai. Neskaitāmas stundas, turklāt abiem kopā, lai mēs katrs neatkārtotu vienu un to pašu.

- Es varu atvest palīgā Vilemu un Simmonu, es ierosināju.

- Vilems šeit strādā, Fela atbildēja, bet Simmons nekad nav bijis skrivs, un viņš droši vien tikai maisīsies pa kājām.

Es izbrīnījies paskatījos uz viņu. Vai tu Simmonu labi pazīsti?

- Ne visai, Fela atzinās. Esmu tikai redzējusi pa gabalu.

- Tu viņu nenovērtē, es teicu. Viņš ir ļoti lādzīgs. Labsirdīgs, bet daudzi to uzskata par vājuma pazīmi. Un viņš ir apmierināts, bet daudzi to uzskata par muļķības izpausmi.

- Es tā nedomāju, Fela iebilda.

- Zinu, es sacīju, berzēdams seju. Piedod! Pēdējās dienas man ir bijušas grūtas. Biju iedomājies, ka Universitāte būs citāda nekā pārējā pasaule, taču šeit viss ir tāpat kā citur: cilvēki klanās iedomīgiem, rup­jiem kretīniem kā Ambrozs, bet lāga dvēseles kā Simmons nicīgi uzlūko par vientiešiem.

- Pie kuriem piederi tu? Fela smaidīdama vaicāja, likdama kaudzē grāmatas. Pie iedomīgiem kretīniem vai pie lāga dvēselēm?

- To es papētīšu vēlāk, es atbildēju. Pagaidām man ir steidza­mākas rūpes.