Vieda vīra bailes

DEVIŅDESMITĀ NODAĻA . sacerēt dziesmu

TEMPI PACĒLA priežu zarus, kas sedza abus vīrus. Tie bija rūpīgi nogul­dīti uz muguras un izskatījās gluži kā aizmiguši. Es nometos ceļos pie lielākā vīrieša, bet vēl nebiju paguvis apskatīt to tuvāk, kad sajutu roku uz pleca. Paskatījies atpakaļ, redzēju, ka Tempi purina galvu.

- Kas ir? es jautāju. Mums bija atlikusi nepilna stunda gaismas. Nepieķertiem atrast bandītu nometni tāpat jau bija pietiekami grūts uzdevums. Tumšā, vētrainā naktī tas būtu pilnīgs murgs.

- Nevajag! Tempi teica. Noteiktība. Nopietnība. Miroņu traucēšana nepieder pie lethani.

- Man kaut kas jāzina par mūsu ienaidniekiem. Es varu noskaidrot šo to, kas mums palīdzēs.

Tempi mute bija drūmi sakniebta. Neatzinība. Ar maģiju?

Es papurināju galvu. Tikai ar paskatīšanos. Piesitu pirkstu sev pie acīm, pēc tam pie deniņiem. Ar domāšanu.

Tempi pamāja ar galvu. Bet, kad es atkal pievērsos mirušajiem, vēlreiz sajutu viņa roku uz pleca. Tev jājautā. Tie ir mani miroņi.

- Tu jau piekriti, es atgādināju.

- Pareizi ir jautāt, viņš teica.

Es dziļi ievilku elpu. Vai drīkstu apskatīt tavus miroņus, Tempi?

Viņš vēlreiz stīvi pamāja ar galvu.

Paskatījos turp, kur Martens pie tuvējā koka rūpīgi pārbaudīja loka stiegru. Vai gribi meklēt viņu taku? Viņš pamāja ar galvu un atgāja nost no koka. Es sāktu tur. Norādīju uz dienvidu pusi starp divām kalnu grēdām.

- Es zinu, kā tas darāms, viņš teica un devās projām, uzmetis loku plecā.

Tempi atkāpās pāris soļu atpakaļ, un es pievērsu uzmanību guloša­jiem vīriem. Viens bija krietni lielāks par Dedanu, masīvs kā vērsis. Abi izskatījās vecāki, nekā es biju gaidījis, un tulznas uz viņu plaukstām liecināja par gadiem ilgu darbošanos ar ieročiem. Tie nebija neapmieri­nāti laukstrādnieki. Tie bija veterāni.

- Es atradu viņu taku, teica Martens, negaidot mani pārsteigdams. Cauri apkārtējai lietus čaboņai nebiju dzirdējis viņu pienākam. Skaidri

■.askatāma! Tādu pamanītu pat piedzēries priesteris. Debesīs uzplaiksnīja zibens šautra, un tai tūlīt sekoja pērkona grāviens. Lietus pastiprinājās. Es nodrebinājos un savilku notriepto skārdnieka apmetni ciešāk ap pleciem.

Martens atgāza galvu atpakaļ un ļāva lietum šļākties tieši sejā.

Prieks, ka šis lietus mums beidzot ir darījis kaut ko labu, viņš teica.

Jo vairāk līs, jo vieglāk mums būs pielavīties viņu apmetnei un tikt no tās projām. Viņš noberza plaukstas gar slapjo kreklu. Turklāt ne­izskatās, ka mēs varētu samirkt vēl slapjāki nekā pašlaik.

- Tur tev taisnība, es piekritu un piecēlos kājās.

Tempi apsedza gulošos vīrus ar zariem, un Martens veda mūs tālāk dienvidu virzienā.

* * *

Martens noliecās kaut ko apskatīt zemē, un es izmantoju izdevību, lai viņu panāktu.

- Mums seko, es teicu, nepūlēdamies čukstēt. Sekotāji bija vismaz septiņdesmit pēdas aiz mums, un lietus šļācās pret kokiem tik skaļi kā viļņi pret krastu.

Viņš pamāja ar galvu un izlikās kaut ko pētām zemē. Es nedomāju, ka tu to pamanīsi.

Pasmaidīju un ar slapjo roku notrausu ūdeni no sejas. Ne jau tev vienīgajam ir acis pierē. Kā tev šķiet, cik viņu ir?

- Divi, varbūt trīs.

Tempi pienāca mums tuvāk. Divi, viņš teica bez jebkādām šau­bām balsī.

- Es redzēju tikai vienu, es atzinos. Cik tuvu mēs esam viņu no­metnei?

- Grūti uzminēt. Tā var būt aiz nākamā kalna. Un var būt pēc vai- ^ rākām jūdzēm. Pagaidām ir tikai šo divu gājēju pēdas, un es nejūtu nekādu dūmu smaržu. Viņš piecēlās un devās tālāk pa taku, neskatī­damies atpakaļ.

Kad Tempi gāja man garām, es atliecu sānis zemu zaru un redzēju aizmugurē pazibam ašu kustību, kam nevarēja būt nekāda sakara ar lietu vai vēju. Pāriesim pāri šai korei un ierīkosim nelielas lamatas.

- Tas laikam būtu prātīgākais, Martens piekrita.

Pamājis, lai mēs pagaidām, Martens zemu saliecās un devās augšup uz nelielo virsotni. Pēc brīža mēs sekojām, un es ar pūlēm apspiedu vēlēšanos paskatīties atpakaļ.

Ļoti tuvu atplaiksnīja spoža zibens šautra. Nodārdēja pērkons, smags kā belziens pa krūtīm. Es sarāvos. Tempi izslējās taisni.

- Tas ir kā mājās, viņš teica, tikko jaušami smaidīdams, un pat nemēģināja notraust ūdeni no sejas.

Martens mums pamāja, un mēs devāmies pāri kalna korei. Līdzko iespējamie sekotāji mūs vairs nevarēja redzēt, es aši paskatījos apkārt.

- Ejam tālāk pa taku līdz tai līkajai eglei un tad ar līkumu atpakaļ! Es norādīju ar roku. Tempi paslēpsies tur, Martens aiz tā kritušā koka! Es iešu tur, aiz tā akmens. Martens rīkosies pirmais. Spried pats, kā labāk, bet šķiet, ka visdrošāk būs nogaidīt, līdz viņi paiet garām tam nodrupušajam celmam. Centies vienu atstāt dzīvu, ja iespējams, bet mēs nedrīkstam ļaut viņiem aizbēgt vai sacelt lielu troksni.

- Un ko darīsi tu? Martens jautāja, kamēr mēs steidzāmies iemīt redzamas pēdas līdz līkajai eglei.

- Es turēšos malā. Jūs abi esat labāk apbruņoti tādai cīņai. Bet, ja vajadzēs, manā rīcībā ir daži citi līdzekļi. Mēs sasniedzām egli. Vai esat gatavi?

Šķita, ka Martenu drusku mulsina manas negaidīti daudzās koman­das, tomēr abi piekrītoši pamāja un ātri devās uz savām slēptuvēm.

Apmetis loku, es paslēpos aiz masīva akmens bluķa. No savas vietas varēju redzēt taciņu, ko tagad bija izdangājuši mūsu pēdu nospiedumi dubļos. Mazliet tālāk aiz resna, grubuļaina ozola stumbra redzēju stāvam Tempi. Slēptuvē pa labi Martens sagatavoja bultu, nostiepa loka stiegru līdz plecam un sastinga nekustīgs kā statuja.

Izvilku lupatiņu ar pelnu šķipsnu un tievu dzelzs stieni un cieši sa­tvēru abus plaukstā. Ar pūlēm apspiedu pakrūtē mokošu nelabumu, domādams, ar kādu mērķi esam atsūtīti šurp: lai medītu un nogalinātu cilvēkus. Jā, viņi bija likuma pārkāpēji un slepkavas, tomēr cilvēki. Centos dziļi elpot un nomierināties.

Akmens virsma auksta un raupja skārās pie mana vaiga. Es sasprindzi­nāju dzirdi, taču nemitīgā lietus graboņa neļāva saklausīt nekādas citas skaņas. Apspiedu vēlmi paliekties tālāk gar akmens malu, lai paplašinātu redzeslauku. Debesis atkal pāršķēla zibens, un, kamēr skaitīju sekundes līdz pērkona grāvienam, uz takas parādījās divi cilvēku stāvi.

Man krūtīs spēji uzbangoja karstuma vilnis. Šauj, Marten! es skaļi teicu.

Viens no nācējiem apsviedās apkārt, un es tik tikko paguvu iznākt no slēptuves, kad atrados aci pret aci ar Dedanu, kas no maksts bija izrāvis zobenu. Hespe bija savaldīgāka un stāvēja uz vietas, izvilkusi zobenu tikai līdz pusei.

Paslēpu nazi un piegāju Dedanam tuvāk. Pērkons dārdēja virs galvas, un es cieši skatījos viņam acīs. Viņa skatiens bija neslēpti izaicinošs, un

es necentos slēpt savas dusmas. Bridi nenovērsdamies raudzījāmies viens otrā, un tad viņš novērsās, izlikdamies, ka jānotrauš ūdens no acīm.

- Liec to nost! Es pamāju uz viņa zobenu. Mirkli vilcinājies, viņš paklausīja. Tikai pēc tam es ieslidināju atpakaļ aiz apmetņa oderes tievo trausla tērauda gabaliņu, ko biju turējis rokā. Ja mēs būtu bandīti, jūs šobrīd jau gulētu beigti. Mans skatiens pārslīdēja no Dedana uz Hespi un atpakaļ. Ejiet uz nometni!

Dedana seja niknumā sašķiebās. Man apriebies klausīties, ka tu runā ar mani kā ar puiku! Viņš izstiepa pirkstu pret mani. Es šajā pasaulē esmu nodzīvojis daudz ilgāk par tevi. Es neesmu stulbs!

Noriju dažas indīgas piezīmes, kas varēja tikai pasliktināt stāvokli.

- Man nav laika ar tevi strīdēties. Mēs zaudējam gaismu, un jūs grūžat mūs briesmās. Ejiet uz nometni!

- Mums šovakar jāpieliek visam punkts, Dedans teica. Divus esam jau novākuši, tātad palikuši ir varbūt pieci vai seši. Mēs viņus pārsteig­sim tumsā, negaisa laikā. Bāc, bladāc! Un rīt ēdīsim pusdienas Krosonā.

- Un ja nu viņu ir ducis? Vai divdesmit? Ja nu viņi ir apmetušies kādā lauku mājā? Ja nu viņi atrod mūsu nometni, kamēr tur neviena nav? Kad atgriezīsimies, pilnīgi iespējams, ka visi mūsu krājumi, ēdiens un mana lauta būs pazuduši un mūs gaidīs lamatas! Tikai tāpēc, ka jūs nebijāt spējīgi stundu nosēdēt uz vietas. Dedana seja bīstami pietvīka, un es novērsos. Ejiet atpakaļ uz nometni! Parunāsim vakarā!

- Nolādēts, nē! Es iešu līdzi, un tu man neko nevari padarīt!

Es sakodu zobus. Bēdīgākais bija tas, ka šajā ziņā viņš nemaldījās. Man nebija nekādu iespēju viņu piespiest. Vienīgais, ko varēju darīt, bija pakļaut viņu ar vaska atveidojuma palīdzību. Un es zināju, ka tas būtu ļoti nevēlams paņēmiens. Tādā gadījumā es ne tikai padarītu Dedanu par atklātu ienaidnieku, bet noskaņotu pret sevi ari Hespi un Martenu.

Es paskatījos uz Hespi. Kāpēc tu esi šeit?

Viņa pameta ašu skatienu uz Dedanu. Viņš gribēja iet viens. Es domāju, ka labāk būs, ja mēs paliksim kopā. Un mēs visu pārdomājām. Nometnei neviens neuzdursies. Pirms aiziešanas mēs paslēpām mantas un nodzēsām ugunskuru.

Es bezcerīgi nopūtos un iebāzu apmetņa kabatā nederīgo pelnu šķip­sniņu. Protams, viņi to ir izdarījuši.

- Bet es viņam piekritu, Hespe teica. Mums jācenšas visu pabeigt šovakar.

Es paskatījos uz Martenu.

Viņš atbildēja ar vainīgu skatienu. Es melotu, ja teiktu, ka negribu drīzāk tikt ar to galā, viņš teica un aši piebilda: Ja vien varētu to

prasmīgi izdarīt. Martens gribēja sacīt vēl kaut ko, bet vārdi iestrēga viņam riklē, un viņš sāka klepot.

Es paskatījos uz Tempi. Tempi raudzījās pretī.

Visļaunākais bija tas, ka sirds dziļumos es biju vienis prātis ar Dedanu. Gribēju, lai darbs būtu galā. Gribēju siltu gultu un kārtīgu ēdienu. Gri­bēju nogādāt Martenu sausumā. Gribēju atgriezties Severenā, kur varētu gozēties Alverona pateicības staros. Gribēju atrast Dennu, atvainoties un paskaidrot, kāpēc esmu aizgājis bez brīdinājuma vārda.

Tikai nejēga cīnās pret pūli. Labi! es teicu un paskatījos uz Dedanu. -Ja kāds no mūsu draugiem tāpēc ies bojā, tā būs tava vaina. Redzēju, ka viņa sejai pārskrien šaubu ēna, taču tā ātri pazuda, un viņš apņēmīgi izslēja zodu. Viņš bija pateicis pārāk daudz, lai lepnums ļautu piekāpties.

Pastiepu pret viņu izteiksmīgu pirkstu. Bet no šī brīža katram jādara tieši tas, ko es saku! Ierosinājumi tiks uzklausīti, bet pavēles došu es. Pārlaidu skatienu visiem pēc kārtas. Martens un Tempi tūlīt piekrītoši pamāja ar galvu, un pēc mirkļa to pašu darīja Hespe. Dedans pēdējais apliecināja piekrišanu ar lēnu galvas mājienu.

Es cieši palūkojos uz viņu. Zvēri! Dedana acis savilkās šaurāk. Ja šovakar, kad iesim uzbrukumā, tu nostrādāsi līdzīgu muļķību, mēs visi varam iet bojā. Es tev neuzticos. Es labprātāk tūlīt ietu projām nekā ielaistos šādā pasākumā kopā ar cilvēku, kuram neuzticos.

Atkal iestājās sasprindzināts klusums, bet tad iejaucās Martens, ne­ļaudams tam ieilgt. Dari, kā viņš saka, Dedan! Īstenībā tas zēns līdz šim ir sevi gluži labi parādījis. Viņš ierīkoja slēpni četru sekunžu laikā. Martena balsī ieskanējās jautrāki toņi. Turklāt viņš nav tik slikts kā tas kretīns Brenve, un toreiz mēs par savu slepeno uzdevumu dabūjām uz pusi mazāk.

Dedans izspieda vārgu smaidu. Jā, tev laikam taisnība. Ja vien mēs visu izdarām šovakar.

Es ne mirkli nešaubījos, ka Dedans tik un tā rīkosies pēc sava prāta, ja viņam tā patiks. Zvēri, ka izpildīsi manas pavēles!

Viņš paraustīja plecus un novērsās. Jā, zvēru.

Tas bija par maz. Zvēri pie sava vārda!

Dedans noslaucīja lietus lāses no sejas un apjucis paskatījās uz mani.

- Ko?

Nostājos viņam pretī un oficiālā tonī teicu: Dedan! Vai tu šovakar nejautādams un nevilcinādamies darīsi, ko es teikšu? Dedan! Vai tu zvēri pie sava vārda?

Viņš brīdi mīņājās no vienas kājas uz otru, tad izslējās taisni. Es zvēru pie sava vārda!

Piegāju viņam tuvāk un ļoti klusi teicu: Dedan! Tajā pašā laikā ievadiju mazu karstuma zibsni vaska atveidojumā, kas gulēja man kabatā. Tas bija pietiekami sīks, lai neko nenodarītu, bet pietiekami stiprs, lai viņš uz brīdi to sajustu.

Redzēju, ka viņa acis ieplešas, un uzsmaidīju viņam izteiksmīgu Lielā Taborlina smaidu. Tas bija mīklains, plats un pašpārliecināts smaids, kas pauda nenoliedzamu gandarījumu. Tas bija smaids, kas ietvēra sevī veselu stāstu.

- Tagad man ir tavs vārds, es klusi teicu. Man ir vara pār tevi.

Tajā brīdī viņa sejas izteiksme atsvēra vesela mēneša neapmierināto

burkšķēšanu. Es atkāpos atpakaļ un ļāvu smaidam pazust. Tas notika tik ātri kā zibens atspīdums. Tik viegli kā norauta maska. Šis brīdis noteikti atstāja viņu neziņā par to, kura sejas izteiksme bijusi īstā: jauns puika vai mirkli redzētais Taborlins?

Aizgriezos, lai neļautu šim brīdim izgaist. Martens ies pirmais un izlūkos ceļu! Piecu minūšu atstatumā sekosim mēs ar Tempi. Pa to laiku viņš paspēs pamanīt pretinieku sargus un atgriezties, lai mūs brīdinātu. Jūs abi sāksiet iet desmit minūtes vēlāk.

Veltīju Dedanam izteiksmīgu skatienu un, pacēlis plaukstas, izpletu visus desmit pirkstus. Desmit apaļas minūtes vēlāk! Tādā veidā viss norisināsies lēnāk. Toties drošāk. Vai ir citi ierosinājumi? Neviens neko nesacīja. Labi. Marten, sāc! Ja gadās sarežģījumi, steidzies atpakaļ!

- Esi mierīgs! viņš atbildēja un pēc brīža pazuda mūsu skatieniem, ienirdams izplūdušajā lapu, koku mizas, akmeņu un lietus zaļpelēkajā brūnumā.

* * *

Lietus turpinājās bez mitas, gaisma kļuva arvien bālāka, un mēs ar Tempi virzījāmies pa taciņu uz priekšu, lavīdamies no vienas slēptuves uz nākamo. Patiesībā tam nebija nekādas nozīmes, jo pērkons dārdēja tieši virs galvas, apslāpēdams jebkuras citas skaņas.

No pameža bez iepriekšēja brīdinājuma iznira Martens un ar rokas mājienu aicināja mūs pie sevis zem nolīkušas kļavas lapotnes. Laupītāju nometne ir tepat priekšā, viņš teica. Visapkārt ir pēdu nospiedumi, un es redzēju ugunskura atspīdumu.

- Cik viņu ir?

Martens papurināja galvu. Tik tuvu es nepiegāju. Līdzko ieraudzīju citādus pēdu nospiedumus, griezos atpakaļ. Negribēju, lai jūs aizietu pa aplamu taku un apmaldītos.

- Cik tālu tas ir?

- Piesardzīgi lienot, paietu apmēram minūte. Ja pa starpu nebūtu šīs kalnu grēdas, varētu redzēt viņu ugunskurus.

Pārlaidu skatienu pārējo biedru sejām krēslainajā gaismā. Neviens no viņiem neizskatījās uztraucies. Viņi bija pielāgojušies šim darbam un apguvuši tam vajadzīgās iemaņas. Martens bija prasmīgs pēddzinis un loka šāvējs. Tempi pārvaldīja ademu leģendāro cīņas mākslu.

Arī es būtu varējis justies mierīgs, ja apstākļi būtu ļāvuši man izvei­dot plānu, sagatavot kādu simpātijas paņēmienu, kas pavērstu izredzes mūsu labā. Taču Dedans, pieprasīdams uzbrukumu šovakar, tādu iespēju bija iznīcinājis. Man nebija nekā, nebija vairs pat vājas saiknes ar attālo ugunskuru.

Atbīdīju šīs domas malā, iekams manas bažas bija pārtapušas panikā.

- Nu tad ejam! es teicu, iepriecināts, ka mana balss skan neparasti mierīgi.

Kamēr mēs, pirmā trijotne, lavījāmies uz priekšu, debesīs pamazām izdzisa pēdējais gaismas bālums. Biezajā krēslā Martenu un Tempi bija grūti saredzēt, un tas mani nomierināja. Ja es nespēju viņus saskatīt, pretinieku sargiem no attāluma pamanīt mūs būtu gandrīz neiespējami.

Itin drīz augstākajos koku zaros es ieraudzīju uguns liesmu atblāzmu. Saliecies sekoju Martenam un Tempi augšup pa stāvo nogāzi, ko lietus bija padarījis slidenu. Man šķita, ka priekšā redzu neskaidru kustību.

Tad uzplaiksnīja zibens. Tā kā apkārt valdīja tumsa, tas mani apžilbi­nāja, tomēr pirms tam es paguvu pārlaist acis dubļainajai, spoži izgais­motajai nogāzei.

Uz kores stāvēja garš vīrietis ar uzvilktu loku rokās. Tempi sastindzis tupēja uz nogāzes gabaliņu virs kalna pakājes, kur bija paguvis pie­sardzīgi uzrāpties. Netālu virs viņa, nometies uz viena ceļgala, tupēja Martens. Ari viņš bija atvilcis loka stiegru. To visu zibens atklāja īsā uzliesmojuma mirklī, un nākamajā brīdī es atkal iegrimu aklā tumsā. Tūlīt pēc tam nodārdēja apdullinošs pērkona grāviens. Es nokritu zemē un aizvēlos sānis, notriepdams seju ar dubļiem un slapjām lapām.

Kad atguvos, redzēju acu priekšā dejojam vienīgi neskaitāmus zilus zibens atspulgus. Nedzirdēju nevienu kliedzienu. Ja sargs bija ieklie­dzies, skaņu bija apslāpējis pērkons. Gulēju nekustīgi, līdz manas acis pielāgojās tumsai. Krietnu bridi raudzījos melnumā, aizturējis elpu, līdz ieraudzīju Tempi. Viņš bija uzrāpies apmēram piecpadsmit pēdu augs­tāk pa nogāzi un notupies blakus tumšam stāvam. Tas bija pretinieku sargs.

Tuvojos viņam, līzdams cauri slapjajām papardēm un dubļainajām lapām. Virs galvas atkal atplaiksnīja zibens, šoreiz mazliet saudzīgāk, un es redzēju, ka gulētājam krūtīs rēgojas slīpi ieurbusies Martena bulta. Spārniņi bija atlūzuši un plivinājās vējā kā mazs, slapjš karogs.

- Beigts, Tempi teica, kad mēs ar Martenu bijām nokjuvuši pie­tiekami tuvu.

Es šaubījos. Pat dziļa brūce krūtīs nespēj nonāvēt cilvēku tik īsā laikā. Tomēr, pierāpies tuvāk, ievēroju bultas novietojumu. Šāviens bija trāpījis tieši sirdī. Pārsteigts paskatījos uz Martenu. Par tādu trāpījumu var sacerēt dziesmu, es klusi teicu.

- Paveicās! Martens uzmanīgi nopētīja kalna muguru, kas stiepās dažas pēdas virs mums. Cerēsim, ka veiksies arī turpmāk, viņš noteica un sāka rāpties augšup.

Sekodams viņam, es pamanīju, ka Tempi joprojām tup pie mirušā vīrieša. Viņš bija pieliecies līķim pavisam tuvu, it kā čukstus tam kaut ko stāstītu.

Tad es ieraudzīju apmetni, un pusapjaustā ziņkāre par ademu dīvai­nībām izgaisa man no prāta.