Vieda vīra bailes

SIMT ASTOTĀ NODAĻA . ašs

“PENIJA” VIESNĪCĀ mēs pavadījām vairākas dienas, baudīdami laipnu un draudzīgu izturēšanos. Mums bez maksas piešķīra istabas un maltītes. Laupītāju likvidēšana nozīmēja drošākus ceļus un lielāku apmeklētāju skaitu, un Penija zināja, ka mūsu klātbūtne ik vakaru piesaistīs vairāk cilvēku nekā vijolnieka priekšnesumi.

Mēs lietderīgi izmantojām sev atvēlēto laiku, siltās maltītes un mīk­stās gultas. Mums visiem vajadzēja zināmu laiku, lai atkoptos. Hespi joprojām apgrūtināja bultas cauršautā kāja, Dedanu lauztā roka. Mani niecīgie ievainojumi, ko biju ieguvis cīņā ar bandītiem, sen bija sadzijuši, toties to vietā bija radušies citi, galvenokārt dziļas skrāpējumu rievas mugurā.

Es mācīju vecajam draugam Tempi lautas spēles pamatus, savukārt viņš atsāka mācīt man cīņas prasmi. Mani vingrināšanās periodi sastā­vēja galvenokārt no īsiem, kodolīgiem pārspriedumiem par lethani un gariem, nogurdinošiem ketana treniņiem.

Turklāt es sacerēju dziesmu par saviem piedzīvojumiem Felurianas valstībā. Sākumā es to nosaucu par “Mijkrēšļa pantiem”, un jūs droši vien piekritīsiet, ka tas nav necik veiksmīgs nosaukums. Par laimi, tas nekļuva populārs, un šodien cilvēki to pazīst galvenokārt ar nosaukumu “Nepabeigtā dziesma”.

Tas nebija mans labākais sacerējums, bet melodiju bija viegli atce­rēties. Viesnīcas apmeklētājiem tā acīmredzot patika, un, kad dzirdēju Losiju to svilpojam dzērienu iznēsāšanas laikā, es sapratu, ka tā izpla­tīsies kā uguns ogļu iegulā.

Tā kā klausītāji pieprasīja arvien jaunus stāstus, es tiem izstāstīju dažādus citus notikumus no savas dzīves. Pastāstīju, kā biju panācis savu uzņemšanu Universitātē, būdams tikko piecpadsmit gadu vecs. Pastāstīju, kā nieka trijās dienās kļuvu par Arkanuma locekli. Pastāstīju, kā niknuma lēkmē izsaucu vēju, kad Ambrozs bija salauzis manu lautu.

Diemžēl līdz trešajam vakaram man patiesu stāstu nepietika. Un, tā kā klausītāji joprojām gribēja dzirdēt kaut ko jaunu, es vienkārši nočiepu kādu no stāstiem par Iljenu un ieliku viņa vietā sevi, pie viena nozagdams arī šo to no Taborlina stāstiem.

Ar to es nelepojos un savai aizstāvībai gribētu sacīt, ka biju patērējis diezgan daudz stipra dzeramā. Turklāt manu klausītāju vidū bija arī dažas glītas sievietes. Pacilātības dzirkstīm jaunas sievietes acīs piemīt ļoti spēcīgs valdzinājums. No jauna nejēgas tas var izvilkt visas iespē­jamās muļķības, un es šajā ziņā nebiju izņēmums.

Dedans un Hespe tikmēr dzīvoja savā īpašā noslēgtā pasaulē, kādu jauni mīlnieki sev mēdz radīt. Uz viņiem varēja raudzīties ar prieku. Dedans bija kļuvis klusāks un maigāks. Hespes sejā bija izgaisusi krietna daļa agrākā skarbuma. Viņi daudz laika pavadīja savā istabā. Droši vien centās atgūt iekavēto miegu.

Martens neapvaldīti flirtēja ar Peniju, izdzēra tik daudz, ka varētu piepildīt dīķi, un savā visnotaļ vērienīgajā izklaidē varēja sekmīgi mēro­ties ar trim vīriem.

Pēc trijām dienām mēs aizgājām no “Penija” viesnīcas, jo nevēlējāmies pārmēru izmantot saimnieku labvēlību. Es priecājos, ka varam doties projām. Tempi treniņu un Losijas uzmanības rezultātā jutos nokausēts līdz bezspēkam.

* * *

Mūsu atpakaļceļš uz Severenu bija diezgan lēns. Daļēji tāpēc, ka mēs centāmies saudzēt Hespes ievainoto kāju, un daļēji tāpēc, ka apzinājā­mies: mūsu kopīgais laiks tuvojas beigām. Par spīti visām grūtībām, mēs bijām ievērojami sadraudzējušies, un to nav viegli atstāt pagātnē.

Ziņas par mūsu piedzīvojumiem bija aizsteigušās mums priekšā. Tā­pēc visur, kur apstājāmies pavadīt nakti, mūs gaidīja ēdiens un gultas par lētu maksu vai vispār par brīvu.

Trešajā dienā pēc aiziešanas no “Penija” viesnīcas mēs sastapām ne­lielu ceļojošu aktieru pulciņu. Tie nebija Edema Rū ļaudis un izskatījās diezgan paputējuši. Viņi bija tikai četri: viens pavecāks vīrietis, divi jaunekļi mazliet virs divdesmit un astoņus deviņus gadus vecs zēns. Kad apstājāmies, lai ļautu Hespei atpūtināt kāju, viņi kravāja savu mantību ļodzīgos ratos.

- Sveiciens aktieru trupai! es uzsaucu.

Viņi bažīgi paskatījās uz mums, tomēr manāmi nomierinājās, ierau­dzījuši man plecā pakārto lautu. Sveiciens bardam!

Es iesmējos un piegāju sarokoties. Barda šeit nav, ir tikai dzies­minieks.

- Sveiciens tik un tā! vecākais vīrietis smaidīdams atbildēja. Kādu ceļu iedami?

- No ziemeļiem uz dienvidiem. Un jūs?

Uzzinājuši, ka ejam katrs uz savu pusi, viņi nomierinājās vēl vairāk.

- No austrumiem uz rietumiem, vīrietis atbildēja.

- Kā jums veicas?

Viņš paraustīja plecus. Pēdējā laikā ne visai. Bet mēs esam dzirdē­juši par lēdiju Čokeru, kura dzīvo divu dienu gājiena attālumā. Stāsta, ka viņa neraidot projām nevienu, kurš daudzmaz protot čīgāt vijoli vai izrādīt mīmu spēli. Ceram nopelnīt tur kādu peniju.

- Labāk mums veicās, kad bija lācis! sacīja viens no jaunajiem vīriešiem. Cilvēki ir gatavi maksāt, lai redzētu lāču dīdīšanu.

- Mūsu lācis saslima pēc suņa koduma, otrs vīrietis paskaidroja.

- Pirms gada nobeidzās.

- Žēl gan, es teicu. Pie lāčiem tikt nav viegli. Vīri bez vārdiem piekrītoši pamāja. Es varu piedāvāt jums jaunu dziesmu! Ko par to dosiet pretī?

Vecākais vīrietis piesardzīgi paskatījās uz mani. Kas zina, varbūt tev tā ir jauna, bet mums veca, viņš atbildēja. Un jauna dziesma vēl nenozīmē, ka tā noteikti ir laba dziesma.

- Spried pats! es teicu un izņēmu no futrāļa lautu. Biju sacerējis šo dziesmu ar domu, lai to būtu viegli atcerēties un tikpat viegli nodzie­dāt, tomēr man vajadzēja atkārtot divreiz, lai viņš spētu uztvert visu melodiju. Kā jau teicu, šie cilvēki nebija no Edema Rū cilts.

- Tīri laba dziesma, vīrietis negribīgi atzina. Feluriana visiem patīk, bet es nezinu, ko mēs varētu dot tev pretī.

Tad ierunājās mazais zēns: Es esmu sacerējis vēl vienu pantiņu “Skārdniekam bodniekam”.

Pārējie mēģināja viņu apklusināt, bet es pasmaidīju. Ļoti labprāt to noklausītos!

Zēns lepni izslējās un spalgā balsī nodziedāja:

“Pie upes, tālu no vīriešu skatiem,

Mazgājās meiča dzelteniem matiem.

Gribēju pieiet un sarunu sākt,

Bet viņa teica, ka nedrīkstot nākt,

Jo tad viņa nezināšot, kur dēties.

Un lēnām atsāka saziepēties.”

Es iesmējos. Nav slikti! paslavēju viņu. Bet kā tev patīk tāds pants?

“Pie upes, tālu no vīriešu skatiem,

Mazgājās meiča dzelteniem matiem.

Kad tvēru to ciet, kā pieklājas vīram,

Tā teica, ka nejūtoties vairs tīra.

Vai man patiešām nemaz neesot kauna?

Un steidza mazgāties atkal no jauna.”

Zēns domīgi klusēja. Manējais bija labāks! viņš teica pēc neilgas prātošanas.

Uzsitu viņam pa plecu. Kārtīgs virs turas pie saviem pantiem! Atkal pievērsos mazā pulciņa vadonim: Varbūt pēdējā laikā ir dzirdētas kādas baumas?

Viņš bridi domāja. Ziemeļu pusē, Eldas mežā, ir iemitinājušies lau­pītāji.

Es pamāju ar galvu. Cik man zināms, tagad viņi ir izkvēpināti.

Vīrietis prātoja vēl kādu bridi. Dzirdēju, ka Alverons esot apprecējis to sievieti, kuru sauc par Laklesu.

- Es zinu dzejoli par Laklesu! mazais zēns atkal iestarpināja un sāka skandēt:

“Septiņas lietas, kam līdzīgu nav,

Durvīs uz Laklesas istabu stāv…"

- Kuš! Vecākais virs viņu viegli iepļaukāja un paskatījās uz mani ar tādu kā vainīgu izteiksmi sejā. Puikam ir laba dzirde, bet uzvesties viņš galīgi nemāk.

- Patiesībā es labprāt to noklausītos, es teicu.

Vīrietis paraustīja plecus un ļāva zēnam runāt. Nikni pablenzis uz viņu, zēns noskaitīja:

“Septiņas lietas, kam līdzīgu nav,

Durvīs uz Laklesas istabu stāv.

Gredzens, kam valkātāja nav bijis,

Vārds, kuru zvērests sasaistījis,

Mūžam pareiza laika tece,

Tumša bez liesmas kvēluma svece,

Dēls, kurš savas asinis devis,

Durvis, kas attur straumi no sevis,

Septītā lieta dziļdziļi slēpta,

Sapņu segā un burvībā tērpta."

- Tas ir viens no miklu pantiņiem, vecākais virs kā aizbildinādamies paskaidroja. Dievs vien zina, kur viņš tos saklausās, bet vajadzētu tak saprast, ka visas dzirdētās neķītrības nav jārunā tālāk!

- Kur tu to dzirdēji? es jautāju.

Zēns mēģināja atcerēties, bet tad paraustīja plecus un sāka kasīt kāju. Nezinu. No kaut kādiem sīkajiem.

- Mums laiks doties tālāk! vecākais vīrietis teica, pārlaidis skatienu debesim. Es pameklējos makā un iedevu viņam sudraba noblu. Kāpēc tad tā? viņš noprasīja, uzmezdams tam aizdomīgu skatienu.

- Lai jūs drīzāk tiktu pie jauna lāča, es atbildēju. Pats esmu pieredzējis grūtus laikus, bet tagad man klājas labi.

Daudzkārt man pateikušies, viņi devās tālāk. Nabaga ļautiņi! Neviena cienījama Edema Rū aktieru trupa nenolaistos līdz lāču dīdīšanai. Tas neprasa nekādas prasmes un nedod iemeslu lepoties.

Tomēr nebūtu taisnīgi vainot cilvēkus par to, ka viņos nerit īstenas Rū asinis, un mums, ceļojošu trupu aktieriem, jārūpējas citam par citu. Neviens no malas to nedarīs.

* * *

Mēs ar Tempi izmantojām ceļā pavadītās stundas, lai pārrunātu lethani, un vakara stundas, lai vingrinātos ketani mākslā. Pamazām man tas kļuva vieglāk, un dažreiz es tiku pat līdz Lietus Ķeršanai, pirms Tempi pamanīja kādu sīku kļūdu un lika man sākt visu no gala.

Blakus viesnīcai, kurā bijām apstājušies, mēs atradām piemērotu, savrupu vietu savām nodarbībām. Dedans, Hespe un Martens tikmēr iekšā cilāja dzērienu kausus. Es cītīgi praktizēju ketanu, bet Tempi sēdēja, atspiedis muguru pret koku, un izpildīja vienu no pamata pirkstu vingri­nājumiem, ko biju viņam iemācījis, darīdams to ar nesaudzīgu apņēmību. Vēl un vēlreiz. Vēl un vēlreiz.

Brīdī, kad beidzu izpildīt Plaukstu Apļošanu, ar acs kaktiņu iesā­ņus pamanīju kādu zibošu kustību. Es nepārtraucu treniņu, jo Tempi bija piekodinājis ketana vingrinājumu laikā ne mirkli nenovērst uzma­nību. Ja es pagrieztu galvu un paskatītos, viss atkal būtu jāsāk no sā­kuma.

Mokoši lēnām kustībām es sāku izpildīt Atmugurisko Deju. Taču, līdz­ko atbalstīju papēdi, jutu, ka neesmu panācis vajadzīgo līdzsvaru. Gai­dīju, ka Tempi ar saucienu mani apturēs, bet tas nenotika.

Pārtraucu ketana vingrinājumu un pagriezies ieraudzīju, ka mums vieglā, elastīgā solī tuvojas četri ademu algotņi. Tempi bija jau piecēlies un gāja tiem pretī. Mana lauta bija ielikta futrāli un atbalstīta pret koka stumbru.

Drīz visi pieci stāvēja ciešā pulciņā tik tuvu cits citam, ka pleci gandrīz saskārās. Tik tuvu, ka es nedzirdēju nevienu čukstu un pat neredzēju viņu rokas. Tomēr Tempi pleci liecināja, ka viņš jūtas neveikli un atrodas tadā kā aizsardzības pozīcijā.

Zināju, ka uzrunāt Tempi nebūtu pieklājīgi, tāpēc devos uz viņu pusi. Taču nebiju vēl paguvis pieiet klāt, kad viens no svešajiem algotņiem izstiepa roku un atgrūda mani, stingri atspiezdams man pret krūtīm izplestus pirkstus.

Neko nedomādams, es izpildīju Uzvarēto Lauvu: satvēru viņa īkšķi un pagriezu plaukstu projām no sevis. Viņš bez jebkādas redzamas pie­pūles atbrīvoja roku un vērsās pret mani ar Medību Akmeni. Es izpildīju Atmugurisko Deju, un šoreiz līdzsvars izdevās atbilstošs, bet viņš ar otru roku iesita man pa deniņiem. Sitiens bija viegls un pat nesāpēja, tomēr uz pussekundi tas mani apdullināja.

Mans lepnums bija ievainots. Šis bija tāds pats sitiens, kādus es biju saņēmis no Tempi līdz ar mēmu pārmetumu par aplami izpildītu ketanu.

- Ašs! algotnis klusi sacīja aturiešu valodā. Tikai tagad, dzirdot šo balsi, es sapratu, ka tā ir sieviete. Nevar teikt, ka viņas āriene būtu īpaši vīrišķīga; gluži vienkārši viņa izskatījās ļoti līdzīga Tempi. Tldi paši smilškrāsas mati, bāli pelēkas acis, rāma sejas izteiksme, asinssarkanas drēbes. Viņa bija pāris collu garāka par Tempi, un viņai bija platāki pleci. Bet, kaut gan viņa bija tieva kā pātagas aukla, sarkanais, piegulošais apģērbs tomēr atklāja gumu un krūšu izliekumus.

Ieskatījies uzmanīgāk, es tūlīt pārliecinājos, ka arī pārējās četras algotnes ir sievietes. Manai plecīgajai pretiniecei pār uzaci stiepās tieva rēta un vēl viena rēta rēgojās blakus zodam. Tās bija tādas pašas sudra­bainas rētas, kādas biju redzējis uz Tempi rokām un muguras. Un, kaut gan tās neizskatījās īpaši baisas, tās piešķīra viņas bezkaislīgajai sejai dīvainu bargumu.

“Ašs!” viņa bija teikusi. Pirmajā brīdī to varētu noturēt par atzinību, taču es savā neilgajā mūžā biju dzirdējis pietiekami daudz izsmiekla, lai to pazītu neatkarīgi no valodas.

Vēl bēdīgāk bija tas, ka viņas labā roka aizslīdēja aiz muguras un palika guļam mazajā iedobē ar delnu uz āru. Pat manas niecīgās ademu žestu valodas zināšanas ļāva man saprast, ko tas nozīmē. Sievietes roka atradās iespējami tālu no zobena spala. Vienlaikus viņa pagrieza pret mani plecu un novērsa skatienu. Es biju ne tikai atzīts par nenozīmīgu pretinieku; šī kustība pauda nepārprotami nievājošu noniecinājumu.

Visiem spēkiem pūlējos saglabāt mierīgu sejas izteiksmi, jo zināju, ka jebkāda jūtu izpausme tikai vēl vairāk pazeminātu mani viņas acīs.

Tempi pastiepa roku turp, no kurienes biju pienācis. Ej! viņš teica. Nopietni. Oficiāli.

Nevēlēdamies ķildu, es negribīgi paklausīju.

Ademi stāvēja ciešā pulciņā apmēram stundas ceturksni, un es tikmēr turpināju ketana vingrinājumus. Kaut gan no viņu sarunas es nedzirdēju nevienu skaņu, starp viņiem nepārprotami norisinājās strīds. Kustības bija asas un dusmīgas, kāju novietojums pauda agresivitāti.

Beidzot četras svešās algotnes devās projām lielceļa virzienā. Tempi atgriezās pie manis, kamēr es pūlējos izpildīt Kviešu Kulšanu.

- Par platu. Aizkaitinājums. Viņš viegli uzsita man pa kājas aiz­muguri un pagrūda aiz pleca, lai parādītu, ka man nav vajadzīgā līdz­svara.

Pavirzīju pēdu un mēģināju vēlreiz. Kas tās tādas bija, Tempi?

- Ademi, viņš vienkārši atbildēja, apsēzdamies vecajā vietā zem koka.

- Vai tu viņas pazini?

-Jā. Tempi paskatījās apkārt, tad izvilka no futrāļa manu lautu. Ar aizņemtām rokām viņš bija divtik mēms. Atsāku ketana vingrinājumus, jo zināju, ka jebkāda uzstājība, mēģinot panākt atbildi, būtu līdzvērtīga zobu raušanai.

Pagāja divas stundas, un saule sāka slīdēt aiz rietumpuses kokiem.

- Rīt es eju prom, Tempi teica. Tā kā viņa rokas joprojām bija aizņem­tas, es varēju tikai minēt, kāds ir viņa noskaņojums.

- Uz kurieni?

- Haerta. Šehinni.

- Vai tās ir pilsētas?

- Haerta ir pilsēta. Šehinni ir mana skolotāja.

Man bija radusies nojausma par to, kas noticis. Vai tev radušās nepatikšanas tāpēc, ka esi mani mācījis?

Tempi ielika lautu atpakaļ futrālī un aizspieda ciet vāku. Varbūt. Jā.

- Vai tas ir aizliegts?

- Ļoti aizliegts, viņš atbildēja.

Tempi piecēlās un uzsāka ketanu. Es darīju to pašu, un kādu laiku mēs abi klusējām.

- Lielas nepatikšanas? es beidzot jautāju.

- Ļoti lielas, Tempi atbildēja, un es dzirdēju viņa balsī neierastu emociju izpausmi, bažas. Varbūt tas nebija gudri.

Mēs klusēdami kustējāmies tikpat lēni kā rietošā saule.

Es domāju par to, ko bija teicis Ktehs. Par sīko noderīgas informāci­jas drumstalu, ko tas mūsu sarunā bija izmetis. Tu smējies par fejām un pasaku būtnēm, līdz vienu tādu ieraudzīji pats savām acīm. Kāds brīnums, ja tavi civilizētie līdzcilvēki netic čandriāniem? Lai atrastu kādu, kurš varētu

ņemt tevi pārpilnu, tev jāatstāj savi dārgie Civilizācijas Stūri tālu aizmugurē. Tev nebūs ne mazāko cerību, kamēr nebūsi aizgājis līdz Negaisa kalniem. Feluriana bija teikusi, ka Ktehs vienmēr runājot tikai patiesību.

- Vai es varētu tevi pavadīt? es jautāju.

- Pavadīt? Tempi pārjautāja, ar plaukstām izdarīdams graciozas apļveida kustības, kuru mērķis bija pārlauzt lielos roku kaulus.

- Ceļot kopā. Sekot. Uz Haertu.

-Jā-

- Vai tas tev palīdzētu mazināt nepatikšanas?

-Jā-

- Es iešu.

- Es tev pateicos.