Vieda vīra bailes

SIMT SEPTĪTĀ NODAĻA . uguns

“PENIJA” VIESNĪCU es sasniedzu krietnu laiku pēc saules rieta. Viesnīcas lielajos logos mirdzēja lampu gaisma, un ārpusē redzēju duci piesietu zirgu, kas čāpstināja purnus ēdiena maisos. Durvis bija atvērtas, un tumšo ielu apspīdēja ieslīps gaismas četrstūris.

Tomēr kaut kas nebija gluži kā parasti. Mājas iekšienē nebija dzir­dama neviena skaņa no patīkami ierastās, pacilājošās kņadas, kas ir rosīgas viesnīcas neatņemama daļa. Neatskanēja pat neviens čuksts. Neviens vārds.

Noraizējies piegāju tuvāk. Domās uznira visi dzirdētie feju stāsti. Vai mana prombūtne bija ilgusi vairākus gadus? Varbūt pat gadu desmitus?

Bet varbūt iemesls bija daudz vienkāršāks? Varbūt mūsu tvarstīto bandītu skaits ir bijis daudz lielāks, nekā mēs toreiz domājām? Varbūt pārējie bija atgriezušies, atraduši izpostīto nometni un atnākuši šurp ar ļauniem nodomiem?

Pielavījos pie loga, ieskatījos iekšā un sapratu patiesību.

Viesnīcas ēdamzālē kavējās četrdesmit vai piecdesmit cilvēku. Viņi sēdēja pie galdiņiem, uz soliem un gar bāra leti. Visu skatieni bija pie­kalti kamīnam.

Tur sēdēja Martens, malkodams lielu dzēriena kausu. Es nespēju novērsties, viņš turpināja iesāktu stāstu. Un nemaz to negribēju. Tad Kvouts aizgāja man priekšā un aizsedza skatu, un uz mirkli es atbrīvojos no viņas burvības. Biju viscaur izmircis aukstos sviedros, it kā mani kāds būtu aplējis no spaiņa. Mēģināju vilkt viņu atpakaļ, bet viņš izrāvās un aizskrēja turp. Martena sejas izteiksme pauda dziļu nožēlu.

- Kā tas nākas, ka viņa neapbūra ne jūsu ademu, ne to milzeni? jautāja vīrietis ar asiem vanaga vaibstiem, kurš sēdēja netālu no kamīna. Viņš pabungoja ar pirkstiem pa apbružādu vijoles futrāli. Ja jūs patie­šām būtu viņu redzējuši, jūs visi būtu aiztraukušies pie viņas!

Istabai pāršalca piekrītoša balsu murdoņa.

Tad ierunājās Tempi, kas sēdēja netālu no galdiņa, viegli pamanāms savā asinssarkanajā apģērbā. Kad es augu, mani mācīja savaldīties. Viņš pacēla roku un, savilcis plaukstu dūrē, centās skaidrāk paust savu domu. Sāpes. Izsalkums. Slāpes. Nogurums. Pēc katra vārda viņš sparīgi sakratīja dūri, apliecinādams, ka spēj minēto pārvaldīt. Sievie­tes. Viņa sejā pazibēja tikko jaušams smaids, un viņš pakratīja dūri, taču darīja to ar daudz mazāku sparu nekā iepriekš. Ēdamzālei pāršalca smiekli. Tā es saku. Ja Kvouts neietu, varbūt ietu es.

Martens piekrītoši pamāja ar galvu. Ja runa ir par otru mūsu bied­ru… Viņš noklepojās un pamāja pāri istabai. Hespe pierunāja viņu palikt. Smiekli uzbangoja skaļāk. Pēc brīža es pamanīju apmeklētāju vidū Dedanu un Hespi. Dedans, šķiet, pūlējās apspiest tumšu pietvīkumu. Hespe īpašnieciski uzlika plaukstu viņam uz ceļgala. Viņas sejā parādījās kluss, apmierināts smaids.

- Nākamajā dienā mēs devāmies viņu meklēt, Martens turpināja, atguvis klātesošo uzmanību. Gājām pa viņa atstāto taku cauri mežam. Pusjūdzi no ezera atradām viņa zobenu. Skaidrs, ka Kvouts to pazaudēja, dzīdamies viņai pakaļ. Netālu kokā karājās viņa apmetnis.

Martens pacēla nodriskāto apmetni, ko biju nopircis no ceļojošā skārd­nieka. Tas izskatījās tāds, it kā būtu cietis no traka suņa zobiem. Tas bija aizķēries aiz zara. Acīmredzot viņš drīzāk bija gatavs to pārplēst nekā pazaudēt viņu no skatiena. Martens domīgi pārlaida roku skran­dainajai malai. Ja tas būtu šūts no izturīgāka auduma, varbūt viņš šovakar būtu kopā ar mums.

Es protu izmantot īsto brīdi, ja tas skaidri tiek norādīts. Iegāju pa durvīm, un visu skatieni pavērsās pret mani. Kopš tā laika esmu ieguvis labāku apmetni, es teicu. Tas ir darināts Felurianas pašas rokām. Un man ir ko pastāstīt. Tādu stāstu jūs stāstīsiet saviem bērnu bērniem! Es pasmaidīju.

Iestājās neilgs klusums, un pēc tam telpu satricināja dārdoņa: visi sāka runāt vienlaikus.

Mani ceļabiedri raudzījās manī apstulbušām, neticīgām sejām. Pir­mais atguvās Dedans, kurš atsteidzās pie durvīm un sagādāja man pār­steigumu, skarbi apskaudams mani ar vienu roku. Tikai tad es pamanīju, ka otra roka viņam ir pakārta kaklā un piesaitēta pie dēļa gabala.

Es pārlaidu tai jautājošu skatienu. Vai tev bija kāda sadursme? es jautāju cauri zāles trokšņainajam haosam.

Dedans papurināja galvu. Hespe, viņš vienkārši atbildēja. Viņa nebija sajūsmā par to, ka es gribēju skriet pakaļ tai feju sievietei. Viņa… piedabūja mani palikt uz vietas.

- Viņa tev salauza roku? Atcerējos skatu, ko biju redzējis, pēdējo reizi paskatīdamies atpakaļ: Hespe turēja Dedanu, cieši piespiestu pie zemes.

Lielais, lācīgais vīrs nodūra skatienu. Tā iznāk. Turēja mani ciet, un es centos izlocīties. Viņš kaunīgi pasmaidīja. Laikam varētu teikt, ka mēs salauzām to par abiem.

Uzsitu viņam pa veselo plecu un iesmējos. Tas ir jauki. Nudien aiz­kustinoši! Būtu turpinājis, bet zāle bija pieklususi. Visi skatījās uz mums, uz mani.

Raudzīdamies uz daudzajiem apmeklētājiem, es pēkšņi jutos ļoti sa­mulsis. Kā lai es paskaidroju…?

Kā jau teicu, es nezināju, cik ilgu laiku esmu pavadījis Fae valstībā. Bet tas bija ļoti, ļoti ilgs laiks. Biju tur nodzīvojis tik ilgi, ka tāda vieta man vairs nešķita savāda. Biju paguvis tur gluži ērti iejusties.

Tagad, kad biju atgriezies mirstīgo pasaulē, šī pārpildītā kroga zāle man likās svešāda. Cik savādi bija atrasties slēgtā telpā, nevis zem kla­jām debesīm! Masīvie koka soli un galdi izskatījās ļoti primitīvi un rupji. Lampu gaisma šķita nedabiski spoža un durstīja acis.

Ilgu laiku Feluriana bija bijusi mana vienīgā sabiedrība, un salīdzi­nājumā ar viņu apkārtējie cilvēki manās acīs izskatījās savādi. Viņu acu baltumi nedabiski izcēlās sejā. Viņi sīvi oda pēc sviedriem, zirgiem un dzelzs. Viņu balsis skanēja skarbi un spalgi. Viņu izturēšanās bija stīva un neveikla.

Tomēr tā bija tikai virskārta. Es jutos neomulīgi pats savā ādā. Mani kaitināja apģērbs, kas kļāvās pie miesas, un par visu vairāk es vēlējos izjust kailuma labsajūtu. Zābaki kājās bija visīstākais cietums. Garajā ceļā uz “Penija” viesnīcu biju vairākkārt cīnījies ar vēlmi tos novilkt.

Pētīdams apkārtējo sejas, es pūlī ievēroju jaunu sievieti, kurai neva­rēja būt vairāk kā divdesmit gadu. Viņai bija glīta seja un dzidri zilas acis. Viņas lūpas izskatījās kā radītas skūpstiem. Es paspēru pussoli uz priekšu, apņēmīgi grasīdamies satvert viņu, ieslēgt skaujās un….

Kad biju jau gandrīz pastiepis roku, lai noglāstītu viņas kaklu, es piepeši apstājos, un man galvā sagriezās reibonim līdzīgs virpulis. Šeit viss bija citādi. Vīrietis, kas sēdēja viņai blakus, acīmredzot bija viņas vīrs. Tas bija svarīgi, vai ne? Šīs patiesības šķita tālas un miglainas. Kāpēc es neskūpstu šo sievieti? Kāpēc es neesmu kails, neēdu vijolītes un nespēlēju melodijas zem klajām debesīm?

Kad vēlreiz pārlaidu skatienu telpai, viss apkārtējais šķita bezgala smieklīgs. Visi šie cilvēki, kas sēdēja uz soliem, ievīstījušies neskaitāmās drānas kārtās, un ēda ar nazi un dakšiņu… Cik bezmērķīgi un samāksloti! Un nepārspējami komiski. Gluži tā, it kā viņi spēlētu kādu spēli un paši to neapzinātos. Tas likās kā joks, ko es nekad agrāk nebiju sapratis.

Un tad es ļāvu vaļu smiekliem. Tie nebija nedz pārlieku skaļi, nedz ilgi, bet spalgi, neapvaldīti un dīvainas līksmes piesātināti. Tie nebija cilvēkiem raksturīgi smiekli. Tie ielauzās pūlī kā vējš kviešu laukā. Tie, kuri sēdēja pietiekami tuvu, lai tos dzirdētu, nemierīgi sagrozījās savās sēdvietās. Daži uzlūkoja mani ar ziņkārību, citi ar bailēm. Vēl citi nodrebēja un centās vairīties no mana skatiena.

Juzdamies satriekts par viņu reakciju, es pūlējos saņemties un atgūt savaldību. Dziļi ievilku elpu un aizvēru acis. Dīvainais dezorientācijas bridis pagāja, tomēr zābaki joprojām cieti un smagi spieda pēdas.

Kad atkal atvēru acis, es sastapu Hespes skatienu. Kvout, viņa mazliet stomīgi sacīja, tu izskaties… labi.

Es plati pasmaidīju. Tā es jūtos.

- Mēs domājām, ka tu esi… pazudis.

- Jūs domājāt, ka es esmu pagalam, es saudzīgi izlaboju un devos pie kamīna, kur stāvēja Martens. Nomiris Felurianas rokās vai, jucis un kaisles plosīts, klejoju pa mežu. Paraudzījos uz visiem pēc kārtas.

- Vai man nav taisnība?

Jutu sev pievērstus visu skatienus un nolēmu izmantot situāciju līdz galam. Beidziet niekoties, es taču esmu Kvouts! Esmu nācis no Edema Rū cilts. Esmu mācījies Universitātē un spēju izsaukt zibeni kā Taborlins Lielais. Vai tiešām jūs domājāt, ka Feluriana būs mana nāve?

- Būtu, atskanēja skarba balss no kamīna puses, ja vien tu būtu redzējis kaut vai viņas ēnu.

Es pagriezos un paskatījos uz vijolnieku ar vanaga vaibstiem. Atvai­nojiet, cienītais?

- Atvainoties tev pieklātos visiem, kas šeit atrodas, viņš teica ar dziļu nicinājumu balsī. Nezinu, kādu labumu tu ceri ar to sev izsist, bet es ne mirkli neticu, ka tu un tavējie esat redzējuši Felurianu.

Paskatījos viņam acīs. Es viņu ne tikai redzēju, draugs.

- Ja tā būtu patiesība, tu tagad būtu jucis vai miris. Protams, es nesteigšos noliegt, ka tu varbūt tiešām esi jucis, bet tas noteikti nav feju burvestības dēļ. Apkārt atskanēja uzjautrināta ķiķināšana. Gadus divdesmit neviens viņu nav redzējis. Burvju radības jau sen ir pametušas to vietu, un tu neesi nekāds Taborlins, lai ko stāstītu tavi draugi! Es teiktu, ka tu esi tikai izmanīgs stāstnieks, kam ļoti gribas iemantot slavu.

Tas bija neomulīgi tuvu patiesībai, un es ievēroju, ka daļa no apmek­lētājiem uzlūko mani ar neticīgiem skatieniem.

Pirms paguvu atbildēt, iejaucās Dedans. Un ko tu tādā gadījumā teiksi par viņa bārdu? Kad viņš pirms trim dienām aizskrēja no mums, viņa seja bija gluda kā bērna dibens!

- To saki tu! vijolnieks atcirta. Es biju nolēmis paklusēt, kaut ari neticēju ne pusei no tava stāsta par bandītiem un par to, kā viņš izsaucis zibeni. Bet klusībā es domāju: “Viņu draugs droši vien ir miris, un viņi ar iespaidīgu stāstu grib panākt, lai ļaudis patur to zēnu labā atmiņā.”

Viņš paskatījās turp, kur sēdēja Dedans. Bet tagad jūs esat aizgājuši par tālu! Nav prātīgi stāstīt melus par burvju radībām. Man nepatīk, ka šurp nāk svešinieki un piebāž manu draugu galvas ar blēņām. Prolieties beidzot kaunu un palieciet klusu! Šovakar mēs esam dzirdējuši pietiekami daudz.

Pateicis savu sakāmo, vijolnieks atvēra apbružāto futrāli, kas gulēja viņam blakus, un izņēma savu instrumentu. Līdz šim brīdim istabas gaisotne bija kļuvusi manāmi ledaināka, un vairāki apmeklētāji uzlūkoja mani ar neslēptu nepatiku.

- Nu, vai zini, tu… Dedans nikni izgrūda, celdamies kājās. Hespe viņam kaut ko sacīja un mēģināja viņu ievilkt atpakaļ sēdeklī, bet Dedans nokratīja viņas roku. Nē! Es nevienam neļaušu saukt mani par meli!

Mūs šurp atsūtīja pats Alverons šito lielceļa laupītāju dēļ! Un mēs izda­rījām, kas bija jādara. Mēs negaidām slavas dziesmas, bet es nepieļaušu, ka mani nosauc par meli! Mēs nogalinājām tos bandītus. Un pēc tam redzējām Felurianu. Un šis te Kvouts patiešām aizskrēja viņai pakaļ!

Dedans pārlaida zālei kareivīgu skatienu, visilgāk kavēdamies pie vijolnieka. la ir patiesība, un es to zvēru pie savas veselās labās ro­kas! Ja kāds grib nosaukt mani par meli, lai tūlīt panāk šurp, un mēs noskaidrosim visu uz vietas!

Vijolnieks paņēma lociņu un paskatījās Dedanam acīs. Viņš pārvilka lociņu stīgām, izvilinot griezīgu skaņu. Melis!

Dedans ar lēcienu metās pāri istabai, un tuvāk sēdošie steidzās atbīdīt krēslus, lai atbrīvotu vietu kautiņam. Vijolnieks lēni piecēlās kājās. Viņš bija garāks, nekā iepriekš varēja domāt, ar īsiem, iesirmiem matiem, un <

noskrambātie pirkstu kauliņi liecināja, ka viņš pazīst dūru cīņas.

Es paguvu aizsteigties Dedanam priekšā un, pieliecies viņam klāt, iečukstēju ausī: Vai tiešām tu gribi kauties ar salauztu roku? Ja viņš to sagrābs, tu iebļausies un apčurāsies Hespes acu priekšā! Jutu, ka Dedans mazliet atslābst, un saudzīgi pastūmu viņu atpakaļ uz agrāko vietu. Dedans paklausīja, tomēr neizskatījās laimīgs.

- …šeit nenotiks! Dzirdēju sev aiz muguras sievietes balsi. Ja gribi kauties, ej ārā un nepūlies vairs nākt atpakaļ! Te tev nemaksā par to, lai tu kautos ar apmeklētājiem! Saprati?

- Nu, nu, Penij, vijolnieks labinoši sacīja. Es tikai gribēju parādīt viņam zobus. Viņš pats līda meklēt kašķi. Neviens man nevar pārmest, ja es pazobojos par tādiem stāstiem, ko šitie mums mēģina iesmērēt.

Pagriezies redzēju, ka vijolnieks to saka dusmīgai sievietei pusmūža gados. Viņa bija augumā krietni mazāka, un viņai vajadzēja pastiepties uz augšu, lai ar pirkstu iebadītu vīrietim krūtīs.

Tajā brīdī es netālu no sevis izdzirdēju saucienu: Dieva māte, Seb! Vai tu to redzi? Paskaties! Tas kustas pats no sevis!

- Tu esi galīgi piedzēries! Tas ir nieka vējiņš.

- Te iekšā nekāda vēja nav! Tas kustas pats no sevis. Ieskaties!

Runa, protams, bija par apmetni, par manu ēnsegu. Tagad jau vai­rāki cilvēki bija pamanījuši, ka tas viegli šūpojas vēja pūsmā, kaut gan vēja šeit nebija. Man šķita, ka tas izskatās ļoti pievilcīgi, bet apkārtējo ieplestās acis liecināja, ka tos pārņem bailes. Viens otrs jau neveikli centās atbīdīt krēslu tālāk no manis.

Penija nenovērsdamās lūkojās, kā viļņo mans ēnsegs, un, pienākusi klāt, nostājās man tieši pretī. Kas tas ir? viņa jautāja ar tikko jau­šamu izbīli balsī.

- Nekas tāds, par ko būtu jāuztraucas, es bezrūpīgi atbildēju, pacēlis apmetņa malu tā, lai viņa to varētu apskatīt. Mans ēnu apmetnis. To man pašuva Feluriana.

Vijolnieks pikti nosēcās.

Penija uzmeta viņam īsu skatienu un vilcinādamās pārlaida roku manam apmetnim. Mīksts, viņa nomurmināja un pacēla acis pret mani. Kad mūsu skatieni sastapās, viņa mirkli izskatījās pārsteigta un tad iesaucās: Tu tak esi tas Losijas zēns!

Pirms paguvu noprasīt, ko viņa ar to grib teikt, izdzirdēju sievietes balsi: Ko? Pagriezies ieraudzīju, ka mums tuvojas sarkanmatainā viesu apkalpotāja. Tā pati, kura tik ļoti bija mani samulsinājusi mūsu pirmajā “Penija” apmeklējuma reizē.

Penija norādīja uz mani. Tas ir tavs jauniņais sarkanmatainais draugs, kas bija šeit pirms trim dienkopām! Atceries, tu man viņu rādīji. Bārdas dēļ es viņu nepazinu.

Losija pienāca un nostājās man pretī. Koši sarkanās cirtas spilgti iezī­mējās uz kailās, baltās plecu ādas. Bīstami zaļās acis pārskrēja manam apmetnim un lēni apstājās pie manas sejas. Jā, patiešām viņš! Losija apstiprināja. Tas pats, kaut arī ar bārdu.

Viņa paspēra soli tuvāk, gandrīz piespiezdamās man klāt. Zēni vienmēr cenšas staigāt ar bārdu, jo cer, ka tā viņus padarīs par vīrie­šiem. Dzirkstošās smaragda acis pārgalvīgi ieskatījās manējās, un viņa acīmredzami gaidīja, ka es sarkšu un neveikli minstināšos tāpat kā iepriekšējā reizē.

Atcerējos visu, ko biju iemācījies Felurianas skaujās, un jutu, ka mani atkal laužas augšup savādie, neapvaldītie smiekli. Cik spēdams, es tos apspiedu, tomēr jutu, kā tie bango man krūtis, un smaidīdams ieskatījos viņai acīs.

Losija satrūkusies atkāpās pussoli atpakaļ, un viņas bālā āda pietvīka koši sarkana.

Penija izstiepa roku, lai viņu atbalstītu. Ak mūžs, meitēn, kas tev notika?

Losija novērsa skatienu no manis. Paskaties uz viņu, Penij, paskaties uzmanīgi! Viņam ir Fae būtnes izskats. Ieskaties viņam acīs!

Penija ziņkārīgi paskatījās man sejā, un tad pietvīka arī viņa. Sakrus­tojusi rokas uz krūtīm, sieviete lūkojās mani tā, it kā es būtu redzējis viņu kailu. Žēlīgais tētīt! viņa aizrautu elpu iesaucās. Tātad tas viss bija patiesība! Vai ne?

- Ikviens vārds, es apstiprināju.

- Kā tu tiki no viņas projām? Penija jautāja.

- Beidz muļķoties, Penij! vijolnieks nicīgi iesaucās. Tu taču nedomā ticēt tā zaļknābja pasakām?

Losija pagriezās pret viņu. Ja vīrietis zina, kā jāizturas pret sie­vieti, viņam ir īpašs izskats, Ben Kreiton! Protams, tu to nevari zināt. Kad šis zēns pirms neilga laika bija šeit, man iepatikās viņa seja un es nolēmu padraiskoties ar viņu. Bet kad mēģināju viņu pavedināt… Lo­sija apklusa, acīmredzot neprazdama atrast piemērotus vārdus.

- Es atceros! iesaucās kāds vīrietis pie bāra letes. Tas tik bija smieklīgi! Man likās, ka viņš apmīzlsies. Nebija spējīgs izdvest nevienu vārdu!

Vijolnieks paraustīja plecus. Tātad pēc tam viņš ir atradis sev kādu zemnieku skuķi. Tas nenozīmē…

- Apklusti, Ben! Penija rāmi, bet pavēloši viņu pārtrauca. Te ir lielākas pārmaiņas nekā bārda uz zoda. Viņas skatiens pārslīdēja manai sejai. Kungs augstais, tev nudien ir taisnība, meitēn! Viņam ir Fae būtnes izskats. Vijolnieks vēlreiz mēģināja kaut ko sacīt, bet Penija ar skarbu skatienu viņu apklusināja. Apklusti vai pazūdi! Es šovakar negribu šeit nekādas ķildas!

Vijolnieks pārlaida skatienu pārējiem apmeklētājiem un redzēja, ka tie vairs nav viņa pusē. Dusmās pietvīkušu seju viņš paķēra savu vijoli un izmetās pa durvīm.

Losija atmeta matus atpakaļ un atkal pienāca man klāt. Vai tā sieviete patiešām bija tik skaista, kā stāsta? Viņa lepni izslēja zodu.

- Skaistāka par mani?

Bridi vilcinājies, es klusi teicu: Viņa bija Feluriana, skaistāka par visām. Pastiepis roku, noglāstīju viņas kaklu blakus sarkano matu vilnim, kas krita pār plecu, tad paliecos uz priekšu un iečukstēju viņai ausī septiņus vārdus: Un tomēr tai sievietei pietrūka tavas uguns. Par šiem septiņiem vārdiem viņa mani iemīlēja, un viņas lepnums bija glābts.

Tad ierunājās Penija: Kā tu tiki projām?

Pārlaidis skatienu zālei, redzēju, ka visi ar lielu uzmanību gaida at­bildi. Manī atkal uzbangoja nevaldāmie Fae smiekli. Es laiski pasmaidīju. Mans ēnsegs joprojām viegli viļņojās.

Tad es aizgāju zāles priekšā, apsēdos pie kamīna un izstāstīju viņiem savu stāstu.

Pareizāk sakot, nevis savu, bet vienkārši stāstu. Ja es būtu izstāstī­jis visu patiesību, viņi nekad tai neticētu. Feluriana ļāvusi man aiziet tāpēc, ka man ķīlā bija dziesma? Tas nekādi neiederējās stāstu klasis­kajos modeļos.

Tāpēc mans stāstītais bija krietni tuvāks tam, ko viņi vēlējās dzirdēt un ko bija gatavi pieņemt. Šajā stāstā es traucos pakaļ Felurianai un nokļuvu Fae valstībā. Viņas mijkrēšļa klajumā mūsu augumi cieši savi­jās kopā. Vēlāk, kad atpūtāmies, es viņai spēlēju mūziku tik vieglu, lai viņa smietos, tik dramatisku, lai viņai aizrautos elpa, tik maigu, lai viņa apraudātos.

Bet, kad es vēlējos aiziet no Fae valstības, viņa man to neļāva. Viņai pārlieku patika mans… mākslinieka talants.

Es nepūlējos būt klīrīgi kautrs. Diezgan nepārprotami ļāvu saprast, ka Feluriana mani augstu vērtēja kā mīlētāju. Negrasos par to atvainoties, varu vienīgi piebilst, ka biju sešpadsmitgadīgs jauneklis, kas lepojas ar savām jauniegūtajām prasmēm un nelaiž garām iespēju drusku padi­žoties.

Pastāstīju viņiem, kā Feluriana centās sagūstīt un paturēt mani Fae valstībā un kā mēs mērojāmies spēkiem maģijas mākslā. Šeit es mazliet aizņēmos no Taborlina Lielā. Mazliet uguns un zibens.

Beigu beigās es pārspēju Felurianu, tomēr saudzēju viņas dzīvību. Pateicībā par to viņa man noauda brinumapmetni, iemācīja man slepenas maģijas prasmes un par labvēlības zīmi uzdāvināja man sudraba lapu. Lapa, protams, bija pilnīgs izdomājums. Taču stāsts nebūtu īsts, ja viņa nebūtu pasniegusi man trīs dāvanas.

Visā visumā stāsts izdevās labs. Un, ja arī tas nebija viscaur patiess… nu, tajā tomēr bija krietna tiesa patiesības. Sev par aizstāvību gribu sacīt, ka varēju iztikt vispār bez patiesības un stāsts būtu izdevies daudz labāks. Meli ir vienkāršāki un nereti ari daudz sakarīgāki.

Losija vēroja mani visu stāsta laiku un, šķiet, uztvēra notikušo kā izaicinājumu mirstīgo sieviešu spējām. Kad stāsts bija galā, viņa pie­teica savas tiesības un uzveda mani augšstāvā, savā mazajā “Penija” viesnīcas istabiņā.

Tonakt es gulēju ļoti maz un man šķita, ka Losija spētu mani noga­lināt daudz veiksmīgāk nekā Feluriana. Viņa bija brīnišķīga partnere un ne par mata tiesu neatpalika no Felurianas.

Es dzirdu jūsu jautājumu: bet kā tas iespējams? Kā iespējams mirstīgu sievieti salīdzināt ar Felurianu?

Vieglāk to ir saprast, ja runājam mūzikas valodā. Dažreiz cilvēkam patīk simfonija. Citreiz viņš jūt, ka piemērotāka ir džiga. Līdzīgi notiek mīlas mākslās. Viens sievietes tips var būt atbilstošs krēslainam meža klajumam un mīkstiem zīda spilveniem. Cits tips dabiski iederas vies­nīcas augšstāva istabas šaurajā gultā. Katra sieviete ir kā instruments, kas gaida, lai to iepazīst, iemīl un spēlē ar izsmalcinātu eleganci, un tikai tad tā spēj radīt pati savu skaistāko mūziku.

Varbūt dažiem tāds skatījums liksies aizskarošs, jo viņi nespēj saprast trupas aktiera mūzikas izjūtu. Varbūt viņi domā, ka tāda attieksme pa­zemo sievieti. Varbūt viņi uzskata mani par virspusēju, trulu vai pri­mitīvu radījumu.

Bet tie ir cilvēki, kas nesaprot mīlestību, mūziku un mani.