Vieda vīra bailes

SEŠDESMIT CETURTĀ NODAĻA . bēgšana

“KAUT GAN neviena dzimta nevar lepoties ar patiesi mierīgu pagātni, Laklesu dzimta ir piedzīvojusi sevišķi daudz nelaimju. Daļa viņus piemek­lējusi no ārpuses: slepkavība, uzbrukums, zemnieku dumpis un zādzība. Taču vēl būtiskākas ir nelaimes, kuras nākušas no iekšpuses: kā dzimta var plaukt, ja vecākais mantinieks pagriež muguru ģimenes pienāku­mam? Nav jābrīnās, ka nelabvēļi viņus itin bieži ir dēvējuši Luckless vārdā par neveiksminiekiem.

Šķiet, spilgts apliecinājums dzimtas stiprajām asinīm ir tas, ka viņi ir tik daudz un tik ilgi cietuši, tomēr spējuši izdzīvot. Patiesībā, ja nebūtu nodegusi Kaluptena, mūsu rīcībā, iespējams, būtu reģistri, kas apstiprina Laklesu ciltsrakstus no tik seniem laikiem, ka šī dzimta savas pastāvē­šanas ilgumā varētu sacensties ar Modegas karaļu dinastiju…”

Nosviedu grāmatu uz galda tik nevērīgi, ka maģistram Lorrenam, to redzot, uz lūpām parādītos putas. Ja maeram šķita, ka ar tādu informā­ciju pietiek, lai iekarotu sievietes uzmanību, viņam mana palīdzība bija vajadzīga daudz vairāk, nekā viņš iedomājās.

Taču, ņemot vērā pašreizējo stāvokli, es šaubījos, vai maers meklēs manu palīdzību jebkādā jautājumā un vismazāk jau tik delikātā lietā kā sievietes aplidošana. Vakar viņš mani vispār nebija aicinājis pie sevis.

Es biju acīmredzami zaudējis viņa labvēlību un jutu, ka tas lielā mērā ir Steipsa pirksts. Pēc tā, ko biju redzējis divas naktis iepriekš Kaudika tornī, diezgan droši varēju spriest, ka Steipss ir līdzdalībnieks maera indēšanā.

Kaut gan tas nozīmēja, ka man visa diena jāpavada savās istabās, es nekur nemēģināju iet. Zināju, ka nedrīkstu riskēt un pasliktināt Alverona attieksmi, kas jau tagad vairs nebija man labvēlīga, tuvojoties viņam bez aicinājuma.

Stundu pirms pusdienām pie manis iegriezās vikonts Guermens ar vairākām lapām, kas bija pierakstītas ar tenkām. Viņš bija atnesis līdzi arī kāršu komplektu, acīmredzot gribēdams ņemt piemēru no Bredona. Viņš piedāvājās man iemācīt spēlēt “strazdu” spēli un, kad es nupat biju sācis to apgūt, piekrita spēlēt uz niecīgu likmi vienu sudraba bitu no katra.

Viņš izdarija kļūdu, ļaudams man dalīt, un manāmi saīga, kad es uzva­rēju astoņpadsmit reizes pēc kārtas. Droši vien es būtu varējis rīkoties meistarīgāk. Varēju apspēlēt viņu kā zivi uz āķa un izvilināt pusi no viņa muižas, taču man nebija noskaņojuma to darīt. Mani māca nepatīkamas domas, un es gribēju palikt ar tām vienatnē.

* * *

Stundu pēc pusdienām es nospriedu, ka vairs nevēlos censties pēc maera labvēlības. Ja Alverons grib uzticēties savam nodevīgajam kambar­sulainim, tā ir viņa darīšana. Sasodīts, es vairs ne mirkli dīki nesēdēšu savā istabā, gaidīdams pie saimnieka durvīm kā nopērts suns!

Uzsviedu plecos apmetni, paķēru lautas futrāli un nolēmu doties pastaigā pa Skārdnieku ielu. Ja maers vēlēsies mani redzēt, kamēr būšu projām, lai tad atstāj istabā ziņu!

Izgājis gaitenī, ieraudzīju ārpusē pie manām durvīm stāvam miera stājā izstiepušos sargu. Tas bija viens no Alverona sardzes vīriem, tērpies safīra un ziloņkaula krāsās.

Brīdi mēs abi stāvējām nekustīgi. Nebija jēgas jautāt, vai viņš tur atrodas manis dēļ. Divdesmit pēdu attālumā uz abām pusēm nebija nevienu citu durvju. Sastapu viņa skatienu. Kas jūs esat?

- Džeizs, ser.

Vismaz pagaidām mani vēl godāja par “seru”. Tas bija kaut ko vērts.

- Un jūs šeit esat, lai…?

- Es šeit esmu, lai jūs pavadītu, ja iziesiet no savām istabām, ser.

- Skaidrs. Iegāju atpakaļ istabā un aizvēru durvis.

Vai tādu pavēli bija devis Alverons vai Steipss? Patiesībā tam nebija nozīmes.

Izkāpu pa logu dārzā, pārgāju pāri mazajam strautiņam, aizslīdēju aiz dzīvžoga un uzrāpos augšā pa dekoratīvu akmens sienu. Mans vīna krāsas apmetnis nebija sevišķi piemērotā tonī, lai tajā slapstītos pa dārzu, taču tas gluži labi kalpoja uz jumta sarkano dakstiņu fona.

Pēc tam es uzkāpu uz staļļu jumta, izlīdu caur siena lūku un izgāju pa pamesta šķūņa aizmugures durvīm. No turienes atlika vairs tikai pārlēkt pāri žogam, un es atrados ārpus maera teritorijas. Tas bija vien­kārši.

Skārdnieku ielā apstaigāju divpadsmit viesnīcas, līdz atradu to, kurā bija apmetusies Denna. Tobrīd viņas tur nebija, tāpēc es turpināju staigāt pa ielu, turēdams acis vaļā un cerēdams uz veiksmi.

Pēc stundas es viņu ieraudzīju. Viņa stāvēja pūļa malā un kopā ar citiem skatījās teātra izrādi ielas stūrī, un, ticiet vai ne, šī izrāde bija “Trīs peniji par vēlēšanos”.

Viņas āda bija ceļojumā iedegusi, tumšāka nekā pēdējā reizē, kad tikā­mies Universitātē, un mugurā viņai bija kleita ar augstu apkakli, kādas pašlaik bija iecienījušas vietējās sievietes. Tumšie mati krita viņai pār muguru taisnā bizē, un tikai viena nomaldījusies cirta bija pielipusi sejai.

Es notvēru viņas skatienu brīdī, kad Panātre izkliedza savas pirmās rindas:

"Šīs zāles visas kaites dziedē!

Un visas bēdas aši kliedē!

Ikvienam viss ir piemeklēts!

Ja sirdij drusku pietrūkst jaudas,

Vai meiča liedz tev mīlas baudas,

Nāc šurp un manas dziras pērc!

Man ratos viss ir zelta vērts!"

Mani ieraudzījusi, Denna atplauka smaidā. Mēs būtu varējuši noska­tīties lugu līdz galam, bet es jau zināju beigas.

* * *

Pēc dažām stundām mēs ar Dennu Kraujas paēnā ēdām saldas Vintasas vīnogas. Kāds centīgs mūrnieks bija izkalis baltajā klints sienā seklu nišu un izveidojis gludus akmens soliņus. Bezmērķīgi klejodami pa pilsētu, mēs bijām atklājuši šo omulīgo vietiņu. Bijām divi vien, un es jutos kā lielākais veiksminieks pasaulē.

Nožēloju vienīgi to, ka man nav līdzi Dennas gredzena. Šajā negaidītajā tikšanās reizē tā būtu lieliska negaidīta dāvana. Vēl bēdīgāk bija tas, ka es nedrīkstēju Dennai par to pat stāstīt. Ja būtu to darījis, man vajadzētu atzīties, ka esmu izmantojis viņas gredzenu par ķīlu Devi aizdevumam.

- Izskatās, ka tev veicas gluži labi, Denna teica, paburzīdama pirkstos mana vīna krāsas apmetņa malu. Vai esi aizgājis no studiju pasaules?

- Paņēmu brīvlaiku, es izvairījos no tiešas atbildes. Pašlaik palīdzu maeram Alveronam nokārtot dažus jautājumus.

Dennas acis atzinīgi iepletās. Pastāsti!

Es neveikli novērsos. Diemžēl nevaru. Saproti, tā ir delikāta joma. Nokremšļojos un mēģināju mainīt tematu. Un kā klājas tev? Izskatās, ka ari tev veicas gluži labi. Pārlaidu divus pirkstus pār viņas kleitas augstās apkakles izšuvumu.

- Nu, ar maeru gan es nedraudzējos, Denna atbildēja ar pārspīlēti godbijīgu žestu manā virzienā. Bet, kā minēju savās vēstulēs, es…

- Vēstulēs? es pārjautāju. Vai tu atsūtīji vairāk par vienu?

Denna pamāja ar galvu. Kopš aizceļošanas trīs, viņa teica. Sāku

ceturto, bet tu man aiztaupīji šīs pūles.

- Es saņēmu tikai vienu.

Denna paraustīja plecus. Es labprātāk tev izstāstīšu pati. Sekoja dramatiska pauze. Beidzot es esmu atradusi sev oficiālu patronu.

- Tiešām? es iesaucos. Denna, tas ir lielisks jaunums!

Denna lepni pasmaidīja. Baltie zobi spilgti iemirdzējās uz gaišbrūni iedegušās sejas fona. Viņas lūpas, kā vienmēr, bija sarkanas bez jebkāda mākslīga krāsojuma.

- Vai viņš ir šejienietis, kāds no Severenas galma? es jautāju. Kā viņu sauc?

Dennas smaids apdzisa un seja kļuva nopietna, tikai lūpu kaktiņos kavējās samulsis smīns. Tu jau zini, ka es to nedrīkstu teikt, viņa pārmetoši sacīja. Tu zini, cik ļoti viņš sargā savu slepenību.

Mana pacilātība noplaka, un es sajutu nepatīkamu vēsumu. Ai nē, Denna! Tas taču nav tas pats vīrietis, kas iepriekš? Tas, kurš sūtīja tevi spēlēt Trebonas kāzās?

Denna izskatījās samulsusi. Protams, tas pats! Es nedrīkstu tev teikt viņa īsto vārdu. Kā tu viņu dēvēji iepriekš? Par Gobas kungu?

- Par Oša kungu, es teicu un, izrunādams šo vārdu, sajutu mutē pelnu garšu. Vai vismaz tu pati zini viņa īsto vārdu? Vai kaut tik daudz viņš tev pateica, pirms noslēdzāt vienošanos?

- Es domāju, ka zinu viņa īsto vārdu, Denna izklaidīgi atbildēja un izlaida plaukstu caur matiem. Kad viņas pirksti pieskārās bizei, viņa izskatījās izbrīnījusies, ka tā tur ir, un ātri sāka to šķetināt vaļā, ar veiklajiem pirkstiem izlīdzinādama šķipsnas. Pat ja nezinu, kāda tam nozīme? Ikvienam ir savi noslēpumi, Kvout. Man īpaši nerūp, kādi tie ir viņam, kamēr vien viņš godīgi pilda savas saistības pret mani. Viņš ir bijis ļoti devīgs.

- Viņš nav tikai noslēpumains, Denna! es protestēju. Spriežot pēc tā, ko tu man par viņu esi stāstījusi, viņš ir vai nu paranoiķis, vai ari iepinies bīstamos pasākumos!

- Es nesaprotu, kāpēc tu pret viņu esi tik naidīgi noskaņots.

Negribēju ticēt, ka viņa tā varējusi pateikt. Denna, viņš piekāva

tevi līdz nemaņai!

Viņa bridi sēdēja sastingusi un klusa. Nē. Viņas pirksti aizskāra pabalējušo zilumu uz vaiga. Nē, viņš nebija vainīgs. Es tev jau stāstīju. Es jāju un nokritu no zirga. Tas muļķa dzīvnieks noturēja koka gabalu par čūsku.

Es papurināju galvu. Nē, es runāju par iepriekšējo reizi Trebonā.

Dennas roka iekrita atpakaļ klēpī un pirksti izklaidīgi, bezmērķīgi kustējās, mēģinot spēlēties ar gredzenu, kura tur nebija. Tad viņa neiz­teiksmīgi paskatījās uz mani. Kā tu to uzzināji?

- Tu pati man pateici. Tonakt kalnā, kad mēs gaidījām draku.

Denna sarāvās un nodūra skatienu. Es… es neatceros, ka būtu to

teikusi.

- Tobrīd tu biji mazliet apdullusi, es saudzīgi sacīju. Bet tu man to pateici. Izstāstīji visu notikumu. Denna, tu nedrīksti palikt kopā ar tādu cilvēku! Jebkurš, kas spēj tev to nodarīt…

- Viņš to darīja manā labā, Denna teica, un tumšajās acīs iezibē­jās dusmas. Vai to es tev neizstāstīju? Es biju turpat bez nevienas skrambiņas, un visi pārējie gulēja zemē miruši. Pats zini, kādas ir mazās pilsētiņas! Pat pēc tam, kad mani atrada bez samaņas, viņi turēja mani aizdomās par līdzdalību. Tu taču atceries.

Es nokāru galvu un sapurināju to, kā vērsis purina iejūgu. Es tam neticu. Vajadzēja un varēja atrast citu izeju no situācijas. Es būtu to atradis.

- Nu, laikam jau visi nevar būt tik gudri kā tu, viņa izmeta.

- Tam nav nekāda sakara ar gudrību! es gandrīz iekliedzos. Viņš varēja aizvest tevi sev līdzi! Viņš varēja pieteikties kārtībniekiem un galvot par tevi!

- Viņš nedrīkstēja pieļaut, lai kāds uzzinātu, ka viņš tur ir bijis, Denna teica. Viņš teica…

- Viņš tevi sita. Izrunādams šos vārdus, es jutu, ka mani pārņem baisas dusmas. Tas nebija kvēls, negants uzliesmojums, kādi palaikam mani mēdz sagrābt. Šīs bija citādas dusmas lēnas un saltas. Un, līdzko tās apjautu, es sapratu, ka tās manī ir briedušas jau ilgu laiku, sacietē­damas kā dīķa virskārta, kas garā ziemas naktī lēnām pārvēršas ledū.

- Viņš tevi sita, es atkārtoju, juzdams sevī cieto, ledaino dusmu sastrēgumu. Lai ko tu teiktu, tas nemainīsies. Un, ja es jebkad viņu satikšu, drīzāk iegrūdīšu viņā nazi nekā sniegšu viņam roku!

Denna paskatījās uz mani, un aizkaitinātā izteiksme pazuda no viņas sejas. Viņas skatiens pauda patiesu sirsnību, kurai cauri jaucās tāds kā žēlums. Tā mēdz skatīties uz kucēnu, kas rūc un iedomājas sevi par negantu un varenu zvēru. Viņa maigi pieskārās manai sejai, un es jutu, kā mani pārņem pietvīkums, karstums un mulsums par savu melodra­matisko izturēšanos.

- Vai mēs varētu par to nestrīdēties? viņa sacīja. Lūdzu! Vismaz šodien ne. Es tik sen neesmu tevi redzējusi…

Nolēmu labāk pārtraukt šo sarunu nekā riskēt ar to, ka varu viņu aizbiedēt. Zināju, kas notiek, ja vīrietis kļūst pārāk uzstājīgs. Lai būtu! es teicu. Šodien ne. Vai vari man vismaz pastāstīt, kāda iemesla dēļ tavs patrons atveda tevi uz šo vietu?

Denna ar platu smaidu atlaidās atpakaļ un atspiedās pret akmens sienu. Piedod, tā ir delikāta joma, viņa atdarināja manus vārdus.

- Tā nevajag! es iebildu. Ja varētu, es tev izstāstītu, bet maers ļoti augstu vērtē savu privātumu.

Viņa saliecās uz priekšu un uzlika plaukstu uz manas rokas. Mīļais Kvout, es ciešu klusu ne jau spītības dēļ. Manam patronam privātums ir gandrīz tikpat svarīgs kā maeram. Viņš skaidri lika saprast: ja es darītu zināmas mūsu attiecības plašākai publikai, sekas būtu ļoti bēdīgas. To viņš pateica ļoti uzsvērti. Dennas seja bija kļuvusi pavisam nopietna.

- Viņam pieder liela vara. Šķiet, viņa gribēja sacīt vēl kaut ko, taču aprāvās.

Pašam negribot, es viņu sapratu. Mana nesenā saskarsme ar maera dusmām bija man iemācījusi piesardzību. Un ko tu drīksti man stāstīt par viņu?

Denna domīgi pārvilka pirkstu pār lūpām. Viņš apbrīnojami labi dejo. To es laikam drīkstu sacīt, neizpaužot neko neatļautu. Viņš ir diezgan pievilcīgs, Denna piebilda un iesmējās, redzēdama manu sejas izteiksmi. Es viņam palīdzu veikt dažus pētījumus, pārskatu senus ciltsrakstus un vēstures. Viņš man reizēm palīdz sacerēt dziesmas, lai mans vārds kļūtu pazīstams… Pēc nelielas vilcināšanās viņa papurināja galvu. Šķiet, tas ir viss, ko es varu tev pateikt.

- Vai man būs iespēja dzirdēt tavas dziesmas, kad būsi tās pabeigusi?

Denna kautri pasmaidīja. Domāju, ka to varēsim nokārtot. Viņa

strauji piecēlās un, satvērusi mani aiz rokas, mēģināja uzvilkt kājās.

- Pietiks čalot! Nāc, pastaigāsimies!

Es pasmaidīju, ļaudamies viņas bērnišķajai aizrautībai. Taču, parā­vusi manu roku, viņa klusi iekliedzās, saviebās un piespieda plaukstu sev pie sāniem.

Es acumirklī pielēču kājās. Kas tev notika?

Denna paraustīja plecus un izspieda nervozu smaidu, neatlaizdama roku no sāniem. Tas kritiens, viņa teica, tas muļķa zirgs! Reizēm iedur, ja es aizmirstos un izdaru strauju kustību.

- Vai kāds to ir apskatījis?

- Tas ir tikai zilums, Denna teica. Un tiem ārstiem, kas man pieejami, es neļautu sev pieskarties.

- Bet tavs patrons? es jautāju. Viņš taču noteikti varētu to nokārtot.

Denna lēnām izslējās taisni. Tā nudien nav nekāda nelaime! Viņa

pacēla rokas virs galvas un ātri, prasmīgi nodejoja dažus dejas soļus, tad iesmējās par manu sejas izteiksmi. Nerunāsim vairs par visādiem noslēpumiem! Nāc pastaigāties kopā ar mani! Pastāsti tumšas un baisas baumas no maera galma krājumiem.

- Labi! es teicu, sākdams iet viņai blakus. Dzirdēju, ka maers esot teicami atveseļojies pēc ilgstošas slimības.

- Tu esi slikts tenkotājs, Denna teica. To zina visi.

- Baronets Bramstons vakar vakarā cieta satriecošu sakāvi faro spēlē.

Denna pablisināja acis. Tas nav interesanti.

- Komtese DeFerra “Daeonikas” izrādes laikā zaudēja nevainību.

- Ha! Denna ar plaukstu aizsedza muti, apslāpēdama smieklus.

- Patiešām?

- Katrā ziņā pēc starpbrīža viņai tās vairs nebija, es klusinātā balsi pavēstīju. Bet izrādījās, ka viņa to bija tikai atstājusi savā istabā. Tāpēc pareizāk būtu sacīt, ka viņa to nevis pazaudēja, bet nolika citā vietā. Kalpotāji to atrada pēc divām dienām, kopdami istabu. Atklājās, ka tā ir paripojusi zem kumodes.

Denna sašutusi paskatījās uz mani. Es nespēju ticēt, ka esmu tev ticējusi! Viņa man rotaļīgi iesita, bet tad atkal saviebās un strauji ierāva caur zobiem elpu.

- Paklausies, es klusi teicu, es esmu mācījies Universitātē. Neesmu ārsts, bet tās zāles, ko pazīstu, iedarbojas labi. Es varētu apskatīt tavu ievainojumu.

Denna ilgi lūkojās manī, nesaprazdama, kā izturēties pret tādu piedā­vājumu. Es teiktu, viņa beidzot sacīja, ka tas ir pats apdomīgākais veids, kā vīrietis jebkad ir mēģinājis ieraudzīt mani bez drēbēm.

- Es… Jutu, ka viscaur pietvīkstu. Es negribēju…

Denna iesmējās, redzēdama manu neveiklību. Ja es kādam ļautu spēlēt ar mani “ārstus”, tad tas būtu tu, Kvout, viņa teica. Bet pagai­dām tikšu galā pati. Viņa ielika roku man elkonī, un mēs devāmies tālāk pa ielu. Es pietiekami labi protu parūpēties par sevi!

* * *

Atgriezos maera muižā pēc vairākām stundām, iedams pa taisnāko ceļu, nevis pār jumtiem. Iegājis gaitenī, kas veda uz manām istabām, ieraudzīju tur stāvam divus sargus, nevis vienu, kuru biju redzējis iepriekš. Acīmredzot viņi bija atklājuši manu bēgšanu.

Tomēr pat tas nespēja mani īpaši nomākt, jo pēc laika, ko biju pava­dījis kopā ar Dennu, es jutos garāks par vairākām pēdām. Vēl vairāk man nozīmēja tas, ka mēs bijām norunājuši rītvakar doties kopīgā izjādē. Ja runa bija par Dennu, konkrēta satikšanās vieta un laiks bija necerēta dāvana.

- Labvakar, kungi! es teicu, tuvodamies viņiem. Vai manā prom­būtnes laikā ir noticis kaut kas interesants?

- Jums ir jāuzturas tikai savās istabās, Džeizs drūmi atbildēja. Ievēroju, ka šoreiz viņš neteica “ser”.

Apstājos, satvēris durvju rokturi. Kā, lūdzu?

- Jums jāpaliek savās istabās, līdz mēs saņemsim nākamos rīkoju­mus, viņš teica. Un vienam no mums visu laiku jābūt kopā ar jums.

Jutu sevī iedegamies dusmas. Un vai Alverons par to zina? es skarbi noprasīju.

Abi vīri nenoteikti saskatījās.

Tātad rīkojumus dod Steipss. Ar tādu nenoteiktību vajadzētu pietikt, lai sargi neuzdrošinātos pielikt man rokas. Nu tad noskaidrosim visu tūlīt līdz galam! es teicu un sparīgā solī devos pa gaiteni tālāk, un sargi, ieročiem žvadzot, bija spiesti man sekot.

Jo tālāk es gāju pa pils gaiteņiem, jo vairāk aizsvilos dusmās. Ja pa­tiešām esmu neglābjami zaudējis maera uzticību, vēlējos tikt par to skaidrībā pēc iespējas drīzāk. Ja nevaru saglabāt Alverona labvēlību, man vismaz paliks brīvība un iespēja tikties ar Dennu, kad es to vēlēšos.

Nogriezos ap stūri īstajā brīdī un ieraudzīju maeru nākam ārā no viņa istabām. Viņš izskatījās veselāks nekā jebkad un padusē turēja papīru tīstokli.

Tuvodamies redzēju, ka viņa seja kļūst pikta, un nodomāju, ka viņš vienkārši pavēlēs sargiem vest mani projām. Tomēr es devos viņam klāt tik drosmīgi, it kā būtu saņēmis rakstisku aicinājumu. Jūsu gaišība, moži un draudzīgi teicu, vai drīkstu parunāt ar jums dažus vārdus?

- Protams! Alverons tādā pašā tonī atbildēja un atgrūda vaļā dur­vis, ko nupat bija grasījies aizvērt. Nāc iekšā! Paskatījies viņam acīs, redzēju tajās kvēlojam tādas pašas dusmas kā manējās. Sīka saprāta daļiņa mani nodrebēja bailēs, taču virsroku bija ņēmis niknums, kas joņoja uz priekšu neapturamos auļos.

Mēs atstājām samulsušos sargus priekštelpā, un Alverons pa nāka­majām durvīm ieveda mani savās personīgajās istabās. Gaisu piesātināja draudīgs klusums, gluži kā miers pirms negaidītas vasaras vētras.

- Es nespēju noticēt, ka tu esi spējīgs uz tādu nekaunību! maers izgrūda, līdzko visas durvis bija aizvērtas. Šie nekrietnie apvainojumi! Nejēdzīgie apgalvojumi! Man nepatīk izskaidrošanās citu cilvēku klāt­būtnē, tāpēc mēs turpināsim sarunu vēlāk. Viņš valdonīgi pamāja ar roku. Tagad ej uz savām istabām un neatstāj tās, līdz es būšu nolēmis, ko ar tevi darīt!

- Jūsu gaišība!

Viņa izslietie pleci nepārprotami liecināja, ka viņš ir gatavs saukt sargus. Es tevi nedzirdu! maers strupi izmeta.

Mūsu skatieni sastapās. Viņa acis bija cietas kā krams, un es redzēju, cik ļoti viņš īstenībā ir sadusmots. Tās nebija patrona vai darba devēja dusmas. Tas nebija aizkaitinājums par pieņemtās kārtības ignorēšanu. Manā priekšā stāvēja cilvēks, kurš kopš sešpadsmit gadu vecuma bija valdījis pār visu sev apkārt. Šim cilvēkam neko nenozīmēja pakārt cilvēku pie dzelzs karātavām, lai iespaidīgi parādītu savu nostāju. Ja savulaik nebūtu gadījies neveiksmīgs vēstures pagrieziens, šis cilvēks pašlaik būtu Vintasas karalis.

Manas dusmas noplaka un apdzisa kā nopūsta svece, un mani vis­caur pārņēma saltums. Tobrīd aptvēru, cik kļūmīgi esmu novērtējis savu situāciju.

Kad biju vēl zēns un bez pajumtes klīdu pa Tarbeanas ielām, es biju iemācījies tikt galā ar bīstamiem cilvēkiem piedzērušiem ostas strād­niekiem, sardzes vīriem, pat ar citu bezpajumtnieku, kas spēj nogalināt nevēlamu pretinieku ar saplēstas pudeles stiklu.

Drošības pamatā ir skaidrība par spēles noteikumiem. Sardzes vīrs tevi nesitīs ielas vidū. Ostas strādnieks nedzīsies pakaļ, ja tu metīsies bēgt.

Tagad es piepešā atklāsmē aptvēru savus maldus. Maeru nekādi notei­kumi nesaistīja. Viņš varēja pavēlēt mani nogalināt un pakārt manu līķi virs pilsētas vārtiem. Viņš varēja iemest mani cietumā un aizmirst manu esamību. Viņš varēja mani tur atstāt mokāmies badā un slimībās. Man nebija nedz stāvokļa, nedz draugu, kas mani aizstāvētu. Biju tikpat bezpalīdzīgs kā bērns ar vītola vicu zobena vietā.

Visu to es aptvēru vienā acumirklī un sajutu krūtīs svelošas bailes. Man vajadzēja palikt Lejas Severenā, kad tas vēl bija iespējams. Man vispār nekad nevajadzēja nākt šurp un iesaistīties tik varenu cilvēku dzīvē un darīšanās.

Tajā brīdī no maera ģērbistabas izsteidzās Steipss. Mūs ieraugot, viņa allaž rāmajā sejā uzzibsnīja piepeša panika un pārsteigums. Tomēr viņš ātri atguvās. Atvainojiet, kungi! Steipss teica un grasījās steigties atpakaļ, no kurienes nācis.

- Steips! maers uzsauca, pirms sulainis bija pazudis. Nāc šurp!

Steipss atgriezās istabā. Viņš nervozi lauzīja rokas. Viņa sejā bija

lasāma vainas apziņa kā cilvēkam, kurš pieķerts darām kaut ko nepie­ļaujamu.

Alverona balss skanēja bargi. Steips, kas tev tur ir? Ieskatījies uzmanīgāk, es redzēju, ka Steipss nevis lauza rokas, bet cenšas tajās kaut ko noturēt.

- Tur nekā…

- Steips! maers uzkliedza. Kā tu uzdrīksties man melot? Tūlīt parādi!

Druknais kambarsulainis mēmi atvēra plaukstas. Tajās gulēja beigts, spilgts putnēns. Steipsa seja bija kļuvusi pelnu pelēka.

Nekad visas pasaules vēsturē jaukas radībiņas nāve nav devusi kādam tik lielu prieku un atvieglojumu. Es jau vairākas dienas turēju Steipsu aizdomās par nodevību, un šeit tai bija neapšaubāms pierādījums.

Tomēr es cietu klusu. Maeram tas bija jāredz pašam savām acīm.

- Ko tas nozīmē? Alverons lēni jautāja.

- Nav labi domāt par kaut ko tādu, ser, kambarsulainis aši teica,

- un vēl sliktāk ir uz to skatīties. Es tūlīt atnesīšu citu! Tas dziedās tikpat jauki.

Sekoja ilgs klusuma brīdis. Redzēju, ka Alverons pūlas apspiest nik­numu, ko nupat bija grasījies izgāzt pār mani. Klusums ieilga.

- Steips, es lēni sacīju, cik putnu jūs šajās dienās esat apmainījis?

Steipss sašutis paskatījās uz mani.

Pirms viņš paguva atbildēt, iejaucās Alverons. Atbildi viņam, Steips! Viņa balss izklausījās gandrīz aizžņaugta. Vai ir bijuši vēl citi?

Steipss pievērsa viņam satriektu seju. Dieva dēļ, es negribēju jūs uztraukt! Jūs kādu laiku bijāt ļoti nevesels. Tad pieprasījāt putnus un pārcietāt ļoti smagu nakti. Un nākamajā dienā viens no šiem nobei­dzās.

Steipss lūkojās lejup uz beigto putnēnu savā plaukstā, un viņa vārdi plūda arvien ātrāk, gandrīz ķerdamies cits aiz cita. Tie izklausījās pārāk neveikli, lai būtu sagudroti. Es negribēju jūs apgrūtināt ar sarunām par miroņiem. Tāpēc slepus aiznesu to putnu projām un atnesu vietā citu. Pēc tam jums kļuva labāk, bet putni nobeidzās pa četriem vai pie­ciem dienā. Katru reizi, kad ieskatījos būrī, uz grīdas atkal kāds gulēja gluži kā norauta puķe. Bet jūs jutāties labi, un es negribēju to pie­minēt.

Steipss apsedza beigto zeltknābīti ar otru plaukstu. Gluži vai likās, ka šīs radības atdod savas sīkās dvēselītes, lai jūs varētu atkopties! Tad

I>ckšņi viņā kaut kas itin kā salūza un viņš ļāva vaļu raudām. Tās bija dziļas, bezcerīgas elsas, kā varētu raudāt godīgs cilvēks, kurš ilgi juties l/biedēts un bezpalīdzīgs, vērojot tuva drauga lēno nāvi.

Alverons kādu laiku stāvēja nekustīgs un apstulbis, un viņa dusmas '.ķita izgaistam. Tad viņš paspēra soli un saudzīgi uzlika rokas sulainim uz pleciem. Ak, Steips, viņš klusi teica, savā ziņā tā ari bija! Tu neesi izdarījis neko tādu, ko tev varētu pārmest.

Es klusi iegāju blakusistabā un sāku atvienot no zeltītā krātiņa putnu dzirdināmos traukus.

* * *

Stundu vēlāk mēs trijatā klusi ēdām vakariņas maera istabā. Alverons un es izstāstījām Steipsam, kas noticis dažu pēdējo dienu laikā. Steipss jutās gandrīz apskurbis priekā par sava kunga veselību un par ziņu, ka tā uzlabosies ari turpmāk.

Savukārt man pēc Alverona vairāku dienu nelabvēlības atgūt savu labo slavu viņa acīs nozīmēja lielu atvieglojumu. Tomēr nebija viegli atgūties no satricinošās domas, cik tuvu esmu bijis bezdibeņa malai.

Godīgi izstāstīju maeram par savām maldīgajām aizdomām pret Steipsu un no visas sirds atvainojos kambarsulainim. Steipss savukārt atzinās, ka ļoti apšaubījis manu godīgumu. Beidzot mēs paspiedām viens otram roku un jutām daudz lielāku savstarpēju labvēlību.

Kad tiesājām pēdējos vakariņu kumosus, Steipss pēkšņi saslējās, atvainojās un izsteidzās ārā.

- Kāds ir pie ārējām durvīm, maers paskaidroja. Tam vīram ir ausis kā sunim! Gluži pārdabiska dzirde.

Pēc brīža Steipss atgriezās, vezdams līdzi garo vīrieti ar noskūto galvu, kurš manā pirmajā ierašanās dienā kopā ar Alveronu bija pētījis kartes, komandieri Dagonu.

Kad Dagons ienāca istabā, viņa acis apskrēja visus istabas kaktus, aizstaigāja no loga līdz otrām durvīm, ar īsu skatienu nomēroja mani un atgriezās pie maera. Brīdī, kad viņa acis apstājās pie manis, visi pir­matnējie, dzīvnieciskie instinkti, kas man bija ļāvuši izdzīvot Tarbeanas ielās, skubināja mani bēgt projām. Paslēpties. Darīt jebko, lai tiktu pēc iespējas tālāk no šī cilvēka.

- Ā, Dagon! maers moži teica. Kā klājas šajā jaukajā dienā?

- Labi, jūsu gaišība. Dagons stāvēja miera stājā un neskatījās mae­ram tieši acis.

- Vai tu varētu apcietināt Kaudiku par nodevību?

Sekoja tikko jaušama pauze. Jā, jūsu gaišība.

- Vajadzētu pietikt ar astoņiem viriem, ja vien tie sarežģītā situācijā spēj nekrist panikā.

-Jā, jūsu gaišība. Es sāku pamanīt Dagona atbildēs tikko jaušamas atšķirīgas nianses.

- Dzīvu! Alverons teica, it kā atbildēdams uz jautājumu. Bet nav jācenšas būt saudzīgiem.

- Jā, jūsu gaišība. To teicis, Dagons pagriezās, lai dotos projām.

Es steigšus ierunājos: Jūsu gaišība, ja viņš patiešām ir īsts arka-

nists, jums vajadzētu ievērot zināmu piesardzību. Līdzko biju pateicis “vajadzētu”, es to nožēloju: vārds “vajadzētu” pauda zināmu iedomību. Man būtu bijis jāsaka: varbūt jūs vēlētos ievērot zināmu piesardzību.

Šķita, ka Alverons šo kļūmi nav pamanījis. Jā, protams. Pret vilt­nieku jāiet ar viltnieka ieročiem. Dagon, pirms vedīsi viņu lejā, sasien viņam rokas un kājas ar pamatīgu dzelzs ķēdi. No īstas dzelzs, iegaumē! Aizbāz viņam muti un aizsien acis… Viņš brīdi domāja, viegli sizdams ar pirkstu pie lūpām. Un nocērt viņam īkšķus!

- Jā, jūsu gaišība.

Alverons paskatījās uz mani. Kā tev šķiet, vai ar to pietiks?

Es apslāpēju nelabuma vilni un piespiedu sevi nelauzīt klēpī saliktās rokas. Nezinu, kas mani satrieca vairāk možais tonis, kādā Alverons deva rīkojumus, vai vienaldzīgais tonis, ar kādu Dagons tos pieņēma. Ar pilntiesīgu arkanistu jokot nedrīkstēja, tomēr man šķita, ka viņa roku sakropļošana ir ļaunāka par nogalināšanu uz vietas.

Dagons devās projām, un, kad durvis bija aizvērtas, Steipss noskuri­nājās. Kungs augstais, tas vīrs ir kā auksts ūdens uz galvas! Vajadzētu tikt no viņa vaļā.

Maers iesmējās. Lai viņu savāktu kāds cits? Nē, Steips, es gribu, lai viņš ir tieši šeit. Mans trakais suns īsā pavadā.

Steipss sarauca pieri. Bet, pirms viņš paguva kaut ko piebilst, viņa skatiens apstājās pie atpūtas istabas atvērtajām durvīm. Ai, tur ir vēl viens! Aizgājis pie būra, viņš pēc brīža atgriezās ar citu beigtu trillīti, saudzīgi turēdams plaukstā sīko, nekustīgo radījumu. Es saprotu, ka tev vajadzēja pārbaudīt kādas zāles, viņš teica, būdams vēl otrā istabā. Bet tas ir diezgan skarbi pret nabaga mazajiem kalanthiem!

- Kā, lūdzu? es jautāju.

- Mūsu Steipss ir vecmodīgs, Alverons smaidīdams paskaidroja,

- un vairāk skolots, nekā pats atzīst. Kalanthi ir šo putnu vārds eldvintiešu valodā.

- Varu apzvērēt, ka esmu dzirdējis šo vārdu vēl kaut kur.

- Tas ir arī Vintasas karaliskās dzimtas uzvārds, Alverons sacīja ar pārmetumu balsī. Savādi, ka cilvēks, kurš tik daudz zina, dažās lietās var būt neizprotami akls!

Steipss pagriezās un vēlreiz paskatījās uz krātiņu. Es saprotu, ka t.is bija jādara, viņš teica. Bet kāpēc tu nevarēji izmantot peles vai komteses DeFerras pretīgo suni?

Pirms paspēju atbildēt, pie ārējām durvīm atskanēja troksnis, un Steipss pat nepaguva piecelties, kad istabā iebrāzās viens no sargiem.

-Jūsu gaišība, viņš aizelsies izdvesa un, aizskrējis pie istabas vienīgā loga, aizrāva ciet slēģus. Pēc tam viņš ieskrēja blakusistabā, kur atkārtoja to pašu. Drīz līdzīgi trokšņi atskanēja no citām, dziļākajām istabām, kuras es nekad nebiju redzējis. Tiem sekoja apslāpēti būkšķi, n kā kāds pārbīdītu mēbeles.

Steipss izskatījās apjucis un sāka celties kājās, taču maers papurināja galvu un ar rokas mājienu norādīja, lai viņš paliek sēžam. Leitnant? viņš mazliet ērcīgā balsī iesaucās.

- Atvainojiet, jūsu gaišība! sargs teica, atgriezdamies istabā un smagi elpodams. Tā bija Dagona pavēle. Man nekavējoties vajadzēja gādāt par jūsu istabu drošību.

- Cik saprotu, kaut kas nav izdevies, kā vajag, Alverons sausi sacīja.

- Kad pieklauvējām pie torņa durvīm, nekādas atbildes nebija. Dagonam vajadzēja uzlauzt durvis. Tur bija… Es nezinu, kas tur bija, jūsu gaišība. Kaut kāds ļauns gars. Anderss ir miris, jūsu gaišība. Kaudiks savās istabās nebija atrodams, bet Dagons turpina viņu meklēt.

Alverona seja satumsa. Nolādēts! viņš nodārdināja un iesita ar dūri pa krēsla paroci. Maera pierē ievilkās dziļas rievas, un viņš izdvesa skaļu nopūtu. Nu labi! Pamājis ar roku, viņš raidīja sargu projām.

Sargs palika nekustīgi stāvam. Ser, Dagons pavēlēja man neatstāt jūs bez apsardzības.

Alverons uzmeta viņam draudīgu skatienu. Nu tad stāvi vismaz tur! Viņš norādīja uz istabas kaktu.

Sargs izskatījās itin apmierināts par iespēju atkāpties tālāk. Alverons paliecās uz priekšu, piespiedis pirkstu galus pie pieres. Dieva vārdā, kā viņš to varēja nojaust?

Jautājums šķita retorisks, tomēr tas iedarbināja ritentiņus manā prātā. Vai jūsu gaišība vakar paņēma zāļu pudelīti?

- Jā, jā. Es darīju visu tieši tāpat kā iepriekšējās dienās.

Tikai neaizsūtīji pēc zālēm mani, es nodomāju. Vai pudelīte joprojām ir pie jums? es jautāju.

Pudelīte bija tepat. Steipss to sameklēja un iedeva man. Es izvilku korķi un pārlaidu pirkstu pār stikla kakliņa iekšpusi. Kāda garša ir jūsu gaišības zālēm?

- Es jau tev teicu. Rūgtena, sāļa. Redzēdams, ka es paceļu pirkstu pie mutes un viegli pieskaros tam ar mēles galu, maers iepleta acis.

- Vai tu esi traks? viņš neticīgi noprasīja.

- Garša ir salda, es vienkārši sacīju. Pēc tam izskaloju muti ar ūdeni un pēc iespējas neuzkrītoši iespļāvu to tukšā glāzē. No vestes kabatas izvilku mazu, aizlocītu papīra paciņu, iebēru nelielu šķipsnu sev saujā un viebdamies to apēdu.

- Kas tas ir? Steipss jautāja.

- Liguellens, es meloju, zinādams, ka patiesā atbilde ogle tikai izraisītu jaunus jautājumus. Iedzēru vēl vienu malku ūdens un atkal to izspļāvu. Šoreiz tas bija melns, un Alverons un Steipss pavadīja to ar izbiedētu skatienu.

Es apņēmīgi turpināju: Acīmredzot kaut kas viņā radīja aizdomas, ka jūsu gaišība nedzer iedotās zāles. Ja garša pēkšņi būtu citāda, jūs būtu par to viņam jautājis.

Maers pamāja ar galvu. Es tikos ar viņu vakar vakarā. Viņš apvai­cājās par manu veselību. Alverons viegli iesita ar dūri pa krēsla paroci.

- Ek, nolādētā neveiksme! Ja viņam ir kaut cik saprašanas, viņš jau pusi dienas ir projām. Mēs viņu vairs nenotversim.

Man gribējās maeram atgādināt, ka nekas tamlīdzīgs nebūtu noticis, ja viņš būtu man ticējis no paša sākuma, tomēr es to nedarīju. Es ieteiktu jūsu vīriem turēties tālāk no torņa, jūsu gaišība. Viņam bija pietiekami daudz laika, lai sastrādātu tur daudz ko nelietīgu, ierīkotu lamatas un tādā garā.

Maers piekrītoši pamāja un pārvilka plaukstu pār acīm. Jā. Protams. Parūpējies par to, Steips! Es laikam iešu drusku atpūsties. Vajadzēs laiku, lai sakārtotu visu šito pa vietām.

Es piecēlos un grasījos iet projām. Taču maers norādīja, lai palieku sēžam. Kvout, paliec vēl brīdi un pirms aiziešanas pagatavo man tēju!

Steipss ar zvaniņu ataicināja kalpotājus. Novākdami pusdienu galdu, viņi slepus raidīja man ziņkārus skatienus. Es ne vien sēdēju maera klātbūtnē, bet pat ēdu maltīti kopā ar maeru viņa personīgajās istabās. Tāda ziņa jau pēc desmit minūtēm būs apskrējusi visu maera muižas teritoriju.

Kad kalpotāji bija aizgājuši, es pagatavoju maeram jaunu tējas devu. Pēc tam pagriezos, lai dotos projām, bet maers, pacēlis krūzi pie lūpām, klusi ierunājās tik klusi, lai sargs istabas kaktā to nevarētu sadzirdēt:

Kvout, tu esi pierādījis, ka esi pilnīgi uzticams, un es nožēloju savas īslaicīgās šaubas par tevi. Iedzēris nelielu malku, viņš turpināja: Diem/t‘l es nedrīkstu pieļaut, ka ziņa par indēšanu izplatās tālāk. It sevišķi l.ipēc, ka indētājs ir aizbēdzis. Viņš zīmīgi paskatījās uz mani. Tas traucētu pasākumam, ko mēs ar tevi iepriekš pārrunājām.

Es pamāju ar galvu. Vēsts, ka maera personīgais arkanists gandrīz viņu ir nogalinājis, diez vai palīdzētu Alveronam iemantot iecerētās sievietes roku.

Viņš turpināja: Diemžēl šī nepieciešamība klusēt neļauj man pie­šķirt tev tādu balvu, ko tu esi pilnībā pelnījis. Ja stāvoklis būtu citāds, es apsvērtu iespēju dāvāt tev zemesīpašumu, nevis vienkārši pateiktos. Un piešķirtu tev titulu. Manai dzimtai joprojām pieder tādas tiesības neatkarīgi no karaļa varas.

Man gluži apreiba galva, dzirdot maera vārdus, bet viņš rāmi turpināja: Bet, ja es to darītu, būtu vajadzīgi paskaidrojumi. Un paskaid­rojumus es nevaru atļauties.

Alverons pastiepa roku, un es krietnu brīdi nespēju attapties, ka viņš vēlas, lai es to satveru. Maera Alverona rokasspiediens nav gluži ikdienišķs notikums. Man tūlīt kļuva žēl, ka tā aculiecinieks ir vienīgi sardzes vīrs. Cerēju, ka viņš necentīsies turēt mēli aiz zobiem.

Svinīgi satvēru maera roku, un viņš turpināja: Esmu kļuvis tev liels parādnieks. Ja tev kādreiz rastos vajadzība, tavā rīcībā būs viss iespē­jamais atbalsts, kādu pateicīgs lords spēj nodrošināt.

Centos izturēties cēli un saglabāt mierīgu seju, taču īstenībā jutos ārkārtīgi pacilāts. Tieši uz to es biju cerējis. Izmantojot maera iespējas, es varētu veikt daudz sekmīgākus Amira meklējumus. Viņš man varētu nodrošināt pieeju klosteru arhīviem, privātām bibliotēkām un citām vietām, kurās svarīgi dokumenti nav likvidēti vai pārstrādāti, kā tas noticis Universitātē.

Tomēr es sapratu, ka šis nav īstais brīdis, lai sāktu konkrētu sarunu. Alverons bija apsolījis man palīdzēt. Tagad vienkārši jānogaida un jāiz­domā, kādu palīdzību es vēlos visvairāk.

Kad izgāju no maera istabām, mani negaidot pārsteidza Steipss, kas mani cieši apskāva un krietnu brīdi nesacīja ne vārda. Viņa seja pauda tādu pateicību, it kā es būtu izglābis visu viņa ģimeni no degošas mājas.

Jaunais kungs, šaubos, vai jūs saprotat, cik daudz es esmu jums parādā! Ja vien kādreiz varu jums palīdzēt, dariet man to zināmu!

Viņš satvēra manu roku un jūsmīgi to vairākas reizes sakratīja. Tajā pašā brīdī es jutu, ka viņš man kaut ko iespiež saujā.

Pēc brīža attapos stāvam gaiteni. Atvēru plaukstu un ieraudzīju tajā skaistu sudraba gredzenu, uz kura bija iegravēts Steipsa vārds. Tam blakus gulēja otrs gredzens, kas nebija gatavots no metāla. Tas bija gluds un balts, un ari tam virspusē lieliem burtiem bija iegravēts kambarsu­laiņa vārds. Man nebija ne jausmas, ko šāds gredzens varētu nozīmēt.

Devos atpakaļ uz savām istabām, gluži apskurbis no necerētās veik­smes.