Vieda vīra bailes

SIMT PIECDESMITA NODAĻA . muļķība

PAVASARA DIMESTRJS ritēja tālāk. Pretēji tam, ko biju gaidījis, Denna neuzstājās ar publiskiem priekšnesumiem Imrē. Dažas dienas vēlāk viņa aizceļoja uz Anilinu.

Tomēr šoreiz viņa īpaši atnāca uz Ankera viesnīcu, lai pateiktu man, ka brauc projām. Jutos neparasti glaimots un uztvēru to par zīmi, ka starp mums tomēr nav ienācis svešums.

Kad dimestris tuvojās beigām, saslima rektors. Es maz pazinu maģis­tru Hermu, taču man viņš patika. Illiešu valodas nodarbībās biju pār­liecinājies, ka viņš ir patīkams skolotājs, turklāt viņš bija labi izturējies pret mani tolaik, kad es Universitātē vēl biju jaunpienācējs. Tomēr es daudz neraizējos. Arvils un “Medikas” komanda spēja darīt brīnumus, kamēr vien cilvēks nebija aizceļojis citā pasaulē.

Tomēr dienas ritēja, bet no “Medikas” nepienāca nekādas ziņas. Dzir­dēju valodas, ka rektors esot pārāk vārgs, lai celtos no gultas, un mokoties drudzī, kas draudot sadedzināt viņa izcilo arkanista prātu.

Kad kļuva skaidrs, ka viņš tuvākajā laikā nespēs atgriezties pie rektora pienākumiem, maģistri sapulcējās, lai nolemtu, kurš stāsies viņa vietā. Iespējams, uz pastāvīgu laiku, ja rektora stāvoklis paslikti­nātos.

Un šī notikuma sāpīgās beigas bija tādas, ka par jauno rektoru kļuva Hemme. Kad biju atguvies no satriecošās ziņas, es itin viegli sapratu, kāpēc tā noticis. Kilvins, Arvils un Lorrens bija pārlieku nodarbināti, lai uzņemtos papildu pienākumus. To pašu varēja teikt par Mandragu un Elksu Dalu, kaut arī viņu aizņemtība nebija tik liela. Tāpēc atlika Elodins, Branders un Hemme.

Elodins to negribēja, turklāt, pēc visu kopējā atzinuma, viņš bija pārāk liels dīvainis, lai varētu pildīt šādus pienākumus. Un Branders vienmēr bija gatavs rīkoties tieši tā, kā vēlēsies Hemme.

lā nu rektora krēslā iesēdās Hemme. Kaut gan tas šķita tracinoši, manu ikdienu šī pārmaiņa īpaši neietekmēja. Tikai apņēmos būt piesar­dzīgs un uzmanīties, lai nepārkāptu pat mazāk nozīmīgos Universitātes noteikumus, jo labi zināju: ja tagad mani izsauktu “uz ragiem”, Hemmes balsij pret mani būtu divtik liela nozīme.

Tuvojās eksāmenu laiks, bet maģistrs Herma joprojām bija vārgs un cīnījās ar drudzi. Tāpēc es ar mokošu baiļu kamolu pakrūtē gatavojos pirmajam Universitātes pārbaudījumam, kuru vadīs rektors Hemme.

Uz jautājumiem atbildēju ar tādu pašu viltīgu izmanību kā divos iepriekšējos dimestros. Mazliet stomījos, mazliet kļūdījos, tēmēdams uz mācību maksu apmēram divdesmit talantu apjomā. Pietiekami labi, lai nopelnītu, bet ne tik slikti, lai sevi pārlieku apkaunotu.

Hemme, kā vienmēr, uzdeva daudznozīmīgus un maldinošus jautā­jumus, lai mani iegāztu, taču tas nebija nekas jauns. Vienīgā jūtamā atšķirība bija tāda, ka Hemme daudz smaidīja. Un tas nebija patīkams smaids.

Tāpat kā citas reizes maģistri paklusu apspriedās savā starpā. Tad Hemme paziņoja manu mācību maksu: piecdesmit talantu. Acīmredzot rektoram šajā jautājumā bija lielāka ietekme, nekā es biju domājis.

Iekodu lūpā, lai neiesmietos, un, uzklājis sejai drūmu izteiksmi, devos uz pagrabstāvu, kur kasieris glabāja savas rēķinu grāmatas. Rīema acis iemirdzējās, kad viņš ieraudzīja zīmīti ar uzrādīto maksu. Viņš iegāja dziļākajā istabā un pēc brīža atgriezās ar biezu aploksni rokā.

Pateicos viņam un devos uz savu Ankera viesnīcas istabu ar tikpat drūmu izteiksmi sejā. Līdzko biju atvēris durvis, atplēsu biezo aploksni un izkratīju tās saturu uz galda: tajā bija divas mirdzošas zelta markas, katra desmit talantu vērtībā.

Tad es ļāvu vaļu sirsnīgiem smiekliem. Smējos, līdz acīs sakāpa asaras un iesāpējās vēders. Izsmējies uzvilku savas labākās drēbes, ataicināju draugus Vilemu, Simmonu, Felu un Molu. Pēc tam aizsūtīju izsūtāmo zēnu uz Imri, lai dotu ziņu Devi un Threpem. Visbeidzot noīrēju karieti ar četriem zirgiem, un mēs visi traucāmies pāri upei uz Imri.

Apstājāmies pie “Eolijas”. Dennas tur nebija, bet es paaicināju līdzi Deohu, un mēs devāmies uz “Karaļa Ģerboni” vietu, kuru nevarēja atļauties neviens saprātīgs students. Durvju sargs nicīgi nopētīja mūsu raibo pulciņu un, šķiet, gribēja iebilst, taču Threpe uzlūkoja viņu ar valdonīgi sarauktu aristokrāta pieri un apņēmīgi ieveda mūs iekšā.

Tad sākās līksmu orģiju nakts, kurai līdzīgu grūti atcerēties. Mēs ēdām un dzērām, un es ar sajūsmu maksāju par visām mūsu iegribām. Ūdens uz galda bija vienīgi traukos, kuri paredzēti roku skalošanai. Mūsu kausus pildīja veci Vintasas vīni, tumšs skutens, vēss meteglīns, salds brendijs, un mēs uzsaucām neskaitāmus tostus Hemmes muļķībai.