Vieda vīra bailes

DIVDESMIT ASTOTĀ NODAĻA . kvēle

UZBRUKUMI NEBIJA sevišķi bieži, taču tie nāca bez iepriekšēja brīdi­nājuma.

Piektajā dienā, kopš bijām sākuši shēmas meklējumus, Ambrozs acīm­redzot jutās sevišķi aizkaitināts vai garlaikots, jo es tos piedzīvoju asto­ņas reizes: viens notika pamošanās brīdī Vilema istabā, divi pusdienlaikā, divi, kad “Medikā” apguvu fizionomijas mācību, un trīs nākamie sekoja cits citam ar īsiem pārtraukumiem, kad “Frakcijā” apstrādāju dzelzi.

Nākamajā dienā nebija neviena uzbrukuma. Savā ziņā tas bija pat ļaunāk. Tas nozīmēja sasprindzinātas gaidīšanas stundas.

Tā es iemācījos saglabāt tēraudcietu Alaru arī tad, kad ēdu, mazgājos, apmeklēju nodarbības un sarunājos ar skolotājiem vai draugiem. Es to saglabāju pat divkauju laikā padziļinātās simpātijas nodarbībās. Mūsu meklējumu septītajā dienā šī dalītā uzmanība un vispārējais nogurums izraisīja manu pirmo sakāvi cīņā ar diviem biedriem, un ar to beidzās mana nepārspētā divkauju dalībnieka uzvaru virkne.

Es varētu teikt, ka jutos pārāk noguris, lai par to skumtu, taču tā nebūtu gluži patiesība.

* * *

Devītajā meklējumu dienā, kad Vilems, Simmons un es atkal sēdē­jām mazajā lasītavā un šķirstījām grāmatas, atvērās durvis un pa tām ieslīdēja Fela. Šoreiz viņa nenesa līdzi veselu kaudzi grāmatu kā citkārt, bet turēja rokā tikai vienu grāmatu. Viņa strauji elpoja.

- Es to atradu! Fela mirdzošām acīm pavēstīja. Viņas balsī skanēja tāds satraukums, ka tā izklausījās gluži svešāda. Es atradu vajadzīgo eksemplāru! Viņa pastiepa grāmatu uz mūsu pusi, un uz platās ādas muguriņas mēs izlasījām zeltītiem burtiem iespiestu virsrakstu “FacciMoen ve Scrivani".

Par Scrivani mēs bijām uzzinājuši jau savu meklējumu sākumā. Tas bija plašs dažādu shēmu sakopojums, ko savācis sen miris artefakcijas meistars, vārdā Surthurs. Tas sastāvēja no divpadsmit sējumiem ar sīki izstrādātām diagrammām un aprakstiem. Kad bijām atraduši alfabētisko satura rādītāju, šķita, ka mūsu pūliņi ir gandrīz galā, jo tajā izlasījām rindu: “Vērtīga, sīki izstrādāta Piec-Gramma uzbūve. Ļoti iedarbīgs līdzeklis ļaunprātīgas simpātijas atvairīšanai.” Norādītā vieta: devītais sējums, astoņdesmit otrā lappuse.

Arhīvos mēs bijām atraduši astoņas Scrivani versijas, tomēr pilnu komplektu sameklēt nebija izdevies. Visos gadījumos trūka septītā, de­vītā un vienpadsmitā sējuma tie, bez šaubām, bija noglabāti Kilvina privātajā bibliotēkā.

Pēc divu pilnu dienu meklējumiem mēs beidzot bijām atmetuši ar roku Scrivani cerībām. Taču tagad Fela bija atradusi nevis gabaliņu no bilžu mīklas, bet visu grāmatu.

- Vai tas ir īstais sējums? Simmons jautāja, un neticība viņa balsī mijās ar sajūsmu.

Fela lēni atvilka roku no vāka apakšējās daļas, atsedzot spoži zeltītu deviņnieku.

Es uzslējos no krēsla, steigā to gandrīz apgāzdams, un nepacietīgi pastiepu roku pēc grāmatas. Bet Fela pasmaidīja un pacēla grāmatu aug­stu virs galvas. Vispirms apsoliet izmaksāt man vakariņas! viņa teica.

Es iesmējos un sniedzos pēc grāmatas. Kad būsim ar šo galā, es jūs visus aizvedīšu vakariņās!

Fela nopūtās. Un tev jāpasaka man, ka es esmu vislabākais skrīvs pasaulē.

- Tu esi vislabākais skrīvs pasaulē! es nevilcinādamies iesaucos.

- Divreiz labāka, nekā Vilems spētu būt pat tad, ja viņam būtu desmit roku un simt acu!

- Der. Viņa iedeva man sējumu. Lūdzu, te būs!

Aizsteidzies atpakaļ pie galda, es atvēru vāku.

-Tur noteikti trūks vajadzīgo lappušu vai atklāsies kaut kas līdzīgs, Simmons klusi sacīja Vilemam. Pēc visa, kas bijis, tik viegls atrisinājums nav iespējams. Tūlīt mēs noteikti ieraudzīsim kādu sprunguli spieķos.

Es pārstāju šķirt lappuses un izberzēju acis. Pārlaidu skatienu rakstu rindām.

- Tas bija skaidrs! iesaucās Simmons un, atgāzis krēslu atpakaļ uz divām kājām, gurdi aizsedza seju ar plaukstām. Ļaujiet minēt: lapās ir pelēkā puve. Vai arī tās sagrauzuši tārpi. Vai abi.

Fela piegāja tuvāk un paskatījās man pār plecu. Ai nē! viņa izmisusi iesaucās. Es pat neieskatījos! Biju pārāk satraukta. Viņa palūkojās uz mums visiem pēc kārtas. Vai kāds no jums prot lasīt eldvintiešu valodā?

- Es māku lasīt tos penterus, ko jūs saucat par aturiešu valodu, Vilems īgni norūca. Un uzskatu sevi par labu valodu pratēju.

- Es zinu pavisam nedaudz, es teicu. Dažus desmitus vārdu.

- Es to protu! sacīja Simmons.

- Tiešām? Manī atkal iekvēlojās cerība. Kad tu to paguvi iemā­cīties?

Simmons pievilka krēslu tuvāk, līdz varēja saskatīt grāmatas tekstu.

- Kad biju E’lirs, pirmajā dimestrī dzirdēju šo to no eldvintiešu dzejas. Trīs dimestrus studēju to nodarbībās pie rektora.

- Mani dzeja nekad nav interesējusi, es teicu.

- Tu esi zaudētājs, Simmons izklaidīgi atbilēja, pāršķirdams dažas lappuses. Eldvintiešu dzeja ir nepārspējama. Tā aizķer iekšas.

- Kāds tai ir pantmērs? es jautāju, pret paša gribu juzdams interesi.

- No pantmēriem es neko nejēdzu, Simmons nevērīgi atmeta, vilk­dams pirkstu pār lappusi lejup. Apmēram tāds!

“Meklējām Scrivani Surthura darbu

Zudušu dārgumu zudušām cerībām.

Izglāba draudzība palīdze daiļā.

Šurp steidzās Fela grāmatu rokā

Mirdzošām acīm košsārtām lūpām.”

- Nu, apmēram tādā garā, Simmons izklaidīgi atkārtoja, nenovērs­dams acis no atvērtās lappuses sev priekšā.

Skatienā, ko Fela pievērsa Simmonam, jautās gandrīz vai pārsteigums, ka viņš patiešām ir šeit.

Nē, pareizāk būtu sacīt, ka līdz šim brīdim Simmons bija vienkārši aizpildījis vietu viņas tuvumā gluži kā mēbele. Taču šajā skatienā Fela ietvēra viņu visu. Smilškrāsas matus, zoda līniju, plecus zem krekla auduma. Šoreiz Fela viņu neapšaubāmi redzēja.

Teikšu, kā ir. Bija vērts paciest visas tracinošās, mokošās Arhīvu pār­meklēšanas stundas un dienas, lai redzētu šo vienu īso brīdi. Bija vērts liet asinis un pārciest bailes no nāves, lai redzētu, kā Felu pārņem mīles­tība. Tikai viegla vēsma. Tikai pirmā liegā mīlestības elpa, tik viegla, ka viņa pati varbūt to nemanīja. Tas nebija dramatisks zibens spēriens, kam seko pērkona grāviens. Drīzāk tas bija krama trieciens pret tēraudu, kad dzirksteles izšķiļas tik strauji, ka jūs tās gandrīz nepamanāt. Un tomēr jūs zināt, ka tās tur ir, ka tās deg ar acij neredzamu kvēli.

- Kurš tev lasīja eldvintiešu dzeju? Vilems jautāja. Fela satrūkās un atkal pievērsās grāmatai.

- Lellis, Simmons atbildēja. Mūsu pirmajā iepazīšanās reizē.

- Lellis! Izskatījās, ka Vilems ir gatavs plēst sev matus. Dievs žēlīgais, kāpēc mēs neejam pie viņa? Ja šai grāmatai ir tulkojums aturiešu valodā, viņš zinās, kur to atrast.

- Es par to šajās dienās esmu domājis daudz reižu, Simmons teica.

- Bet viņam pēdējā laikā neklājas labi. Viņš mums daudz nespēs palīdzēt.

- Un Lellis zina, kas ir aizliegtajā sarakstā, Fela atgādināja. Šau­bos, vai viņš kaut ko tādu nodotu mūsu rokās.

- Vai es esmu vienīgais, kurš nepazīst šo Lelli? es noprasīju.

- Skrīvi viņu pazīst, Vilems atbildēja.

- Es domāju, ka lielāko daļu no šī apraksta es spēšu atšifrēt pats, Simmons teica un paskatījās uz mani. Vai šī diagramma tev kaut ko izsaka? Man tā šķiet pilnīgi bezjēdzīga.

- Tās ir attiecīgās rūnas, es norādīju. Skaidrs kā debess diena! Un tie ir metalurģijas simboli. Ieskatījos lappusē ciešāk. Pārējais… es nezinu. Varbūt tie ir saīsinājumi. Tos mēs droši vien varētu izpētīt laika gaitā.

Es pasmaidīju un pagriezos pret Felu. Apsveicu! Tu joprojām esi vislabākais skrīvs pasaulē!

* * *

Ar Simmona palīdzību man izdevās atšifrēt Scrivani diagrammas divu dienu laikā. Pareizāk sakot, atšifrēšanai vajadzēja vienu dienu, bet vēl vienu dienu prasīja divkārša un trīskārša darba pārbaude.

Kad biju izdibinājis, kā darināms gramms, es sāku spēlēt ar Ambrozu neparastas paslēpes. Lai izveidotu gramma sigaldriju, man vajadzēja izmantot visas savas koncentrēšanās spējas. Tas nozīmēja, ka tajā laikā es nevarēju sevi aizsargāt. Tāpēc strādāt pie gramma varēju tikai tad, ja droši zināju, ka Ambrozs ir aizņemts ar kaut ko citu.

Gramma gatavošana bija sarežģīts un smalks darbs ar sīkiem gra­vējumiem, kuros nedrīkstēja pieļaut ne mazāko kļūdu. Tā kā man vaja­dzēja zagt tam laiku pa druskai, tikai šad un tad, tas stāvokli vieglāku nedarīja. Piecas minūtes, kamēr Ambrozs dzēra kafiju kopā ar jaunu sievieti publiskā kafejnīcā. Četrdesmit minūtes, kamēr viņš bija aizņemts simboliskās loģikas lekcijā. Veselas pusotras stundas, kamēr viņš sēdēja pie reģistrācijas galda Arhīvu priekštelpā.

Kad nevarēju strādāt pie gramma, veltīju laiku savam izvēlētajam projektam. Savā ziņā man bija laimējies, ka Kilvins man bija uzdevis pagatavot Re’lara cienīgu darinājumu. Tas ļāva man “Frakcijā” pavadīt neierobežoti daudz darba stundu.

Atlikušajā laikā es kavējos “Zelta Ponija” ēdamzālē. Man vajadzēja kļūt par šīs viesnīcas pastāvīgu apmeklētāju. Tādējādi situācija izskatītos mazāk aizdomīga.