Vieda vīra bailes

SEŠDESMIT SESTĀ NODAĻA . viegli sasniedzams

VĒLĀK VAKARĀ es sēdēju viens savā istabā, ko laikam bija pieņemts dēvēt par atpūtas istabu. Vai varbūt par dzīvojamo istabu. Godīgi sakot, es neizpratu atšķirību.

Sev par pārsteigumu es atklāju, ka man jaunās telpas gluži labi patīk. Nevis tāpēc, ka tās bija krietni plašākas. Nevis tāpēc, ka tās pavēra skaistāku skatu uz dārzu. Nevis tāpēc, ka inkrustētā marmora grīda bija tīkamāka acij. Pat ne tāpēc, ka istabā atradās teicami piepildīts vīna skapis, kaut gan tas bija visai pievilcīgs elements.

Nē. Manas jaunās istabas bija patīkamākas tāpēc, ka tajās bija vairāki polsterēti krēsli bez parocēm, teicami piemēroti lautas spēlei. Krēsls ar roku atbalstiem pēc neilga laika spēlētājam kļūst ļoti neērts. Savā iepriekšējā istabā es parasti spēlēju lautu, sēdēdams uz grīdas.

Telpu ar ērtajiem krēsliem es nolēmu nosaukt par savu lautas istabu. Vai varbūt par mūzikas istabu. Laikam vajadzēs vēl kādu laiku pagudrot, iekams izdomāšu tai piemērotu labskanīgu nosaukumu.

Lieki atgādināt, ka nesenais notikumu pavērsiens bija ievērojami uzla­bojis manu noskaņojumu. Vēlēdamies to nosvinēt, es atdarīju pudeli ar izsmalcinātu, tumšu Feloras vīnu, iedzēru tīkami atslābinošu malku un izņēmu no futrāļa lautu.

Vispirms ātri un enerģiski ievingrināju pirkstus, no sākuma līdz bei­gām nospēlēdams “Tintatatorninu”. Pēc tam kādu laiku spēlēju maigu, vieglu mūziku, vēlreiz lēni iepazīdams savu lautu. Kad biju iztukšojis apmēram pusi pudeles, jutos pilnīgi atslābinājies, un mana mūzika ska­nēja samtaini un apmierināti kā saulē guļoša kaķa murrāšana.

Tajā brīdī es sev aiz muguras izdzirdēju troksni. Stīgām satraukti iešķindoties, pielēcu kājās gatavībā ieraudzīt Kaudiku, sardzes vīrus vai kaut ko tikpat baisu un draudīgu.

Taču es ieraudzīju maeru, kas smaidīja mulsi kā bērns, kurš atļāvies nelielu joku. Es ceru, ka jaunās istabas tev ir pa prātam?

Atguvos un viegli paklanījos. Tā ir pārāk liela dāvana tādam kā es, jūsu gaišība.

- Nepavisam nav liela, ja to samēro ar manu parādu, Alverons teica. Viņš apsēdās uz tuvējā dīvāna un ar rokas mājienu norādīja, ka arī es drīkstu apsēsties. Kas tas bija, ko tu nupat spēlēji?

Es atgriezos savā krēslā. H pat nebija īsta dziesma, jūsu gaišība. Spēlēju tāpat vien.

Maers izbrīnījies savilka uzacis. Vai tu to sacerēji pats? Es atbil­dēju apstiprinoši, un viņš pamāja uz lautu. Piedod, ka tevi pārtraucu. Lūdzu, turpini!

- Ko jūs vēlētos dzirdēt, gaišība?

- Man ir drošas ziņas, ka lēdijai Meluānai patīk mūzika un jauki vārdi, viņš atbildēja. Kaut ko tādā garā.

- Jauka dziesma var būt ļoti dažāda, jūsu gaišība, es teicu. Nospē­lēju ievadu no “Violetas gaidām”. Istabu piepildīja liegas, jaukas un skumjas skaņas. Pēc tam uzsāku “Balādi par Savjenu”, un mani pirksti strauji zibēja, veidojot sarežģītos akordus un atklājot izpildījuma grū­tības pakāpi.

Alverons klausījās, māja ar galvu, un viņa seja pauda arvien lielāku apmierinājumu. Un tu arī pats proti sacerēt mūziku?

- Protu, jūsu gaišība, es nepiespiesti atbildēju. Bet, lai tas izdotos labi, ir vajadzīgs laiks.

- Cik ilgs laiks?

Es paraustīju plecus. Diena vai divas, varbūt trīs. Atkarībā no tā, kādu dziesmu jūs gribat. Vēstules sacerēt ir vieglāk.

Maers saliecās uz priekšu. Esmu iepriecināts, ka Threpes cildinā­jumi nav bijuši pārspīlēti! viņš teica. Atzīšos, ka liku ierādīt tev šīs istabas ne tikai pateicības dēļ. Atsevišķs gaitenis savieno tās ar manām istabām. Mums vajadzēs satikties bieži, lai pārrunātu paredzamo tuvo­šanos manai iecerētajai.

- Tas būs ļoti ērti, jūsu gaišība, es teicu un nākamos vārdus izvē­lējos ļoti uzmanīgi. Esmu izpētījis lēdijas Meluānas dzimtas vēsturi, bet tas nav daudz, lai cerētu uz vēlamajiem panākumiem.

Alverons pasmējās. Tev laikam šķiet, ka esmu galīgs nejēga, viņš draudzīgi teica. Skaidrs, ka tev būs jāsatiekas ar viņu pašu. Pēc divām dienām viņa ieradīsies šeit daudzu citu aristokrātu sabiedrībā. Esmu pasludinājis šo par svinību mēnesi sakarā ar manu izveseļošanos pēc ilgās slimības.

- Tas ir gudri darīts, es atzinīgi piebildu.

Alverons paraustīja plecus. Es iekārtošu, lai jūs pēc iespējas drī­zāk varētu satikties un pabūt kopā. Vai tev ir kaut kas vajadzīgs savas mākslas īstenošanai?

- Bagātīga kaudze papīra, jūsu gaišība. Un vēl tinte un rakstām­spalvas.

- Tik vien? Esmu dzirdējis par dzejniekiem, kuriem nepieciešamas visādas ekstravagances, lai viņi spētu radīt savus daiļdarbus, maers neizprotami noņurdēja. Varbūt tev derētu kāds īpašs dzēriens vai skats uz konkrētu ainavu? Esmu dzirdējis par kādu itin slavenu Reneres dzej­nieku, kurš vienmēr turot tuvumā lādi ar puvušiem āboliem. Ikreiz, kad iedvesma viņu pamet, viņš atver lādi un ieelpo tās izgarojumus.

Es iesmējos. Es esmu mūziķis, jūsu gaišība. Lai dzejnieki nodarbojas .ir savām māņticībām, ošņā smakas un klabina kaulus. Man vajadzīgs tikai ■.avs instruments, divas prasmīgas rokas un zināšanas par to, kas darāms.

Šķita, ka Alveronu tas dara nemierīgu. Un nekas cits, kas palīdzētu radīt iedvesmu?

- Man vajadzētu jūsu atļauju brīvi staigāt pa muižas teritoriju un Lejas Severenu, kad es to vēlos, jūsu gaišība.

- Protams, to tu drīksti.

Es pasmaidīju. Hdā gadījumā man ir viegli sasniedzams viss, kas vajadzīgs radošai iedvesmai.

* * *

Tikko sasniedzis Skārdnieku ielu, es ieraudzīju viņu. Pēc daudzajiem neauglīgajiem pēdējo mēnešu meklējumiem šķita savādi, ka tik viegli esmu viņu atradis.

Denna lēni un graciozi slīdēja cauri pūlim. Tā nebija samākslotā, stīvā grācija, kas ierasta galma apstākļos, bet dabiskas, brīvas kustības. Kaķis nedomā, kā viņš staipās; kaķis vienkārši to dara. Bet koks nedara pat to. Koks vienkārši šūpojas bez jebkādas kustību piepūles. Apmēram tā kustējās Denna.

Es viņu panācu, cik ātri spēju, nepievērsdams viņas uzmanību. At­vainojiet, jaunkundz?

Denna pagriezās. Ieraugot mani, viņas seja iemirdzējās priekā. Jā?

- Citkārt es neparko netuvotos sievietei ar tādiem paņēmieniem, bet šoreiz ievēroju, ka jums ir tieši tādas acis kā dāmai, kurā es reiz biju neprātīgi iemīlējies.

- Cik bēdīgi ir iemīlēties tikai vienreiz! viņa attrauca, šķelmīgi pasmaidīdama. Esmu dzirdējusi, ka daži vīrieši pamanoties no izdarīt divas vai pat vairākas reizes.

Neļāvu šai zobgalībai sevi samulsināt. Esmu bijis muļķis tikai vienu reizi. Es nekad vairs neiemīlēšos.

Dennas seja atmaiga, un viņa viegli uzlika plaukstu uz manas rokas.

- Nabaga cilvēks! Tā sieviete tev ir sagādājusi lielas ciešanas.

- Taisnība, viņa mani ir dziļi sāpinājusi visādā nozīmē.

- Bet ar to ir jārēķinās, Denna lietišķi sacīja. Vai tiešām kāda sieviete spēj nemīlēt tik satriecošu vīrieti kā tu?

- To es nezinu, es pieticīgi teicu. Bet laikam jau nemīlēja, jo sagūstīja mani ar vilinošu smaidu un pēc tam pazuda, neteikusi ne vārda. Kā rasa bālā rīta gaismā.

- Kā sapnis pirms pamošanās, Denna smaidīdama piebilda.

- Kā jauna feja, kas aizslīd starp kokiem.

Denna brīdi klusēja. Laikam tā sieviete tiešām ir bijusi brīnišķīga, ja spējusi tevi tik ļoti savaldzināt, viņa teica, lūkodamās manī nopiet­nām acīm.

- Viņa bija nepārspējama.

- Ko nu niekojies! Denna piepeši kļuva zobgalīgi jautra. Mēs visi taču zinām: kad gaismas nodziest, visas sievietes ir vienādas! Viņa viszinīgi iesmējās un iebukņīja man ar elkoni.

- Tā nav taisnība, es teicu ar ciešu pārliecību.

- Nu labi, Denna lēni sacīja, laikam vajadzēs tev vienkārši noticēt. Viņa vēlreiz paskatījās uz mani. Varbūt ar laiku tu mani pārliecināsi.

Es ieskatījos viņas dziļajās, brūnajās acīs. Vienmēr esmu cerējis to izdarīt.

Denna pasmaidīja, un mana sirds krūtīs apmeta kūleni. Turpini cerēt! Ieslidinājusi roku manā elkonī, viņa sāka iet man blakus. Kas mums šajā pasaulē ir vērtīgāks par cerībām?