Vieda vīra bailes

SEŠDESMIT PIEKTĀ NODAĻA . skaista spēle

NAKAMAJĀ DIENĀ mana pieticīgā mantība tika pārvietota uz citām istabām, jo maeram tās šķita piemērotākas cilvēkam, kurš nepārprotami bauda viņa labvēlību. Manā rīcībā tagad bija piecas istabas, un no trijām pavērās skats uz dārzu.

Tas bija augstsirdīgs žests, tomēr es nespēju atvairīt domu, ka tās atrodas vēl tālāk no pils virtuvēm nekā mana agrākā apmešanās vieta, l īdz brīdim, kad uz tām atnesi? ēdienu, tas būs auksts kā akmens.

Biju pavadījis jaunajā vietā tikai nepilnu stundu, kad ieradās izsūtā­mais zēns ar Bredona sudraba gredzenu un kartīti, uz kuras bija rakstīts: Tavās jaunajās, krāšņajās istabās. Kad?”

Apgriezu kartīti otrādi un uzrakstīju: “Līdzko vēlies!”, un aizsūtīju /.ēnu atpakaļ.

Noliku Bredona sudraba gredzenu uz paplātes dzīvojamā istabā. Tagad manā traukā starp dzelzs stīpiņām mirdzēja divi sudraba gredzeni.

Atvēru durvis un ieraudzīju Bredona tumšās acis vērīgi raugāmies no balto matu un bārdas ieloka. Viņš pasmaidīja un paklanījās, paņēmis spieķi zem vienas rokas elkoņa. Piedāvāju viņam apsēsties, tad pieklājīgi atvainojos un uz brīdi atstāju viņu dzīvojamā istabā vienu, kā prasīja labas manieres.

Tikko biju izgājis pa durvīm, kad blakusistabā izdzirdēju viņa sulīgos smieklus. Ho, ho! viņš nodārdināja. Tas tik ir ko vērts!

Kad atgriezos, Bredons sēdēja pie taka galdiņa, turēdams abus gre­dzenus, ko nesen biju saņēmis no Steipsa. Iespaidīgs pavērsiens! viņš teica. Acīmredzot es vakar kaut ko pārpratu, kad manu izsūtāmo no tavām durvīm aizraidīja ļoti sapīcis sargs.

Es pasmīnēju pretī. Šīs bija raibas dienas.

Bredons saberzēja zodu un guldzoši pasmējās, vēl vairāk nekā iepriekš atgādinādams pūci. Tā var domāt, viņš teica, pacēlis sudraba gre­dzenu. Izklausās pēc aizraujoša stāsta. Bet tas… Viņš ar spieķi norā­dīja uz balto gredzenu. Tas ir kaut kas pavisam cits.

Pievilku krēslu un apsēdos viņam pretī. Sacīšu atklāti, es teicu. Varu tikai minēt, no kā tas gatavots, un nepavisam nezinu, ko tas nozīmē.

Bredons izbrīnā savilka uzacis. Apbrīnojama atklātība no tevis!

Es paraustīju plecus. Pašlaik jūtos mazliet drošāks par savu stāvokli šajā vietā. Vismaz tik daudz, lai necenstos pārāk sargāties no cilvēkiem, kuri bijuši draudzīgi pret mani.

Vērlreiz iesmējies, Bredons nolika sudraba gredzenu atpakaļ uz pa­plātes. Drošāks, viņš atkārtoja. Jā, tā laikam varētu teikt. Viņš pacēla balto gredzenu. Tomēr nav jābrīnās, ka tu neko nezini par šo te.

- Biju domājis, ka ir tikai triju veidu gredzeni, es teicu.

- Parasti tā tiešām ir, Bredons sacīja. Bet gredzenu sūtīšanai ir diezgan sena vēsture. Pirms šo spēli uzsāka aristokrāti, tā jau ilgu laiku bija izplatīta vienkāršo ļaužu vidū. Un, kaut gan Steipss kopā ar mums elpo reto un izsmalcināto gaisu, viņš neapšaubāmi nāk no vienkāršas ģimenes.

Bredons nolika balto gredzenu uz spēles galda un apsedza to ar plaukstām. Tolaik gredzenus gatavoja no materiāla, kas vienkāršajiem ļaudīm bija viegli pieejams. Jauns mīlētājs varēja iecerētajai pasniegt gredzenu, kas savīts no svaigas, zaļas zāles. Ādas gredzens nozīmēja gatavību pakalpot. Un tā tālāk.

- Un gredzens no raga?

- Gredzens no raga liecina par naidu, Bredons teica. Spēcīgu un ilgstošu naidu.

- Ā! es apjucis novilku. Saprotu.

Bredons pasmaidīja un pacēla balto gredzenu pret gaismu. Bet šis nav no raga, viņš teica. Šim ir citāds dzīslojums, turklāt Steipss nekad nedotu kādam raga un sudraba gredzenu reizē. Viņš papurināja galvu. Ja vien es nemaldos, šis gredzens ir gatavots no kaula. Viņš pasniedza to man.

- Brīnišķīgi, es drūmi sacīju, pacilādams to plaukstā. Un ko tas nozīmē? Ka viņš man iegrūdīs dunci ribās vai iemetīs mani izžuvušā akā?

Bredons pasmaidīja savu plato, sirsnīgo smaidu. Kaula gredzens liecina par lielu un nozīmīgu parādu.

- Ak tā! Es paberzēju gredzenu pirkstos. Tas noteikti ir patīkamāk, ja kāds jūtas man pakalpojumu parādā.

- Ne tikai pakalpojumu, Bredons teica. Pēc tradīcijas šādu gre­dzenu mēdza pagatavot no miruša ģimenes locekļa kaula. Viņš savilka augšup uzacis. Un, kaut gan es šaubos, vai tā dara vēl šodien, tas nepārprotami izsaka galveno būtību.

Es paskatījos uz viņu, mazliet apdullis no jaunajām ziņām. Un būtība ir…?

- Tāda, ka šo gredzenu nemēdz dot vieglu roku. Tas nepieder pie aristokrātu spēlītēm un nav gredzens, kas jāizliek apskatei. Viņš zīmīgi paskatījās uz mani. Es tavā vietā noliktu to dziļākā un drošākā vietā.

Es uzmanīgi ieliku gredzenu kabatā. Tu man esi daudz palīdzējis, ps teicu. Man gribētos kaut kā atdarīt…

Bredons pacēla roku, pārtraukdams mani teikuma vidū. Pēc tam ar svinīgi nopietnu kustību viņš pastiepa pirkstu uz leju, savilka plakstu dūrē un paklaudzināja pa taka galdiņa virsmu.

Es pasmaidīju un izvilku akmentiņus.

* * *

- Šķiet, ka es beidzot sāku apjēgt šo spēli, es teicu pēc stundas, kad biju zaudējis ar itin niecīgu starpību.

Bredons ar nepatikas izteiksmi sejā atgrūda krēslu no galda. Nē, viņš teica, gluži otrādi. Tu esi apguvis pamatus, bet galveno būtību neesi apjēdzis.

Es sāku šķirot akmentiņus un likt tos vietās. Būtība ir tāda, ka es beidzot pēc visa šī ilgā laika esmu ticis tuvu tam, lai tevi sasistu.

- Nē! Bredons nepiekrita. Tā tas nepavisam nav. Taks ir smalka un sarežģīta spēle. Tieši tāpēc man ir tik grūti atrast kādu, kurš prot to spēlēt. Pašlaik tu stampā kā lempīgs agresors. Taisnību sakot, šoreiz tu spēlēji sliktāk nekā pirms divām dienām.

- Atzīsties! es teicu. Toreiz es tevi gandrīz uzvarēju.

Bredons tikai nikni pablenza un ar pavēlošu kustību norādīja uz galdu.

Sāku spēlēt apņēmīgi, smaidīdams un dungodams pie sevis, jo jutos

pārliecināts, ka šodien es beidzot viņu uzvarēšu.

Taču tas bija tālu no realitātes. Bredons izdarīja gājienus nesaudzīgi un bez mazākās vilcināšanās. Viņš mani sasita tik viegli, kā varētu pār­plēst uz pusēm papīra lapu.

Spēle beidzās tik ātri, ka es nepaguvu atvilkt elpu.

- Vēlreiz! Bredons teica, un viņa balss skanēja tik pavēlnieciski, kā man vēl nebija gadījies dzirdēt.

Es mēģināju sasparoties, taču nākamā spēle bija vēl bēdīgāka. Jutos kā kucēns, kas cīnās ar vilku. Nē. Es biju pele pūces nagos. Nekādas cīņas te vispār nebija. Es spēju tikai bēgt.

Taču bēgšana nebija pietiekami veikla. Šī spēle beidzās vēl ātrāk nekā iepriekšējā.

- Vēlreiz! viņš nokomandēja.

Un mēs spēlējām vēlreiz. Šoreiz es nebiju pat dzīva radība. Bredons rīkojās rāmi un bezkaislīgi kā miesnieks ar atkaulošanas nazi. Spēle prasīja tikpat daudz laika, cik vajadzētu, lai izķidātu un atkaulotu cāli.

Spēles beigās Bredons sarauca pieri un saberzēja plaukstas gar abām galdiņa malām, it kā nupat būtu tās nomazgājis un censtos nosusināt.

- Labi! es teicu, atspiezdamies pret krēsla atzveltni. Piekritu, ka tev taisnība. Tu pārāk viegli ar mani tiec galā.

- Nē, Bredons drūmu seju atbildēja. Tas nebūt nav tas, ko es cenšos panākt.

- Un ko tu centies panākt?

- Cenšos piespiest tevi saprast spēli, viņš teica. Visu spēli kopumā, nevis rīkošanos ar akmentiņiem. Galvenais nav spēlēt agresīvi. Galvenais ir spēlēt drosmīgi. Bīstami. Eleganti.

Viņš piesita divus pirkstus pie galda. Katrs, kurš nav aizmidzis, spēj pamanīt sev izliktās lamatas. Bet drosmīgi doties tām pretī pašam ar savu plānu un mainīt spēles gaitu, lūk, tā ir meistarība! Bredons pasmaidīja, taču drūmā izteiksme nepazuda no viņa sejas. Un izlikt lamatas, zinot, ka pretinieks piesardzīgi ieies tajās, gatavodamies izman­tot pats savu triku, un tad viņu sakaut tā ir divkārša meistarība. Bredona sejas izteiksme atmaiga un balss kļuva gandrīz vai lūdzoša.

- Taks atspoguļo sarežģīto pasaules ritumu. Tas ir spogulis, ko mēs pavēršam pret dzīvi. Dejā neviens neuzvar, zēn. Dejas būtība ir ķermeņa kustība. Labi izpildīta taka spēle atklāj prāta kustību. Tiem, kuri spēj to saskatīt, tas ir skaistums.

Viņš pamāja uz vienkārši izvietotajiem akmentiņiem starp mums.

- Paskaties! Kāpēc lai es gribētu uzvarēt tādā spēlē?

Es paskatījos uz spēles galdu. Vai tad uzvarēt nav galvenais? es jautāju.

- Galvenais ir skaista spēle, Bredons svinīgi paziņoja. Viņš pacēla rokas, paraustīja plecus, un viņa sejā parādījās svētlaimīgs smaids.

- Kāpēc lai es gribētu uzvarēt spēlē, kura nav skaista?